Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
30
-
1
-
0
-
27
-
0
-
0
-
0
-
Runā, ka daudzas vidēja vecuma francūzietes par pašreizējo Francijas prezientu Emanuelu Makronu balsojušas tieši viņa sievas dēļ. Vai, pareizāk sakot, atbalstot dažu labu iesīkstējušu barjeru nojaukšanu. Citas – tieši pretēji – tā paša iemesla dēļ neieredzot šo pārīti ne acu galā.
Sāku ar viņām ne tāpēc, lai aicinātu iemīlēšanos uz pusi jaunākos vīriešos padarīt par new black. Turklāt tas arī nav nekas jauns – izrādās, pat karaliene Viktorija, jau krietni gados būdama, mīlējusi par sevi daudz jaunāku indiešu sulaini. Mīlestība ir kā brīnišķīga dāvana, un brīdī, kad to saņem, visas iespējamās blakusparādības šķiet nebūtiskas.
Taču tādas ir un visvairāk skar tieši sievieti. Reģistrēta vai nereģistrēta kopdzīve un publiska iziešana sabiedrībā šādā komplektācijā prasa drosmi arī 21. gadsimtā. Katra vis nevar to iznest kā Alla Pugačova vai Brižita Makrona, kuras, eleganti peldot pret straumi, pa ceļam vēl pagūst uzmundrināt citas. Jo publiski un prožektoru gaismā atļaujas darīt to, ko pašas uzskata par pareizu. Par spīti tam, ka tas kādam varbūt šķiet neatbilstoši tradicionālajiem pareizas dzīvošanas normatīviem.
Divi vai pieci gadi – tā mūsdienās vispār vairs neskaitās vecuma starpība. Pēc bruņu vestes var sākt raudzīties, ja vīrietis ir desmit vai piecpadsmit gadu jaunāks.
Teiksiet: fui, nu kā tā var, es gan ar jaunāku nekad! Nu, nu… Jūtu ķīmija reizēm izstrādā trakas lietas, un neviena nav pasargāta, ja pēkšņi pāri brāžas kāds feromonu viesulis. Dod nu tad Dievs atcerēties (un arī īstenot) pašai savas viedās domas citu privāto dzīvju sakarā.
Kaut gan – kāpēc? Vai vērts atteikties no kaut kā aizraujoša tikai tāpēc, ka citiem tas varētu likties nepiedienīgi? Vai tāpēc, ka pastāv lielāks risks, ka attiecībām nebūs nākotnes? Tāds taču ir jebkurās attiecībās! Arī vecāks vīrietis kādā jaukā dienā var aizmirst savu asinsspiedienu, pienākumu iznest miskasti, skaistākos kopdzīves mirkļus un aizspriņģot pakaļ jaunai (varbūt pat ne jaunai – vienkārši citādai) sievietei. Bet, kas neriskē, kā zināms, nedzer arī šampanieti un vispār neko daudz no dzirkstīšanas šajā dzīvē nepieredz.
Viena no četrdesmit plus vecumu sasniegušo viedajām atklāsmēm: dzīve nav bezgalīga. Līdz ar to katra neizmantota iespēja potenciāli varētu būt arī tāds kā garām palaists pēdējais piedāvājums.
Interneta komentāri pie rakstiem par pāriem, kuros vecāka ir sieviete, protams, vislabāk varētu tikt ilustrēti ar tādu pašu dzelteno trīsstūri un zibens cauršauto galvaskausu, kas rotā elektrosadales būdas. Uzmanies – briesmas! Arī sociālajos tīklos, kur vairākums no mums pauž viedokli, neslēpjoties aiz sveša vārda, cilvēki, kuri ikdienā mēdz dalīties ar dvēseliskām atziņām, dzejas rindām, sunīšu un kaķīšu bildēm, pēkšņi zaudē visu empātiju, līdzko rodas iespēja apspriest kaut kādā mērā netradicionālu kopā būšanu. Un beigās gandrīz vienmēr viss reducējas uz stāstu par miesu.
Vīrieša ādas vītuma pakāpe vai vidukļa apkārtmērs gan nekad netiks analizēti. Pat ja viņš ieskatīsies pilngadīgās mazmeitiņas draudzenē. Ja nu vienīgi bijusī sieva kādā vājuma brīdī pateiks, ko par to visu domā.
Ak vai, tas nabaga cilvēks taču dzīvo ar sievieti, kam krunkaina āda… Ko nu? Kā lai viņam palīdz?
Un vainīgas gandrīz vienmēr ir sievietes, tā saka šie tīklu eksperti. Jo tās taču ir viņas, kuras uzmācas, medī, savāc un tamlīdzīgi. Ja nu pavisam redzami nav tā, tad tas vīrietis noteikti ir krāpnieks. Kaut kāds žigolo. Jo nevarētu taču būt, ka viņam tiešām iepatikusies vecāka sieviete! Viņam noteikti ir kāds slēpts nolūks!
Vai esat ievērojušas – ja tāds mīlas sakars ar pāra gadu starpību plosās seriālā, sieviete parasti vienmēr izskatās pēc vīrieša vecmāmiņas? Tas mēdz būt tik uzkrītoši, ka šķiet – aktieru kastings noticis ar mērķi iespējami uzskatāmāk pavicināt dzelteno trīsstūrīti ar galvaskausu. BRIESMAS! Un tava zemapziņa saņem vēstījumu: nē, nē, tas tiešām nav normāli, to dara tikai cilvēki ar novirzēm.
Protams, notiek visādi un ir starp mums gan žigolo tipa džeki, gan sievietes, kuras nejūt, ka tiek izmantotas, gan arī racionālas mednieces, kurām galvenokārt interesē gluds muskuļu reljefs un labs, teiksim tā, iespējās neierobežots sekss. Ja vajag, viņas par to ir gatavas arī maksāt. Tieši tāpat kā tie vīrieši, kas attiecībām pieiet no lietišķās puses.
Tu vari no galvas zināt visas psihologu dzītās teorijas, bet jābūt ļoti, ļoti pragmatiskai, īstai Sniega karalienei, lai aizliegtu sev justies TĀ, kā to vari piedzīvot tikai mirklī, kad oksitocīns, dopamīns un visi pārējie laimes radītāji iekļuvuši asinsritē.
Bet notiek arī tā, ka divi it kā nepiemērotie vienkārši satiekas un dzirkstele ir tik spēcīga, ka viss vienkārši notiek. Tu vari no galvas zināt visas psihologu dzītās teorijas, bet jābūt ļoti, ļoti pragmatiskai, īstai Sniega karalienei, lai aizliegtu sev justies TĀ, kā to vari piedzīvot tikai mirklī, kad oksitocīns, dopamīns un visi pārējie laimes radītāji iekļuvuši asinsritē. Tas, ka zini – nav pareizi ļauties ķīmijai ar gados jaunāku vīrieti –, vēl nenozīmē, ka būsi pret to imūna. Kā es to zinu? Zinu.
Man ir pāri piecdesmit. Un jau divdesmit piecus gadus man ir attiecības tikai ar jaunākiem vīriešiem. Nepārstāvu nevienu sieviešu tiesību līgu, man nav nekādu aizspriedumu pret vienaudžiem. Un es tiešām nemeklēju šādus sakarus. Tieši otrādi. Visu mūžu ciešu no apsnigušās tautumeitas sindroma (nu, jūs jau zināt – nav ar sniegu apsnigusi, nāk ar savu tikumiņu), jo esmu audzināta tā, ka savas vēlmes, vajadzības un jūtas kārtīga latvju sieviete pārklāj ar balto tikumības villaini. Bet kaut kā vienmēr tā notiek, un nu jau es par to vairs pat neiespringstu.
Populārākie raksti
Klūnijveidīgs kungs, ar kuru rāmi kopā novecot, raugoties kamīna liesmās, saskaņā baudot sarkanvīnu un roka klasiku, protams, būtu ļoti jauks un piemērots dzīvesdraugs. Diemžēl līdz šim ārpus ekrāna vēl nav gadījies tādu sastapt. Neesmu arī īsti pārliecināta, vai viņš (būdams jau nedaudz saguris no dzīves) spētu mani aizraut tālāk par pasēdēšanu pie kamīna.
Un mierinu sevi, ka tam nu gan vēl ir laiks.
Vīrs, ar kuru kopā nodzīvoju piecpadsmit gadu, arī bija jaunāks. Pēc tagadējās mērauklas – neko daudz. Kad viņš piedzima, vēl mēdzu spēlēties ar lellēm, kaut gan bieži bija sajūta, ka emocionāli jaunākā esmu es. Tas gan neatturēja no sevis pētīšanas vannasistabas palielināmajā spogulī un domām par acu plakstiņu korekciju.
Droši vien, ja dzīvotu ar vecāku vīrieti, šādu blakusparādību nebūtu, jo tolaik es patiešām vēl biju jauna. Bet kopdzīvē ar jaunāku, protams, saasinās paškritika. Vairāk tieši sevis (un vēl apkārtējo vērtētāju) dēļ. Vīrietis… Kamēr vīrietis ir aizrāvies vai mīl, viņam viss tevī patīk. Viņš neredz nesmukumus, kas tā bojā omu tev.
Arī to ar gadiem iemācās: neklāstīt savas paškritiskās pārdomas vīrietim, kurš uz tevi skatās ar rozā brillēm.
Pati gan nekad neliecies sev pietiekami laba. Un vēl pavaicā viņam kaut ko no sērijas: «Vai mans celulīts (šitā krunka, riepa, krūtis utt.) ir ļoti briesmīgs?» Un, ja viņš nesaprot, par ko runā, tad parādi. Jā, un dažkārt, kad viņš saka: «Cik tu esi skaista!» – atbildi kaut ko tādu kā: «Nē, bet tu paskaties, kāda man te nesmuka rieva veidojas…»
Šī laulība gan neizjuka ādas tvirtuma mazināšanās vai kā tāda dēļ. Tam bija citi iemesli. Starp citu, ilgtermiņā diezgan būtisku lomu nospēlēja arī pastiprināta apkārtējo uzmanība. Tāpēc kopš tā laika es izvēlos savas attiecības neafišēt. Vēl vairāk: es tās slēpju. Lai mierīgāk. Patiesībā jau drīz (pat pārāk drīz) pēc tam, kad pašķīros, satiku citu vīrieti.
Viņš bija jaunāks ne tikai par mani, bet arī par manu eksvīru. Respektīvi, kad viņš piedzima, es skolā vēl gāju, bet ar lellēm vairs nespēlējos. Kas laikam arī bija noteicošais, kāpēc šo attiecību sākumu pat īsti nepamanīju. Pat neienāca prātā, ka tādas vispār iespējamas. Kad tomēr sapratu, kas notiek, joprojām īsti neņēmu par pilnu. Baidījos vienīgi, vai man nevarētu būt piemetusies kāda pēcšķiršanās psihotrauma ar samaitātu iztēli.
Vēlāk viņš teica, ka viss sācies ar vienu manu skatienu. Esot uz viņu tā paskatījusies, ka rokas un kājas notirpušas. Nodomājis: «Ak Dievs, TĀDA sieviete! Un viņa mani ir pamanījusi.» Es jau vēru muti, lai pavaicātu: «TĀDA sieviete? Es, vai?» Bet paklusēju. Arī to ar gadiem iemācās: neklāstīt savas paškritiskās pārdomas vīrietim, kurš uz tevi skatās ar rozā brillēm.
Ja katru foršo vīrieti vairs neuzlūko kā potenciālo dzīvesbiedru un bērnu tēvu, kļūsti ļoti brīva.
Viņš bija pietiekami gudrs, izskatīgs un ļoti, ļoti gādīgs. Vispār jau neviena normāla sieviete uzreiz pēc šķiršanās nav gatava jaunām attiecībām. Arī es nebiju, tomēr tām vienkārši ļāvos. Ar viņu bija viegli un jautri, un viņš veikli sadziedēja manu tobrīd mazliet sašņurkušo pašapziņu. Turklāt ātri un ar prieku atrisināja katru problēmu, ar kuru netiku (vai arī man bija slinkums tikt) galā. Tas ilga vairākus gadus, mēs šķīrāmies kā draugi un tāpēc, ka es tā gribēju. No attiecībām, kam neredzi nākotni tādā mīlētāju formātā, bet cilvēku nevēlies zaudēt, ir jāaiziet smalki un īstajā laikā.
Kopš vairs neesmu precējusies, man, protams, bijušas arī dēkas. Kas tāds, ko par attiecībām īsti nosaukt nevaru. Toties kaislību un piedzīvojumu – cik uziet! Nekad pat neesmu ielūkojusies tinderī. Šādām lietām neuzticos, un gadījuma sakari ne tik vien neuzrunā, bet reāli biedē. Manas attiecības parasti sākas ļoti tradicionāli, kā senlaikos. Ar saskatīšanos reālajā vidē, ar sarunām un nejaušiem pieskārieniem. Ja katru foršo vīrieti vairs neuzlūko kā potenciālo dzīvesbiedru un bērnu tēvu, kļūsti ļoti brīva. Gan savās izvēlēs, gan arī komunikācijā. Iespējams, tur arī sāls, kāpēc attiecības izdodas vieglas un iedvesmojošas.
Turklāt, ja klusībā neviens nelolo grūti noslēpjamus sapņus par līdz nāve mūs šķirs, tad arī pēc tam, kad mīla beidzas, vienmēr esat priecīgi viens otru redzēt.
Vienīgais, ko nedrīkst aizmirst, – šis ir vecums, kad naivums sievieti vairs nerotā. Romantika, kaislības, piedzīvojumi – uz priekšu! Bet rozā krāsā lai ir tikai viena briļļu lēca! Un sevi, vienīgo, vienmēr jāmīl mazliet vairāk nekā pat vislieliskāko vīrieti.
Draudzene nupat pavaicāja, kāpēc es neko nerakstu par to, kas notiek pašlaik. Peldēt pret straumi ir ļoti sarežģīti. Tāpēc.
