Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts no žurnāla Klubs arhīva
Konsultē psihoterapeits Artūrs Utināns.
Nerunāšana vai virspusējas sarunas
Kad jautāju, vai ir kādi simptomi un pazīmes, pēc kurām var pateikt, ka laulībā ienākusi atsvešināšanās, Artūrs Utināns vispirms iesaka paraudzīties uz laulību no otras puses. Kuras tad ir tās galvenās lietas normālā un veselīgā laulībā?
«Es uzsvērtu divas – empātiju un intimitāti. Turklāt intimitāti kā atvērtību – kad laulātie viens otram spēj izteikt visas savas vēlmes un emocijas – gan pozitīvās, gan negatīvās. Ar piezīmi – negatīvās emocijas tiek paustas neuzbrūkošā veidā.» Jo vairāk tu otram spēj atklāt savus dziļākos pārdzīvojumus, jo ciešāka ir savstarpējā saite. Ja laulātie pieraduši verbāli dalīties viens ar otru, viņiem nav jāgaida, lai otrs uzminētu viņa domas. Piemēram – «es taču jau pagājušajā gadā tev teicu, ka mīlu. Cik reižu to var atkārtot?» Savukārt empātija ietver sevī spēju pēc partnera reakcijām pareizi saprast viņa emocijas, rīcības motīvus un nolūkus. Un tad atkrīt ierastais nosodošais «tu slikti uzvedies!» Pat ja otrs slikti uzvedas, empātija palīdz iejusties partnera ādā un saprast, kas izraisījis šādu viņa rīcību.
Jo partneri ir atklātāki viens pret otru, jo labāk viņi viens otru saprot, jo mazāk iespēju izjust vientulību laulībā.
Savukārt atsvešināšanos raksturo emociju neizrunāšana, tikai lietišķa komunikācija abu laulāto starpā. «Cikos celsimies? Kurš nomazgās traukus? Cikos būsim mājās? Ko šovakar ēdīsim?» Kad tas ir noskaidrots, katrs iet savā dzīvē – ar saviem hobijiem, ārpusdarba izklaidēm un tamlīdzīgi. Un neviens no partneriem vai nu neprot vai arī nemaz negrib pajautāt, kā otrs jūtas, kādas ir viņa šī brīža emocijas. Viņi ir kļuvuši kā neitrāli darba kolēģi, kuri vienojas par galvenajiem darāmajiem darbiem. Atšķirība var būt tikai tā, ka starp laulātajiem, kuri atsvešinājušies, joprojām pastāv sekss. Bet arī tas nereti ir bez dziļākas piesaistes. Kad tāda stadija ir iestājusies, visbiežāk sastopamie teksti no viena vai otra laulātā puses ir šādi – «Dzīvojam kā divi svešinieki. Mums ir sekss, arī sarunas par to, ko ēdīsim, bet emocionālā un garīgā ziņā nav nekā kopīga.»
Otra lieta, kas pabīda laulību uz atsvešinātības pusi, ir strīdi un skandāli. Idiots, stulbenis, tizlenis; zoss, maita – diezgan pazīstami salīdzinājumi dusmu brīžos, vai ne?
«Destruktīvi strīdi veicina vientulības izjūtu, jo partneri jūtas nesaprasti. Un strīdā piedzīvotais aizvainojums ir emocija, kas liek atsvešināties. Tā ir sāpe – es esmu cietējs, jo otrs pret mani slikti izturas un ir vainīgs manās ciešanās. Nesaprotu, ko pats sliktu esmu izdarījis.» Artūrs Utināns ir pamanījis, ka tieši aizvainojuma emocijas visbiežāk noved līdz laulības šķiršanai.
Izrādās, ka aizvainojuma laikā mūsu smadzenēs izdalās ķīmiskās vielas, kas burtiski noēd tās, kuras atbild par romantisko mīlestību.
Iemīlēšanās posmā iesaistās dopamīna sistēma, noradrenalīns un oksitocīns, kas atbild gan par orgasmu seksa laikā, gan veicina empātiju, savukārt aizvainojuma brīdī empātija pazūd, jo abi uzskata, ka cieš tāpēc, ka otrs ir slikts. Un ne viens, ne otrs parasti neredz to, ka abiem sāp. Viņi redz tikai to, ka viņš vai viņa slikti izturas, tātad nemīl.
Sievietes – vairāk vientuļas?
Par vientulību laulībā parasti vairāk sūdzas sievietes. Viņas arī biežāk piedzīvo klīnisko depresiju attiecībās tieši tāpēc, ka jūtas vientuļas un nesaprastas. Bet te jāpiebilst, ka sievietes vispār vairāk orientētas uz attiecībām. Viņas bieži vien arī vairāk analizē to, kā jūtas: «Tad viņš ir noguris, tad es, tad viņš aiziet virtuālajā realitātē un es palieku viena ar savām domām un emocijām. Kāpēc viņš neredz to, ka es virtuvē, klausoties operas ārijas, raudu? Kāpēc mēs vispār esam kopā?» Te nāk prātā kādas pazīstamas rakstnieces teiktais – «visi kaut kā domā, ka jāšķiras tikai tad, ja vīrietis ir vardarbīgs, bet neviens neiedomājas, ka var šķirties arī tāpēc, ka kopā vienkārši nav labi.»
Vīrieši savu vientulību bieži vien kliedē seksā bez jūtām.
Bet, lai lietotu vārdu vientulība, dzīvojot vienam vai kopā ar partneri, cilvēkam jāizjūt diskomforts. Starp citu, ekstravertiem attiecības ir nozīmīgākas nekā introvertiem, un strīdu vai nesaprašanās gadījumos viņi krasāk izjūt vientulību. Viņiem katastrofāli pietrūkst kontaktu, uzmanības no partnera puses.
Vīrietis arī var izjust vientulību laulībā, bet bieži vien viņš tik ļoti fokusējas uz darbu, ka tādā veidā gūst sava veida kompensāciju. Vīrietis darbaholiķis, visticamāk, nesūdzēsies par depresiju. Tikai brīdī, kad sieva ierosina, ka viņa tā tālāk nespēj dzīvot – «Vai nu ejam uz pāru terapiju, vai šķiramies!» –, vīrietis pēkšņi pamostas. Kas noticis? Viņš strādā, pelna naudu, apgādā ģimeni. Vai tas nav pietiekoši? Un te nu mēs nonākam pilnīgās auzās. Jeb stāstā par to, kā divi mīloši cilvēki pēc divdesmit vai cik tur gadu kopdzīves pārvēršas pilnīgos svešiniekos. Kā tad tā? Mums taču bija tik labs sekss, sakrita humora izjūta, mēs četras stundas no vietas varējām smieties par vienu un to pašu. «Diviem cilvēkiem satiekoties un vēloties veidot laulību, būtu jāskatās krietni vien tālākā perspektīvā. Ar labu seksu un kopīgu humora izjūtu vien nepietiek.» Bet būsim reāli – kurš no mums precoties aizdomājas par to, kā mēs audzināsim bērnus. Vai mūsu priekšstati, piemēram, par to, kas viņiem vajadzīgs vai nav vajadzīgs, sakritīs? Rozā briļļu periodā mēs neaizdomājamies, ka nākotnē mums nebūs līdznācēja uz teātri vai uz hokeju. Jo vēl neesam iepazinuši otra dziļākās īpašības, un tās arī nešķiet īpaši svarīgas.
Diemžēl kaisle pēc divdesmit kopā pavadītiem gadiem saglabājas tikai burtiski dažiem pāriem. Visiem pārējiem tā pāriet. Un tad vai nu izveidojas siltas, maigas emocijas – tā saucamā altruistiskā mīlestība –, vai nu arī neizveidojas. Turklāt sievietes ļoti bieži iekrīt aplidošanas perioda izpausmju lamatās. Iemīlējies vīrietis ir nesavtīgs altruists – viņš izmaksā, visu laiku runā, kaut kur ved, izdomā trakus gājienus un tā tālāk. Kad sieviete jau iemīlējusies un vīrietim pieķērusies, iestājas cits altruisms – tu man, es tev! Un tad izrādās, ka atšķirīgā starp abiem tomēr ir pārāk daudz. Ir arī tāda lieta kā gēni saistībā ar radošo domāšanu. Tāpat katram cilvēkam ir savs enerģijas daudzums. Cits visu laiku iet kā motoriņš, viņam visu laiku jākustas, citam gribas ik pa laikam mierīgi pasēdēt un atpūsties.
Lai arī sākotnēji var šķist, ka temperamentu atšķirībām attiecībās nav lielas nozīmes, tomēr, kad vēlme kaut ko darīt vai nedarīt skars jūs abus, tas kļūs svarīgi. Jo aplidošanas brīdī visiem enerģijas ir vairāk nekā parasti. Un tad sievietei šķiet – kā, viņš taču bija tik aktīvs, kur tas palicis? Nekas nekur nav palicis, vienkārši kopdzīvē parādās vīrieša īstais temperaments – tāds, kāds tas ir bijis pirms iemīlēšanās. Ir sievietes, kas labprāt ieliek visu savu enerģiju kopdzīvē un viņām patīk, ka vīrietis iet viņu pavadā. Bet citām gribas, lai ik pa laikam iniciatīvu uzņemas arī otrs.
Lai ko neteiktu pretpolu pievilkšanās teorijas piekritēji, pētījumi tomēr rāda, ka tieši vienādie pievelkas un atšķirīgie atgrūžas. «Empātija būs izteiktāka, ja partneris būs mums līdzīgāks.»
Atšķirīgās pieredzes
Lai kā mums nepatiktu rakņāties bērnībā gūtajā pieredzē, tomēr tā mums nāk līdzi, gribam to vai ne. Piemēram, ģimenē iegūtie morāles uzstādījumi – kā pareizi uzvesties sievietei, kā vīrietim. Iespējams, vīrietim ģimenē ieaudzināts, ka tikumīga sieviete tikai sēž mājās, gatavo ēst, sagaida mājās vīru ar siltu ēdienu, bet vīrietis nes naudu mājās. Bet sievietei bijusi pilnīgi cita audzināšana, un viņa nesaprot, kāpēc pēc bērna piedzimšanas viņai vīrs aizliedz strādāt. Sākas strīdi, greizsirdība, aizvainojumi. Turklāt morāles spriedumi vienmēr ir ļoti radikāli – vai nu labi vai slikti, vai svētais vai ļaunais. «Mums katram galvā ir partnera ideāls – kādam jābūt manam princim. Ja, piemēram, vīrs neatbilst tam prinča tēlam, kas ir sievietes galvā, sākas zāģēšana. Domājot, ka tādējādi vīrs mainīsies un tuvināsies prinča ideālam, sieviete absolūti kļūdās. Diemžēl efekts ir pilnīgi citāds – vīrietis aizvien vairāk attālinās.»
Nereti laulātie sūdzas, ka viens vai otrs ļoti bieži uzmet lūpu. «Jo biežāk cilvēks kopš bērnības jūtas apvainojies, jo vairāk viņam tie celiņi smadzenēs jeb sinoptiskās saites ir iestrādāti, un pa tiem visu laiku skrien elektrība. Tāpēc nereti, pat pasakot partnerim kaut ko nevainīgu, tas tiek uztverts kā uzbrukums.» Piemēram, sieva saka: «Nevajadzēja tev bērnam to sulu pirkt! Tās ir tikai liekas kalorijas un E vielas». Kā šo tekstu uztver uz apvainošanos tendēts vīrs? Kā nekompetents muļķis. Vīrietis apvainojas, sākas strīds, smadzenēs atkal izdalās vielas, kas noēd mīlestību. Un parādās aizvainojuma noslēgtība un savstarpējā vientulība. Tad vientulību katrs no partneriem sāk dzēst, kā nu māk.
Sievietēm visbiežāk parādās klīniskā depresija, kas dažreiz iet kopā ar tieksmi iedzert, vīriešiem biežāk izpaužas ar iedzeršanu vai darbaholismu.
Nevienu nevar piespiest mīlēt
Ideāli, ja partneri ik dienas viens par otru interesētos, ieklausītos viens otrā, apspriestu tikko kā redzētu filmu, grāmatu vai hokeja spēli. Bet ne vienmēr mēs varam piespiest sevi interesēties par to, kas mūs patiesībā neinteresē. Jā, ar prātu varbūt arī tas ir iespējams, bet ne emocionālā ziņā. Artūrs Utināns min arī pozitīvus piemērus, kad otrs tomēr atrod kaut ko interesantu sfērā, kas pirms tam likusies absolūti sveša. Piemēram, vīram reizēm tīri interesantas šķiet izrādes vai izstādes, uz kurām viņu līdzi paņēmusi sieva. Bet sievai, piemēram, aizraujošs sāk šķist teniss vai slēpošana, kas pirms tam šķitis kaut kas viņas būtībai pilnīgi nepiemērots. Bet, ja nevelk otra nodarbes, pat reiz izmēģinātas, tad nevelk. Un tur nav ko mocīties. Daži partneri lieliski tiek ar to galā – sieva iet uz operu, bet vīrs uz hokeja spēlēm vai brauc makšķerēt. Bet citi nespēj būt tik pieņemoši un visu laiku pārmet otram kopēju interešu trūkumu.
Ko darīt? «Protams, ka var šķirties. Ja divi cilvēki nekādi nevar sadzīvot, nav par visu cenu jāturas kopā. Jo nevienam nav vajadzīga kopdzīve kā elle.» Dažiem, īpaši introvertiem cilvēkiem, nepatīk runāties. Un tādā gadījumā partneris viņu nevar piespiest to darīt. Palīdzēt var, bet arī ne vienmēr, tikai psihoterapeits. Katrā ziņā individuālā terapijā introverta rakstura cilvēks iemācās runāt par sevi – izteikt savas vēlmes, aprakstīt emocijas un tamlīdzīgi. Ar terapeita palīdzību var verbalizēt to, kas cilvēkā iekšā deg. Kad to iemācās, var būt arī sekmīgāks attiecībās ar partneri. Bet, ja cilvēkam iekšējās pieredzes aprakstam nav vārdu, tad otrs var sisties ar galvu sienā, bet tas otrs nerunās. Un, ja vien partneris tev ir svarīgs, jāpieņem viņa klusēšana. Katrā ziņā, tās dēļ vien nevar viņu zāģēt. Var izmēģināt arī pāru terapiju, lai kāds no malas ieraudzītu laulāto vājos punktus.
Bet, ja nepalīdz nekas un laulībā joprojām pārņem nevajadzības un nemīlētības izjūta, tad nav vērts līmēt kopā to, kas nav salīmējams.
Starp citu, tikai bailes pazaudēt partneri var būt vienīgais motīvs, kas reizēm liek pārvarēt iekšējo diskomfortu mainīties. Jo introvertiem cilvēkiem ir diskomforts iet arī pie psihoterapeita un runāties.
Ko vēlas vīrieši?
To pašu, ko sievietes – tieši tikpat daudz uzslavu, komplimentu un pārsteigumu arī ikdienā. Bet tam visam atkal ir ļoti liela saistība ar ģimenē ielikto.
Ja vecāki nekad nav rūpējušies par to, lai novērstu rutīnu vai kaut kādā veidā izdaiļotu ikdienu, bērns neko nezina par dzīves svētku sarīkošanu. Viņa cietajā diskā, iespējams, ir ielādēta programma – dzīvē pats galvenais ir darbs, nevis svinēšana.
Artūrs Utināns gan piebilst, ka vientulība nav lielākā problēma laulībā.
«Ar vientulību visbiežāk asociējam tādas emocijas kā skumjas un ilgas. Skumjas ir diskomforta, bet ne pati sāpīgākā emocija. Daudz nepatīkamāka tomēr ir depresija, kas jau ir saslimšana.» Diskomforta emocijas ir arī bailes un trauksme, ja partneris ir varmācīgs. Un diezgan mokošas emocijas ir greizsirdība. Tāpēc to nereti ir grūtāk izturēt nekā vientulību. Bet ja iestājas vienaldzība laulībā? «Tad tas jau ir emociju iztrūkums. Ieslēdzas psihiskais aizsardzības mehānisms, kad sāpīgā emocija tiek izstumta zemapziņā. Un tad cilvēks tik daudz necieš.» Bet var sākties citas ciešanas – psihosomatiskas saslimšanas. Tad viņš staigā pie ģimenes ārsta ar problēmu, ka sāp sirds vai mugura. Ja kāds pajautātu, kā viņš jūtas savā laulībā, atbilde būtu: «Laulība kā laulība, nedzīvojam slikti, nestrīdamies, bet tādas īstas mīlestības arī nav, un laimīgs es neesmu.» Tomēr jebkuram no mums gribas mīlēt un būt mīlētam. Ko lai saka? Pozitīvas emocijas parasti nerodas bez iemesla. Bez iemesla tās var dot tikai alkohols vai narkotikas. Ja gribas prieku, ir jāsaprot tas, ko gribas pašam, un kas ir tas, ko var vai arī nevar dot otrs cilvēks. Viegli tas nav, bet kurš vispār teicis, ka dzīve ir viegla?
Sekss un attiecības
