Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Konsultē Ginta Jansone, Junga analītiskā terapeite un psihoorganiskās analīzes psihoterapijas speciāliste un Daiga Daize, eksistenciālās un kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste, supervizore.
Par jēdzienu pusmūža krīze sāka runāt pirms gadiem divdesmit. Sākumā ar ironiju, vairāk to attiecinot uz vīriešiem, kas ar pirmo sirmumu deniņos pēkšņi sāka mainīt sievas, pirkt sporta automašīnas un visādi citādi mēģināt noķert jaunību aiz astes. Pēc tam par šo posmu cilvēka dzīvē sāka runāt dziļāk un nopietnāk – kā par laiku, kas liek pārvērtēt dzīvi un paskatīties uz to ar citām acīm, skatu vairāk vēršot iekšpus, nevis ārpus.
Orientēties vairs ne uz ārējiem sasniegumiem, bet uz to, kas liekas patiesi vērtīgs un sev būtisks.
Katra paaudze šo pusmūža krīzi jeb, psiholoģiski precīzi runājot, vidusposma pāreju pārdzīvo mazliet citādi. Šobrīd tai sāk iet cauri sievietes, kam ir pāri četrdesmit, – X paaudze. Un izskatās, ka šai paaudzei tas ir vēl daudz sarežģītāk…
Vecumposma krīzes vēsturiski ir diezgan jauns jēdziens. Ja mums būtu gadījies piedzimt, piemēram, 19. gadsimta vidū Anglijā, pusmūžs, visticamāk, nozīmētu divdesmit gadu robežu, jo, redziet, sievietei, kas dzimusi 1851. gadā, statistiski nebija paredzēts nodzīvot daudz ilgāk par četrdesmit trim gadiem. Ņemot vērā augsto zīdaiņu mirstību, ja tikko dzimis meitēns tika pāri pirmajam dzīves gadam, jau bija labi. Protams, tas nenozīmē, ka cilvēki nedzīvoja ilgāk, bet dati liecina – dzīvildze beidzamo pārsimt gadu laikā ir ievērojami pieaugusi. Tā nebeidzas ap piecdesmit ne fiziski, ne mentāli, nedz iespēju ziņā, un tas nozīmē, ka netiksim nekur prom no vidusposma lielajiem jautājumiem.
Paaudzes spožums un posts
X paaudzei (tā tiek dēvēti dzimušie laika posmā no 1965. gada līdz 1975. gadam, taču, protams, šīs robežas nav kā ar lineālu nomērītas un ar nazi nogrieztas) vidusposma krīze varētu būt lielāks izaicinājums nekā priekšgājējiem būmeriem (desmitgadēs pēc Otrā pasaules kara dzimusī paaudze), un Dievs vien zina, kā klāsies mileniāļiem pēc mums. Iespējams, ja piederat šai paaudzei, daļu no viduspārejas posma jautājumiem jau esat atbildējušas. Izaicinošāk varētu būt tiem, kas tikai nesen kā nopūtuši četrdesmit piecas svecītes dzimšanas dienas tortē – MTV paaudzei, kas domājām, ka dejas nebeigsies nekad. Nebeidzas jau arī, tikai dejot tagad sākam aptuveni tajā pašā laikā kā pamatskolas diskotēkās un arī beidzam tikpat agri. Jo mūsu vecumā miegs jau ir vērtība.
Ziniet, kurš vārds angliski definē šo paaudzi? Overachievers – tie, kas grib sasniegt un pārsniegt savus mērķus. Pārcentīgie. Mēs esam tās paaudzes sievietes, kurām tika teikts: tu vari visu, un tev vajag visu. Un mēs gribējām visu, un mums vajadzēja visu. Visu, ko vien dzīve piedāvā. Mēs bijām pirmā paaudze, kas varēja studēt Rietumos, un, ja vien labi gribējām – tur arī palikt un veidot karjeru, bet, ja atgriezāmies, tad ārzemju augstskolas diploms kā ātrgaitas lifts mūs veda augšup karjeras debesskrāpī, zemākajos stāvos pat neapstājoties.
Vēlāk mūsu viedokļu līdere Šerila Sandberga (bijusī Meta jeb Facebook padomes locekle, grāmatu Lean in: woman, work and will to lead un Plan B autore) mums iemācīja, ka, lai noturētu savus žilbinošos sasniegumus un turpinātu piepildīt ambīcijas, mums vajag iespringt, iekļauties vai vismaz tā kārtīgi pacensties. Jo skaidrs, ka esam tā vērtas. Kamēr pildījām šo vingrinājumu, nomira Šerilas vīrs, un izrādījās, ka ir vajadzīgs plāns B, jo, raugi, dzīve tomēr nav pilnībā aprēķināma. Mūsu pirmie bērni piedzima, kad bijām sasniegušas aptuveni trīsdesmit gadu slieksni – deviņus gadus vēlāk nekā būmeru paaudzes meitenēm, kas pirmo bērnu sagaidīja vidēji divdesmit viena gada vecumā. Ko tas nozīmē šodien? To, ka mums ir tīņu gadu bērni, arvien pamanāmāk novecojoši vecāki, un kaut kur pa vidu tam visam mēs – sievietes, ko sociālo tīklu algoritms izvēlas kā mērķauditoriju uztura bagātinātājiem un vingrojumiem premenopauzes posmam.
Un mēs nespējam noticēt, ka uztura bagātinātāji un dīvainais vingrojumu komplekss vēderam jau attiecas uz mums. Jūtamies jaunākas par savu vecumu. Ne tāpēc, ka esam ko sadomājušās un X paaudzei trūkst objektīvās realitātes izjūtas, nē.
Esam paaudze, kas dzimusi laikā, kad pasaule piedzīvoja tehnoloģisko revolūciju: bezvadu telefons, pirmie datori un pirmās datorspēles, pleijeris… Vēl tikko bija pasaule bez interneta, bet tad kādudien tev pēkšņi ir e-pasta adrese. Kāds tam sakars ar viduspārejas krīzi? Tiek uzskatīts, ka X paaudze ir adaptīvāka pārmaiņām – esam pieradušas daudz intensīvāk un intuitīvāk pielāgot savu dzīvi izmaiņām, un tas ir viens no iemesliem, kādēļ jūtamies jaunākas. Man nav jāstāsta par sociālajiem un ekonomiskajiem apstākļiem, kādos uzaugām: pie skolas formas zili kodīgās kleitas esam valkājušas gan oktobrēna nozīmīti, gan auseklīša piespraudi. Valsts iekārtas, varoņu, vadoņu, naudas un vērtību maiņa, kurai mums bija jāpielāgojas.
Vai tas ir vecums?
Un tomēr tā tur ir – sajūta, ko mēs vēl līdz galam nepazīstam, ilūzija, no kā vēl negribam atteikties: lai cik mērķtiecīgas, apņēmības pilnas un adaptēties spējīgas būtu, mums arvien vairāk nāksies pieņemt, ka būs sapņi, vēlmes un ieceres, kas netiks realizētas. Varam vingrot līdz bezspēkam, teicamnieces uzcītībā jaukt savos smūtijos kolagēna pulveri cerībā uz mūžīgo jaunību, bet nevari sevi piemānīt, sakot, ka viss vēl tikai būs. «Pastāv uzskats, ka cilvēks savas dzīves vidusposmā saskaras ar tumšo dvēseles nakti un vai nu pieņem, vai arī izmisīgi bēg no tās, tiecoties visādos veidos atgūt zūdošo jaunību. Pieņemt zaudēto jaunību un visas ar to saistītās priekšrocības un arī ilūzijas līdzinās sērām, kādas izdzīvo cilvēks, zaudējot tuvinieku vai jebko, kam ir bijis ļoti pieķēries savas dzīves laikā,» skaidro Daiga Daize.
Kas mūs biedē?
«Kā jau visas pārmaiņas, tāpat arī pusmūža krīze saistīta ar trauksmi un bažām par lielo nezināmo, bailēm no pārmaiņām. Visbiežāk pusmūža krīzi raksturo apziņa, ka dzīves ilgums ir ierobežots, kas liek uzdot eksistenciālus jautājumus par personīgo identitāti, mērķiem, kā arī priekšplānā izvirzās dziļas pārdomas par dzīvi un jēgu. Mūsu ierobežotība vai nāves klātbūtne var kļūt īpaši pamanāma, ja rodas veselības problēmas, šķiršanās vai tuva cilvēka zaudējums. Tāpat bieži par krīzes iemeslu var būt izmaiņas profesionālajā dzīvē vai pat darba zaudējums. Pusmūžu bieži uzskata par dzīves augstāko punktu, kas liek izvērtēt sasniegto un uzdod jautājumu – ko es atstāšu aiz sevis,» skaidro Daiga Daize.
Līdzās jau pieminētajai trauksmei un bailēm no pārmaiņām nevar nepieminēt to, ka X paaudze ir tā, kas savu vidusposma krīzi izdzīvo laikā, kad apkārt ir arī gana daudz trauksmi pastiprinošu faktoru, piemēram, nenomaksāti kredīti, darba tirgus, kurā neviens nav atcēlis sīvu konkurenci, vai pieaugoša dzīves dārdzība. Tātad brīdī, kad mēs gribam domāt par dzīves jēgu, mums joprojām ir jāspēj vienlīdz veikli žonglēt ar vairākām sadzīviskām bumbiņām, kā teica Alise Brīnumzemē: «Mums ir jāskrien ļoti ātri, lai paliktu uz vietas.»
Turklāt tas, ka savā gribu un varu visu uzcītībā daudz arī esam sasniegušas, no vidusposma krīzes nepasargā.
«Cilvēki, kuri ir daudz sasnieguši, bieži vien iekrīt vēl dziļākā krīzē, jo izrādās, ka ārējie sasniegumi nav viss,» norāda Ginta Jansone.
«Pirmais mūža posms ir vairāk orientēts uz ego attīstību un stiprināšanu, bet otrais – uz saiknes veidošanu ar patību un dziļāko būtību, uz introspekciju. Ļoti iespējams, trīsdesmit piecu vai četrdesmit gadu vecumā esam apmierinātas ar savu dzīvi, bet četrdesmit piecu gadu vecumā šie sasniegumi pēkšņi vairs nesniedz piepildījumu.
Kopumā krīzi dziļāk un skarbāk piedzīvo tie, kas dzīvi veido, domājot par ārējiem sasniegumiem, neapstājoties un neveltot laiku jautājumam: kas ar mani notiek patiesībā, ko vēlos? Iespējams, tad krīze var iet roku rokā ar smagāku psiholoģisko stāvokli, piemēram, depresiju. Mūsu personība līdz ar gadiem neizbēgami mainās, un, ja neesam pietiekami atvērti pārmaiņām, nonākam krīzē. Tomēr krīze nav nekas tik briesmīgs, kā mums sākotnēji šķiet, es to sauktu par uzaicinājumu uz pārmaiņām, kas ļauj saprast – tā, kā bija līdz šim, vairs nav un nebūs, ierastā shēma nedarbojas, un krīze liek mums meklēt veidus, kā turpināt dzīvi jaunos veidos.»
Starta šāviens
«Vidusposma krīze neiestājas vienā dienā, tā attīstās pakāpeniski. Iespējams, tieši šā iemesla dēļ sākotnēji to grūti atpazīt. Visbiežāk par to signalizē pastiprināta trauksme, dzīvesveida, ieradumu vai uzvedības izmaiņas, pārlieka kavēšanās jaunības atmiņās, nomāktība, depresija vai būtiskas garastāvokļa izmaiņas, dusmas, garlaicība, interešu un mērķu trūkums, hipohondrija vai pārspīlētas bažas par savu veselību, miega traucējumi, svara pieaugums vai tā zudums un vēl citi faktori,» norāda Daiga Daize. Spēcīgs katalizators krīzei var būt vecāku nāve, kas neizbēgami liek aizdomāties par to, ka arī mūsu laiks uz šīs zemes nav bezgalīgs. Arī bērnu pieaugšana un tukšās ligzdas sindroms liek paskatīties uz savu dzīvi un partneri no cita skatpunkta.
«Iespējams, tā ir krīze abiem pārī, kas liek sev vaicāt: vai tad, kad bērni ir pieauguši, varam atrast jaunu jēgu tam, lai būtu kopā ne tikai kā vecāki, bet arī kā pāris?» bilst Ginta Jansone. Nereti tieši attiecību problēmas šajā posmā mudina vienu vai otru partneri vērsties pie psihologa, nespējot atpazīt krīzes īsto cēloni – viduspārejas krīzi un savus individuālos izaicinājumus. «Skatoties dziļāk, nonākam pie tā, ka patiesībā cilvēks ir nonācis iekšējā krīzē, kad pats ar sevi vairs nejūtas labi, savukārt tā veicina notikumus, ko uzskatām par attiecību problēmām,» norāda Ginta Jansone. «Cilvēks nevar vienmēr precīzi noformulēt krīzes cēloni, bet, piemēram, sākot terapiju, pētot un analizējot sapņus, kas ir viena no Junga terapijas metodēm, sapņi atklāj, ka krīze patiesībā saistīta ar pusmūža jautājumiem. Jebkurā gadījumā, izvēloties iet terapijā, lai risinātu viduspārejas jautājumus, mans ieteikums būtu doties pie speciālista, kas pats šo krīzi jau ir pieredzējis.»
Ķermenis atgādina
Nevaram runāt par viduspārejas krīzi, nepieminot to, ka līdzās jautājumiem par esības jēgu, sasniegumu patieso vērtību, ģimenes stāvokli un sociālo statusu mūsu ķermenis, lai cik vesels un skaists būtu, – noveco. Fizioloģiskas pārmaiņas mūsos notiek, gribam to vai ne.
Arī šeit savā ziņā X paaudze ir atšķirīga, jo ir daudz labāk informēta par to, kas ir premenopauze.
Par to, ka pirms menopauzes vēl ir aptuveni septiņi gadi, kad ik pa laikam ķermenis atgādinās – gatavojies, tas notiks. Esam ieguvējas, jo mums ir vairāk zināšanu un iespēju atpazīt bezmiega cēloni, raudulību vai to, kādēļ viduklis pēkšņi kļuvis platāks, un, kā jau centīgās meitenes, varam rīkoties, iedarbinot visu iespējamo arsenālu, lai pēc iespējas mazinātu šos simptomus. Tā ir labā ziņa.
Vienlaikus, dzīvojot laikā, kad uz mums attiecas jau pieminētais stress, tas ietekmē arī mūsu premenopauzes simptomus: jo augstāks stresa līmenis, jo izteiktāki simptomi, jo atkal augstāks stresa līmenis. Burvju aplis. Un sliktā ziņa: laiks no 45 līdz 49 gadiem ir tas, kad mums jābūt ļoti vērīgām un saudzīgām pret sevi – augstākais pašnāvību risks ir sievietēm tieši šajā vecuma posmā (vīriešiem tas ir 50–54 gadu vecums). «Sieviešu pusmūžs ir laiks, kurā var palielināties depresijas risks, līdz ar to arī augstāks pašnāvību līmenis salīdzinājumā ar citiem dzīves posmiem. Nespēja pieņemt jauno realitāti, vientulības izjūta, atbalsta trūkums, nespēja saskatīt labvēlīgu dzīves perspektīvu un apziņa par nāves neizbēgamību dzen izmisumā, kas var veicināt noslieci uz pašnāvību,» norāda Daiga Daize.
Kā pārcelties uz otru krastu
Pieņemšana varētu būt viens no atslēgas vārdiem, pārceļoties no tā krasta, kurā, tēlaini runājot, skan jaunības putns ar maigo balsi, uz to, kurā putna dziesma ieguvusi dziļākas toņkārtas. «Jautājums sev: kas ir pagājis, ko vairs nevaru mainīt, ko atliek tikai pieņemt? Un otrs – ko varu vēl mainīt, paspēt, paveikt? Protams, to ir viegli pateikt, bet ne tik viegli izdarīt. Pārejas posmā apjukuma periods mēdz būt visai garš un neskaidrs, tāda kā krēslas stunda. Šeit nedarbojas konkrēts padoms: dari tā, un tas palīdzēs. Bet varam pētīt, ko saka bezapziņa, ko vēsta sapņi. Ja pievēršam uzmanību tam, kas notiek psihē, lasām un pavadām laiku, introspektīvi veroties sevī, iespēja izkļūt no krīzes daudz veiksmīgāk ir lielāka.
Viduspāreja ir kas tāds, pret ko izturēties ar ziņkāri un aizrautību, atkāpjoties un mēģinot saprast – kas ar mani notiek.
Kas ir mans jaunais es, ar ko varēšu būt saskaņā, jūtoties labi un droši? Grūts vai skumjš ir procesa sākums, kas mūs mudina atvadīties no vecajām personības daļām, vairs nederīgajām identitātēm, toties ar laiku, ļaujoties pārmaiņām, atrodam un integrējam jaunas personības struktūras,» norāda Ginta Jansone.
Jautājums, kas turpina nedot mieru, – vai mēs, X paaudzes meitenes, tikām piemānītas brīdī, kad ticējām: viss, pilnīgi viss ir sasniedzams? Mēs, kam it visam ir laika rāmis, beigu termiņš, īstā vieta un laiks, droši vien kādu dienu pamodīsimies un atskārtīsim, ka pilnīgi viss varbūt arī nebija iespējams. Bet mēs ļoti centāmies. Un labi, ka tā. Tālāk mums atliek noticēt Džeimsam Holisam, kurš savā grāmatā Viduspāreja raksta: «Ja mums nepietrūks drosmes, viduspāreja pēc ieilgušas nošķirtības ievedīs mūs atpakaļ dzīvē.» Viņš sola, ka tur mūs gaida «milzīga brīvības sajūta»…
