Rīga +13°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nu ko var visu laiku īgņoties!
«To, ka vīrs sācis bieži burkšķēt, pamanīju, kad viņam vēl nebija 50, – lasot ziņas telefonā vai skatoties televīziju, viņš visu komentēja, un, protams, «viss ir slikti, neviens neprot saimniekot, neko nesaprot no ekonomikas, politikas un nodokļiem»… Vīram pieder uzņēmums, un man regulāri jāklausās apmēram šādi teksti: «Atkal tie idioti pieņēmuši jaunus likumus! Kas – viņi visi tur galīgi stulbi? Viņi vispār saprot, ko dara?» Agrāk viņš tā uzvedās, vienīgi skatoties sporta pārraides – tāds dīvāna eksperts, kurš visu prot un zina vislabāk. Bet tad ievēroju – vienalga, ko viņš lasa vai skatās, nepārtraukti viss tiek kritizēts. Sākumā pat nesapratu, kas notiek, – biju mājas otrajā stāvā un pēkšņi lejā dzirdu vīra balsi. Sākumā domāju – viņš runā pa telefonu. Bet nē – sēž dīvānā, telefons rokās un vienkārši skaļi verbalizē savas domas! Un nav pat klausītāju. Esmu optimiste un glāzi vienmēr redzu puspilnu, nevis pustukšu, tāpēc tāda burkšķēšana tukšā gaisā man vēl jo vairāk krīt uz nerviem. Nu ko var visu laiku īgņoties? Skatoties TV ziņās kaut ko par finansēm vai nodokļu sistēmu, bija pasācis izdarīt grandiozu secinājumu: lūk, Austrijā, tur gan ir labi! Vienā reizē draugi neizturēja un teica: nu tad brauc uz to savu Austriju un dzīvo! Un man šī frāze iepatikās – kad vīrs atkal sāka par kaut ko īgņoties, sacīju: nu tad brauc uz to Austriju vai arī pārstāj burkšķēt, jo tiešām – cik var? Kopš sāku tā teikt, šķita jau, ka vīrs mazliet piebremzējis. Bet tas nebija uz ilgu laiku… Tiešām nezinu, ko darīt, lai to burkšķēšanu apturētu.»
Ielieku austiņas un viņā neklausos
«Mans vīrs pēdējā laikā aktīvi sācis sarunāties ar televizoru, – nepārtraukti atskan komentāri, kādi visi ir muļķi un neko nesaprot. Tā kā vīrs ir atzīts eksperts savā nozarē, viņu šad tad aicina piedalīties projektos. Diemžēl arī tas saistīts ar burkšķēšanu, ka jābrauc uz sapulcēm, kur salasījies nejēgu bars, kam tagad viss jāskaidro. Senāk mums abiem patika rosīties dārzā, bet tagad dzirdu: priekš kam vajag to dārzu; ko var tik daudz rušināties, kāpēc vajadzīgi vēl tie lielie podi ar puķēm… Agrāk domāju – mēs pa abiem kopā kaut kā saprātīgi virzīsimies uz priekšu, bet tagad šai domai esmu atmetusi ar roku. Daudz veselīgāk ir viņa burkšķēšanā vispār neiesaistīties un iespēju robežās tā sevišķi arī neklausīties. Citādi to vienkārši ir grūti izturēt. Tomēr, lai viņa bubināšanas dēļ pavisam nepazaudētu kopā būšanu, es tāpat šad tad vakaros pasēžu ar viņu kopā dīvānā, kad viņš skatās televizoru, bet tad man ausīs ir bezvadu austiņas, klausos podkāstus un viņu nedzirdu. Bet vistrakāk ir ceļojumos, jo tad man visu laiku pie auss skan – cik viss ir slikti, kā viņš grib ātrāk tikt mājās un vispār nesaprot, kā atlikušās četras dienas izturēs, jo viesnīca ne tāda, ekskursijas ne tādas… Pēdējā ceļojumā tiešām sadusmojos un teicu: nopirksim tev biļeti, un varēsi lidot mājās, bet es tās atlikušās dienas mierīgi bez tevis atpūtīšos. Nu tad maķenīt aprāvās. Un, kad lidojam mājās, to vien dzirdu, cik brīnišķīgs ir bijis ceļojums, un kur lidosim nākamreiz. Un ceļojums tiešām būtu bijis brīnišķīgs, ja vien viņš visu laiku nebubinātu.»
«Pirmkārt, sāksim ar to, ka pārī mēdz burkšķēt ne tikai vīri, bet arī sievas – burkšķ abi, bet katrs no viņiem apgalvo, ka burkšķ otrs, ne jau es. Tāds fenomens arī ir bieži sastopams,» uzsver ārsts psihoterapeits Artūrs Utināns. Bet kāpēc cilvēki vispār nemitīgi īgņojas? Izrādās – tā ir viena no kritizēšanas formām, un diemžēl, ja dzīve sagādājusi vienu vilšanos pēc otras, gadiem ejot, cilvēki sāk visu kritizēt arvien vairāk. «Ja dzīves pirmajā pusē mums ir visādas ilūzijas par to, kas mēs būsim (tā teikt – būšu bagāts, slavens un laimīgs), tad dzīves otrajā pusē, kad sākas vidusmūža krīze, saprotam – diez vai mūsu dzīvē vēl kaut kas mainīsies. Jūtamies vīlušies pasaulē, ģimenes locekļos, priekšniekos, valdībā – viss ir slikti, un sākas nemitīgā kritizēšana. Cilvēks burkšķot eksternalizē (izceļ ārpusē) problēmas vidē ap sevi – teikdams, ka visi citi ir vainīgi, dziļākajā būtībā viņš pauž, ka ir vīlies sevī, jo nav sanācis sasniegt to, ko gribējis sasniegt. Turklāt, cilvēkam novecojot, vairāk cieš smadzeņu kreisā puslode, kas ir tāda pozitīvāka, un pārsvaru vairāk ņem labā puslode. Tas ir saistīts ar asinsvadu aterosklerozes procesiem, un tad īgņošanās var aiziet līdz pat tādai formai, ka ārsts nosaka diagnozi – disforija vai disforiska depresija. Cilvēks kļūst arī dusmīgs un agresīvs un savu neapmierinātību bieži vērš tieši pret savu partneri,» skaidro Artūrs Utināns. Pēc viņa teiktā – vīriešiem burkšķēšana lielākoties saistīta ar neapmierinātību par savu sociālo statusu, jo viņiem pirmajā vieta lidmašīnas un meitenes pēc tam, savukārt sievietēm pirmajā vietā ir ģimene un īgņošanās vairāk saistīta ar ģimenes dzīves problēmām – attiecības nav pietiekami labas, māja nav tāda, kā gribētos, kleita nav gana skaista un tamlīdzīgi. «Kritizējot mēs automātiski domājam par to, kādam vajadzētu būt man, kādam – manam partnerim, kādai – manai dzīvei, kādai – valdībai… Tie ir ideāli, kas ir manā galvā, varbūt radušies jau jaunības gados un joprojām palikuši. Lai cilvēks nekļūtu par burkšķētāju, viņam sevī būtu jāattīsta viedums, gudrība pateikt – jā, tas, ko bija iedomājies jaunībā, tās bija ilūzijas, bet tagad esmu sapratis, kāda ir reālā dzīve. Burkšķētājs ir tas, kas joprojām dzīvo ilūzijās, bet – dzīve strauji rit uz priekšu un nav tāda, kādu es to būtu gribējis vai biju iedomājies,» saka ārsts psihoterapeits.
Ko darīt ar īgņu?
Lai kādi arī būtu iemesli, nav diez ko patīkami, ka blakus ir cilvēks, kuram iepaticies visu negatīvi komentēt un visus nolikt. Varētu taču savu mūžīgo kritiku paturēt pie sevis, bet nekā. «Aiz burkšķēšanas vienmēr slēpjas mūsu vēlmes. Taču mums, cilvēku sugai, kaut kā vieglāk ir kritizēt, izteikties negatīvi, nevis skaidri un gaiši pateikt, ko vēlamies. Arī aiz katrām dusmām, kad pāris strīdas, stāv kāda vēlme, bet cilvēki biežāk saka «Tu esi tāds un šitāds», nevis «Paklau, es vēlētos, lai tu izdari tā un šitā,» norāda Artūrs Utināns un piebilst, ka burkšķēšanai ir arī otra funkcija – tvaika nolaišana, jo spriedzei, kas sakrājusies par kādu kopēju neapmierinātību, kaut kur ir jāpaliek. Līdz ar to ir divi rīcības varianti. Ja cilvēks burkšķ tāpēc, ka vēlas kaut ko panākt un ietekmēt situāciju, tad partnerim būtu jāpajautā: bet kāds tad ir tas labākais risinājums? Ko tu īsti gribētu? Kas būtu jādara, lai tu būtu apmierināts un priecīgs? Nu, piemēram, jādodas ciemos pie sievas radiniekiem, bet vīrs burkšķ: nesen jau bijām, vai tad obligāti jābrauc, man tur riebjas… Šādā situācijā var pajautāt: ko tu sagaidi no maniem radiniekiem? Kā viņiem būtu jāizturas, lai tu gribētu iet pie viņiem ciemos? Iespējams, tā var atrast racionālo graudu, jo varbūt vīrs, piemēram, vēlas, lai ciemos viņam neuzbāžas ar jautājumiem. Šajā gadījumā sievai ir saviem radiniekiem jāpasaka: paklau, kad mēs ar vīru atnākam ciemos, viņš gribētu vienkārši pasēdēt un paklausīties, nevajag nemitīgi iztaujāt par visām dzīves jomām. Sievai jābūt vidutājai, jo vīrs jau pats nepateiks: lieciet mani mierā, vispār es te atnācu tikai paēst un negribu neko runāt! Savukārt, ja īgņošanās iemesls ir tvaika nolaišana, tad neko darīt – ja reiz dzīvo kopā ar burkšķētāju, viņš ik pa laikam ir jāuzklausa. «Kad sieviete sāk par kaut ko sūdzēties, vīrietis uzreiz piedāvā risinājumu, bet viņa atbild: es tikai vēlos, lai tu mani uzklausi. Jāsaprot, ka nīgrajam vīram arī var būt tieši tāda pati vēlme – lai viņu uzklausa. Un tad var teikt: nujā, saprotu, ka tev ir grūti, redzu, ka esi sabēdājies un sasprindzis. Un vairāk neko arī nevajag – nekāds risinājums nav jāpiedāvā. Skaidrs, ka sieva nav ģimenes ārsts, kas viņu var izārstēt, un vīrietis to arī negaida, viņš vienkārši grib pasūdzēties un tikt uzklausīts, pažēlots un lai sieva atzīst, ka viņa problēma ir vissmagākā uz šīs pasaules.»
Bet nu bubina vienā laidā!
Protams, mēs esam gatavas darīt visu, lai tikai mājās būtu miers un saticība, bet ko tad, ja vīrs neapmierināti bubina teju bez apstājas? Viņu neapmierina ne valdība, ne brīvdienu plāni, un viņa verbālais īgnums jau kļūst par pastāvīgu skaņas fonu mājā. Teikt: «Nu cik tu vari burkšķēt? Tak vienreiz izbeidz! Nav iespējams šo visu vairs klausīties!»
«Ja vīra burkšķēšana ir kritika un sieva atbild ar kritiku, tad tā pati burkšķēšana vien sanāk. Tas neko neatrisina. Tas ir tāpat kā daudzas sievietes pieļauj kļūdu, cīnoties ar vīra alkohola problēmām. Viņas savus vīrus kritizē, sakot – kad tu vienreiz beigsi dzert? Bet viņam ir atkarība, viņš nevar beigt dzert. Tas ir tāpat kā teikt: tev ir cukura diabēts, kad tu atmetīsi to savu cukura diabētu? Jāsaprot, ka ir gadījumi, kad jāsūta ārstēties. Un arī īgņām kritika nepalīdzēs, tā tikai padziļinās problēmu. Cilvēks ir tāds kāds viņš ir,» uzsver Artūrs Utināns.
Tomēr tas ir diezgan traki – es kā sieviete vēl ziedu un plaukstu, man visu ko vēl gribas, bet mājās ir neapmierinātais, kurš nepārtraukti visu un visus kritizē. «Ja sievietei ir daudz enerģijas un ja viņa spēj pusmūžā izšķirties, izsapņot un īstenot kādus jaunus sapņus, nu tad – ņemiet un šķirieties! Bet, ja izšķirties nespējat, tad jāvadās pēc citiem apsvērumiem,» atbild ārsts psihoterapeits. Taču tas nenozīmē, ka par nemitīgo vīra īgnumu nemaz nav vērts runāt. Var pamēģināt, jo var gadīties, ka cilvēks aizdomājas un ņem vērā, ka ar savu nīgrumu visiem tikai bojā garastāvokli, bet situāciju nekādi nemaina. Un tas var būt arī iemesls, kāpēc bērni nebrauc ciemos, jo nevienam nav interesanti klausīties, kā kāds sēž un visu kritizē, jo viņam viss šķiet slikti. Iespējams, sarunā var norādīt arī to – sak, bērni brauktu biežāk ciemos, ja mēs runātu par kaut ko pozitīvāku. «Visticamāk, jau neizdosies mainīt cilvēka raksturu, un nez vai arī mūžam ar visu neapmierinātais vīrs būs gatavs iet psihoterapijā. Ja smadzenēs jau ir smagāki bojājumi, tad stāvokli var uzlabot medikamenti,» uzskata Artūrs Utināns.
Un tiešām – nekāda risinājuma?
«Ja mājās visu laiku jāklausās burkšķēšanā, vienkārši jāatlaižas krēslā un jārelaksējas, nevis jāsāk īstenot burkšķētāja vēlmes un iedomas. Piemēram, situācija, kad vīrs ir neapmierināts – kāpēc mums vajadzīgs tas puķupods istabā, tikai maisās pa kājām! Sieva tiešām var sākt domāt – nu kāpēc es to puķupodu vispār nopirku, labāk metīšu ārā! Bet var taču pajautāt: kur, pēc tavām domām, tam būtu labāka vieta? Visbiežāk konkrēti piedāvājumi nemaz neseko, un tad mierīgu sirdi var palikt pie sava – lai puķupods paliek, kur bijis. Bet, ja tiešām ir priekšlikums par to, uz kurieni to pārvietot, – kāpēc gan to nepārvietot? Tie, protams, ir tādi sīkumi un fundamentālu burkšķēšanu neatrisinās, taču – tā ir neiespringšana par nebūtiskiem jautājumiem. Nu apjautājos – kur tad vajadzēja, nu labi… Bet ne ar tādu motīvu, ka otram tagad viss mājā un dzīvē jāmaina, lai novērstu to burkšķēšanu. To vajadzētu uztvert kā tādu dabisku procesu – nu tāds viņš ir, tāds ir noprecēts. Neviens to vīru jau jums pa kluso neieskapēja. Pati vien viņu apprecējāt.»
