Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
25
-
6
-
1
-
1
-
0
-
1
-
0
-
Sesto reizi precējies režisors, bijušais iekšlietu ministrs ar triju neveiksmīgu laulību pieredzi, sievu mainītāji mākslinieki – tie ir tikai daži sabiedrībā zināmi ļaudis, kuru attiecību peripetijas norisinās visu acu priekšā. Bet cik vēl ir nezināmo varoņu!
Protams, tā ir viņu privātā dzīve. Bet aiz viņiem trasē paliek salauztu siržu drupačas un bērni, kas augs bez tēva blakus. Babņiki, kazanovas, donžuāni, brunčumednieki, staiguļi, Dullie Daukas, kas dzenas pēc ideāla, mūžīgie meklētāji? Daži patiešām izskatās pēc īstiem siržulauzējiem, par dažiem vispār nevar saprast – ko gan sievietes viņos saskata?
Meklējiet sievieti!
Jautāta par šo vīriešu tipu, psihoterapeite Ināra Vārpa sāk no otra gala: «Mēs visi labi zinām franču teicienu – meklējiet sievieti! Vai tā notiktu, ja sievietes nepieņemtu vīriešus staiguļus? Ja turētu vērtību latiņu un teiktu: tev jau ir viena sieva un bērni, tu ar vienām attiecībām neesi galā ticis, tev jāaudzina bērni! Un viņa tagad būs laimīga ar viņu līdz mūža galam? Blēņas! Ar tevi, mīļā, viņš izdarīs tāpat, kā ar to iepriekšējo! Tu būsi tikai pārmija vienā ceļa gabaliņā šī vīrieša dzīvē.
Bet te parādās sievietes, kuras varbūt bērnībā nav tēva mīlētas, un jauns vīrietis viņai vajadzīgs, lai justos vērtīga. Krāniņš ir vara. Redz, es esmu vērtīga, jo tagad viņš būs manā gultā!»
Ja nevēlies dzīvot kā uz pulvera mucas, visprātīgākais – neielaist tādu staigātāju savā dzīvē.
Vēl viena liktenīgā sieviete ir māte. «Bieži tādu vīriešu māte pati ir nelaimīga, jo arī viņas dzīvē bijuši tādi staiguļi. Ne jau velti saka, ka musturs atkārtojas.»
Tad veidojas situācijas, kad dēls izaug par infantilu, mazu puisīti – vīrieti, kurš joprojām dzīvo ļoti tuvās emocionālās attiecībās ar māti. «Nereti viņi savai mammai ir mazie piena kunkulīši un neizjūt savu vīrieša vērtību. Bet sieviešu mainīšana rada vērtības ilūziju, jo visas mani grib, un tā ir mukšana no iekšējās nevērtības sajūtas.
Nabassaite tā arī nav pārgriezta. Savukārt mātēm nereti veidojas konkurējošas attiecības ar meitenītēm, kuras vīrieša dzīvē nāk un iet,» vērtē psihoterapeite. «Māte nav iemācījusi, ka vērtība ir godīgums un uzticība. Un māte kopā ar šā vīrieša tēvu (kura gan visbiežāk ģimenē nemaz nav) nav iemācījuši, ka ģimene ir vērtība.»
Tēvs laupa vīrišķo lepnumu
Papētot biogrāfijas, tiešām atklājas, ka dažam no zināmajiem sievu mainītājiem arī pašam mazotnē tēvs no ģimenes aizgājis un dzīvojis pēc līdzīga scenārija.
«Ir tāds jēdziens – dzīvot dzimtas kokā,» piebilst Ināra Vārpa. «Jūs domājat, ka šādu cilvēku bērni tālāk veidos veselu un stipru ģimeni? Tur taču būs vēl lielākas problēmas.»
Nobriedušam vīrietim ir cita seksualitāte – ar vienu partneri, uz ko puisītis nav spējīgs. Puisītis maina rotaļlietas. Nu cik var ar to lācīti spēlēties? Tagad gribas vilcieniņu.
Kāda tad šeit ir tēva loma? Ināra to nosauc psihoterapeitu lietotā terminā – par kastrāciju. Bērnībā tēva atraidījums ir briesmīgi ievainojis topošā vīrieša vīrišķīgo lepnumu. Arī tad veids, kā justies vērtīgam, ir mainīt sievietes: «Bet, jo vecāks kļūst ķermenis, jo spēcīgāku kairinājumu vajag, lai atmodinātu libido. Nobriedušam vīrietim ir cita seksualitāte – ar vienu partneri, uz ko puisītis nav spējīgs. Puisītis maina rotaļlietas. Nu cik var ar to lācīti spēlēties? Tagad gribas vilcieniņu. Tad arī vilcieniņš apnīk, un gribas grābeklīti. Bet katrs kādā brīdī bijis labs – gan grābeklītis, gan vilcieniņš, gan lācītis.»
Pagātnes bubuļi
Pie vainas var būt arī citi psihoemocionāli iemesli. Neizsāpēti un neizārstēti tā saucamie afekti, spēcīgas negatīvas emocijas: atraidījumi, ievainojumi, mīlestības trūkums, partneru maiņa… Ja dziļumos gruzd neizdzīvotas dusmas, trauksme, bailes, sāpes, tad nākotnē tas var izlauzties un likt rīkoties neadekvāti. «Jautājums – kurā brīdī tu savas sievas vietā sāc redzēt briesmoni vai svešu cilvēku, kurā brīdī sāc baidīties no bērniem, kurus pats esi radījis? Ir taču forši visu pamest un būt atkal mazam puisītim, kurš metas pasaulē,» teic Ināra Vārpa.
Bērns iemācās – tēvs šļūca pa kreisi, es arī to darīšu! Tēvs nerūpējās par bērniem – es arī! Reti notiek pretējais.
Nereti to izprovocē bērna nākšana pasaulē vai bērna pieaugšana. «Bērns ir spogulis mūsu traumām,» skaidro psihoterapeite. Un, kad mazais sasniedz vecumu, kad tēvs piedzīvoja traumu, arī tēvs krīt atpakaļ savā sāpē. «Viņš vairs nespēj būt par tēvu, jo ir tikai puisītis. Un sāk meklēt prieku ārpusē. Vai, piemēram, bērnam nonākot tīņa vecumā, sāk ar bērnu konkurēt un arī uzvesties kā tīnis, tikai ar tēva varu.» Reizēm situācija apmetas otrādi, un dēls vai meita sāk rūpēties par infantilo tēvu, kurš vai nu dzer, vai ir darbaholiķis, vai meklē mierinājumu svešu sieviešu gultā.
Un ko iemācās bērni? «Bērns iemācās – tēvs šļūca pa kreisi, es arī to darīšu! Tēvs nerūpējās par bērniem – es arī! Reti notiek pretējais: par mani nerūpējās, bet es rūpēšos un, pateicoties tādam tēvam – skolotājam –, savā ģimenē kļūšu par labu tēvu.»
Pīters Pens vai varonis, vai…
Bet nav tāda viena vīriešu tipa – staigātāji. Nē, scenāriji var atšķirties.
Sievietē ir piecas arhetipiskās daļas: mātišķā, meitenīgā, svētā, Afrodīte kārdinātāja un raganiskā, kas kopdzīvē visu pati izdarīs. Un arī vīrietī ir gan tēvišķā daļa, kas meklē mazo, bezpalīdzīgo meitenīti, gan puisīša daļa, kas lūkosies pēc mātišķas sievietes, kas viņu pažēlos, piedos un sapratīs, gan dauzonis Pīters Pens, kuram vajag svēto, kas viņu pieskatīs.
Un varonis, kurš kādu brīdi aizrausies ar raganu cerībā, ka tāda sieviete viņu padarīs, piemēram, par politiķi vai biznesmeni. Un vēl jau seksuālā daļa, Kazanova.
Vesels cilvēks spēj sevi disciplinēt. Vīrietim varbūt rodas iekāre pret citu sievieti, viņš var fantazēt, bet nedara to realitātē. Infantilie un nekritiskie ļauj tam arī notikt.
Ja ir iekšējs veselums, cilvēks šīs daļas apzinās un dzīvo līdzsvarā. Ja personība traumatizēta, cilvēks uzvedas kā kāda no šīm daļām un tiek uztverts kā šis arhetips, piemēram, Kazanova vai Pīters Pens. Un bieži vien meklē pretī tikpat nenobriedušu, traumatizētu un arhetipisku personu. Un tad veidojas atkarīgas attiecības. Jautājums tikai: cik ilgi tās turpināsies?
Normāls un adekvāts?
Ar ko tad staigātāji atšķiras no citiem vīriešiem? «Inteliģences un garīgās veselības pamatpazīme ir adekvātums. Vai tas, ko tu dari, ir adekvāti? Vai tas, ka tu tikko biji iemīlējies un radīji bērnus, bet tagad skrien projām un vairs nemīli, ir adekvāti?» jautā psihoterapeite.
Normāls cilvēks ir emocionāli līdzsvarots. Viņš pakļaujas aizliegumiem un ierobežojumiem. Problemātisks – ko grib, to dara. Viņam nav aizliegumu. Iemīlējos – eju! Vesels cilvēks spēj sevi disciplinēt. Viņam varbūt rodas iekāre pret citu sievieti, viņš var fantazēt, bet nedara to realitātē. Infantilie un nekritiskie ļauj tam arī notikt.
Veselam cilvēkam ir iekšējais tiesnesis – sirdsapziņa. Problēmcilvēkiem iekšējā morāles kodeksa nav. Nav empātijas, pārdzīvojuma, kauna un vainas izjūtas.
Vesels cilvēks rūpējas par savu veselību – gan fizisko, gan garīgo – un vajadzības gadījumā iet pie terapeita. «Problemātiskais ies nevis pie terapeita, bet pie kādas, kas viņu saprot un mīl pa īstam. Šitā, izrādās, nemīlēja pa īstam. Sākumā bija labi, bet tad tas kaut kā pazuda, viss kaut kā nomira un nodzisa, libido pārgāja. Ko tad man tagad visu mūžu mocīties un mocīt bērnus? Ja nav, tad nav. Tā cita par mani rūpēsies,» raksturo Ināra Vārpa.
Nenobriedis vīrietis nevis tiek galā pats, bet meklē vai nu mammu, vai draudzenīti, par kuru pats varēs rūpēties, vai svēto, kas viņu pieskatīs. Vai raganu, kas palīdzēs labi dzīvot, vai seksuālo dāmu, kas atmodinās libido. Sākumā tas strādās – bet cik ilgi? Un tad nāks lejupslīde.
Publisks atraidījums
Var notikt tā, ka šāda cilvēka trauslo līdzsvaru izjauc kāds jauns piedzīvots pazemojums. Piemēram, viņš mēģina iesaistīties politikā, taču tur piedzīvo publisku atraidījumu, piemēram, izgāžas vēlēšanās. Ināra Vārpa uzskata, ka šādiem vīriešiem jau pati tiekšanās pēc politiskas varas bieži ir nenobrieduša cilvēka pazīme. «Visiem maziem bērniem piemīt omnipotence – visvarenības sajūta. Es tiešām varēšu!
Visi bērni tic, ka ir skaistākie prinči un princeses. Tā var piemist arī pieaugušam cilvēkam, kurš nedomā kritiski. Ar to jau psihiatrija ir pazīstama, ka mentālu diagnožu slimnieki raujas pie varas. Tā ir tā narcistiskā puse. Un tad pēkšņi – tevi atraida. Tu bērnībā esi bijis tēva atraidīts un tagad saņem publisku atraidījumu,» vērtē Ināra Vārpa. Atkal briesmīgi ievainots vīrišķais lepnums, bet šoreiz jau publiski.
Tad nereti seko arī publiski paziņojumi: es atkal esmu iemīlējies! «Apakšā ir nenobriedusi personība. Mazs bērniņš, kurš piedzīvojis publisku kaunu,» uzskata psihoterapeite. «Ko viņš tagad cenšas darīt? Saglabāt savu paštēlu – ar mani viss ir kārtībā, es mīlu! Un cilvēki tic un akceptē. Vai tad kāds sašutumā viņam ir teicis: tu esi slikts cilvēks! Vai šo sievieti kāds kritizē un prasa: kāpēc tu to pieņem?»
Infantilas personas grib visu tepat un tūliņ, tās ir instinktu vadītas: «Dzīvo šodien, mīli šodien, mīla atnāk, krāniņš gaisā – eju! Atkal mīlu!»
Un cik liela ir iespēja to pašam laikus saprast un apturēt? Saprast, ka viņš posta dzīvi sev un citiem, un, piemēram, doties terapijā? Inārai Vārpai nav lielu ilūziju: «Negribu analizēt nevienu konkrētu cilvēku. Tomēr, ja es zinu, ka kāds ir smagi dzēris, lietojis narkotikas, ir psihopāts, jo publiski kāvies, un ir tetovēts kā Tretjakova galerija (jo tetovēšanās arī var būt pašdestrukcijas pazīme – autoagresija), tad šāds cilvēks publiski parāda to, ka ir nenobriedusi un atkarīga personība, lai arī pašam šķiet, ka ir īsts mačo un kārtīgs vīrietis.
Ja tāds ir domāšanas veids, tad maz ticams, ka vīrietis, kurš uztver sevi kā vērtīgu, drosmīgu, gribētu un publiski atzītu, bet dzīvo un uzvedas kā mazs zēns, atzīs, ka patiesībā ir problēmu cilvēks, kuram vajadzīga palīdzība.»
Citur atņemtu bērnus
Un sievietes, kuras paliek gruvešos aiz šiem vīriešiem? «Viņas var būt laimīgas, ka atbrīvojušās no tāda cilvēka. Ja viņas izdarīs secinājumus par sevi, par attiecībām un vīriešiem, tad dzīvi vēl var sakārtot.»
Māksliniekus, kuri maina sievas un mīļākās, reizēm attaisno – viņam vajag mūzas, lai radītu! Ināra Vārpa teic: «Tātad sabiedrība akceptē izlaidīgu dzīvi. Mākslinieks ir tāds pats cilvēks, gleznot vai rakstīt dzeju ir tikai viena no personības šķautnēm. Un talants nenāk no seksualitātes!»
Taču stāsts pat nav par konkrētu cilvēku, bet par visu sabiedrību. «Jā, cilvēki pašausminās, jo grib parādīt, ka ir labāki, vai zina, kā jābūt, un pēc tam ļauj tam notikt. Mums ir pat politiķis, kurš atbalsta daudzsievību.
Normālā valstī šādiem staigātājiem atņemtu bērnus, pārtrauktu vecāku varu un viņiem būtu jāiet terapijā. Jo viņi traumē savus bērnus. Vīrietis nav izaudzis uz vientuļas salas, viņš nāk no savas ģimenes un dzīvo sabiedrībā,» rezumē Ināra Vārpa. «Un, mīļā māt, kādus dēlus tu audzini? Vai viņi spēs būt uzticīgi un uzņemties atbildību?»
Vīrietis staigātājs patiesībā ir traumēta, iekšēji apjukusi, briedumu nesasniegusi un savu seksualitāti neapzinājusies personība, kas dzīvo savā iekšējā konfliktā un to nerisina, uzskata psihoterapeite. Tikai īslaicīgam iluzoram mierinājumam maina partneres – pats savā nebeidzamā apburtajā lokā kā vāvere ritenī.
Zinot sava partnera astroloģisko karti, notikumu gaitu iespējams mainīt.
Vai tie, kuri katru apprec, ir labāki?
Ja vīrietis apprecas, teiksim, sesto reizi, viņu nereti aizstāv – jā, viņš visu dara godīgi un izdara līdz galam. Kad mīlestība beigusies, izšķiras, jauno sievieti nevis padara par savu mīļāko, bet oficiāli apprec…
«Tā ir acu apmānīšana. Kādā ziņā godīgs? Godīgs un cienījams vīrietis viņš būtu, ja būtu apprecējis sievieti, izaudzinājis bērnus un kopā ar sievu skaisti novecojis. Viņš taču netiek galā ar attiecībām. Tas, ka viņš tās noformē? Uz to laiku? Un tad atkal izformē. Tad atkal noformē un atkal izformē, noformē un izformē,» ironizē psihoterapeite Ināra Vārpa.
«Ja aizdomājamies par partnerību kā vērtību – laulības solījumā ir vārdi Līdz nāve mūs šķirs. Bet šādi cilvēki kopā dzīvo kādu gabaliņu un neuzņemas atbildību par attiecībām. Nedomā par to, kā kopā piedzīvot visus attiecību līmeņus – intimitāti un flirtu, garīgo pilnbriedu, kopā audzināt bērnus, pārvarēt krīzes, palaist bērnus dzīvē un kopā piedzīvot mazbērnus. Tā domā mentāli vesels cilvēks, kuram ir perspektīvā domāšana. Infantilas personas grib visu tepat un tūliņ, tās ir instinktu vadītas: «Dzīvo šodien, mīli šodien, mīla atnāk, krāniņš gaisā – eju! Atkal mīlu!»
Ja vīrietim šīs ir piektās vai desmitās attiecības, partnerei ir jāsaprot: es esmu viņa mūza, bet, kad vairs nemācēšu tā būt, tad var beigties arī attiecības.
Vai vīrieša klejošana var beigties?
«Bieži vien vīrieši staigātājs nomierinās un sāk uzvesties normāli, kad sasniedz klimaksa vecumu,» uzskata Ināra Vārpa. «Tad tas var kļūt par ģimenes iekšējo noslēpumu. Bērni izauguši ar staigātāju tēvu, tāpēc bērniem ir depresija, problēmas ar seksualitāti vai narkotikām. Bet tēvs piepeši kļūst normāls, un ģimene pagātni pastumj zem dīvāna – par to vairs nerunāsim. Re, cik viņš labs ģimenes cilvēks un tētis. Tas nekas, ka tur aizmugurē ir krāsmatas!»
Ja nevēlies dzīvot kā uz pulvera mucas, visprātīgākais – neielaist viņu savā dzīvē. «Domā, mīļā, ko tu dari! Kāpēc tu ar viņu ielaidies? Kāpēc tev vajag tādu tēviņu? Kādas jūtas ir tevī? Kas būs pēc gada, diviem, trim?» iesaka Ināra Vārpa. Bet, ja esi jau ielaidusi, rēķinies, ka notikt var visādi. Varbūt tev vai viņam, vai abiem var palīdzēt laba terapija.
Vai zvaigznēs ierakstīts?
Astrologs Edijs Spāre atzīst, ka partneru mainīšana zināmā mērā ierakstīta konkrēta cilvēka astroloģiskajā kartē: «Laulība kā tāda astroloģiskajā kartē neparādās, taču parādās iespēja un laiks, kad cilvēks gatavs to veidot vai šķirt. Tendence uz vairākām attiecībām astroloģiskajā kartē parādās, piemēram, ar lielu ūdens zīmju iespaidu.
Tā arī biežāk raksturīga tā saucamajām Zodiaka dubultzīmēm: Vēzim, Dvīņiem, Zivīm, Ūdensvīram… Tomēr jāsaprot, kāpēc tas notiek. Ne jau vienmēr šis cilvēks ir izlaidīgs. Ļoti daudzos gadījumos cilvēki, kas tā rīkojas, ir mākslinieki – izjūtu cilvēki. Viņi nedomā par to, ka pēc gada šķirsies, bet vienkārši dzīvo, taču pietrūkst vajadzīgo izjūtu. Jo viņi meklē mūzu.
Kamēr ir emocijas, tikmēr viss ir labi, bet, tiklīdz tās atdziest, cilvēks gatavs veidot jaunas attiecības.
Un, ja vīrietim šīs ir jau piektās vai desmitās attiecības, partnerei ir jāsaprot: es esmu viņa mūza, bet tad, kad es vairs nemācēšu tā būt, tad var beigties arī attiecības.
Un varbūt pat labāk, ja uzreiz pasaka «Mums viss ir cauri!», nevis pūderē sievietei smadzenes, apgalvojot, ka viss kārtībā, bet katru gadu maina mīļākās. Protams, ir jau arī stāsti, kad vīrietis precējies četras reizes, bet jubilejas draudzīgi svin kopā ar iepriekšējo laulību bērniem un partneriem. Jo šie cilvēki līdz galam attiecības nesarauj…
Tomēr, zinot sava partnera astroloģisko karti, notikumu gaitu iespējams mainīt. Jo tā var izprast, kas otram cilvēkam attiecībās nepieciešams, ko no viņa nevajag prasīt un uz kādām varžacīm nevajag kāpt. Tad arī var beigties tāda vīrieša klejojumi, kurš bieži maina partneres. Kā kādam zināmam latviešu komponistam, kuram pēc vairākām laulībām beidzamās laimīgi ilgst jau divdesmit gadu.
Var mainīties arī situācija cilvēka astroloģiskajā kartē – kāda planēta, nonākot konkrētā zodiaka zīmē, var apstādināt vēlmi skriet kaut kur projām. Var arī – gluži otrādi – to atmodināt. Tad ir jautājums, kā cilvēks kontrolē savu dzīvi. Ja viņš neiet terapijā vai citādi neattīstās – nelasa grāmatas, nepārdomā dzīvi –, tad viņš nespēs savas mirkļa vēlmes kontrolēt. Tas ir stāsts par garīgo attīstību un briedumu. Tam nav jāgaida 50 gadu vecums, briedums var atnākt arī 30 gadu vecumā un var neatnākt nekad.»
