Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Viņa cieš tik ļoti dziļi kā aka, kurā skaties un neredzi ūdeni. Nenoliedz sava vīra nodarījumu, saprot un piekrīt, ka sods jāizcieš, bet nevar atrast nevienu atspēriena punktu savai dzīvei rīt. Pati jautā, pati atbild un pēc mirkļa jautā atkal to pašu: «Viņš taču ir tik labs! Kā tā varēja notikt? Es jūtos tik briesmīgi, ka nezinu, ko iesākt. No vienas puses, saprotu – neesmu neko sliktu izdarījusi, neesmu vainīga, bet man tik ļoti sāp. Par visu! Par to, ka viņš tā izdarīja, par to, ka man vairākus gadus būs jāpaliek vienai ar diviem bērniem, par to, ka ne es, ne bērni neesam visu šo ārprātu pelnījuši. Esmu izbrīnīta, ka tādām sievietēm kā es nav atbalsta grupas. Mēģināju meklēt, bet neko neatradu – vientuļajām māmiņām ir, atraitnēm ir, bet tādām kā es – nav! Kaut kāds murgs! Pasaki man, lūdzu, pasaki – kā tā varēja notikt!» Vārdi ceļas un veļas – nav ne sākuma, ne gala… Un es nezinu, ko viņai teikt.
Emociju virpulī
«Situācija ir neapskaužama. Sieviete piedzīvo krīzi, un viņai būs jāiziet visas tās klasiskās fāzes: šoks, noliegums, tirgošanās, lai nonāktu līdz pieņemšanas posmam,» saka psihoterapeite Inese Putniece. Un piebilst «Tas, ka viņa uzsver, cik labs cilvēks ir vīrs, liecina, ka patiesībā vēl ir nolieguma fāzē. Un tas ir tikai ceļa sākums.»
Psihoterapeitei nāk prātā Vudija Allena filma Blue Jasmine. Tas ir stāsts par sievieti, kura visu dzīvi pat nav nojautusi, ka viņas vīrs ir finanšu mahinators, – to sapratusi tikai tad, kad – kling, klang – pie durvīm zvanīja likumsargi. Vīrs izvēlējās izdarīt pašnāvību, bet sieviete palika kā pie sasistas siles. Filmas vadmotīvs ir par to, kā iespējams gadiem būt līdzās un ignorēt kaut ko acīmredzamu – sieviete visu dzīvi tērēja lielu naudu, pat nepainteresējoties, kur tā ņemta.
Citi lasa
«Ar to gribu pateikt, ka tas, ko cilvēks izdara, nevar būt pilnībā atrauts no viņa personības kā tādas,» uzsver Inese Putniece.
«Iespējams, sieviete pati ir izvēlējusies neredzēt partnera patieso seju.
Vīrieša rīcība tomēr raksturo viņa personību – viņš pārkāpj robežas. Iespējams, sievietei ir daudz pārmetumu pašai sev, viņa uzņemas pārlieku lielu atbildības nastu par to, ko otrs izdarījis, mēģina vīru attaisnot gan savās, gan citu acīs. Viņai ir kauns, viņa jūtas līdzvainīga notikušajā – pārmet sev, ka ir kaut ko palaidusi garām.»
Visticamāk, sieviete šobrīd ir tādā emociju virpulī, ka vienīgais, ko viņa var darīt, – ventilēt savas emocijas, atrodot kādu, kas simt piecdesmit pirmo reizi ir gatavs klausīties vienu un to pašu stāstu. Tikai tad, kad viņa būs pieņēmusi, ka notikušo nevar padarīt par nebijušu, un atradusi spēku dzīvot tālāk, būs iespējams atšķetināt emociju virpuli, tikt galā gan ar savām izjūtām, vairs neuztraukties par to, ka cilvēki aiz muguras sačukstas.
Ēna krīt pār visu ģimeni
«Diez vai var būt tā, ka vīra nodarītais sievai vispār nesāp. Ja būtu pilnīgi vienalga, viņa ar šo vīrieti nemaz nebūtu kopā. Brīdī, kad divi cilvēki kļūst par pāri, viņi izveido sistēmu, kurā vesels jūtu komplekss strādā nevis katram atsevišķi, bet kopīgi,» savu viedokli pauž Inese Krūmiņa. Palīdzēt šķetināt šo ciešanu stāstu Inesi uzrunāju tāpēc, ka viņa ir pētījusi dzimtas skarbos musturus un savā grāmatā Vilkme tos atklāti un viedi saliek kā pa plauktiņiem, izmantojot sistēmfenomenoloģijas (Helingera) metodi.
«Mums ir ļoti dziļa saikne ar saviem tuvajiem cilvēkiem – vecākiem, bērniem, partneri –, un ir tikai normāli pārdzīvot par to, ko viņi ir vai nav izdarījuši,» uzsver Inese Krūmiņa. «Tiesa, mēdz teikt, ka bērni nav atbildīgi par vecāku grēkiem, tomēr jāpatur prātā Bībelē rakstītais – tēvu tēvu grēki piemeklē pēcnākamos līdz septītajai paaudzei. Vienas ģimenes locekļi dzimtas kokā ir vienā zarā. Lai gan labi saprotam, ka vīrs nav sievas daļa un sieva nav vīra daļa, ka bērni ir cilvēki paši par sevi un vecāki paši par sevi, šie cilvēki tomēr atrodas vienā sistēmā. Un tas nozīmē, ka ir kaut kādas likumības, kādēļ līdzatbildība savā ziņā gulstas uz viņiem visiem – jebkas slikts, ko izdara kāds ģimenes loceklis, met ēnu uz visu ģimeni.»
Ko var izjust sieviete, kuras partneris izdarījis ko nepieņemamu? Iespējams, viņa piedzīvo vilšanos – idealizētais priekšstats par savu dzīvesbiedru ir krietni iedragāts vai pat sabrucis. Sieviete bija domājusi, ka viņš nekad nezagtu, nekad neatstātu otru nelaimē, sniegtu palīdzību, bet ir noticis pretēji – izrādās, šis cilvēks ir pavisam citāds, un vilšanās sajūta ir liela. Var būt arī dusmas, aizvainojums, pārmetumi sev pašai. Jo vairāk tad, ja sieviete ir izteikti kontrolējoša: kā tad tā – es tik ļoti turēju roku uz pulsa un tomēr kaut ko tomēr palaidu garām! Emociju jūra, un tās visas – negatīvas un postošas!
Ciešanas ir izvēle, nevis pienākums
«Saņemot tik smagu emocionālu triecienu, pirmajā brīdī pasaule apstājas, un tas ir tikai normāli. Nav mērlentes, ar kuru izmērīt, kad ciešam par daudz, jo mums katrai ir savas ciešanu panesības robežas,» saka Inese. Katrā ziņā palīdzība noteikti jāmeklē brīdī, kad ciešanas sāk traucēt strādāt un dzīvot, ja no to smaguma nevar tikt ārā nedēļām un mēnešiem.
Ko sieviete pati var darīt, lai būtu vieglāk? «Jāatgādina sev, ka ciešanas ir izvēle, nevis pienākums. Meistarīgi strādājot ar sevi, tās iespējams mazināt vai pat neciest vispār. Tieši tāpat, kā var izvēlies nedarīt ko tādu, kas ir zem tava goda, var izvēlēties neciest, apzinoties, ka emocionālajai sistēmai tas ir pārāk liels kaitējums.
Ja cilvēks nemitīgi domā vienu un tu pašu domu, tas nozīmē, ka domas met cilpas.
Un šīs cilpas ir jāpārvērš spirālē – lai tās pāraug citā, nevis paliek tajā pašā līmeni,» iesaka Inese. Lai to izdarītu, godīgi jāatbild uz pašas uzdotiem jautājumiem: kāpēc mani tas tik ļoti aizskar; kas tieši man sāp; kāpēc sāp tieši tas, nevis kas cits?
Atbildes var būt visdažādākās, bet tās dos pamatu risinājuma meklēšanai. Iespējams, kāda sev atbildēs: mūsu dzimtā līdz šim neviens neko tādu nav darījis! Tātad te ieskanas pārmantotie uzskati par to, kādi ir mūsu dzimtas cilvēki. Vēl kāda domās: bet tas taču ir likumpārkāpums, un tas nozīmē lojalitātes zaudēšanu pret valsti! Arī tā ir taisnība. Mēs katra esam iesaistīta dažādās sistēmās: pārī, ģimenē, darba kolektīvā, arī valstī. Katrai kopienai, kurai piederam, ir savi likumi. Tos ievērojot, mēs esam tai lojāli, un lojalitātes stingrākais uzraugs ir sirdsapziņa. Ja esam pret kaut ko lojāli, ja darām tā, kā ir labi, – sirdsapziņa ir tīra; ja neesam lojāli, ja darām tā, kā nav labi, – sirdsapziņa grauž. «Pārkāpjot kādas sistēmas noteikumus, lojalitātes zaudējums vairāk vai mazāk attiecas uz visu ģimeni. Pat tad, ja sieva, mamma vai meita neko nav zinājušas, ja kaut kas noticis aiz muguras, tas tik un tā ir ar viņām saistīts,» uzskata Inese Krūmiņa.
Visā jau tā samezgloto emociju jūrā, protams, var rasties arī domas, vai sieviete vispār spēj un grib saglabāt partnerattiecības. Starp citu, padomju laikos sieva bez vārda runas varēja pieprasīt laulības šķiršanu, ja vīrs nonāca cietumā. Tolaik tas bija skaidrs signāls – attiecības starp diviem cilvēkiem nav tik svarīgas kā attiecības ar valsti. «Vēlme šķirties ir aizsardzības mehānisms: sievietei ir iespēja izvēlēties, kas viņai ir svarīgāk: saglabāt attiecības vai pieņemt vīra pārkāpumu pret kaut ko. Ja svarīgākas ir attiecības, lojalitātes pārkāpumu var arī pieņemt un piedot,» uzskata Inese Krūmiņa.
Au! Sasodīti sāpīgi!
Ar partnera rīcības izraisīto situāciju grūtāk tikt galā būs tad, ja bērnībā piedzīvota upura vai liecinieka loma – ja nācies ciest no vardarbības vai redzēt, piemēram, kā tētis dara pāri mammai. Tad reakcija noteikti būs jūtīgāka.
Inese Krūmiņa salīdzina divas situācijas. Pirmā – tu esi saposusies, uzvilkusi augstpapēžu kurpes, iekāp autobusā un dodies uz kādu svarīgu tikšanos. Brīdī, kad jāizkāpj, blakusstāvošais vīrietis steidzas tikt pie durvīm pirmais un ar visu pēdu uzkāpj tev uz kurpes purngala. Au! Sasodīti sāpīgi! Tu izkāp, dusmas baigās, sāp arī, bet pēc pārdesmit metriem šo nejauko atgadījumu jau esi aizmirsusi. Varbūt vēl vakarā kādam izstāsti, bet tas arī viss.
Un tagad – otra situācija. Tu esi uzāvusi tieši tās pašas kurpes, tikai tev ir iekaisis un ļoti sastrutojis kājas īkšķis. Esi tam uzlīmējusi mīkstu plāksteri, šobrīd nekas nesāp un par sevi neatgādina. Bet… tajā pašā vietā uz tās pašas kurpes purngala uzkāpj tas pats vīrietis! Tu gandrīz kliedz no sāpēm, tu nekur vairs negribi iet, tomēr mēģini… Nu, kā ir – vai tagad sāpes ir citādas? Vai arī tagad tās aizmirsīsies pēc pārdesmit metriem? Noteikti nē. Tu jau saprati, sastrutojušais pirksts ir bērnībā piedzīvotā upura vai liecinieka loma – visnepiemērotākajā brīdī pārdzīvotais par sevi atgādina un ļoti, ļoti sāp.
Ja varu tev kā līdzēt – saki
Sievietei, kuras partneris izdarījis ko nepieņemamu, var palīdzēt saprātīgs tuvinieku un draugu atbalsts, bet šādā brīdī tiešām vajag daudz patiesas iejūtības.
Iedomājies radu tantes zvanu: «Saulīt mīļo! Ak šausmas, ak šausmas, nē – nu tu padomā, ko viņš ir izdarījis! Kā tu uz viņu vēl vispār vari paskatīties!? Triec tu viņu prom! Un neuztraucies, ka tev ir viņa uzvārds – izšķirsies, nomainīsi uzvārdu, un miers. Mēs, radiņi, tevi atbalstīsim, ar mums tu vari rēķināties!» Tas nav atbalsts! Nedrīkst cita cilvēka vietā izlemt, ka vīra pārkāpuma dēļ viņa izvēlēsies palikt uzticama savai dzimtai vai draudzenēm, bet noniecinās savas attiecības ar vīru.
«Tas, kas vajadzīgs, ir saudzējošs, nevis manipulējošs atbalsts,» uzsver Inese Krūmiņa. Vienkārši piezvani vai uzraksti draudzenei: «Sveika! Es saprotu, ka tu ļoti pārdzīvo. Ja varu tev kā līdzēt – saki. Mēs varam aizbraukt pastaigāties gar jūru un varam pat nerunāt. Bet varam arī runāt – tu varēsi man pastāstīt, kas tev visvairāk sāp…»
Atceries: raksta sākumā psihoterapeite teica – brīdī, kad sieviete ir emociju jūklī, labākais, ko viņa var darīt, – atrast kādu, ar kuru simtu piecpadsmito reizi runāt vienu un to pašu. Noklausies to arī simtu sešpadsmito reizi.
MĀCĪTĀJA VIEDOKLIS
Pārmetumi ir ceļš uz neveiksmi attiecībās
ELMĀRS PĻAVIŅŠ, Rīgas Golgātas baptistu draudzes mācītājs un armijas virskapelāns:
«Izjust atbildību par otra rīcību var gan sieviete, gan vīrietis, gan bērni, gan vecāki. Savā kapelāna pieredzē ne reizi vien esmu saticis jau pieaugušus bērnus, kas vaino sevi par to, ka tēvs un māte savulaik ir izšķīrušies. Tāpat esmu saticis cilvēkus, kas apzināti vai neapzināti uzņemas atbildību otra vietā. To, cik smagas ir šīs emocijas, nosaka gan cilvēka bērnībā piedzīvotās traumas, gan personības tips un dzīvesveids. Ja cilvēks sevi ar šīm domām moka – ir jāmeklē atbalsts un palīdzība.
Ko par šādu situāciju saka Bībele? Tā māca, ka nevajag uzņemties nest otra krustu, bet sekot Kristum. Vēl tā māca neuztraukties par to, ko nevari izmainīt, un vērtēt, kas ir maināms: kā tu vari pieņemt šo situāciju, kā vari otram piedot. Kristieti tik smagā brīdī varētu stiprināt arī atziņa, ka bez Dieva ziņas pat mats no galvas nenokrīt un nevienam Dievs neuzliek vairāk, nekā viņš var panest. Tomēr ar šiem vārdiem jābūt uzmanīgiem – ja cilvēkam, kurš cieš, Dievs nav autoritāte, viņam šī atziņa nederēs.
Cilvēkam var palīdzēt tikai tas, kas viņam ir autoritāte, tāpēc katram palīdzība jāmeklē citur – vienam pie mācītāja, citam pie psihologa vai psihoterapeita.
Mocīšanās nebeidzamās ciešanās ir darīšana sev pāri – tā dzīvot nedrīkst. Es novēlu nepadoties un meklēt palīdzību, jo – kas meklē, tas atrod.
Grūtībās ir jābūt līdzās, bet jānosaka robežas, lai nekļūtu atkarīgs no otra ciešanām. Par savām izjūtām ir jārunā abiem: gan tam, kurš kaut ko pārkāpis, gan tam, kurš ir ar viņu kopā. Tāpat ir būtiski nesākt vienam ar otru manipulēt. Ja vīrs izdarījis ko sliktu, sievai ir svarīgi neuzņemties vainu par viņa nodarījumiem, klausoties stāstos, ka pie nelāgā notikuma vainīgi apstākļi, nevis viņš, nabadziņš. Ja sieva ir ceļā uz piedošanu, viņai tas jāizdara patiesi. Piedošana nozīmē pielikt punktu, nevis visu dzīvi vīram atgādināt un pārmest pagātnes notikumus. Pārmetumi ir pirmais ceļš uz neveiksmi attiecībās: tie liecina, ka cilvēks ir sāpināts un nespēj piedot. Arī tad vērts meklēt palīdzību.»
