Tautā runā, ka viens partneris uz mūžu esot ļoti labi – dzirdēts, ka ārsti to iesaka arī no seksuālās veselības viedokļa.
Jā, tikai ko darīsim ar cilvēka dabu? Nerunāsim par pieradumu, apnikumu un tā tālāk, bet ir vēl tāda lieta kā sugas iekšējā agresija. Redz, evolūcija ir paredzējusi, lai mēs nedzīvotu tikai vienā vietā, proti, visu nenoēstu vienā vietā, jo tad taču nomirtu badā. Vārdu sakot, evolūcija liek mums meklēt citas teritorijas, apgūt tās. Ja mēs pazīstam ģimenes, kur vairākas paaudzes dzīvo vienā mājā – lai ko viņi stāstītu uz ārpusi, ģimenes iekšējais klimats lielākoties nav rāms un mīlīgs, viņi nemitīgi par kaut ko strīdas un kasās. Un nevajag nemaz pārāk lielas tās ģimenes – pietiek ar vīru un sievu, viņu vecākiem un bērniem. Bet interesantākais, ka, paklausoties tos strīdus no malas, tie ir tādi «beziemesla kašķi». Tu ne tā krūzīti izmazgāji, ne tā dvieli noliki, pielāčoji grīdu un tamlīdzīgi…
Kāpēc mēs tā plūcamies, esot ilgstoši attiecībās cits ar citu? Viens no iemesliem ir jau minētā agresija.
Kā to novērst? Pirmkārt, nodarboties ar kaut ko, kas ir ārpus mājas. Otrkārt, kas būtībā ir tas pats, – apzināti pamukt vienam no otra. Tas nenozīmē, ka jāiemūk svešā gultā, lai gan netiesāsim tagad tos, kuriem notiek šāds solis.
Sekss dzīvē nav galvenais, bez tā var arī iztikt.
Daba mūs ir apveltījusi ar trim pamatinstinktiem. Pirmais ir vajadzība vairoties, nodot tālāk savus gēnus. Otrais ir sociālais instinkts – nepieciešamība un prasmes veidot attiecības barā jeb saimē, kurā dzīvojam. Gan mājās, ģimenē, gan darbā ar kolēģiem, gan citur sabiedrībā. Un trešais ir hierarhiskais princips, cieši saistīts ar sociālo instinktu – vajadzība pakāpties pa hierarhiskajām kāpnēm, dabūt treknāko kumosu, vairāk naudas un tā tālāk. Bet rodas jautājums – kur te ir sekss? Kur starp šiem trim pamatinstinktiem mēs to varam saredzēt, ielikt?
Viens ir skaidrs – mums ir vēlme vairoties, un mēs zinām, ka tad ir nepieciešams sekss. Ir tādas reliģiskas konfesijas, kas uzskata, ka ar to arī ir gana – sekss ir tikai līdzeklis bērnu radīšanai. Bet – sasodīts! – liels vairums ļaužu tomēr grib to seksu vairāk un biežāk arī tāpat vien, prieka dēļ. Tātad seksuālo instinktu mēs varētu likt pie kāda no atlikušajiem pamatinstinktiem – sociālā un hierarhiskā. Un tā arī cilvēki dara – komunicē ar seksa palīdzību, cenšas otram uzkundzēties, izmantojot seksu…
Būdami nobrieduši cilvēki, mēs varam izprast, kas ir labāk – vai tas, ka tu uzkundzējies otram, vai tas, ka komunicē, mēģini veidot labas attiecības?
Laikam jau tas otrais ir foršāk, vai ne? Un, ja paskatāmies uz šo apstākli caur šādu prizmu, tad to gribas darīt. Skaidrs, ka nobriedušām sievietēm ar seksualitāti ir tā, kā ir. Daudzas par sevi saka: «Ak, ko nu es vairs, neesmu tak vairs jauna un iekārojama, te man ir pa daudz, te par maz, tur nokarājas… Eh, man nemaz nevajag to seksu.» Jā, bez seksa var dzīvot. Bet kā lai veido partnerattiecību ietvaros to sociālo aspektu? Kā piepildīt šo vajadzību? Lūk, ja saprot, ka tur var ietilpināt seksu un savu mīļumu demonstrēt caur to, viss ir kārtībā. Bet gana bieži tomēr nav tik vienkārši.
Ilgstošās attiecībās viens otram var apnikt, un ar to jārēķinās.
Tieši tā! Ko es viņu mīļošu, ja nav, par ko? Kāpēc man tas jādara? Man viņš ir līdz brošai! Un te mēs nonākam pie nepieciešamības veidot kopīgus projektus, lai novērstu uzmanību no iekšējās agresijas. Proti, savu dabisko agresiju ieteicams vērst uz kāda kopīga mērķa sasniegšanu – kāda mērķa, tas atkarīgs no pāra interesēm. Iekopjam dārzu, braucam makšķerēt, ceļojam, ejam dejot… Kamēr cilvēki ir jauni vai tikko iepazinušies, kopīgām interesēm nemaz nav tādas nozīmes, jo kopā tāpat ir forši, pievilcīgi, interesanti un seksīgi, kaisle sit augstu vilni un itin kā aizpilda un nosedz visu pārējo.
Bet vēlāk, kad tās iemīlēšanās brilles krīt – un agri vai vēlu tas notiek –, abiem ir jānonāk pie tā kopīgā, kas vēl var vienot.
Kas ir tas, par ko mēs abi kopīgi interesējamies vai varētu interesēties? Tie pāri, kuriem ir kaut kas vienojošs, ir labākas izredzes sadzīvot un tikt (atgriezties) arī pie seksa.
Ja sieviete iemīlējusies citā (vai vismaz ilgojas pēc tā), laulība nav glābjama.
Te ir tāds joks, ka daba jau cilvēkam iedevusi ne tikai pamatinstinktus, bet arī spēju tos bremzēt, vadīt, apstrādāt informāciju. Jo lielāka dzīves pieredze, jo tās bremzes labāk strādā! Tāpēc vispirms jāveic iekšējais dialogs ar sevi. Un par ilgošanos iemīlēties citā vīrietī… Es iesaku ņemt vērā to, ka fantāzijas mēdz būt nesalīdzināmi skaistākas par realitāti. Protams, tas nav viennozīmīgi, var jau arī ļauties romantikai vai kam vairāk. Tikai tad gan jābūt gatavai, ka visa līdzšinējā dzīve var brukt un jukt pa visām vīlēm.
Bet ko tad, ja nevis sieva, bet vīrs ir zaudējis interesi par savu dzīvesbiedri? Jā, arī tā var būt! Sabiedrība ir uzspiedusi vīriešiem viedokli, ka viņiem ir jābūt seksuāli aktīviem. Jo kurš barā ir vadonis? Alfa tēviņš! Harismātisks, seksuāls, varošs! Bet vīriešu un arī sieviešu prātā tas ir aizgājis greizi, vīrieša veiksmīgumu saistot tikai ar šo aspektu. Taču tas nebūt nenozīmē, ka vīrietim jāveic seksa varoņdarbi. Turklāt nereti vīriešu seksa varoņdarbi ir varoņdarbi tikai vārdos.
No savām sešdesmitgadnieces dzīves pozīcijām varu teikt, ka brīnišķīgāk par sānsoli ir skaistas un draudzīgas attiecības ar vīrieti, ar kuru «varēja būt, bet nebija».
Lūk, tas ir kaut kas, kas paliek atmiņā, un ikreiz, iedomājoties par to, kas varēja būt, pārņem salda tīksme. Jo, izvēloties sānsoli un «iešanu līdz galam», nekur jau neliksies – sievietei gribas ilgstošas attiecības! Un ir saprotams, ka tad viņai gribas krāmēt koferus un iet pie TĀ cita vīrieša. Bet tas cits vīrietis varbūt nemaz to negrib!
Cilvēks ir Homo sapiens, saprātīga būtne. Bet nesaprot, ka rozā periods pāriet, netic tam.
Mums visiem ir iestāstīts, ka laime IR, ka tā pastāv. Visi pēc tās laimes ilgojas un, kamēr ilgojas, nespēj novērtēt to, kas viņiem ir. Toties spēj visu laiku domāt par to, kā nav. Vēl kas interesants ienāca prātā – kad zīdainim ļauj raudāt un neiet viņam klāt, bērnam pieaugušā vecumā var būt izteikta vēlme žēloties. Un vairākas paaudzes, ieskaitot manējo, tieši ar šādu pedagoģiju ir pavadījušas savas dzīves pirmo gadu. Un tā mēs turpinām žēloties cits citam, pārmest partnerim, ieraudzīt, ko viņš atkal nav izdarījis, bet neredzēt to, kas ir paveikts.
Pirmkārt, partnerattiecības un laulība ir vienošanās, ka viens otru cienām un atbalstām. Otrkārt, kā arī visas pārējās kārtas ir pēc tam. Bet vai jauni cilvēki, kuri dibina ģimeni, vienojas? Nē, viņiem tāpat ir labi! Un dzīvo nost. Tad pazūd tās brilles, pazūd kaisle un šķiet, ka arī mīlestība ir zudusi.
Aizvainojums un nepatika nav savienojami ar mīlēšanos.
Ja tā padomā un godīgi sev atzīst, tad aizvainojums un nepatika pret savu partneri patiesībā nozīmē, ka esam apvainojušies paši uz sevi, proti, uz savu izvēli. Ļoti daudziem no mums ir paaugstinātas prasības! Reiz lasīju kādu psiholoģisko pētījumu, kurā piedalījās universitātes studenti. Viņus sadalīja divās grupās, un vienai grupai izdalīja krūzītes ar universitātes logo, bet otrai grupai neiedeva neko. Uzdevums bija šāds: pirmās grupas dalībniekiem bija jānovērtē krūzīte un jāpasaka, par cik viņi būtu ar mieru to pārdot.
Otrai grupai uzdevums bija – cik viņi būtu ar mieru maksāt par šo krūzīti. Un rezultāts izrādījās, lai arī ne simtprocentīgs, tomēr ar stipru pārsvaru – tie, kuri gribēja krūzes pārdot, prasīja teju divreiz augstāku cenu par to, kādu piedāvāja tie, kuri gribēja krūzes pirkt. Ko ar šo gribu pateikt? Ka mēs ikviens uzskatām sevi par zeltu, bet to otru par ne tik vērtīgu.
Arī kopdzīvē tas «nāk ārā» – es, redz, savas zelta īpašības, savu vērtīgo personību esmu atdevusi viņam, bet viņš to nenovērtē! Redz, gribētos, lai partneris teju «izgriežas uz otru pusi», lai mums izpatiktu. Kā tieši viņam būtu jāizgriežas, to mēs bieži nevaram paskaidrot, bet – ir. Un paradokss – lai ko arī viņš darītu, nebūs labi diezgan.
Jāsāk vienmēr ar sevi!
Jā, tā ir. Bet pret partneri jācenšas izturēties ar visparastāko mīļumu un patiesu ieinteresētību. Ja vien cilvēks nav patiešām kretīns, viņš nereaģēs uz mīļumu ar riebeklībām. Un ticiet – labus vārdus, ko pateikt otram cilvēkam, var atrast vienmēr. Starp citu, minētā tēma par paaugstinātajām prasībām attiecas arī uz seksu – ja seksa nav, tātad pāris uzskata, ka tas nav vērtīgs. Ir vērts pamēģināt iztēloties, ka tas ir ļoti vērtīgs, ka tā ir brīnišķīga dāvana par velti, kas tikai pašiem jāpaņem!
Mīļi, fiziski pieskārieni labvēlīgi ietekmē veselību – gan fizisko, gan garīgo.
«Jā, jā,» droši vien daudzas, šo lasot, nodomā. «Kā tad! No rīta biju mīļa, saslavēju un sabučoju, vakarā pārnāku no darba, gribēju jau teikt vīram atkal labus vārdus, bet skatos: bardaks, kurpes nomestas, gulta neklāta, trauki nemazgāti… Kāpēc man censties, ja viņš to nedara?» Stop! Pirms vērt muti vaļā un sākt izkliegt pārmetumus, ir vērts padomāt arī par to, ka mums katram ir ieradumi un daudzi no šiem ieradumiem nav ar pluszīmi. Tāpēc vienmēr ir vērts sākt ar sevi.