Rīga +3°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
2
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kristīnei ir trīsdesmit seši gadi. Pēdējos desmit viņa nav attiecībās. Tādas īstas attiecības Kristīnei bijušas vienas, un pat tad neviļus prātā zogas jautājums: cik īstas ir attiecības, ja esi bijusi mīļākā? Viņas CV ir žilbinošs – no panākumiem uz panākumiem, no laba darba uz vēl labāku un izcilu. Savs auto, laba izglītība, dzīvoklis – tas viss viņai ir. Finansiāli nodrošināta, viņai nav vajadzīgs vīrietis tikai tāpēc, lai maksātu rēķinus vai vestu ceļojumos. To visu viņa var pati. Ārēji miniatūra, smalka, trausla sieviete, kuru kāds varētu gribēt sargāt. Bet neviena nav. Ir tikai daudz jautājumu, bet pāri visiem galvenais: kāpēc tā?
Mēnesi ilga aizraušanās
«Tādu īstu attiecību, kur mēs būtu tikai divatā kā pāris – tādu man nav bijis. Skolas laikā jutos kā pelēka pele; meitenēm attiecībās ar puišiem viss notika, bet man nenotika nekas. Mana vienīgā nopietnu attiecību pieredze ir romāns ar precētu vīrieti pusotra gada garumā. Ja neskaita epizodi studiju gados, kad apmaiņas programmā Spānijā satiku puisi no Holandes, kurā iemīlējos, bet tās bija pavisam īsas attiecības, kas ilga tikai mēnesi. Satikāmies valodu kursos, tad viņš devās uz Brazīliju apmaiņas programmā. Mēs pat mēģinājām saglabāt attāluma attiecības, bet drīz vien atrakstīja, ka saticis citu meiteni. Man salūza sirds, diezgan ilgi pārdzīvoju, taču jaunā vietā un aizņemtai ar studijām, tas ar laiku aizmirsās.»
Viņš. Precēts
«Atgriezos no Spānijas, turpināju studēt, strādāju. Satiku viņu. Man bija divdesmit četri gadi, viņam – trīsdesmit divi. Sākumā attiecības bija tikai draudzīgas, bet jutu – ar šo cilvēku gribu runāt vairāk. Ļoti ātri noskaidroju, ka viņš ir precējies, viņam ir četrus gadus veca meita. Tas man vienmēr bijis tabu. Iesākumā no viņa puses pat nemanīju flirtu, bet vienlaikus viņš ļoti prata iegūt manu uzmanību – viss sākās ar manā datorā atstātām zīmītēm. Ilgi pretojos tam, ka mēs varētu kopā aiziet kaut vai tikai iedzert kafiju. Vizuāli viņš nebija mans tips, bet pēc mūsu sarunām man negribējās atvadīties, kāpt ārā no viņa auto.
Citi lasa
Pagāja trīs mēneši, un mūsu attiecības mainījās. Ar šo vīrieti zaudēju nevainību. Protams, tagad atskatoties redzu klasiskos tekstus: mājās viss ir slikti, attiecības ar sievu tikpat kā beigušās, viņš šķirsies… Protams, tā nenotika. Mūsu attiecības turpinājās gadu un beidzās banālāk par banālu – viņa sieva gaidīja otro bērnu. Viņš gan centās man iegalvot, ka sieva palikusi stāvoklī mākslīgās apaugļošanas ceļā, un, ja godīgi, es dziļi sevī tam pat ticēju. Bet līdz ar šo notikumu viņš visu, kas bija starp mums, izbeidza.
Atceros to dienu, kad vispirms viņš man par to uzrakstīja īsziņā, man kļuva slikti, viņš mani aizveda mājās, un dzīvoklī ļoti ilgi runājām. Mēģināju iegalvot, ka neskatoties uz to, ka sieva ir stāvoklī, mums var būt attiecības. Bet viņš ļoti stingri uzstāja, ka viss ir beidzies. Četras dienas neēdu, raudāju. Vismaz turpmākos divus gadus netiku vaļā no domām par viņu.
Beigās es aizgāju no darba, jo redzēt viņu bija neizturami. Pat pārcēlos uz dzīvi citā pilsētā. Pirmais gads bija ļoti smags, tomēr pēc manas iniciatīvas mēs ik pa laikam turpinājām tikties. Tās bija dažas reizes, bet bija arī sekss. Tomēr svarīgāk par fizisko tuvību bija tas, kā jutos, esot kopā ar viņu, – tas bija magnēts, kas mani vilka.
Kad mūsu attiecības beidzās pavisam, sāku daudz sportot. Pagāja laiks, un atkal ar interesi skatījos uz citiem vīriešiem. Bet nekas vairāk par simpātijām no manas puses nav bijis. Un arī ne no viņu puses. Tiesa, ejot uz treniņiem, aizrāvos ar savu treneri. Nezinu, kas nostrādāja vairāk, – viņš vai tas, ka man tik ļoti patika būt starp cilvēkiem, kas aktīvi sporto, bet es pat iestājos Sporta akadēmijā, domājot, ka fitness varētu būt arī mans profesionālais ceļš. Sākās pandēmija, un studijas nepabeidzu, un treneris pat neuzzināja par manām jūtam.
Kādā vasaras vakarā atrakstīja cits čalis no treniņiem, bet – atkal precēts. Atkal jau tie paši teksti, proti, nevaru saukt sevi par šķīrušos, bet esmu viens… Atbildēju: paldies, man šāda pieredze ir, otrreiz – vairs ne.»
Kas ar mani nav kārtībā?
«Mana dienasgrāmata ir pilna ar retoriskiem jautājumiem sev. Kādēļ man nav attiecību, kas man par vainu, un secinājumiem, ka vaina, droši vien ir manī. Urķējos sevī, mēģinu saprast, kāpēc mani neierauga, kādēļ pat tādā stulbā vietā kā Tinderis man nav nekādu jēdzīgu sakritību, kādēļ visas sarakstes beidzas ar dažiem teikumiem. Būtu labi, ja būtu kaut viena atbilde. Varbūt dzīvē ir arī neatbildami jautājumi?
Kaut vai Tinderis. Visas sarakstes beidzas ātri, ja vīrietis saraksti sāk ar vārdiem: «Čau, Saulīt!» Bieži vien, pat ja ir sakritība, tomēr negribu rakstīt pirmā, gaidīšu, kad vīrietis atrakstīs man. Arī ja sarakstē jau nav klikšķis vai cilvēks nesaista mani vizuāli, nu – nebūs. Es zinu sevi – ja nav uzreiz, tad nav. Neesmu no tām, kas saka: došu cilvēkam iespēju. Nesen man atrakstīja kāds vīrietis, bet tā sarakste bija tik ilga un gara no viņa puses, ka es noguru. Nevēlos ilgi un gari sarakstīties un tērēt laiku.
Pagājušajā nedēļā divas kolēģes paziņoja, ka dosies dekrētā, un manī nebija nekādu emociju par šo faktu. Jau esmu iemācījusies par šīm ziņām priecāties, bet agrāk tiešām bija tā, ka pārdzīvoju, raudāju un jautāju sev: kāpēc visiem viss forši notiek, bet man nekas nenotiek?! Liekas, esmu izraudājusi visu, ko par šo tēmu varēju izraudāt, un iestājusies vienaldzība.»
Astrologi, rituāli un kursi
«Nesēžu viena mājās dīvānā. Esmu daudz ceļojusi viena, piedalījusies Prāta spēlēs, gājusi pārgājienos dažādās grupās, sportojusi. Esmu darījusi visu, ko vien var brīva sieviete, – sākot astrologiem un dažādiem personības attīstības un attiecību kursiem, beidzot ar dažu labu rituālu attiecību piesaistīšanai. Ja gadiem ilgi tavā dzīvē nekas nenotiek, tu meklē atbildes arī netradicionālos veidos. Esmu bijusi gan pie vēdiskā astrologa, gan pie tāda, kas tuvāk Rietumu izpratnei par astroloģiju, un zinu – manā kartē esot redzams tas, ka ģimene un attiecības dzīvē ienāk stipri vēlāk nekā citiem. Bet vai tas man palīdz? Ja godīgi – tikai uz vienu dienu. Astrologs man arī teica: vīriešiem ir bail no tevis, tu esi pārāk spēcīga. Viņi domā: ko es viņai vēl varu dot? Bet es nezinu, ko ar to iesākt.»
Kurš cits, ja ne pati?
«Visas sadzīviskās lietas esmu iemācījusies izdarīt pati. Jā, man ir piegriezies pašai braukt uz autoservisu. Kad klausos, kā kolēģes saka: man vīrs to un šo, sēžu un klusībā domāju: un es atkal – visu pati… Palūgt palīdzību man vienmēr ir bijis grūti. Rezultātā dažas dienas pirms Ziemassvētkiem sēdēju savā jaunajā dzīvoklī un pati saskrūvēju virtuves galdu un krēslus.
Kad beidzās attiecības ar precēto vīrieti, šo desmit gadu laikā man arī nav bijis seksa. Pierast var pie visa. Arī pie tā, ka nav seksa. Vienas nakts attiecības, tikai seksam – tas noteikti nav man.
Jautājums par bērniem gan mani tik ļoti nenomoka, nav tā, ka dzirdētu skaļi zvanām bioloģisko pulksteni. Protams, ir brīži, kad gribas bērnus, es arī gribēju bērnu tieši ar to vīrieti pirms desmit gadiem. Bet tagad esmu pieņēmusi – ja man bērnu nebūs, esmu mierā ar to. Neplānoju iesaldēt olšūnas vai adoptēt. Ja nav, tad nav.
Šoruden paņēmu suni. Ne tāpēc, lai mazinātu vientulības sajūtu, – jau sen biju par to domājusi. Sunim ir vajadzīga apmācība, ejam pie kinologa, un redzu, kā kinologs strādā ne tikai ar suni, bet savā ziņā arī ar mani. Redzu, ka arī manī ir jautājumi, ar ko jāstrādā, piemēram, stingrība, spēja pastāvēt par savu. Bet suns nemazina vientulības sajūtu. Un tāds arī nebija mērķis.
Šobrīd manā dzīvē ir brīdis, kad fokusējos uz sevi. Domāju par to, ko es gribu turpmāk darīt profesionāli: pilnībā mainīt nodarbošanos vai tikai nedaudz pavērst to citā virzienā, dzīvo šeit vai pārcelties uz citu valsti. Zudusi izmisīgā vēlme būt attiecībās: ir – ir, bet, ja nav, nu nekas, labi. Vienlaikus apzinos, ka tas tikai virspusēji, ka mānu sevi. Citu jautājumu risināšana ir veids, kā nedomāt par attiecībām. Gribētu, lai man intuitīvi būtu sajūta, ka nākotnē attiecības man būs, bet tādas sajūtas nav. Mēdz teikt, ka īstais cilvēks atnāk tad, kad vismazāk gaidi, bet nāk nākamā dzimšanas diena un tad nākamā…Tomēr dziļi sirdī jau mēs katrs ticam.»
