Janas Duļevskas padomi
JANA DUĻEVSKA, TV raidījumu vadītāja. Attiecību stāžs: 20 gadu.
ES NEKAD…
- Neuzbāžos ar savu klātbūtni, ja vīrs vēlas pabūt viens. Cenšos neiejaukties viņa vēlmēs vai atrunāt no tām, ja, piemēram, viņš vēlas vienatnē pasportot vai kur aizbraukt. Ir reizes, kad cilvēks vienkārši grib pabūt ar savām domām. Tāpat lieku mierā, ja redzu, ka otram šobrīd nav garastāvokļa komunicēt. Savulaik arī biju iemācījusies neko lieki neprasīt pēc neveiksmīgām hokeja spēlēm. Paiet kāds laiciņš, un, kad redzu, ka vīrs kļūst pielaidīgāks, viņa noskaņojums – labāks, tad visu piedzīvoto izrunājam.
- Nepārmetu, ja vīrs aizmirsis īpašos datumus. Neapvainojos, ja viņš ir piemirsis mūsu kāzu jubileju vai, piemēram, manu vārdadienu. Vīriešiem tā gadās! Apzinos, ka tas nav speciāli un ka tas nav pasaules gals. Vairāk priecājos par laikus nomainītām ziemas riepām manam auto vai jaunu sniega tīrāmo slotiņu, kas uzmanīgi novietota uz blakussēdētāja sēdekļa. Bet, protams, esmu priecīga un pateicīga arī par ziediem un apsveikumiem svētkos!
- Nestrebju karstu. Ja sastrīdamies, vienmēr nogaidu un bez vajadzības nepaceļu balsi. Vīrs ir ļoti mierīgs, bet spēj sadusmoties tik skaļi, ka šķiet – ieplaisā mājas sienas. Tas gan ir reti. Tāpēc es cenšos nogaidīt, aizeju prom, savās domās visu sagremoju, izanalizēju plusus un mīnusus. Pēc tam ar skaidru galvu dodos risināt strīdu. Un bieži pozitīvs iznākums ir tieši tādēļ, ka neesmu eksplodējusi vai lieki uzkarsējusi situāciju. Protams, paretam mūsu vārdu apmaiņa norit arī augstos toņos.
- Nekritizēju vīra ēdienu izvēli. Mans vīrs ir daudz izglītotāks par mani veselīgu ēšanas paradumu ziņā. Viņš izvēlas mūsu ģimenes ēdienkarti, es savukārt iejūtos privātā pavāra lomā un esmu atbildīga par ēdiena pagatavošanu. Tāpēc vienmēr klausu viņa padomiem. Tomēr pa kluso reizēm mēdzu nošmaukties un apēst kādu snikeri. Ja zinu, ka filmēšanas dēļ nebūšu mājās, vienmēr ledusskapī atstāju pašas gatavotu vai nopirktu ēdienu, lai ģimenes vīrieši nebūtu badā.
ES DAŽREIZ…
- Bremzēju savu pļāpīgumu. Esmu ļoti runātīga, varu daudz diskutēt un sarunās ņemt aktīvu virsroku. Tāpēc laiku pa laikam sevi nedaudz kušinu, kā arī mācos nepārmest otram.
- Atvainojos pirmā. Vispār jau man negribas būt pirmajai, kas atvainojas, patiešām turos līdz pēdējam. Protams, sievietei gribas, lai vīrietis sper pirmo soli. Bet dažreiz ir svarīgi atzīt arī savas kļūdas.
- Uztraucos, vai viņam manis nav par daudz. Mēs neesam pāris, kas dienas pavada rociņās sadevušies un pilnīgi visu vēlas darīt divatā. Kopā pavadīto laiku atšķaidām, bieži tiekoties ar kopīgajiem draugiem un kolēģiem.
- Izsaku vīram pateicību. Godīgi sakot, nezinu, vai esmu gudra sieva, jo mani paciest ir liela māksla. Zinu, ka bieži mēdzu pāršaut pār svītru. Tāpēc regulāri atceros pateikties vīram – ar apkampienu, buču vai kādu dāvaniņu. Cenšos pateikt paldies gan vārdiski, gan fiziskā kontaktā, gan palutinot savu mīļoto.
- Mēģinu noorganizēt laiku, ko pavadīt divatā. Diemžēl mūsu intensīvo darba grafiku dēļ ļoti reti izdodas pabūt divatā. Lai arī vīrs ir beidzis profesionālo hokejista karjeru, brīvā laika patiesībā ir vēl mazāk, jo tik un tā ir daudz darbu un treniņu. Tomēr cenšos ieplānot kaut vai kopīgu kino vai teātra apmeklējumu.
ES VIENMĒR…
- Cenšos visu izrunāt. Jebkuru situāciju, starpgadījumu, strīdu pamatnoteikums mūsu ģimenē ir – visu atklāti izrunāt. Visbiežāk es esmu šo sarunu ierosinātāja, jo vīrs ir introvertāks un noslēgtāks. Tomēr arī viņu esmu pieradinājusi runāt par savām izjūtām, un tagad tieši viņš ir iniciators, piemēram, regulārām ģimenes sapulcēm.
- Respektēju vīra intereses un hobijus. Tāpat arī viņš ļauj man īstenot manas individuālās intereses. Nav tā, ka vienmēr stāvēšu viņam blakus, skriešu visur pakaļ un visur piedalīšos. Ļauju cilvēkam brīvi elpot. Viņš, piemēram, ir sportiskāks par mani un bieži mēģina pielauzt kopā nodoties fiziskām aktivitātēm. Mums jau ir savs ģimenes humoriņš – smejamies, ka no rītdienas tiešām sāksim kopā sportot, tikai tā diena vēl joprojām nav pienākusi.
- Netraucēju viņu sīkumu dēļ. Kādreiz, ja radās kāds starpgadījums vai problēmsituācija, vienmēr uzreiz zvanīju vīram ar tekstu: ārprāts, ir noticis tas un tas! Arī par katru sīkumu. Pēdējo piecu gadu laikā esmu iemācījusies nesatraukt vīru ar mazsvarīgām lietām, ar kurām pati ļoti labi spēju tikt galā. Esmu sapratusi, ka vīra enerģija ir jātaupa, jāsargā. Manuprāt, ir jādiferencē, ko otrai pusītei stāstīt, un zvanu tiešām ekstremālos gadījumos.
- Konsultējos ar vīru, pirms pieņemu lēmumu. Ir situācijas, kurās ļoti mierīgi varētu lēmumu pieņemt arī vienatnē, tomēr zinu, ka ir jārēķinās ar otru cilvēku. Visbiežāk vīra viedokli es uzklausu, pasaku paldies un novērtēju, bet vēlāk izvērtēju, kā rīkoties. Ļoti bieži daru tā, kā esmu nolēmusi, tomēr ieklausīšanās otrā parāda, ka cienu viņa viedokli, ka nav tādas vienas manas pareizās taisnības.
- Sagaidu vīru lidostā. Vīrs kādreiz profesijas dēļ bieži ceļoja, un, ja vien lidmašīna nenosēdās naktī vai sešos no rīta, vienmēr ievēroju tradīciju sagaidīt viņu lidostā.