Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
11
-
1
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Dvēseles sauciens
Parasti cilvēks spēcīgu atklāsmi, spēju nolasīt vai uztvert informāciju piedzīvo pēc smaga pārdzīvojuma, slimības, klīniskās nāves, tuvinieka zaudējuma. Dažiem atklāsme atnāk sapnī, bet daudzi mākslinieki saslēgumā ar dievišķo enerģiju komponē, glezno, veido skulptūras. Inai Irbei vienmēr ir bijusi neapzināta vilkme piedzīvot kaut ko pārpasaulīgu, turklāt veselības problēmas mudināja sākt meklēt, kas slēpjas aiz fiziskās pasaules robežas. «Man vienmēr likās, ka eksistē kaut kas vairāk, nekā mēs redzam ar fizisko redzi,» stāsta sieviete. «Pirms desmit gadiem biju ieslīgusi dziļā depresijā, un man sākās nopietnas veselības problēmas – pasliktinājās atmiņa. Veidojās pārrāvumi atmiņā, sāku aizmirst, kas man jādara, atmiņas zudumi traucēja darbā.
Es sāku uztraukties, bija sajūta, ka mana dzīve mainās uz slikto pusi. Meklēju palīdzību, un, kad rodas iekšējais impulss, atnāk informācija, kur vērsties pēc palīdzības. Devos uz smadzeņu treniņu centru Riga Brain. Mani iesēdināja krēslā, pie galvas un ausīm pievienoja elektroencefalogrāfa vadiņus, un sākās smadzeņu treniņi, kuru laikā klusumā vai mūzikas pavadījumā centrālā nervu sistēma ar spoguļsignālu palīdzību rosina smadzenēm izmantot savu dabisko potenciālu atjaunoties.
Organismam ir tieksme uz ideālo formu, struktūru, iekšējo sakārtotību, un veselie neironi šajā procesā sāk atveseļot bojātos.
Smadzeņu treniņu rezultātā mazinās agresija, dusmas, depresija, miega traucējumi, bailes, nedrošība, trauksmes sajūta, migrēna un citi simptomi. Es jau pēc pirmajiem seansiem sajutu izmaiņas organismā – manī parādījās prieks, idejas, mērķi, vēlme sasniegt vairāk, mainījās domas. Sajutu dvēseles saucienu doties svētceļojumā. Aizbraucu uz Spāniju un viena nogāju trešo daļu no Santjago ceļa – apmēram trīssimt kilometrus. Gāju divpadsmit dienas, bija nogurums, sāpēja ceļi, bet es izturēju, jo sapratu: katram cilvēkam ir kāds ceļš, situācijas, kam jāiziet cauri, un dvēsele virza pa šo ceļu. Svētceļojuma laikā iepazinos ar daudziem cilvēkiem. Vieni gāja, jo vēlējās izdziedināties no nopietnas slimības, citi meklēja dzīves jēgu, sapratni, kas viņi ir un kāpēc nākuši uz zemi, bija arī tādi, kas pavadīja un atbalstīja draugus. Ko es ieguvu?
Man ceļā bija vairākas nelielas atklāsmes, taču līdz pat pēdējai dienai nepameta sajūta, ka jābūt kādai lielākai sapratnei. Iekšēji pat to apzinājos, taču nespēju noformulēt vārdos. Un tad pēdējā dienā tā atnāca! Mani panāca vīrietis, ar kuru biju iepazinusies ceļā, un viņš sāka runāt vārdiem, kas skanēja manī. Viņš teica – Dievs ir mīlestība. Sapratu, ka šīs atklāsmes dēļ mēroju garo ceļu. Bija 2009. gads. Es nebiju interesējusies par garīgiem jautājumiem, neapmeklēju baznīcu. Jā, varbūt biju dzirdējusi šo frāzi, bet viens, kad tev to saka citi, pavisam cits, ja tu šo atklāsmi izjūti, piedzīvo personīgi. Manī iestājās miers, brīvības sajūta, paplašinājās apziņa, bija sajūta, ka ar šo domu dzīvot ir vieglāk.»
Vegāne un svaigēdāja
«Pēc svētceļojuma sākās tālākie meklējumi, jo šī atklāsme ikdienā neko nedod, tā praktiski nevar tev palīdzēt, un problēmas ģimenē, bailes, neizpratne, veselības likstas paliek. Mocījos ar smagām migrēnas lēkmēm, kuru laikā pasliktinājās redze – acīm priekšā parādījās tumša aura un sāka šķobīties attēls. Es neuzticējos tradicionālajai medicīnai, mamma mūs ar māsu bērnībā ārstēja tikai ar dabas līdzekļiem. Modē nāca joga, veģetārisms, ājurvēda, un es meklēju netradicionālas ārstēšanas iespējas.
Apmeklēju ājurvēdas lekcijas un kļuvu veģetāriete. Atteicos no gaļas, zivīm, taču ēdienkartē atstāju pienu un olas. Migrēnas lēkmes mazinājās, tomēr slimība nepārgāja, un es no ēdienkartes izslēdzu arī olas un pienu un kļuvu par vegāni. Viss notika dabiski, man nebija sevi jāpiespiež ēst augu valsts produktus. Atsakoties no noteiktām pārtikas grupām, šķiet, ka uzturs kļūst nabadzīgāks, taču mana ēdienkarte kļuva bagātāka – tajā parādījās putras, ķirbji, kabači, puķkāposti, sēklas. Pēc tam pusgadu – no pavasara līdz rudenim – kļuvu par svaigēdāju.
Migrēna pazuda, taču es sāku zaudēt svaru. Zaudēju septiņus kilogramus, kas manam svaram bija daudz, un atgriezos pie vegānisma. Domāju, ka migrēna ir saistīta ar asinsriti un limfas atteci. Kad biju svaigēdāja, organisms attīrījās, asins cirkulācija uzlabojās, un galvas asinsvadi tika labāk bagātināti ar skābekli un barības vielām. Prāts bija skaidrāks, es jutos viegli un labi. Lai mazinātu migrēnas lēkmes, aizbraucu uz Sanktpēterburgu, kur man iebīdīja vietā pirmo mugurkaula skriemeli, kas parasti dzemdībās tiek nedaudz nobīdīts. Arī tas mazināja galvassāpes, turklāt iztaisnoja mugurkaulu, un, jo taisnāks mugurkauls, jo saņemam tīrāku informāciju, bez sagrozījumiem.
Migrēna man nāk mantojumā no vecmammas un mammas. Mēs no senčiem mantojam veselības problēmas, lai meklētu iespējas sevi izdziedināt un caur slimību, smagiem pārbaudījumiem garīgi attīstītos.
Dziedinot sevi, mēs dziedinām dzimtu.
Maniem bērniem slimība nebūs tik smaga vai vispār tās nebūs. Tā cilvēks strādā ar karmiskām problēmām, kas mudina virzīties tālāk, meklēt atbildes. Tagad daudzi cilvēki slimo ar ļaundabīgu audzēju un citām nopietnām slimībām, jo ir apstājušies garīgajā attīstībā. Viņi ir kā aizmiguši.»
Vilkme pēc pārpasaulīgā
«Draudzene man ieteica izlasīt Maikla Ņūtona grāmatu Dvēseles ceļojums, un es burtiski apriju abas grāmatas daļas. Turpinot garīgos meklējumus, atradu informāciju par čeneleri Doloresu Kenonu. Izlasīju viņas slavenāko bestselleru Starp dzīvi un nāvi, un mani ieinteresēja čenelings. Viņa viena no pirmajām pievērsa uzmanību vēstījumiem no smalkās pasaules būtnēm. Sākumā viņa nesaprata, kas ar viņu notiek, neuzticējās informācijai, ko saņēma no smalkajiem plāniem. Aizgāju pie Aelitas Folkmanes uz regresīvās terapijas seansu un jau pirmajā seansā ieraudzīju fragmentus no saviem iepriekšējiem iemiesojumiem, lidoju kosmosā, redzēju sevi no attāluma. Kad ceļoju iepriekšējās dzīvēs, pie loga nolaidās divi baloži un ar nadziņiem klabināja pa metāla palodzi. Es dzirdēju putnus, un man bija sajūta, ka atlidojuši mani pavadoņi, lai atbalstītu, pieskatītu un stiprinātu mani. Pēc tam pieteicos Aelitas rīkotajos spoguļošanas kursos, kas man palīdzēja saprast, kā cilvēki cits citu spoguļo. Šīs zināšanas man palīdzēja strādāt ar sevi, savu ego, risināt jautājumus, kas skar manu ģimeni. Ne vienmēr otrs ar savu rīcību tiešā veidā parāda, kas man nepatīk viņā.
Ja man šķiet, ka no ģimenes kāds mani emocionāli terorizē, iespējams, ka esmu agresīva nevis pret citiem, bet terorizēju sevi.
Nākamais solis tuvāk izpratnei par čenelingu bija tikšanās ar amerikāņu čeneleru Selu Reičelu. Izlasīju viņa grāmatu Dzīve uz pārejas un aizbraucu uz Sanktpēterburgu uz viņa semināru. Semināra laikā sāku redzēt būtnes, just enerģijas un domāju – beidzot! Es sapratu, ka viss, ko stāsta un raksta grāmatās, eksistē realitātē. Aizgāju pie viņa uz konsultāciju, kurā mēs pastrādājām ar blokiem, uzdevu jautājumus par sevi, citiem iemiesojumiem. Sels Reičels pielieto laika līniju dziedināšanas tehniku, kurā viņš tevi atgriež iepriekšējā dzīvē, un tu ieraugi notikumu, kura dēļ tev šajā dzīvē ir problēmas. Pārskatot notikumu no šodienas pozīcijas, tā gaita nemainās, taču mainās reakcija un izpratne par to, kā viss bija. Kad to redzi, piedošana un pieņemšana notiek automātiski, jo tu nevis no prāta, bet no dvēseles pozīcijas saproti, kas notika patiesībā. Dziedināšanas procesā norit šī notikuma sava veida pārrakstīšana. Citi to sauc karmisko mezglu atsiešanu.
Apmeklējot seminārus, mācoties, es sāku vairāk izprast sevi, citus un dzīvi kopumā. Garīgajā ceļā ir kāpumi un kritumi, taču kopumā attīstība iet pa spirāli augšup. Lai tiktu skaidrībā ar kādu situāciju, dažreiz ir jāpiezemējas, jāpaklūp, un šādos krituma periodos atsāku ēst olas, gaļu. Parādījās migrēnas lēkmes, un es atgriezos pie vegānisma. Kopš pagājušā gada septembra esmu vegāne, un pavasarī līdz rudenim pāriešu uz svaigēšanu. Vairākus gadus meditējot, tīrot sevi no blokiem, saspīlējuma smalkajos ķermeņos, tu sāc pamanīt, kas tev dara labu un kas kaitē. Atgriežoties pie vegānisma un svaigēšanas, es zinu, ka tas man dara labu – pazūd migrēna –, tāpēc manī nav sajūtas, ka sev daru pāri.
Tieši otrādi – es no kaut kā atbrīvojos, lai justos labāk. Viss ir enerģija, un viss, kas apkārt, vibrē noteiktās frekvencēs – mūsu ķermenis, priekšmeti, produkti, ūdens, gaiss, spēka vietas, akmeņi. Vistas gaļai ir viena frekvence, tomātam – cita, un, ja tu gribi kļūt tīrāks, jutīgāks, apzinātāks, veselāks, būt tuvāk savai dvēselei, no blīvās frekvences pamazām jācenšas pāriet uz smalkāku. Meditējot un atbrīvojoties no blokiem, es sāku just, kuriem produktiem ir smalkākas vibrācijas, kam – smagākas. Piemēram, ķiplokam ir blīva frekvence, tāpēc to nevajadzētu lietot ikdienā, taču tas ir vērtīgs ārstniecības augs. Jūtu arī cilvēku emocijas, domas, kā tās viņu pārņem, dancina. Domas ir kā vadātājs, kas ved pa apli mežā apmaldījušos cilvēku.»
Čenelings kā dzīvesveids
Čenelere Ina Irbe saņem vēstījumus no garīgā skolotāja Sanandas, kas ir Kristus augstākā būtība. «Čenelings atšķirībā no gaišredzības, kas ir spēja nolasīt informāciju par cilvēku, notikumu, ir saziņa ar smalkās pasaules būtnēm,» garīgās prakses būtību izskaidro Ina Irbe.
«Čeneleri ir mediji, kas ļauj izmantot savu ķermeni saziņai ar smalkās pasaules būtnēm
– transa stāvoklī caur viņiem plūst informācija, un kāds to piefiksē. Ir arī apzināts dialogs ar garīgu būtni, kura laikā čenelers uzdod jautājumu enerģijai, kas viņā ienāk, un saņem atbildi. Trešajā variantā cilvēks it kā stāv malā, bet augstākās pasaules būtne caur viņu nodod informāciju pasaulei. Nē, balsis nedzird, informācija ienāk kā sajūta. Kad mēģini to ietērpt vārdos, tā var būt neprecīza, taču sajūtās nav šaubu, ka tas ir vēstījums no smalkā plāna. Daži informāciju, kas plūst kanālā, automātiski pieraksta uz papīra, citi ierunā diktofonā, mākslinieki pieslēguma brīdī glezno vai sēžas pie klavierēm un komponē. Var teikt, ka komponisti, gleznotāji, rakstnieki, dzejnieki, par kuriem saka – viņi ir no Dieva, ir čeneleri. Viņiem ir atvērts kanāls un nāk mūzika, dzejas rindas, stāsti. Ir zinātnieki, kas atklājumus nosapņojuši, piemēram, Mendeļejevam ķīmisko elementu tabula atnāca sapnī.
Man čenelings palīdz apzināties, ka dzīve ir daudzslāņaina, brīnumaina, tā ir kaut kas vairāk, nekā mēs redzam ar fizisko redzi. Ikdienā ir mazāk problēmu, jo tu zini, kā rīkoties, ej taisnākus ceļus, saproti, kā jūtas otrs cilvēks, ko viņš domā. Es kā bērns nepārstāju brīnīties, izzināt, apzinos, ka eksistē evolūcija un mēs šeit esam atnākuši uz laiku, un mums kaut kur ir jāiet. Dvēseles sauciens virza uz priekšu, un čenelings palīdz kāpt pa kāpnītēm uz augšu garīgajā attīstībā. Daudziem dzīvē nav mērķa, viņi nezina, ar ko nodarboties, uzskata, ka neko neprot, bet, ja rodas vēlme izzināt, virzīties uz priekšu garīgajā ceļā, viņi saņem informāciju, ko darīt, kādam atklājas radošās spējas, cits sāk rakstīt dzeju, spēlēt klavieres.
Katram čeneleram ir savs uzdevums – mans uzdevums ir nodot informāciju, ka bez fiziskās pasaules eksistē kaut kas vairāk.
Kādreiz es neapzināti kaut ko pasaku, un teiktais kādam cilvēkam ir kā atbilde uz neskaidru jautājumu. Kāds cits savukārt ieciklējies uz kādu problēmu, un mani vārdi liek viņam uz to paraudzīties no cita skatpunkta. Es strādāju parastu darbu, bet jūtu, ka mani arvien vairāk interesē dziedināšana. Vēl nezinu, kā tas notiks, taču es to salīdzinu ar instrumenta noskaņošanu – cilvēkā ir bloki, saspringums, enerģija izgājusi no ritma, un es gribētu palīdzēt viņam atbrīvoties no spriedzes, noskaņot, lai viņš skan. Jo, kad cilvēkam uzlabojas veselība, viņš kļūst laimīgāks. Cilvēki man ir jautājuši par savstarpējām attiecībām, vērsušies ar citiem jautājumiem, bet labākais padoms ir ieklausīties sevī, izzināt sevi, izkustēties, mainīt domas, jo speciālists var ieteikt, kā rīkoties, taču, ja tu nevēlies saprast, kāpēc neesi apmierināts ar dzīvi, kas ir slimības iemesls, un negribi sākt strādāt ar sevi, ieteikumam nav jēgas.
Es ik pa laikam pierakstu vēstījumus, ko saņemu no garīgā skolotāja. Tās ir kā pamācības, padomi. Kā tas notiek? Man ir jautājums, es apsēžos meditācijā, atslābinos, domas kļūst klusākas, un var sajust, dažreiz pat fiziski, kā manī ienāk informācija. Citreiz spontāni, ejot pa ielu, atnāk atklāsme. Ir klikšķis, un tu saproti – o, ir! Tas ir, kā atverot seifu, tu griez riņķīti un vienā brīdī – klik! – tas ir vaļā! Braucot tramvajā, parasti skatos telefonā, bet vakar biju to aizmirsusi mājās. Vienkārši sēdēju, un man atnāca vārds nepārtrauktība. Šo vārdu saņēmu ar nolūku sajust sevi ne tikai šajā dzīvē, bet arī kā dvēseli, kas atnākusi ļoti sen un kas turpinās, jo viss notiek vienlaikus. Šo padomu var izmantot ikdienā – ja nevari izšķirties par kādu lēmumu, pamēģini uz problēmu paraudzīties no šīs dzīves pozīcijas, iepriekšējiem iemiesojumiem, kuros uzkrāta liela pieredze, un nākamo dzīvju pieredzēm, kas vēl būs. Ir sajūta, ka katrā pozīcijā lēmumi būs atšķirīgi. Šo vēstījumu var izmantot arī citā kontekstā. Latvijā vidējais mūža ilgums vīriešiem ir ap 64, bet sievietēm – ap 74 gadiem, bet, kā mainītos dzīves kvalitāte, ja cilvēks sevī radītu sajūtu, ka nodzīvos līdz 150 gadiem. Kā viņš mainīs savu ikdienu, ko darīs, kādus mērķus nospraudīs.
Katrs cilvēks kādā brīdī saņem informāciju no garīgās pasaules. Intuīcija arī savā veidā ir čenelings, arī sapņos var atnākt padoms, ieteikums, mudinājums uz dzīvi paskatīties no cita skatpunkta. Kļūt par čeneleru var katrs. Lai saņemtu vēstījumu, ir vienkāršs padoms – jākļūst klusākiem, jutīgākiem, vērīgākiem, apzinātākiem. Var braukt uz Tibetu, Čīli, Ķīnu pie meistariem, kas parādīs prakses vai atvērs kanālu, bet var palikt šeit un meklēt atbildi sevī. Tas būs ilgāks, bet, iespējams, kvalitatīvāks ceļš. Čenelings var palīdzēt arī ikdienā, izvēloties pārtiku, mājokli, augus, ko stādīt dārzā, gaismas būtnei var jautāt, kā tikt galā ar veselības problēmām, veidot saskarsmi ar cilvēkiem. Ja tu sāc strādāt ar sevi, savām emocijām, ego, pamani otrā cilvēkā ne tikai ārējo čaulu, bet arī to, kas slēpjas viņā. Ja agrāk aizsvilies par viņa rīcību, tagad ļauj, lai emocijas pāriet, un pēc tam sāc komunikāciju.
Čenelings pamazām kļūst par manu dzīvesveidu, ikdienu, taču ne vienmēr apzināti veidoju dialogu, tas bieži vien notiek spontāni. Es iepazinos ar vīrieti, un man atnāca informācija, cik viņam gadu, ka viņam ir divi bērni. Bet ir situācijas, kad informācija nenāk. Nesen man bija jāizšķiras, ko darīt, bet mani pavadoņi klusēja. Redzēju pat vīziju, ka viņi, rokas sakrustojuši uz krūtīm, gaida manu lēmumu. Sapratu, ka palīdzība no Augšas nāk, bet, ja tev pašam savu domu vairs nav un tu kā klibais spieķi sāc to izmantot katrā situācijā, tā var arī nepienākt. Kad beidzot pieņēmu lēmumu, man bija sajūta, ka ēters uzsprāgst skaņā, cik ļoti viņi priecājās par mani!
Es varu redzēt notikumus pusgadu uz priekšu, bet, kas notiks tālāk, neviena būtne nezina, jo ikdiena ir radošs process.
– atkarībā no tā, kā rīkošos šobrīd, veidosies nākotne. Mācos sajust šo brīdi un, izejot no tā, kā to izjūtu, es rīkojos. Ja nezinu, kā ir pareizi, nogaidu. Mazāk uzmanības pievēršu domām, jo tās izdomā dažādus scenārijus. Ja vēlos rast atbildi uz kādu jautājumu, vai nu meditēju, vai pastaigas laikā atgriežos klusumā, un tad nāk īstā sajūta, kā ir pareizi. Bieži vien tas nav jautājums kādai no būtnēm, tā ir sajūta sevī, ko pēkšņi uzķer. Ja kaut ko ļoti gribas, bet nesanāk, var pajautāt, kas vēlas, lai sanāk, – dvēsele vai prāts? Ir jāatgriežas iekšējā klusumā un jāmācās atšķirt, vai to vēlas mana griba vai ego. Ja grib ego, bieži vien var nesanākt, bet, ja tas ir dvēseles sauciens, nevar kļūdīties. Bija periods, kad ļoti vēlējos attiecības, gribēju bērnu, taču sapratu, ka es nespētu apvienot ģimeni un garīgos meklējumus. Tomēr tas ir iespējams, īpaši, ja partneri ir uz viena viļņa, viņu intereses sakrīt. Rodas dubultspēks, kas palīdz izaugsmē. Sels Reičels man teica: «Ja tev šobrīd nav attiecību, neraizējies, dari savas lietas. Attiecības – tas ir tikai laika jautājums.»
Bet tikmēr es gribu aizbraukt uz Kaliforniju un nokļūt sekvojas mežos, kur kādreiz esmu bijusi meža gars, lai starp kokiem izjustu sevi šajā iemiesojumā. Vēl gribu aizbraukt uz Šastu, kas atrodas Kalifornijas ziemeļos. Tāpat kā cilvēkam, arī zemei ir enerģētiskie centri, un Šasta ir piektais zemes enerģētiskais centrs. Pagājušajā gadā biju Beluhas kalnā Altajā, kas ir sestais enerģētiskais centrs. Septītais ir Kailaša kalns Tibetā. Ir sajūta, ka pēc nolemtā dzīves ceļa man ir jābūt šajās spēka vietās. Šovasar braukšu uz Vāciju uz čeneleres Irinas Čigunovas retrītu, kas notiks netālu no Eksteršteinas. Šajā spēka vietā jūtamas sievišķās enerģijas.»
Čeneleres padomi
- Lai attīrītu ķermeni un paplašinātu apziņu, var lietot ozolzīles un čia sēklas. Ozolzīles palīdz attīrīt čiekurveida dziedzeri jeb epifīzi, kas atrodas galvā un palīdz attīstīt telepātiju, ekstrasensoriku un citas īpašās spējas. Čia sēklas palīdz tuvināties mūsu patiesajai dabai.
- Lai iemācītos kļūt apzinātākiem, saklausītu savu patieso dabu un saņemtu atbildes uz jautājumiem no augstākiem spēkiem, sākumā vēlams saprast, kas traucē to piedzīvot. Biežāk tas ir sasprindzinājums mentālajā, emocionālajā, fiziskajā vai citos ķermeņos. Lai to novērstu, katru dienu 10–20 minūtes vēlams pavadīt klusumā. Var apgulties uz grīdas un atslābināties. Kad nāk domas, tās nevajag ne analizēt, ne arī dzīt prom. Regulāri praktizējot, sasprindzinājums mazinās un iestājas arvien dziļāks miers. Dziļais miers ir vārti, kas ved uz bezgalīgo, līdz šim nepamanīto pasauli.
- Kļūstiet par sevis un savas dzīves vērotāju. It kā jūs skatītos uz sevi kā uz aktieri filmā. Vērojiet savas emocijas, reakcijas un uzvedību dažādās situācijās. Dariet to regulāri. Ja būsiet patiesi uzmanīgi un vērīgi, uzzināsiet par sevi daudz jauna. Tas savukārt var iedarbināt iekšējos procesus, kas izmainīs visu jūsu turpmāko dzīvi un atklās jaunas, līdz šim nepamanītas lietas un sakarības.
