Vienmēr, dažreiz un nekad — dzīvesgudri principi laimīgām attiecībām no 3 dāmām ar ilgu attiecību stāžu

Ineses Prisjolkovas padomi

INESE PRISJOLKOVA, grāmatu autore, Pavasara studijas vadītāja. Attiecību stāžs: 10 gadu.

ES NEKAD…

• Nenoniecinu savu vīru. Mēs varam sakašķēties, es varu būt dusmīga, bet nekad otru neaizvainošu tā, ka tas viņu sagrauj, nekad nemēģināšu pazemināt viņa kā cilvēka, vīrieša, personības vērtību.

• Nenoliedzu viņa vērtības – ģimeni, tradīcijas, hobijus, visus mīļos darbus, cilvēkus un lietas, kas viņam ir svarīgas. Neizturēšos pret tām kā nesvarīgām.

• Nestrīdos tik ļoti, ka tas apdraud mūsu ģimeni vai kopā būšanu. Ja mēs strīdamies, vienmēr paturu prātā, ka viens otru mīlam. Uzmanos, lai kašķis nekad nekļūtu, pazemojošs. Varu strīdu vienā mirklī pārtraukt, pateikt, ka padomāšu un mazliet vēlāk, kad emocijas jau ir norimušas, visu izrunāsim. Lai pēkšņi vienā brīdī nesagrautu to, kas starp mums abiem ar mīlestību kopā radīts. Uzskatu, ka esam kopā, lai viens otru celtu, nevis gremdētu.

• Nebūtu neuzticīga. Esmu izvēlējusies savu cilvēku un nekad viņu nekrāptu ar citiem vīriešiem, nemaz nenonāktu līdz tādai situācijai, kas var izraisīt vīrā greizsirdību vai arī provocētu manu neuzticību. Ar vīriešiem, protams, komunicēju, bet bez iekāres un bez intereses izveidot attiecības vīram aiz muguras.

• Neiepērkos pārtikas veikalos un nemainu automašīnai riepas. Mūsu ģimenes specifika – visus iepirkumus veic un smagos maisus nes vīrs, es pārtikas veikalos varu trāpīties vienīgi nejauši. Tāpat nekad nemainu automašīnai riepas un nevedu to uz tehnisko profilaksi. Es to darītu, ja viņš nespētu, tomēr desmit gadu laikā šādi brīži nav bijuši.

ES DAŽREIZ…

• Ieplānoju un noorganizēju randiņus. Tas var būt kāds romantisks vakars vai iziešana divatā. Piebildīšu, ka tas gan nav tik bieži, cik es gribētu. Ja ir mazs bērniņš, tādas lietas ir laikus jāsaplāno.

• Kopā ar ģimeni apceļoju Latviju. Bieži tas ir saistīts ar manu darbu – uz nodarbībām braucam visi trijatā ar mazo bērniņu, un mums ir gan kopā būšana, gan ekskursija, gan mans darbs reizē. Pārsvarā ar vīru visu darām kopā, un mums tas neapnīk. Manuprāt, svarīgi laimīgas ģimenes stūrakmeņi ir kopīgas intereses un daudz kopā pavadīta laika.

• Gribu, lai mani patur azotē. Laiku pa laikam pieeju pie vīra un saku, ka man ir jāpasēž viņam klēpītī. Tas nozīmē, ka man vajag mīļumu, vajag, lai mani apskauj. Tādos brīžos negaidu, lai viņš ko risina, vienkārši – lai papaijā muguriņu, paklausās, kā man iet un kā jūtos. Tas mūs ļoti satuvina. Un tas ir abpusēji – citreiz uzlādēties vajag vīrietim.

• Sakārtoju vīra skapi. Mani nekaitina tas, ka viņš tur ievieš savu nekārtību. Kādā brīvākā brītiņā aizeju un sakārtoju plauktos viņa lietas un drēbes. Man nav grūti savākt izmētātās zeķes vai nolikt atsevišķi drēbes, kas ir jāmazgā. To varu izdarīt ar mīļumu.

• Uzaicinu pastaigā gar jūru. Mēs dzīvojam pie jūras, un mums ir tradīcija doties pārgājienos pa pludmali. Kamēr raiti soļojam, trīs četras stundas daudz runājam par dzīvi. Šajos gājienos tapušas idejas visām manām grāmatām, no mūsu sarunām es uzlādējos. Vairāku gadu garumā katru dienu gājām arī uz jūrā peldēties – tik ilgi, līdz tā aizsalst. Arī tā ir mūsu kopīgā lieta.

• ES VIENMĒR…

• Konsultējos ar vīru par visu, kas man dzīvē ir reāli svarīgs un ir jāizlemj.
• Iesaistu viņu bērna audzināšanā. Mūsu atvasei ir trīs gadi, un bērns vēl nekad nav palicis ne pie auklītes, ne vecmāmiņām, ne bērnudārzā. Visus darbus plānojam tā, lai bērnu viens vai otrs varētu pārņemt gluži kā stafetes kociņu. Bērns ir milzu atbildība un mīlestība vienlaikus, tāpēc audzināšanā piedalāmies abi.
• Eju laukā sagaidīt vīru, kad viņš pārbrauc mājās. Ja viņš atbrauc mājās astoņas reizes dienā, tad astoņas reizes kopā ar suni, kaķi un mazo bērnu došos ārā pie vārtiem viņu sagaidīt. Arī mani tāpat sagaida mājās.
• Ēdu brokastis kopā ar mīļoto, lai mūsu dienas iesākums ir kopīgs. Tāpat satiekamies pie galda vakara ēdienreizē.
• Zinu, kā pielabināties ar īpašo murrr. Kad man ko ļoti gribas un zinu, ka vīrs nemaz tik ļoti nav gatavs to īstenot, man ir savi sievišķīgie triki. Tas ir skaidri un klaji redzams, bet vīrs saka, ka tas viņam ļoti patīk.
• Saskaņoju savus pirkumus. Ja gribu nopirkt, piemēram, ziemas zābakus, vispirms aprunāšos ar vīru. Tas nekas, ka man pašai ir nauda un mierīgi varētu aizbraukt un apavus nopirkt, viņam to nepaziņojot. Tomēr pajautāšu: «Klau, man ļoti vajadzētu zābakus – kā tu domā?» Un beigās viņš ir izlēmis, ka man tos vajag. Vai kleitu. Citreiz viņš saka – divas. Tas ir mīlīgs triks, tāds mūsu attiecību pigoriņš.

Nākamā lapa