Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Laimoņa selekcionētie ziedi plūc laurus Latvijā un pasaulē, Ingrīda pērnruden uzvarēja starptautiskā literārā konkursā. Ingrīda neizlaiž nevienu Laimoņa ziedu izstādi, Laimonis – nevienu sievas literāro pasākumu. Atšķirīgās jomās, bet ne mazāk izcili profesionāļi ir abu bērni, un rādās – arī mazbērni turpinās radošuma ceļu. Tādi viņi ir – Zaķu zvaigznāja personības. Tāds tādu satiek – tas ir par viņiem.
Dzeja, vēzis un sapņu pils. Ingrīda
«Mēs ar Laimoni viens otru atradām 2004. gada sākumā. Laimonis jau astoņus gadus bija šķīries un dzīvoja viens, mana 30 gadus ilgusī laulība piedzīvoja tukšās ligzdas sindromu – bērni, atstājuši mājas, dzīvoja savās ģimenēs, bet es kopā ar 80 gadus veco māti pārcēlos uz laukiem. Mūsu laulība šūpojās smalkā tīmeklī starp izdosies vai neizdosies to atdzīvināt.
Latvijā tikko bija parādījušies sociālo tīklu priekšteči – pļāpu vietnes, sauktas par forumiem. Kliedējot vientulību, mēs abi, bet neatkarīgi viens no otra, aktīvi tajās čatojām – Laimonis ar segvārdu DDT, es sevi saucu par Dzirksti (vēlāk Laimonis šo vārdu piešķīra savai zemo īrisu šķirnei, bet augsto īrisu šķirni nosauca Melnā Dzirkste). Virtuāla dzirksts un interese vienam par otru radās diskusijās par literatūru un dzeju. Mūsu turpmākās tikšanās – jau divatā, bet joprojām virtuāli – pāris mēnešus notika skaipā, vēlāk atklājām viens otram īstos vārdus un apmainījāmies telefona numuriem. 2004. gada 10. novembrī beidzot tikāmies klātienē Tukuma dzelzceļa stacijā. Šī tikšanās izrādījās liktenīga. Laimonim tobrīd bija 53 gadi, man – apaļi piecdesmit.
Jau otrajā randiņā Laimonis mani bildināja, pilnīgi nopietni un uz ceļiem manā priekšā.
Pēc pāris mēnešiem saņēmu ziņu, ka esmu izturējusi konkursu un dabūjusi tulka darbu Eiropas Parlamentā, strādāt jāsāk 1. maijā. Lai dzīve nebūtu rožu dārzs, tieši ap to laiku man konstatēja vēzi un bija operācija. Slimības nogurdināta un neziņas mākta paziņoju Laimonim, ka esmu nolēmusi palikt ar vīru, jo «vai gan es tev tāda – slima – būšu vajadzīga?». Iespējams, ka īsti vīrieši neraud, lai nu tā būtu. Laimonis raudāja, lūdza viņu nepamest, zvanīja un sūtīja īsziņas katru dienu.
Liktenīgo, izšķirošo situāciju sarūpēja mana veselība. Pēc operācijas sākās problēmas ar vēderu un pēc ārstu ieteikuma lūdzu vīram steidzami atnest ķimeņu tēju. Lai gan viņš dzīvoja pavisam netālu no slimnīcas, ar termosu ieradās tikai vēlu vakarā, un… ar jauktu, nevis tīru ķimeņu tēju, kas man nepalīdzēja.
Nākamajā dienā Laimonis steidzās 150 kilometrus no laukiem, nopirka tirgū ķimenes, ūdens vārītāju – spirāli – un bleķa krūzi.
Palātā uzvārīja svaigu, īstu ķimeņu tēju, un mans vēders bija glābts. Tas jau liecināja par attieksmi. Tomēr neziņa par to – vēža šūnas ir vai nav izdzīvojušas – turpinājās. To dramatizēja fakts, ka slimnīcas personāls atzinās – veiktajām analīzēm sajauktas mēģenes, nav pārliecinošas atbildes par vēža šūnu esamību, ieteica drošības pēc iziet ķīmijterapijas kursu. Bet man no tās bija ļoti bail. Tik ļoti, ka aizbēgu no slimnīcas un nolēmu nekad vairs tur neatgriezties. Laimonis ieteica ģeniālu ideju – veikt šo analīzi Arsā par maksu. Abi kopā tur aizgājām, un… analīze bija perfekta – vēzis palicis iepriekšējā dzīvē un nekāda ķīmijterapija man nebija vajadzīga. Faktiski Laimonis izglāba ja ne manu dzīvību, tad veselību gan.
Pirms doties uz Luksemburgu, kur atrodas Eiroparlamenta tulkošanas nodaļa, tomēr jautāju vīram, vai brauks līdzi. Viņš atteicās – nevarot pamest firmu. Laimonis neatteicās un devās man līdzi, pametot pat savu puķu dārzu. Luksemburgā dzīvojām laimīgi, un vairs nešaubījos, ka jāšķir laulība. Bet to darīt es baidījos, jo vīrs bija karstgalvīgs, despotisks, mūsu ģimenē bulings valdīja jau ilgus gadus. Ja es nestrādātu ārzemēs, šaubos vai būtu izšķīrusies, jo uz vietas Latvijā, kur dzīvo mūsu bērni un vecāki, es nesadūšotos. Ārzemēs to varēju izdarīt brīvāk – uzrakstīju vēstuli, ka šķiros, un viss. Vīrs bija pārsteigts, bet nekādas izskaidrošanās aci pret aci nenotika. Par laimi, Dievs jau bija atsūtījis risinājumu – viņam uzradās cita sieviete. Uz tiesu aizgājām kopā, šķīrāmies mierīgi un bez skandāla desmit minūšu laikā. Kamēr iekšā kārtojām dokumentus, Laimonis mani gaidīja ārpusē.
Salaulājāmies tā paša gada Ziemsvētkos luterāņu baznīcā Rīgā, Mēness ielā. Norunājām, ka neaicināsim nekādus iepriekšējos draugus, nekādus iepriekšējos radus, lai vecā dzīve nevelkas līdzi. Bija tikai mūsu bērni un mazbērni.
Mācītājs teica: «Visa baznīca piepildīta tikai ar jūsu bērniem.»
Tā arī bija vienīgā reize, kad visi esam sanākuši kopā, jo uz apaļajām jubilejām vienmēr kāds tomēr nevar ierasties.
Arī mans eksvīrs pavisam drīz apprecējās otrreiz. Un nez, tā ir sagadīšanās vai zvaigznāju griba, bet arī viņa otrā sieva ir filoloģe – vācu valodas speciāliste. «Nekas jau nav mainījies, es tikai nomainīju sievas,» viņš mēdz jokot.»
Luksemburgas periodā, kad abi apceļoja Eiropu, Laimonis Florencē ieraudzīja tādu īrisu dārzu, kādu vienmēr vēlējies – vecā ābeļu dārzā, saulainā vietā, bet nokalnītē, lai liekais ūdens notecētu no stādiem. Kad pēc atgriešanās Latvijā abi ar Ingrīdu meklēja mājvietu, Kandavas pagastā ieraudzīja tieši tādu vietu, kur laimīgi dzīvo vēl šodien.
Klusēšanas akmens. Laimonis
Iepriekšējās attiecības mēdz atstāt nospiedumus, kas nepelnīti var atspēlēties uz nākamo partneri. Zaķiem ir pretēja pieredze – viņu laulībā nav ne kripatiņas no tā, ar ko mēdza sāpināt bijušie.
«Viņš vispār ir rets cilvēks,» vīru vērtē Ingrīda. «Nelieto rupjus vārdus, un tas man bija kā citas pasaules atklājums – pat dusmās viņam neizsprūk rupjības. Laimonis ir caur un cauri solīds cilvēks, arī viņa pieci bērni ir kulturāli un pieklājīgi.
Biju laimīga un pateicīga liktenim, ka pēc ilgiem meklējumiem esmu satikusi savu sapņu vīrieti.
Man viņā patika un joprojām patīk pilnīgi viss – gan fiziski, gan garīgi. Nav nekā tāda, kas man nepatiktu. Mēdz teikt, ka ķermeņa smarža ir noteicošā, un arī tā man der.»
Jautāts, kas Laimoņa sievietēm kopīgs, ja reiz viņš viņas izvēlējās, selekcionārs atbild neminstinoties: «Ar pirmo nebija nekā kopīga. Pirmā laulība bija kā epizode gadu pēc armijas, kad esi atgriezies un saproti – kaut kas ir jādara. Iemīlējos un apprecējos, daudz neprātojot. Viņas vecāku ģimene bija smags gadījums, ilgi tur nebija iespējams uzturēties. Piedzima Evita, bet drīz pēc tam laulība izjuka. Droši vien bēgu no tās vides. Ar Ingu (Ingrīdu) kaut kas nodzirkstīja. Kaut kas tāds, kas pēc šķiršanās no otrās sievas nenodzirkstīja ar citām. Man patīk gudras sievietes, droši vien tāpēc gadījās divas filoloģes pēc kārtas. Kādu laiku vienā izdevniecībā strādāja divas tulkotājas Zaķes.»
«Laimonis ir no tiem vīriešiem, kas mīl sievietes,» vērtē Ingrīda. «Viņš viens nevar un negrib. Viņš sader ar sievieti. Laimoņa pirmā sieva Dace bija ļoti skaista. Bet… Laimonis spēlēja teātri vietējā kultūras namā, tur ieraudzīja Vizmu un uzreiz iemīlējās, viņi bija salikti mīlnieku lomās.» «Tā bija,» Laimonis piekrīt. «Ar sievu visu pārrunājām un izšķīrāmies. Ilgi arī viņa nebija viena, drīz apprecējās.» «Vizmu viņš ļoti mīlēja,» bez jelkādas greizsirdības atzīst Ingrīda. «Šķiet, vēl tagad sirds dziļumos mīl. Viņš viņu mūžam nebūtu pametis, dzīvotu vēl tagad. Tā bija viņas griba.»
Prātojot par atslēgu, kāpēc tieši ar Ingrīdu laulība ir visilgākā, Laimonis saka: «Manuprāt, ir svarīgi, ka mēs abi esam līdz ausīm iekšā katrs savā jomā, viens otram virsū nebraucam.
Es netraucēju, kad Inga raksta, viņa nedusmojas, ka es no rīta līdz vakaram darbojos pa dārzu.
Un vēl ir labi tas, ka mēs esam tādi ātri uzliesmojoši. Abi Uguns zīmes – viens Lauva, otrs Auns. Varam pacelt balsi, bet pēc minūtes atkal ir okei – tas ir galvenais. Visgrūtāk ir sadzīvot ar cilvēku, kurš visu tur sevī. Ja vairākas dienas vai nedēļām nevar izspiest, kas nepatīk, kas noticis… Tas ir ārkārtīgi grūti, totāli dzen stresā. Tad labāk lai izmet servīzi pa logu vai tamlīdzīgi izsakās, bet lai pēc piecām minūtēm miers mājās.»
«Laimonim patīk runāt, īpaši par savām tēmām,» smej Ingrīda. «Ja nospiež pareizo pogu, viņu nevar apturēt. Arī es esmu augusi ģimenē, kur pilnīgi viss tika pārrunāts. Sarunu iniciatore bija mamma, un izrunāt vajadzēja pilnīgi visu! Mums ar Laimoni līdzīgi. Parasti es iesāku, bet viņš arī atbild, reaģē, visu varam izrunāt. Droši vien tāpēc viņš cieta iepriekšējā ģimenē, kur otra puse nerunā.»
