Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Es pazīstu šādu situāciju, pati tādu esmu piedzīvojusi – kad ar prātu saproti, ka nav, par ko bēdāties, un nav, par ko sūdzēties, ka būtībā viss ir, tomēr ir sajūta, ka dzīvesprieka nav. Vienkārši – nav.
Viens no iemesliem var būt šķietami vienkāršs, taču vienlaikus viltīgs – tā par sevi var signalizēt izdegšanas sindroms. Acīmredzot aizņemtībā un skrējienā nav iznācis laikus parūpēties par sevi. Ja tā ir, tad steidzami jāorganizē sev atpūta. Jāpaņem pauze, jāpārslēdz sevi uz atslodzes un atpūtas programmu. Ja apzināti veltām tam laiku un iemesls tiešām ir bijis izdegšana, dzīvesprieks agrāk vai vēlāk atgriezīsies.
Taču tā var būt arī krīze, ar ko cilvēki mēdz saskarties noteiktā dzīves posmā. Lai to saprastu un labāk saprastu sevi, iespējams, var palīdzēt cilvēks – varbūt speciālists, bet varbūt cilvēks, ar kuru vari pasēdēt un pārrunāt situāciju. Cilvēks, kurš varētu paskatīties uz tavu situāciju no malas. Ir brīži, kad par kaut ko ir neērti runāt ar draugiem un radiem, jo bail, ka viņi paskatīsies un teiks – ko tu te vispār ņemies? Kā tev trūkst, tev taču viss ir!
Citi lasa
Tāpat kā cilvēkiem, kam ir depresija, reizēm saka – kāda depresija, saņemies, tev acīmredzot dzīvē nav reālu problēmu!
Patiesībā ir gan problēma. Tu esi visu sasniedzis un, iespējams, vairs nesaskati, kurp tālāk virzīties. Tev trūkst jaunu izaicinājumu. Šādi posmi dzīvē mēdz būt. Ko darīt? Visticamāk, jāatrod jauns mērķis, uz kuru iet, jauns izaicinājums. Vai arī – kāds nopietns vaļasprieks, kas nesīs patiesu prieku un piepildījumu.
Starp citu, šādos brīžos cilvēki mēdz pieņemt ļoti radikālus lēmumus, un šie lēmumi ne vienmēr nāk par labu, bet dažkārt pamatīgi sagrauj dzīvi. Tāpēc tie noteikti nav nekādi nieki vai kaprīzes.
Biežāk ar to saskaras darbīgi, aktīvi cilvēki, kurus pierasts uzskatīt par veiksminiekiem un kuriem kauns runāt par to, ka viņiem ir grūti. Jo – mani nesapratīs. Un īstenībā cilvēks, kurš nav bijis šādā situācijā, arī nesapratīs.
Lielākoties tie ir vadītāji 45–50 gadu vecumā, kam aiz muguras diezgan garš posms, kura laikā viņi ir cīnījušies par vietu zem saules, uzbūvējuši savu dzīvi, beidzot viss ir kārtībā, un pēkšņi ir sajūta, ka esi nonācis finiša taisnē, ka nu ir game over*. Vienlaikus saproti arī, ka priekšā daudz gadu, kuru laikā kaut kas būtu jādara, bet nesaproti, ko… Uz kurieni tu gribi iet, ko vēl gribi sasniegt? Un vai vajag? Esi arī nedaudz noguris, cīnoties par vietu zem saules, un beidzot varētu baudīt komforta zonu.
Vairs īsti negribi cīnīties, gribi dzīvot relaksēti, taču pēkšņi saproti, ka nemaz nemāki to darīt.
Jo esi pieradis pie izaicinājumiem, pieradis skriet un darboties. Īsti nemaz neproti neskriet.
Tāpēc beidzot tas ir jāiemācās. Apzināti un apzinīgi. Te katram būs savs stāsts. No savas pieredzes varu ieteikt – ja ir atbrīvojies laiks, bizness daudzmaz sakārtots, bērni izauguši, pamēģini atcerēties, par ko kādreiz sapņoji, bet tam reāli nebija ne laika, ne spēka. Es pati tikai tagad beidzot sāku aktīvi nodarboties ar dažādām sporta lietām, agrāk tam nebija laika. Patiesībā arī tur netrūkst izaicinājumu: ja treneris liek nopeldēt no punkta A līdz punktam B kādā noteiktā veidā, tad viss, par ko domā peldot, – kā visu izdarīt pareizi un laikā. Pēc četrdesmit minūtēm izkāpjot no baseina, ir tikai viena doma – par tēju un dīvānu. Galva ir tukša un tīra, viss stress prom, bet ķermenis ir pateicīgs. Pašsajūta – lieliska. Kad dažkārt negribas saņemties un iet uz baseinu, atsaucu atmiņā šo sajūtu, pārvaru sevi, aizeju un tad jūtos lepna, ka esmu to izdarījusi.
Bet, protams, ar to var arī nepietikt. Varbūt tur ir kas dziļāks, tad vajadzīga saruna ar speciālistu. Un par to nudien nevajag kautrēties. Esi nonācis noteiktā dzīves punktā, kad jāizstrādā plāns nākamajai dzīves daļai. Ir jāsaprot, ko tālāk. Man nereti jautā – ko tu darīsi, kad beigsies tavs termiņš rektora amatā? Es tad saku – jūs tiešām domājat, ka pēc šī amata vairs dzīve nepastāv? Patiesībā man vēl ir tik daudz lietu, ko gribētu pamēģināt, bet kam līdz šim nebija laika vai savulaik pietrūka naudas.
Draugi, ir simts un viena iespēja, tikai jāatver acis un labi jāieskatās!
Man, piemēram, ir sapnis audzēt tomātus. Nevis pārdošanai, bet sev – man ļoti garšo tomāti, es gribu tos audzēt. Un es jau zinu – man būs tādi tomāti!
Sliktākais, kas var notikt ar cilvēku, – nonākt situācijā, kad nezina, ar ko nodarboties. Ja cilvēks nezina, kur sevi likt, tā ir traģēdija. Īpaši tā ir traģēdija cilvēkam, kurš visu mūžu bijis aktīvs, nodarbināts, ir daudz sasniedzis, jo pēkšņi viņš nesaprot – ko tālāk? Vienkārši ej un atrodi, kas tev pa īstam patīk!
Man ir draudzene, kura piedzīvoja līdzīgu situāciju. Viņa tādā brīdī paņēma divus suņus. Tagad viņai brīva laika gandrīz nav, toties viņa ir dzīvespriecīgākais cilvēks pasaulē, ko pazīstu. Vēl viena draudzene sāka zīmēt – visu brīvo laiku velta zīmēšanai, skatos uz viņu un priecājos. Citai draudzenei ir mazbērni, viņi pa īstam piepilda dzīvi. Turklāt nāk klāt sajūta, ka esi ļoti vajadzīga, ka bez tevis nevar iztikt, – arī tas zināmā vecumā var būt nozīmīgi. Vēl viena paziņa nopietnā vecumā aizgāja mācīties braukt ar jahtu. Viņai liekas, ka vajag tieši to. Kāpēc ne?
Es, piemēram, gribu daudz laika, lai lasītu grāmatas, varbūt arī rakstītu tās. Papildus tomātiem. Tā liekas ļoti vienkārša formula, bet jāsaprot – laime nav sarežģīta.
Tā ir būtiska kļūda – domāt, ka laime ir kaut kas, kam vajag ļoti daudz resursu vai iespēju.
Jahta – tas ir mazliet dārgāk, bet ne zīmēšana, ne sportošana neprasa daudz resursu. Tas prasa ko citu – ievērot pauzi, ieklausīties sevī un saprast, kas spēj sagādāt prieku pa īstam. Kādu sapni vēl es gribu īstenot?
*Spēle beigusies (angļu val.)
