Rīga +4°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Par Overtaunas tiltu Skotijas rietumdaļā uzzināju pirms divām vasarām, pāris dienas pēc atgriešanās no ceļojuma pa šo zemi. Izrādījās, ka esmu bijusi pavisam netālu no intriģējošās vietas. Kopš tā brīža tilts, no kura lec suņi, kļuva par mana nākamā Skotijas ceļojuma galveno galamērķi. Iekams devos ceļā, turpināju ievākt informāciju, un uzsāku saraksti ar skotu zinātnieku – teoloģijas un filozofijas doktoru Polu Kristianu Ovenu, kurš šī tilta fenomenu pētījis vairākus gadu desmitus un uzrakstījis grāmatu par to.
Daudzie saimnieki
Tilta stāsts aizsākas 1859. gadā, kad, baidoties no valsts apvērsuma, pensionēts advokāts Džeimss Vaits Skotijas rietumdaļā netālu no Dambārtonas pilsētas iegādājās Overtaunas fermas īpašumus – 810 hektārus zemes un ēkas. Vecās ēkas nojauca, lai kalnu pakājē gleznainās Klaidas upes krastā uzceltu skaistu savrupmāju, ko latvieši drīzāk dēvētu par pili. Būvniecība ilga līdz 1863. gadam. Tilta tolaik vēl nebija.
Kad Džeimss Vaits mira, īpašumu mantoja viņa 41 gadu vecais dēls, reliģiozs miljardieris Džons Vaits, kurš kopā ar sievu pārcēlās uz dzīvi Overtaunā 1891. gadā – tikai pēc tam, kad mira arī viņa māte. Džons gribēja īpašumu paplašināt, tālab noslēdza darījumu ar vietējo mācītāju, kam piederēja apkārtējās zemes. Abus īpašumus austrumu un rietumu virzienā šķīra ūdenskritums Klaidas upē. Līgumā bija atrunāts, ka Vaitam ir ļauts izbūvēt piebraucamo ceļu uz saviem īpašumiem no rietumu puses un nelielu piebūvi (tā varētu būt ceļa sākuma arka ar sarga namiņu – aut.). 1893. gadā Džons Vaits ieguva barona Overtauna titulu.
Iesākumā uzbūvēja tikai necilu ceļu ar koka segumu, bet tad miljardieris barons Overtauns īstenoja savu sapni – pāri upei līdzās mājai uzbūvēja patiešām majestātisku tiltu.
Reliģiozais barons ticēja, ka šo tiltu viņam devis Dievs. Tam bija jākļūst par dārgakmeni Overtauna kronī, taču jau vairāk nekā gadsimtu tiltu vajā nelāgs liktenis un joprojām neatminēts noslēpums.
Barons Overtauns mira 1908. gadā. Tā kā viņiem ar lēdiju Overtaunu nebija bērnu, īpašumu mantoja barona brāļadēls Džons Duglass Vaits – ģimenes ārsts no Londonas. Lēdijai Overtaunai pēc vīra nāves parādījās mentālas problēmas – viņa bieži kā neprātīga staigājusi pa tiltu turp un atpakaļ. Lēdija Overtauna turpināja dzīvot mājā līdz mūža galam 1931. gadā. Doktors Vaits, kurš reti apmeklēja Skotiju, pēc viņas nāves atdeva māju Dambārtonas iedzīvotājiem, mūsdienās teiktu – pašvaldībai.
Otrā pasaules kara laikā Overtaunas savrupmājā ierīkoja hospitāli. Iestājoties mieram, to pārveidoja par dzemdību namu, bet, kad to slēdza, valdība nolēma ēku atvēlēt projekta Dzīves kvalitātes eksperiments realizēšanai: vispirms to izmantoja sekta Spire Fellowship, pēc tam sekta Youth with a Mission (Jaunieši ar misiju).
Iespējams, misija sašķobījās tieši pēc traģiskā notikuma 1994. gada oktobrī, kad tās loceklis, 32 gadus vecais Kevins Mojs nometa no tilta savu divas nedēļas veco dēlu, jo domāja, ka viņā iemiesojies sātans.
Pēc tam Kevins pats neveiksmīgi mēģināja izdarīt pašnāvību, vispirms mēģinot nolēkt no tilta, bet vēlāk – pēc nokļūšanas policijas iecirknī – pārgriežot vēnas ar virtuves nazi. Abas reizes viņu izglāba sieva. Tagad ēku izmanto Skotijas kristīgo jauniešu centrs.
Biedējošā statistika
Tieši pagājušā gadsimta 50. gados Overtaunas tiltu sāka dēvēt par Nāves tiltu, jo tolaik pār tilta margām no 18 metru augstuma bez redzama iemesla metās uzkrītoši daudz suņu – vismaz desmit katru gadu. Pēc tam, nolecot no tilta, miruši tikai ap 50 suņu. Vēl 600 dzīvnieku pēc lēciena ir izdzīvojuši. No tiem daudzi rausās atpakaļ uz tilta un lēca vēlreiz. Doktors Ovens raksta: «Precīzs nolēkušo suņu skaits nav zināms, jo tilts un pils atrodas lauku apvidū – pieļauju, ka daudzus negadījumus cilvēki nav redzējuši vai par tiem nav ziņots. Ja tilts atrastos pilsētas centrā, zināmo incidentu skaits būtu krietni lielāks.»
Vēl kāda biedējoša detaļa. Visi suņi lēkuši precīzi vienā un tajā pašā vietā – starp pirmo un otro parapetu (skatu balkoniņiem) tilta labajā pusē, kā arī skaidrā, saulainā dienā. Visi suņi bijuši gariem deguniem, tātad medību sugas.
Doktors Ovens konstatējis, ka, runājot par šo tiltu, cilvēki dalās divās nometnēs: vieni atbalsta zinātnisko skaidrojumu jeb dr. Deivida Sendsa versiju, otri šos notikumus saista ar paranormālo pasauli. «Esmu runājis ar lielu skaitu vietējo iedzīvotāju. Daudzi vispār netic, ka suņi lec pār tilta margām, sakot, ka tas ir mīts. Šāda nostāja nav nekas neparasts: ļaudīm ir tieksme noliegt visu, ko nav piedzīvojuši vai redzējuši savām acīm. Taču te runā fakti.»
Piekrītu Ovenam. Pavadot pie tilta vairākas stundas, es vēroju suņu un viņu saimnieku uzvedību, pastaigājoties šai skaistajā vietā. Turklāt manas vizītes laikā tilta galos vairs nebija brīdinošo uzrakstu, kas redzami interneta attēlos. Un todien lija lietus. Tik un tā pilnīgi visi suņu saimnieki, šķērsojot tiltu, paņēma savus mīluļus pie pavadas, pēc tam atkal atlaida.
Tātad piesardzīgi ir pat tie, kas tilta lāstam netic.
Racionālā versija
Pirms pāris gadiem Skotijas Dzīvnieku aizsardzības asociācija nolīga Apvienotās Karalistes vadošo dzīvnieku uzvedības pētnieku doktoru Deividu Sendsu, kurš piedalījies arī Animal Planet pētījumos. Jau pirms tilta apmeklējuma viņš TV intervijā sacīja: «Skaidrs, ka šie suņi nav izdarījuši pašnāvību.
Suņi var būt depresīvi, taču ne pašnāvnieciski.
Dzīvnieki, būdami tuvu nāvei, meklē klusu vietu, lai cienīgi aizvadītu savus pēdējos brīžus, taču tas drīzāk jāsaista ar fiziskā stāvokļa pasliktināšanos. Tātad, lecot pār tilta margām, viņi neplāno mirt. Ja suņiem būtu nosliece uz pašnāvību, tas notiktu arī citās vietās, taču tā nenotiek.»
Tāpēc zinātnieks izslēdza šo versiju. «Vispirms es aplūkoju tilta fotoattēlus – izcili skaista būve! Taču, kad pirmo reizi ierados šai vietā, pārņēma savādas izjūtas.» Sendss pievērsa uzmanību tilta netipiskajai arhitektūrai, proti, margas nav redeļveida kā vairumam tiltu, bet gan monolītas. «Ir pilnīgi dabīgi, ka, ejot pār tiltu, cilvēki vēlas paskatīties lejup. Nez, vai tāpat ir arī suņiem, es nodomāju. Ļoti iespējams, ka suņus nogalināja viņu ziņkāre.»
Zinātnieks nolēma noskaidrot, tieši kura maņa provocē suņu lēcienus. Viņš izslēdza redzi, jo granīta balsti ir viss, kas redzams no suņa skatpunkta. Otrreiz Sendss devās uz Skotiju, lai šķērsotu tiltu kopā ar Hendriksu – 19 gadus vecu suni, kurš izdzīvoja pēc lēciena. Viņš pamanīja, ka Hendrikss kļūst saspringts, tuvojoties vietai, kur gandrīz piedzīvoja nāvi, un nolēma izpētīt dzirdes faktoru.
Arī tāpēc, ka daži vietējie iedzīvotāji apgalvoja, ka tilta īpašajā arhitektūrā – netipiskajos pīlāros un parapetos – varētu būt kāda anomālija, kas izraisa skaņas rezonansi, ko uztver tikai suņi. Sendss pieaicināja ekspertus, lai pārbaudītu visu tilta konstrukciju un tuvāko apkārtni, taču speciālisti secināja, ka nekur nav nekā akustiski neparasta. Izslēdzot redzi un dzirdi, Sendss nolēma, ka suņu vēlmi šķērsot mūra sienu stimulē kāda spēcīga smarža.
Zinātnieks pieņēma, ka zem Overtaunas tilta mājo vāveres, peles un ūdeles.
Lai pārliecinātos, tieši kura dzīvnieka smaka ir vispievilcīgākā suņiem, Sendss pārbaudīja desmit gardegunu sugu kucēnus – septiņi no viņiem devās pie objekta ar ūdeles smaržu, ignorējot pārējās. Neapšaubāmi, ūdeles dzimumdziedzeru smaka ir ļoti specifiska un medību suņiem neatvairāma. Pēc Sendsa domām, tas arī izskaidro suņu «pašnāvības» pie Overtaunas tilta.
Viņaprāt, to apstiprina arī skaidras, saulainas dienas faktors, jo smaržas visspēcīgākās ir tieši sausos laikapstākļos. Sendsa pieņēmumam derēja arī tas, ka visvairāk suņu nāvju bija vērojamas 50. un 60. gados, jo tieši 50. gados šajā apkaimē esot parādījušās ūdeles. Turklāt tilta margas nav caurredzamas, tātad suņiem, sekojot instinktam, nav iespēju vizuāli izvērtēt lēciena sekas.
Kaut arī šī teorija šķiet loģiska, tomēr paliek daži neatbildēti jautājumi. Kāpēc visi lēkšanas gadījumi notiek tieši starp diviem parapetiem tilta labajā pusē? Vai tiešām ūdeles smaka gandrīz gadsimtu ilgi jūtama tikai pāris metru diapazonā un ūdeles nepārvietojas? Kāpēc suņi pārgalvīgi nemetas pie ūdeļu alām no citiem objektiem pasaulē? Un visbeidzot – vāveru, peļu un ūdeļu populācija tilta tuvumā bija tikai dr. Sendsa minējums, turpretī vietējais mednieks Džons Džoiss, kurš dzīvo šajā apkārtnē vairāk nekā piecdesmit gadus, apgalvo, ka Overtaunā nav ūdeļu, pat nekādu pazīmju, ka tās tur varētu būt.
Spokainā versija
Teoloģijas un filozofijas doktoram Polam Kristianam Ovenam tilta noslēpuma pētniecība ir mūža darbs. Viņš izskatījis visas versijas, sākot ar feju vai sirēnu joslu, celtnieku uzlikto lāstu, beidzot ar mājas iemītnieku dzīves un pēcnāves gaitām.
«Savā grāmatā The Baron of Rainbow Bridge: Overtoun’s Death Leaping Dog Mystery Unravelled (Varavīksnes tilta barons: Overtaunas suņu nāvē lēcēju mistērija atšķetināta) esmu metis izaicinājumu doktora Sendsa teorijai. Manējā ir tāda, ka suņiem liek lēkt garu vai spoku klātbūtne; domāju, ka tiltu vajā Lēdijas Overtaunas gars. Vietējie iedzīvotāji izvairās runāt par suņu lēkšanu. Domāju, cilvēki zina, ka tiltā darbojas kāda tumša enerģija, tāpēc, līdzīgi kā tie, kas redzējuši spoku vai NLO, negribīgi runā par to, jo viņus izsmej.»
Arī daži vietējie iedzīvotāji apgalvo, ka tas varētu būt Baltās dāmas – lēdijas Overtaunas – darbs, jo viņas spoks tur redzēts gandrīz simts gadus.
Jautāts, vai suņi nav lēkuši jau pirms lēdijas nāves, grāmatas autors atbild: «Baumo, ka lēkuši arī barona Overtauna suņi, ko viņš turēja fazānu un lapsu medībām.» Tātad sanāk, ka lēdija Overtauna spokojās jau trīsdesmit sešus gadus pirms nāves?
Internetā uzdūros Pola Ovena intervijai, kur viņš atstāsta kādu situāciju: «Viena no šīs vietas īpatnībām ir tā, ka tā var šķist mierīga un rāma, bet tad vienā mirklī it kā pārvēršas un izraisa savādu trauksmi. Kādā vasaras dienā, esot uz tilta, es pēkšņi jutu mugurā divus spēcīgus pieskārienus, gluži kā spoka pirkstu grūdienus. Bija sajūta, kāda rodas, kad baidāties, ka kāds varētu nogrūst jūs uz vilciena sliedēm. Kaut kas vai kāds mēģināja mani pārstumt pāri tilta margām, tāpat kā suņus.»
Saistošs šķiet Ovena grāmatas nosaukumā pieminētais varavīksnes tilts. Tā skaidrojumu atrodu autora mājaslapā. «Norvēģu mitoloģijā varavīksnes tilts ir ceļš, kas savieno Midgardu (cilvēku pasauli) un Asgardu (dievu valstību). Tie, kas to šķērso, pārvietojas no dievišķās pasaules uz šo un otrādi. Nezināma autora slavenā poēma Rainbow Bridge (Varavīksnes tilts) apraksta tiltu, pa kuru suņi dodas uz pēcnāves dzīvi. Overtaunas tilts ir vienīgais varavīksnes tilts pasaulē,» secina Ovens. Un tomēr sarakstē ar doktoru saprotu, ka viņš pieķeras vārdiem «suņi» un «pēcnāves» (lēdijas Overtaunas spoks), atstājot novārtā portālu starp šo un to pasauli, kas, spriežot pēc suņu lēcienu virziena un konkrētās vietas, stiepjas perpendikulāri tiltam.
Nekad neesmu apstrīdējusi spoku un garu esamību, tomēr šajā stāstā ir neatbildēti jautājumi vai iebildes. Ja suņiem pār tilta margām liek lēkt spoks, tad visur, kur mīt spoki, suņiem vajadzētu doties pašnāvībā. Ja ticam teorijai, ka tilts pats par sevi ir ļaunums, tad cik ticams ir tas, ka šis tilts ir vienīgā vieta pasaulē, kas iznīcina tieši suņus? Spoku laiks parasti ir nakts, bet te – saulaina, gaiša diena.
Latvietes versija
Mani nepārliecina virspusēji secinājumi bez dziļurbuma iedziļināšanās, tāpēc, tāpat kā doktors Ovens, ne nieka neticu doktora Sendsa teorijai par ūdeļu (vai jebkādu citu) smaržu. Šķiet, tilta mistēriju Sendss risinājis līdzīgi, kā pavirši dakteri mēdz ārstēt kaites, pievēršot uzmanību vien fiziski konstatējamiem iemesliem, nevis patiesajiem slimības cēloņiem. Jā, eksperimentā izmantotie kucēni uzķērās uz ūdeļu smaržu, taču tas nepierāda, ka šīs smaržas dēļ viņu sugas brāļi lēca pār tilta margām. Turklāt tilta pakāje ir viegli pieejama pa taku, un mednieks Džoiss apgalvo, ka ūdeļu tur nemaz nav.
Kad esmu sava ceļojuma galamērķī, redzu, ka no Dambārtonas centrālās ielas uz Overtaunu savrupmāju ved šaurs un skaists, neko ļaunu nevēstošs ceļš. Acīmredzot tas pats, ko barons izbūvēja pēc vienošanās ar mācītāju. Blakus ceļam virpuļo gleznaina dabas taka, izrādot upītes stāvkrastu un ūdenskritumu, kas savulaik sadalīja zemes īpašumus. Kopā ar meitu izvēlamies iet pa taku.
Kad beidzot ieraugām pils torņus un tiltu, jūtu tādu kā ātruma samazinājumu, kā pietāti, mulsu nedrošumu, kas nepamet, kamēr vien esmu Overtaunā.
Māja ir skaista, bet kā pamirusi – pelēka, klusa, glūnoša.
Skaidrs, ka tajā ir cilvēki, jo līdzās novietotas vairākas automašīnas. Tilts – vairāk nekā iespaidīgs. Romantisks, majestātisks, bet… nedraudzīgs. Konstatēju, ka bildēs tas izskatās lielāks – platāks, garāks, augstāks – nekā dabā.
Noeju lejā. Ainava būtu ne mazāk romantiska kā pats tilts, taču krasti aizauguši, nekopti. Upes skaņa… Tādu atceros no piedzīvotajām operācijām – tāda kā narkozes sīkoņa galvā. Upītes rumba tikai dzirdama – vien pāris metru, tomēr caur augšņām nav saskatāma. Spocīgi… Bet skaisti.
Izlaužos līdz ūdenim un – pārsteigums! Upe tek pretējā virzienā, nekā vēstīja skaņa. Tātad, nākot šurp, esmu sapinusies gultnes cilpu virzienos. Vadātājs? Esmu zem tilta. Trīs arkas tik mazai upītei šķiet pompozas, jo racionāli nepamatotas. Ja nebūtu krūmu pīcku, pompozais efekts būtu dubultīgs.
Par laimi, to faktu, ka tieši te, kur stāvu, reiz nomests zīdainis, šobrīd esmu piemirsusi.
Dodos atkal augšā. Līst arvien stiprāk. Runāju ar suņu saimniekiem. Nē, nē – neviens nav dzirdējis, ka kāds būtu nolēcis. Tomēr nez kāpēc visi paņem savus mīluļus pie pavadas, kad šķērso tiltu. Starp abiem liktenīgajiem parapetiem visi suņi domīgi apstājas vai palēnina gaitu un ausis pieglauduši lasa informāciju. Un tikai tilta galā paceļ kāju…
Jau Latvijā risinu Overtaunas mistēriju, kā daudzi to darījuši pirms manis. Nepamet pārliecība: mēs nedrīkstam smīnēt par paralēlās pasaules esamību tikai tāpēc, ka neprotam to izskaidrot. Ticu, ka ir spēki, kas cilvēkiem neļauj piekļūt šīm zināšanām, jo tās var būt bīstamas. «Debesis un zeme ir tikai trīs pēdu attālumā,» saka ķelti. «Plānajās vietās šis attālums ir vēl mazāks.»
Senie ķeltu pagāni ticēja plānajām vietām, kur robeža starp debesīm un zemi ir īpaši neskaidra vai pat nepastāv. Un ja reiz suņi nepazīst jēdzienu «pašnāvība», tad noteikti zina jēdzienu «misija». Pieļauju, ka viņu misija ir glābt dvēseles. Sazinoties ar doktoru Ovenu, uzzinu, ka suņi lēkuši visos gadalaikos, pat ziemā. Un arī pirms mira lēdija Overtauna, tātad varu turpināt domāt savas versijas virzienā – par sesto maņu, kuru Sendss pat nemēģināja pārbaudīt.
Pieķeros tam, ka visvairāk traģisko notikumu fiksēti 50. un 60. gados. Meklēju faktus, kādi notikumi tajā laikā risinājās pasaulē, Lielbritānijā, Skotijā. Zinu, ka tas bija hipiju – brīvās mīlestības un narkotiku uzplaukuma – laiks. Cilvēki mira no pārdozēšanas, sievietes un viņu nedzimušie bērni – kaktu abortos. Noskatos dokumentālo filmu par 20. gadsimta notikumiem pasaulē, un kļūst fiziski nelabi – kari, genocīds, zinātnes attīstības upuri.
Vai mēs, mirstīgie, zinām, ar kādu laika nobīdi mūsu rīcība uz Zemes sasaucas ar paralēlo pasauli?
Nākamais pieturas punkts – baronam un lēdijai Overtaunai nebija bērnu… Un pēkšņa atklāsme – traģiskie notikumi sākās, kad Overtaunu mājā darbojās dzemdību nams, bet dzimšana ir dzīvības un nāves mistērijas jutīgākais brīdis. Tātad šajā laikā pa varavīksnes tiltu varēja pārvietoties gan jaundzimušo, gan māmiņu dvēseles, un suņi mēģināja tās glābt. E-pasta sarakstē atklāju savu versiju Polam Ovenam, ko viņš atspēko gluži tāpat, kā es atrodu pretargumentus viņa versijai. «Jā, mājā bija dzemdību nams un visvairāk suņu lēkuši tieši tad. Bet varbūt tas izskaidrojams ar to, ka šai laikā tur bija vislielākā rosība, kad cilvēki fiksēja suņu lēkšanu. Suņi turpina lēkt arī mūsdienās. Es pat pieņemu, ka nav laika perioda, kad incidentu bijis visvairāk.»
Un tikai tad es attopos, ka jau gadu pirms tilta apmeklējuma esmu uzrakstījusi stāstu par to, kā jauna māmiņa, kas mirst dzemdībās Latvijā, ceļo uz Viņsauli. Viņas ceļš ved pāri Overtaunas tiltam. Kāds suns izraujas saimniekam no rokām un metas pakaļ starpposmā esošajai dvēselei…
Kā šāda informācija varēja nonākt pie mazā valodā rakstošas, nepopulāras rakstnieces pirms viņas iedziļināšanās tilta mistērijā?!
Tā ir vēl viena mistērija. Varbūt tāpēc, ka pati esmu pārdzīvojusi klīnisko nāvi un atceros slīdēšanu pa varavīksnes tiltu koku galotņu līmenī. Turklāt tas notika tieši dzemdībās. Un kāpēc lēdija Overtauna pēc vīra nāves kā apmāta staigāja pa tiltu? Varbūt viņas aptumsums bija atvēris sesto maņu, viņa juta, ka tur ir ceļš, pa kuru varētu tikt pie vīra?
Manā versijā portāls tur bijis vienmēr. Kamēr nebija tilta, suņu saimnieki varēja arī nepievērst uzmanību dzīvnieku pēkšņajam trakumam mesties paralēli upei. Uzbūvētais tilts tuvināja trīspēdu robežai starp pasaulēm – suņi tai ir vien lēciena attālumā, tāpēc jūtas droši, ka noķers prom slīdošās dvēseles.
Vai es vēlos atgriezties uz tilta? Jā un nē. Nezinu. Katrā ziņā Overtaunas tilts joprojām man šķiet mistiskākā vieta uz Zemes. Arī mans minējums ir tikai minējums, kamēr tilta mistērija tā arī paliek neatrisināta…
