Ar pagātnes bagāžu uz pleciem
Veidojot jaunas attiecības, mēs visi lielākoties vēlamies piedzīvot veselīgo scenāriju, kad bijušie partneri sadarbojas, lai kopīgi rūpētos par bērniem, bet vienlaikus respektē viens otra privātās dzīves robežas un nemanipulē, negodīgās spēlēs ieraujot arī bērnus. Vārdos mēs visi vēlamies no bijušajiem izšķirties ar cieņu un turpmāk komunikāciju veidot neitrālu, taču dzīvē ne vienmēr tas izdodas…
Un visbiežāk tas neizdodas tādēļ, ka šķiršanās notiek juridiski, bet ne emocionāli. Ne velti saka: šķiršanās ir kā maza nāve. Arī šķiroties, lai no otra cilvēka atvadītos, ir secīgi jāiziet cauri piecām fāzēm: noliegumam, dusmām, izmisumam, sērām un realitātes pieņemšanai. Pēdējā fāzē notiek samierināšanās.
Tomēr personības īpatnību un sarežģītu pagātnes pieredžu dēļ cilvēki nereti iestrēgst kādā no šķiršanās fāzēm un tad gadiem ilgi dusmojas, vaino bijušo partneri, cenšas atriebties. Interesanti, ka dažkārt asaras un pārdzīvojumi mūsu sabiedrībā tiek uztverti kā vājuma pazīme, lai gan patiesībā spēja raudāt ir stāsts par psiholoģisko veselību.
Tieši sērošana ir tā, kas palīdz pārdzīvot vilšanos un pieņemt realitāti. Tu raudi un raudi, bet tad kādā brīdī izšņauc degunu un sev saki: pietiek, es dzīvošu tālāk! Sērošana palīdz atlaist visdažādākos notikumus, kuros nav piepildījušās mūsu gaidas, tostarp arī bijušās attiecības. Bet, tikai tad, ja pielikts punkts iepriekšējām attiecībām, rodas resurss jaunu attiecību veidošanai nākotnē.
Bijušā partnera spogulī
«Dažkārt gribas teikt, ka bijusī sieva vai vīrs ir īsts briesmonis, bet tad jāpatur prātā: bija kādi iemesli, kāpēc ar šo cilvēku tika veidota ģimene, radīti kopīgi bērni. Piemēram, ja bijusī sieva ir izteikti kontrolējoša un dominējoša, tas stāsta, ka partnerim bijušas problēmas ar veselīgu pašapziņu un pašcieņu. Laika gaitā cilvēks var izaugt no šīm attiecībām un nākamās veidot citādas, tomēr, ja tajās dzimuši bērni, jārēķinās, ka vecie attiecību modeļi ienāks arī jaunajās attiecībās. Jo ir naivi domāt, ka bijušais partneris pēc šķiršanās īstenos citādu komunikāciju,» stāsta ārste psihoterapeite Inta Zīle.
Visdažādākās manipulācijas piekopj tie partneri, kuri, redzot, ka bijušie veido jaunas attiecības, izjūt dusmas (bijušajam bez manis ir labi), greizsirdību, skaudību. Tā kā šīs emocijas nav viegli izturamas, tad, aizbildinoties ar rūpēm par bērniem, viņi dara visu, lai kontrolētu un šūpotu bijušā partnera jaunās attiecības.
Novērots, ka par manipulāciju upuriem visbiežāk kļūst tie vīrieši un sievietes, kuriem bail apkārtējos sadusmot.
Tāpēc sākotnēji attiecībās ar bijušajiem partneriem viņi nenovelk konkrētas robežas. Bet bailes no otra dusmām ir efektīvs ierocis bijušā partnera rokās. Šādos gadījumos ļoti svarīgi ir stiprināt savu pašapziņu un izjūtu, ka nav citiem jāizpatīk vai jāatbilst apkārtējo gaidām, ka ikviens vispirms drīkst parūpēties par sevi un savām attiecībām.
«Lai neļautu bijušajiem partneriem šūpot savas attiecības, ir tikai viens ieteikums – ir jānovelk stingras robežas. Pārāk liela iecietība dažkārt situācijai ļauj attīstīties līdz tik grandioziem apmēriem, ka bijušais partneris jaunā pāra mājās var ierasties jebkurā diennakts stundā, bijušo publiski apkaunot, vajāt,» situāciju iezīmē Inta Zīle. Tāpēc, ja attiecības nav iespējams sakārtot mierīgā ceļā, ja neizdodas vienoties pašiem vai ar mediatora palīdzību, par noteikumu ievērošanu jāvienojas juridiskā ceļā.
Bijusī joprojām ietekmē mūsu dzīvi
Alise, 41 gads / Pieredze
«Ar vīru kopā esam 7 gadus, mums ir kopīgs četrus gadus vecs dēls, bet vīram no iepriekšējās laulības ir 9 gadus vecs zēns. Kad tikko sākām ar vīru satikties, domāju – ar audžudēlu sadraudzēsimies un varēsim būvēt jaunu dzīvi. Interesanti, ka sākotnēji mums pat veidojās ļoti labas attiecības, puika vienmēr mani satiekot draudzīgi apķēra un gribēja ar mani spēlēties. Taču pēdējos divos gados situācija ir krietni pasliktinājusies. Zēnam pieaugot, rodas privātīpašnieciska attieksme pret tēvu, savukārt pret mani un mazo brāli radusies manāma distance. Satiekoties negrib mani apķert, kopā nevēlas fotografēties un citi it kā sīkumi, kas lec laukā un nodod, ka audžudēlam ir pretenzijas pret mani. Starp citu, emocionāli viņš mēdz būt ļoti negants arī pret savu tēvu, izsakot dažādas dzēlīgas piezīmes un provocējot uz konfliktu.
Esmu daudz domājusi, kādēļ veidojas šāda situācija. Te man jāpaskaidro, ka vīram ar bijušo sievu ir sliktas attiecības, un līdz ar to arī man ar viņu faktiski nav nekādu attiecību. Agrāk vīra bijusī mūsu attiecībās spēlēja savu lomu, regulāri zvanot un sūtot neskaitāmas īsziņas un visādos veidos cenšoties pievērst mana vīra uzmanību, bet tagad negatīvā attieksme parādās arī no dēla. Esam ar vīru pārrunājuši, un mums rodas sajūta, ka bijusī aizvien turpina ietekmēt mūsu dzīvi, taču tagad šo programmu realizē caur savu dēlu. Tāpēc man gribētos saprast, vai vispār ir iespējams harmoniski un veselīgi veidot attiecības ar dēlu no iepriekšējām attiecībām, ja ar viņa māti attiecības veidot nav iespējams?»
Tu un vīra bērni
Ja sarežģītas attiecības ir ar bijušajiem partneriem, saspīlējums, gribi vai negribi, ienāk arī attiecībās ar bērniem. Piedzīvojot daudzas manipulācijas no otra vecāka, kādā brīdī var kļūt grūti saprast, kad bērna neviennozīmīga uzvedība liecina par augšanas īpatnībām un kad to ietekmē otrs vecāks, kurš runā sliktu par bērna tēti vai mammu un jauno partneri.
Ilgstoša neapmierinātība, kautiņi var liecināt par to, ka bērns vecāku attiecību krustugunīs jūtas slikti. Nereti novērojama sekojoša situācija: bērns, esot pie tēva, sliktu runā par mammu, un otrādi. Šādi viņš piespēlē vecākiem, cenšas nopelnīt viņu atzinību. Bet tas liecina, ka bērns abās mājās nejūtas droši. «Tad labi ir bērnam pateikt: tev nav nekādas vajadzības mums izpatikt. Mēs tevi mīlam arī tad, kad tu dusmojies vai esi neapmierināts. Šādi iespējams noņemt emocionālu smagumu no bērna pleciem,» stāsta Inta Zīle. Tāpat ar bērnu ir skaidri jāizrunā noteikumi un tas, ka tie abās mājās var atšķirties.
Bērni ļoti labi zina vecāku vājās vietas… Klasisks stāsts ir par pusaudžu attiecībām ar to vecāku, ar kuru viņi ikdienā nedzīvo kopā. Piemēram, ja tēvs jūtas vainīgs par to, ka bērni spiesti uzaugt bez viņa klātbūtnes ikdienā, viņam var būt grūti bērniem pateikt nē. Un bērni to izmanto: vēlmju saraksts ir liels, lai tētis visu sagādā! «Taču no psihiskās attīstības viedokļa bērnam ir kaitīgi dabūt visu, ko viņš vēlas. Bērnam un arī pusaudzim ir jāiemācās izturēt vilšanos – šī spēja tālākajā dzīvē būs ļoti nepieciešama. Ja bērns dabū visu, viņš neiemācās izjust pateicību, kas ir viens no garīgās veselības rādītājiem, viņā neveidojas arī motivācija pašam censties dzīvē ko sasniegt,» uzsver Inta Zīle. Partnere parasti pamana, ja bērni no tēta prasa neadekvāti daudz, un tad ir labi ar vīru šos jautājumus pārrunāt. Novilkt konkrētas robežas attiecībās ar bērniem palīdz nākotnes vīzija par to, kādu es vēlos ieraudzīt savu bērnu pieaugušā vecumā.
Kur bijušie partneri manipulē, tur parasti notiek arī noskaņošana pret jaunpienācēju – jauno sievu vai vīru. Kā izturēt šo situāciju? «Svarīgi ir censties nošķirt savas emocijas, ko izraisa mīļotā cilvēka bijušais partneris, no viņa bērniem. Vajadzētu izpūst gaisu un pat tad, ja bērni runā otra vecāka vārdiem, saglabāt mieru.
Jo, jūtot normālu un stabilu attieksmi, bērni agrāk vai vēlāk ierauga atšķirību starp to, ko stāsta viens vecāks par otru, un to, ko viņi paši redz.
Tas nenotiek vienā dienā, tomēr ilgtermiņā šāda pieeja atmaksājas. Laiks sakārto visu,» uzsver Inta Zīle.
Kaprīzes ir iespaidīgas
Ingrīda, 28 gadi / Pieredze
«Mums ar vīru vēl nav kopīgu bērnu, bet viņam ir septiņpadsmit gadu veca meita no iepriekšējām attiecībām (vīrs ir krietni vecāks par mani). Ar vīra meitu mums ir visnotaļ labas attiecības, esam pozitīvi neitrālas viena pret otru. Vīrs mūs iepazīstināja pirms diviem gadiem, kad mūsu attiecības kļuva nopietnas. Diemžēl šo divu gadu laikā es turpinu pieredzēt, ka meita pie tēva brauc tikai kā pie sponsora. Meitenei vienmēr ir padomā kas jauns, ko vajadzētu nopirkt. Un interesanti, ka vajadzības ar katru gadu pieaug un pirkumi kļūst aizvien dārgāki. Nav runa par mazu lutināšanu vai primārām vajadzībām. Kaprīzes ir krietni iespaidīgas. Viņai vajag jaunāko mobilo telefonu, zīmola apģērbu, krāšņas dzimšanas dienas ballītes ar dekorācijām un nu jau arī vajadzēs jaunu auto. Strādāt un pati pelnīt viņa nevēlas. Turpmākie plāni – studijas ārzemēs, ko, protams, vajadzētu nodrošināt tēvam. Redzu, ka vīrs ļoti mīl meitu un cenšas ar šīm dāvanām un finansiālo nodrošinājumu uzturēt ar viņu drošu saikni. Es kā sieviete no malas redzu, ka meita to izmanto un jau meistarīgi spēj manipulēt ar tēva jūtām, lai panāktu savu. Grūti to atzīt, bet šī situācija starp mani un vīru rada plaisu. Redzu, ka manas vajadzības paliek otrajā plānā, arī mūsu iespējamie nākotnes sapņi par savu ģimeni bremzējas, jo vīram ir smagi jānopūlas, lai padarītu laimīgu savu kaprīzo meitu. Aizvien biežāk uzdodu sev jautājumu – vai man šajā stāstā ir sava vieta?»
Īsts terors
Brigita, 45 gadi / Pieredze
«Šī mums abiem ar vīru ir otrā laulība, no pirmās mums katram ir divi agrīna pusaudžu vecuma bērni. Kad iepazināmies, abi bijām brīvi – jau vairākus gadus šķīrušies no bijušajiem partneriem. Taču drīz vien es ieraudzīju atšķirību: man ar bijušo vīru ir konstruktīvas attiecības – ilgu laiku uz priekšu esam vienojušies par dienu dalījumu, lai bērni varētu būt ar abiem vecākiem, lielākoties komunikācija mums ir e-pastā, kur otram uzrakstām par dzirdēto vecāku sapulcēs (uz tām ejam pamīšus), ārstu teikto utt. Tāpat arī dalām līdzekļus par lielākiem pirkumiem. Cita veida komunikācijas mums nav. Taču manam vīram bija citādi. Tiklīdz vīra bijusī saprata, ka mūsu attiecības ir nopietnas, sākās īsts terors. Viņasprāt, vecākiem, lai vienotos par visu, kas nepieciešams bērniem, ir regulāri jāsazvanās, ir jāsatiekas uz kafiju, ir jāapmeklē pasākumi kopā ar bērniem, jo bērniem esot jāredz, ka vecāki labi satiek. Viņa nemitīgi iejaucās mūsu plānos – ja bija paredzēts, ka bērni būs pie mums, pēdējā brīdī viņa zvanīja, ka plāni mainījušies – bērni būs rīt vai parīt. Mēs kā pāris savu dzīvi vairs nevarējām plānot, līdz kādā brīdī vīrs novilka striktu robežu – par brīvdienām, kad bērni ir pie mammas un kad pie mums, ir jāvienojas krietnu laiku iepriekš un pie šī grafika arī jāpaliek. Ka nebūs nekādu kopīgu kafijošanu un pasākumu. Tajā brīdī mūsu starpā ienāca miers, taču bērnu mamma kļuva arvien agresīvāka un savās negācijās iesaistīja arī bērnus. Diemžēl manās un vīra bērnu iepriekš tik draudzīgajās attiecībās parādījās distance. Un tad man rodas jautājums – kāpēc ir tik grūti attiecībām, kas beigušās, pielikt punktu? Kāpēc neizdodas dzīvot savu dzīvi?»
Tu, vīrs un attiecības
Laimīgiem cilvēkiem nav vēlmes spļaut otra teritorijā – šo atziņu vērts paturēt prātā, kad bijušo izgājieni šķiet grūti izturami. Tas var palīdzēt uz notiekošo paskatīties ar līdzjūtību.
Patiesībā katram, kuram gribas izjaukt otra veiksmīgas attiecības, vajadzētu meklēt palīdzību. Tomēr bieži notiek pretējais: cilvēki dusmojas un uzskata, ka ar viņiem viss ir kārtībā, bet ar tiem diviem gan ne! Manipulācijas tad uzņem apgriezienus, un par cilvēka dzīves galveno uzdevumu kļūst ideja nepieļaut, lai bijušais ar jauno partneri varētu mierīgi dzīvot. Tas palīdz nedomāt, cik tukša ir paša dzīve…
«Sliktākais scenārijs, kas var notikt: ja bijušo partneru ietekmē cieš pāra savstarpējās attiecības. Ir ļoti svarīgi saglabāt izjūtu: mēs esam komanda,»
saka Inta Zīle.
Ja tev šis attiecību trijstūris ir pazīstams, paturi prātā, ka tavs vīrs šajā situācijā nejūtas laimīgs un viņš ļoti gaida tavu atbalstu. Viņš savu izvēli ir izdarījis, ir atsacījies no vienām attiecībām, lai būtu citās. Jūs nevarat izmainīt citu cilvēku uzvedību, atrisināt viņu problēmas, taču varat parūpēties paši par savām attiecībām.