Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts no žurnāla «Annas psiholoģija» arhīva.
Hipnoze pastāv un pastāvēs, cilvēka psihe uz to reaģē un reaģēs. Un daudzās situācijās tās izmantošana patiešām spēj cilvēkiem palīdzēt. Aktuālais jautājums – cik liela ir hipnozes nozīme eiropieša dzīvē mūsdienās, kad pieejami dažādi palīdzības veidi.
Hipnoze Latvijā atkal nāk modē, un tam ir vairāki iemesli. Gan sociālās problēmas, gan arī cilvēkam raksturīgā vēlme ātri un bez īpašām pūlēm tikt no tām vaļā. Ja teju visas personības traucējumu, attiecību un atkarību problēmas (kāda hipnotizētāja mājaslapā pat nosauktas 143!) patiešām būtu tik viegli un ātri atrisināmas, tad kāpēc to neizmanto teju visi?
Hipnoze klasiskajā izpratnē ir process, kura laikā cilvēks ļaujas, ka uz viņa psihi notiek precīzi virzīta, mērķtiecīga iedarbība, kuru kontrolē hipnotizētājs. Teju visi autori, kas sarakstījuši biezas grāmatas par hipnozi, atzīst, ka grūti kaut ko par hipnozi pastāstīt vienā grāmatā. Ko tad lai pastāsta vienā rakstā? Varbūt to, ka naivi ir iedomāties, ka ar hipnozi var saskarties tikai pie hipnotizētāja. Nesen paziņa, kas kavēja uz tikšanos, tomēr reaģēja uz kāda garāmgājēja nevainīgu jautājumu.
Pēc pāris minūtēm viņa aptvēra, ka pati labprātīgi iedevusi svešiniekam savu gredzenu.
Hipnozes transa stāvoklī, kā jau nopratāt. Turklāt garāmgājējs, kad viņa attapās, kaut kur bija pazudis.
Cilvēku, kas hipnozi izmanto ļaunprātīgi, nav mazums. Labā ziņa – modrība par savu drošību ļauj tai pretoties. Netrūkst arī tādu hipnotizētāju, kas izmanto tehnikas, kādu mērķu vadīti, piemēram, sektu līderi un citi sludinātāji. Protams, arī reklāmas industrijas pārstāvji pārzina hipnotiskās metodes. Turklāt (šis apgalvojums ņemts no kāda hipnozes pētnieka grāmatas) globālo tīmekli kopumā varētu uzskatīt par varenu hipnotizētāju ar mākslīgo intelektu. Un cik vēl ir ļaužu, kas hipnotizē, paši to nenojauzdami!
Piemēram, ja kādam pasniedzējam izdevies nolasīt lekciju tik aizrautīgi, ka auditorija šķiet teju pamirusi, viņa mērķis, visticamāk, nav bijis visus nohipnotizēt! Tā sanāca. Dažas hipnozes un pašhipnozes tehnikas cilvēks var sākt intuitīvi lietot, pats nemaz neapzinādamies, ko dara.
Pēc hipnozes transa stāvokļa nav paģiru, nav blakusparādību. Tāpēc fizioloģiski hipnozē vai ar pašhipnozi ir labāk relaksēties, nekā iedzerot glāzi vīna, kas arī ieved vieglā transā.
Hipnozes sarežģītā vēsture
Mums nav vēlēšanās dramatizēt ainu, bet, ja to dara paši hipnozes pētnieki, grāmatās liekot tādus virsrakstus kā Grūtā hipnozes vēsture un tamlīdzīgi, nav arī iemesla viņiem neticēt. Pirmās norādes par cilvēku novešanu transā ar hipnozes tehnikas paņēmieniem saistāmas ar šamaņu un burvju rituāliem dažādās senajās kultūrās. Pirmās rakstiskās liecības par hipnotizēšanu atrastas Ēģiptes papirusos, kas datēti ar aptuveni 1900.–1700. gadu pirms mūsu ēras.
Papirusos aprakstīts ārstnieciskais un brīnumainais miegs, kura izraisīšanu priesteri plaši praktizējuši dievnamos. Senajā Grieķijā vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras pat bijis vairāk nekā 300 dievnamu, kuros notikuši mistiski rituāli. Indiešu brahmaņi, faķīri un jogi gadu tūkstošiem izmantojuši hipnotiskos stāvokļus, lai savienotos ar dieviem.
Neviena reliģija nedz senatnē, nedz mūsdienās neiztika un neiztiek bez hipnozes tehnikām.
Arī kristiešu dievnamu greznība, pustumsa, vīraki, mūzika un sprediķotāju monotonās balsis ir pieskaitāmi paņēmieniem, ar kuriem iespējams ticīgos ievest hipnotiskā transa stāvoklī. Un tad kaut ko viņiem iedvest. Reliģiju vēsture vienmēr bijusi pretrunu pilna. Tāpat kā hipnozes vēsture.
Hipnoze ārstniecībā
Termins hipnoze gan radies samērā nesen – 19. gadsimtā. Bet ārstu uzmanības lokā hipnozes tehnikas nonāca jau 18. gadsimtā. Mēģinājumi ar hipnozes palīdzību ļaut cilvēkiem nejust sāpes operāciju laikā, šķiet, ir hipnozes nozīmīgākais pienesums tālaika medicīnā. Koncentrējot uzmanību uz elpošanu vai cieši skatoties uz savu degungalu vai citu priekšmetu 6–7 centimetru attālumā, jogi jau senatnē bija iemācījušies panākt muskuļu atslābumu, palēninātu elpošanu, pilnīgu nekustīgumu un nejutīgumu.
Ar šādiem vingrinājumiem viņi spēja nokļūt letarģiskā, dziļa transa stāvoklī, kurā orgāni kļūst nejutīgi, apstājas to darbība, pulss pazeminās un krītas ķermeņa temperatūra. Šādā veidā viņi spēja atiet no visa pasaulīgā. Vai arī to paveica, 6000 reizes atkārtojot kādu mantru. Arī citādās lūgšanās cilvēki atrada veidus, kā nonākt ekstāzē, kad ķermenis kļūst nejutīgs, cilvēks basām kājām var staigāt pa oglēm, izturēt spīdzināšanu. Šo stāvokli tad arī ārsti centās iedvest pacientiem hipnozē, lai operācijas laikā cilvēki nejustu sāpes. Un daudziem izdevās!
F. A. Mesners sāka lietot hipnozi, sākot analizēt tās ietekmi uz cilvēka apziņu, kas jau sen bija acīm redzama.
Viņš izgudroja versiju, ka ir kāds neredzams šķidrums, ar kura palīdzību viņš un citi īpaši apdāvināti cilvēki spēj palīdzēt pārējiem hipnozes laikā. Tāpēc pieskārās dziedināmajiem, turklāt ar īpašu zizli.
Vēlāk hipnozes ietekmi uz psihi pētīja daudzi. Un viņu domas dalījās. Nozīmīgu pavērsienu un strīdus radīja arī Freida atziņas par hipnozes iedarbību. Pirmais hipnozei veltītais kongress notika 1889. gadā Parīzē, tajā piedalījās slaveni neirologi, psihiatri un fiziologi. Tālaika krievu skolas pārstāvji – zinātnieki Pavlovs un Behterevs – pētīja, kā ārstnieciskajā hipnoterapijā nodibinās saikne starp ārsta hipnoterapeita balsi un pacienta dzirdes centru galvas smadzeņu garozā. Atklāja, ka vienlaikus ar hipnoterapiju pacientā darbojas pašhipnozes process.
Mūsdienās ir skaidrs, ka hipnozes tehnikas var apgūt katrs, kam nav slinkums vai kāda specifiska psihiska slimība. Un šķidruma klātbūtnes efekts sen ir vēstures kļūdu sarakstā. Nekā mistiska un sarežģīta pašās tehnikās nav. To iedarbība uz cilvēka smadzenēm ir izpētīta un aprakstīta.
Varbūt tieši tāpēc, ka metodi var apgūt teju katrs, ir tik daudz ir hipnotizētāju. Un viņi ir tik dažādi.
Nohipnotizēt, ievedot kādu transā, tātad var teju katrs, bet – ko tālāk?
***
Viedokļi par hipnozes lietošanu joprojām dalās. Cenšoties neiekrist nevienā viedokļu galējību grāvī, žurnāls Annas psiholoģija uz interviju aicināja Aleksandru Moškinu, ārstu psihoterapeitu, kurš ilgus gadus praktizējis Eriksona maigās hipnozes tehniku, bet tagad to izmanto tikai atsevišķos gadījumos.
– Kas īsti notiek ar cilvēku, kuru kāds nohipnotizē?
– Hipnozes radītie transa stāvokļi var būt dažādu dziļumu. Mūsdienās populārāka ir nevis direktīvā, bet Eriksona hipnoze, kurā nohipnotizētais atrodas stāvoklī starp nomodu un miegu. Tas nozīmē, ka cilvēkam ir samazināta kritiskā attieksme, vēlme pretoties, aizsargāties, jo ierastās robežas ir mazliet pabīdītas. Tomēr viņš spēj kontrolēt to, kas notiek, nav tik pasīvs kā klasiski direktīvajā hipnozē. Tāpēc Eriksona hipnozi dēvē par maigo hipnozi, jo cilvēkam tiek atstāta daļēja kontrole pār procesu, kurā viņš var iet dziļāk un pētīt sevi, bet var arī apstāties un visu pārtraukt.
Nohipnotizētais dod signālus un strādā kopā ar hipnotizētāju.
Cilvēki jūtas drošāk, izvēloties šo hipnozi, jo zina, ka viņus nevarēs ietekmēt tā, kā paši nevēlēsies. Bet hipnoze var noritēt arī direktīvi, ievedot cilvēku miega stāvoklī (hypnosis tulkojumā no grieķu valodas nozīmē miegs). Šo hipnozes veidu neesmu praktizējis.
Eriksona hipnozē nereti izmanto īpašu tehniku, lai cilvēks neatcerētos transa stāvoklī piedzīvoto. Hipnozes laikā viņš visu saprot un kontrolē, bet pēc tās aizmirst, par ko esam runājuši. Šī tehnika domāta, lai pasargātu cilvēka psihi, ja viņš transā, piemēram, atcerējies kaut ko ļoti nepatīkamu un traumatisku.
– Vai hipnozē cilvēkam ne tikai atslābst muskuļi, bet arī nobrūk aizsardzības mehānismi?
– Seansa laikā cilvēks parasti aizver acis un mierīgi sēž, daudz nerunā, neko neprasa, bet klausās. Hipnotizētājs, protams, var aicināt cilvēku runāt, ja tas ir nepieciešams, tomēr nohipnotizētais parasti ir pasīvs. Daudzi tieši vēlas saņemt šādu palīdzības veidu. Un tiešām varam iedvest kādam, piemēram, ka viņam vajag sākt nopietni ārstēties. Cita lieta, vai, atgriezies ikdienā, viņš tam piekritīs tāpat kā transā, kad kritikas un pretošanās spējas ir samazinātas.
Transa stāvoklī cilvēks patiešām ir atslābinājies, taču tas nav nekas īpašs. Ikdienā vieglā transā mēs nonākam bieži, arī tad, kad vienkārši aizdomājamies, aizsapņojamies, pat skatoties seriālus. To laikā raida reklāmas, kas arī tiek uztvertas nekritiski un tāpēc spēj cilvēkam iedvest, ka viņam vajag iegādāties šo vai to.
– Vai tam, ko cilvēks atceras hipnozes transa stāvoklī, var ticēt?
– Cilvēka psihe darbojas ļoti interesanti. Transā iespējams atcerēties kādas dīvainas lietas no pagātnes. Bet cilvēka psihei piemīt arī lielas spējas izfantazēt ko jaunu, turklāt spēja arī noticēt, ka fantāziju auglis ir realitāte.
– Bet tad jau transa fantāzijas nav iespējams atšķirt no realitātes!
– Transā fantazēšanas spējas paaugstinās. Kā gan citādi cilvēki, piemēram, spētu sarakstīt grāmatas par pasaules galu vai radīt tēlus, kādu realitātē nav. Bet pēc hipnozes transa, protams, cilvēks ir pārliecināts, ka tā ir īstenība, ko viņš redzējis vai atcerējies. Cilvēks tam tic tik ļoti, ka spēj pārliecināt arī citus tam noticēt.
– Vai esat sastapis cilvēkus, kurus nevar nohipnotizēt?
– Protams. Bet šādu psihes īpatnību nevajadzētu kaut kā vērtēt. Varbūt šis cilvēks neuzticas citiem, varbūt ir kāds cits iemesls, kāpēc nepakļaujas hipnozei. Tas nenozīmē, ka viņš ir ļoti gudrs vai ļoti vesels, var būt arī otrādi. Vienlaikus arī tas, ka ļoti viegli kādu var nohipnotizēt, tāpat neko nepasaka par viņa psihisko veselību.
Turklāt bieži gadās tā: cilvēks pats lūdz, lai viņu nohipnotizē, bet vienlaikus pretojas hipnozei.
Tā darbojas cilvēka psihe – vienlaikus iespējams gan gribēt, gan negribēt vienu un to pašu. Gribu būt ar to sievieti, bet arī negribu. Gribu, lai mani nohipnotizē, bet arī negribu, jo – ja nu kaut kas par mani atklāsies? Tas ir cilvēka dabā.
– Kāpēc daudziem gribas, lai viņus nohipnotizē?
– Kā jau teicu, cilvēkiem patīk, ja pašiem nekas daudz nav jādara. Un vēl – cilvēkam palaikam ir svarīgi izjust kaut ko maģisku, mistisku. Hipnozes tehnikas nāk no tik seniem laikiem, kad tās prata lietot tikai šamaņi. Tas hipnozei joprojām piešķir īpašu auru. Šamaņi cilvēkus viegli spēja savākt barā un ietekmēt. Tagad to viegli spēj masu hipnotizētāji, kas, piemēram, var likt pūlim sākt revolūciju. Cilvēki klausa, jo kritika ir mazināta. Bet pēc tam attopas: «Kāpēc mums vajadzēja tādu revolūciju?»
– Vai hipnozei parasti ir kāds konkrēts mērķis, kuru iepriekš izrunā?
– Jā, to nosaka cilvēka vēlme. Bet tiek izrunāts arī, kādus mērķus iespējams sasniegt ar hipnozes palīdzību. Nereti pie hipnozes speciālistiem vēršas, lai tiktu vaļā no atkarībām – smēķēšanas, alkohola lietošanas u. c. Tad notiek cita veida hipnoze, kuru dēvē par kodēšanu. Tā ir direktīvā hipnoze, kurā izmanto tādus afektus kā riebums, bailes u. c. Es šo tehniku nevēlējos praktizēt.
– Vai šāda kodēšana strādā?
– Ziniet, strādāt jau strādā. Taču ne vienmēr un ne visiem, jo cilvēka psihe ir diezgan sarežģīta. Ja cilvēks atnāk pie hipnotizētāja un apgalvo, ka vēlas atmest smēķēšanu, ar hipnozi viņu patiešām var atturēt no smēķēšanas. Bet tas nenozīmē, ka viņa dzīve tāpēc kļūs labāka, viņš būs laimīgāks. Tāpat atturības brīdis nenozīmē, ka pēc kāda laika cilvēks neatsāks smēķēt. Ja būtu tik viegli palīdzēt atmest smēķēšanu, tad no smēķēšanas atkarības visi ārstētos ar hipnozi un būtu arī izārstēti.
Cilvēkam, kas grib atmest smēķēšanu, iespējams, ir paaugstināts trauksmes līmenis, nesakārtotas attiecības, vēl kaut kas, ko viņš aizstāj ar smēķēšanu.
Varbūt smēķēšana viņam ir komunikācijas veids. Piemēram, kad cilvēki darbavietā iet uzsmēķēt, tajā telpā notiek aktīva komunikācija. Iespējams, tā cilvēkam ir ļoti svarīga, un, ja viņš atmestu smēķēšanu, viņam vairs nebūtu neviena, ar ko parunāties. Smēķēšana nekad nav tikai smēķēšana.
Psihoterapijā sarunu ceļā tiek noskaidroti atkarību patiesie iemesli. Un gadās, ka cilvēks vairs nevēlas tikai atmest smēķēšanu, kad tos saprot. Gadās, ka vēlas risināt pamatcēloņus. Arī alkoholiķa kodēšana ar hipnozi nostrādā, bet netiek atrisināts jautājums – kāpēc viņš ir kļuvis par alkoholiķi? Kas notiks, ja šis cilvēks vienā dienā pēc hipnozes vairs nedzers? Protams, tas, ka tajā vakarā viņš nepiedzersies un neizdarīs ko neatgriezenisku un briesmīgu, arī ir ieguvums. Bet ne ilgtermiņā.
Praktizējot hipnozi, sapratu, ka bieži labāk spētu palīdzēt ar citām psihoterapijas metodēm. Bet cilvēki vēlējās tikai hipnozi, tāpēc pārtraucu to piedāvāt. Piemēram, cilvēki nereti sūdzējās par bailēm un trauksmi. Hipnozē varēju kaut ko atklāt un iedvest, bet rezultāti bija nestabili, jo cilvēka psihe pēc tam pretojās hipnozē atklātajam. Reizēm pēc hipnozes cilvēka trauksme paaugstinājās.
Gadījās, ka cilvēki gribēja ar hipnozi tikt vaļā no trauksmes, bet es redzēju, ka viņiem jālieto zāles, sūtīju pie psihiatra.
Diemžēl arī tie, kam ir psihoze, vēlas tikt vaļā no saviem murgiem ar hipnozes palīdzību. Cilvēki joprojām baidās doties pie psihiatriem un psihoterapeitiem. Un visvairāk baidās tie, kam patiešām ir kādas problēmas. Protams, arī ārsti mēdz kļūdīties. Bet, manuprāt, ir svarīgi, lai hipnozes speciālists neizdara tā, ka cilvēkam pēc tam ir sliktāk.
– Kāpēc jums bija interese apgūt arī hipnozi?
– Kad kā ārsts strādāju ar adatu terapiju, gribēju saprast, kā vēl cilvēkam var palīdzēt bez medikamentiem. Tas patiešām bija interesanti – strādāt ar medicīnisko hipnozi, arī rezultāti sākumā šķita labi. Tomēr manā praksē parādījās tie paši fenomeni, kurus vairāk nekā pirms simts gadiem, izmantojot hipnozi, pamanīja Freids.
Proti, ka hipnozes laikā cilvēkam simptomi izzūd, bet pēc tam – normālā stāvoklī – atgriežas.
Jo iekšējie konflikti hipnozes laikā netiek atrisināti. Tāpēc jau Freids piedāvāja jaunu metodi – psihoanalīzi –, kas joprojām ir pamatā vairākiem psihoterapijas veidiem.
Protams, arī man kādreiz izdevās palīdzēt cilvēkiem tikai ar hipnozi. Tāpēc, ka cilvēks bija gatavs tam, ko es iedvesu transa laikā, bija gadījies īstais brīdis. Arī kontakts, kas veidojas hipnozes laikā, cilvēkam var ļoti palīdzēt. Tomēr uzskatu, ka labāk iespējams palīdzēt sarunu psihoterapijā. Tad kontakts ir līdzvērtīgāks, mēs ar pacientu esam kā sadarbības partneri – kaut ko darām kopīgi. Cilvēks nav transā, viņš ir aktīvs, viņš runā, gaida manas atbildes reakcijas.
– Kad varētu droši vērsties pie hipnotizētaja, kurš nav ārsts?
– Tiešām nedomāju, ka tikai ārsti var nodarboties ar hipnozi. Bet ir jābūt skaidram hipnozes mērķim. Un mūsdienu pasaulē ir normāli, ja cilvēkus ārstē ārsti. Bet, ja, piemēram, skolotājs savam audzēknim ar hipnotisko tehniku palīdzību liek pārvarēt kādas iekšējās barjeras, lai viņš sāktu runāt svešvalodā, – tas ir lieliski. Katras sporta komandas treneris varētu apgūt hipnozes tehnikas un palīdzēt savai komandai uzvarēt. Režisori varētu palīdzēt aktieriem ieiet lomā pirms došanās uz skatuves.
– Ko jūs varētu teikt par apgalvojumu, ka, hipnozējot cilvēku, kauli pēc lūzumiem saaug labāk?
– Man ir ļoti grūti to komentēt, jo nav vienas taisnības. Cilvēka psihe strādā ļoti interesanti, ķermenis ar psihi ir ciešā saistībā. Ja kāds noskaņo cilvēku uz izārstēšanos, ja cilvēks notic, ka būs labi, tad pats sev patiešām var palīdzēt izveseļoties. Ticības fenomens palīdz. No otras puses, vai es piekrītu apgalvojumam, ka kaulu lūzumus var ārstēt ar hipnozi? Protams, ne, tas ir murgains apgalvojums! Ja cilvēkam ir kaulu lūzums, jāiet pie traumatologa savienot kaulus, nofiksēt tos. Bet rehabilitācijas periodā var gan lietot vitamīnus, gan doties uz hipnozi – darīt, ko vien gribas, bet ko tādu, kas nekaitē. Ja ir ticība, ka tieši tas palīdzēs, tad arī palīdzēs.
