Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sākotnēji šā raksta idejai biju noteikusi ļoti striktas robežas – šis būs stāsts tikai un vienīgi par sievietēm, kuru bērniem dokumentos nav norādīts tēvs un kas bērnus arī audzina vienas, tātad – ir vienas gan teorētiski, gan praktiski. Tomēr šī manis iedomātā robeža ātri vien pajuka, jo tam, vai tēva vārds ir vai nav ierakstīts dokumentos, ir visai nosacīta nozīme.
Nevis termins, bet viedoklis
2011. gadā Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju par vientuļo māšu stāvokli. Tajā par viena vecāka ģimeni uzskata gan mātes, kuru bērniem nav noteikta paternitāte, gan mātes un tēvus, kuri dažādu iemeslu dēļ nedzīvo kopā ar otru vecāku un otrs vecāks nepiedalās bērna audzināšanā. Rezolūcijā uzsvērts, ka vientuļās mātes ir visās attīstītajās valstīs, un aizvien vairāk sieviešu brīvi izvēlas kļūt par mātēm, neiesaistoties juridiskās attiecībās ar vīrieti.
Arī advokāte Dana Rone skaidro, ka jēdziens vientuļā māte ne likumos, ne noteikumos, ne juridiskajā literatūrā netiek lietots. Tātad tas drīzāk ir tautas valodā lietots apzīmējums, ar kuru katrs saprot kaut ko citu, – kopīgā pazīme ir tā, ka sieviete audzina vienu vai vairākus bērnus, un viņai nepalīdz vīrietis.
«Šodien vientuļās mātes koncepts vairs nebūt nav tādas pats kā pirms 50 gadiem,» uzskata ārste psihoterapeite Diāna Lapsa.
«Mūsdienās būt vientuļai mātei patiešām var būt arī sievietes izvēle, piemēram, ieņemot mazuli medicīniskās apaugļošanas ceļā. Pasaulē viss mainās – kas vienā sabiedrībā ir norma, citā nav pieņemams. Norma ir kā nogrieznis: jo demokrātiskāka sabiedrība, jo šis nogrieznis garāks – tu ar savām izvēlēm un rīcību vari atrasties vienā vai otrā nogriežņa galā, un joprojām sabiedrība to pieņems. Tieši to var teikt arī par vientuļajām mātēm – ko savulaik nepieņēma un nosodīja, to tagad uztver normāli.»
Advokāte Dana Rone tikmēr aicina padomāt par vēl kādu aspektu: «Jēdziens vientuļās māte lingvistiski liek domāt par māti, ka ne tikai viena pati audzina bērnu, bet ir arī vientuļa, pamesta, izolēta, atstumta, bezcerīga. Šis jēdziens ir psiholoģiski nomācošs: sievietei ar to tiek uzlikts zīmogs kā dzīves upurim – vārga, pamesta, bez vīrieša gādības palikusi, un arī viņas bērni jūtas kā dzīves pabērni, kuru māte ir cietēja.
Tāpēc pirms jēdziena vientuļā māte lietošanas ir jāsaprot, kāda ir tā nozīme un atstātais iespaids. Manuprāt, labāk būtu teikt: māte, kas audzina bērnu viena, – tas skan daudz brašāk un lepnāk.
Ir tūkstošiem sieviešu, kuras vienas audzina bērnus, nodrošinot viņiem lielisku dzīves kvalitāti un attīstību.
Viņas uzlūkojot, mēle negriežas teikt vientuļā māte, bet gan ar cieņu sacīt, ka tā ir mamma, kas audzina bērnus viena. Protams, ir mātes ar finansiālām un sadzīviskām grūtībām, kuru nebūtu, ja bērnu aprūpē piedalītos arī bērnu tēvs, tomēr arī šajā gadījumā termins vientuļā māte ir pārāk smags un vecmodīgs apzīmējums, kas pazemo sievieti. Pasaule mainās, un mums jāmainās tai līdzi, meklējot jaunus, saudzīgākus ceļus, kā cilvēkus uzrunāt cieņpilni.»
Sieviete nesaka: tas uz mani neattiecas
Var būt dažādi ceļi, lai kļūtu par mammu, kas bērnu audzina viena. Viens nu ir skaidrs: bērnus neatnes stārķi, neiepūš vējš, un tos neatrod kāpostos – bērni parasti, izņemot medicīniskās apaugļošanas gadījumus, rodas seksuālās attiecībās starp vīrieti un sievieti gan mīlestībā, gan bez tās.
Lai cik dažādos apsektos mēdzam runāt par dzimumu vienlīdzību, sekas ir krasi atšķirīgas – stāvoklī var palikt tikai sieviete, un viņai nākas uzņemties arī lielāku atbildību. Mums katrai ģimenes, draugu vai paziņu lokā ir sievietes, kuras kāda iemesla dēļ pārtraukušas attiecības ar bērna tēvu – varbūt jau grūtniecības laikā, varbūt agrāk vai vēlāk pēc mazuļa piedzimšanas.
Vīrietis var pagriezt muguru un par bērnu aizmirst, bet sievietei nav iespējas pateikt: o, nē, tas uz mani neattiecas. Viņai jāvērtē, jāizvērtē un jāizvēlas.
Protams, ir sievietes, kuras, apjautušas, ka atbildība jāuzņemas vienai, izlemj grūtniecību pārtraukt. «Tā ir ļoti smaga izvēle, un nevienai to nevar novēlēt. Dažas tam tiek pāri, bet ir sievietes, kas par saviem jaunības abortiem psihoterapeita kabinetā raud vēl pēc trīsdesmit un četrdesmit gadiem,» saka Diāna Lapsa. Ja sieviete izlemj mazuli paturēt, atkal ir izvēle – juridiski viņai ir tiesības un iespējas panākt, lai bērna dokumentos tiek ierakstīts viņa tēva vārds pat tad, ja vīrietis ir pret to.
Proti, sieviete var vērsties tiesā, lai noteiktu bērna paternitāti. Ja vīrietis sevi par bērna tēvu atzīst – bioloģisko ekspertīzi nemaz nevajag. Ja prasība netiek atzīta, tiesai var lūgt pieņemt lēmumu par bioloģisko ekspertīzi ar DNS metodi, nosakot, vai bērna bioloģiskais tēvs tiešām ir šis cilvēks. Bet… sieviete var arī nedarīt neko un uzņemties atbildību viena.
«Ja vīrietis negrib atzīt savu bērnu, būtu ļoti rūpīgi jāpārdomā, kā vārdā būtu vērts cīnīties par šādu vīrieti kā tēvu,» uzskata Diāna Lapsa. Protams, viens no iemesliem varētu būt naudas jautājums – lai ir, no kā piedzīt uzturlīdzekļus, jo emocionālo atbalstu ar ierakstu papīros iegūt nevar.
Izrādās, ka tēva krasta nemaz nav
Kad apstākļi piespiež kļūt par vientuļo mammu, no dzīves piespēlētā skābā citrona ne vienmēr uzreiz izdodas pagatavot gardu limonādi. Būt vienai ar bērnu nepašaubāmi ir vieglāk, ja ir vecāku vai citu tuvu cilvēku atbalsts, bet nav viegli vienmēr tikai lūgt, lūgt un lūgt palīdzību. «Sievietei, kas bērnu audzinās viena, jārēķinās, ka būs grūtāk gan psihoemocionāli, gan finansiāli. Daba ir tā iekārtojusi, ka viena cilvēka audzināšanai ir vajadzīgi divi cilvēki,» uzsver psihoterapeite. Ir sievietes, kas, būdamas vienas ar bērnu, par dzīves rūgtumu nesūdzas – viņai ir tādi apstākļi, iespējas un personības tips, ka viņa nebūt nejūtas ne viena, ne vientuļa.
Tomēr lielākā daļa no mums tomēr ir jūtīgākas. Sievietei, kas ir viena ar bērnu, jābūt gatavai, ka nauda, piemēram, būs jānopelna vienai – mazāk pirmajā gadā, kad bērnam vajadzīgs vien mammas piens, sausums un siltums, bet ar katru gadu vajadzības pieaugs. Un bērnam ir un būs vajadzīgs tēvs. Ja sieviete apzināti izvēlas bērnu audzināt viena, viņa uzņemas divu cilvēku atbildību – izvēlas būt māte un tēvs vienā personā. Tas ir liels risks un liela uzdrošināšanās, kas ne vienmēr attaisnojas.
«Pirmos gadus tēva trūkumu var arī īpaši nejust, jo tie bērna dzīvē vairāk ir mammas gadi – viņa rūpējas par bērnu, bet tētis stāv mammai aiz muguras un rūpējas par viņu. Tad viss mainās.»
«Bērna dzīve ir kā upe – ir mātes krasts un ir tēva krasts. Bērns sāk no viena krasta peldēt uz otru, bet izrādās, ka tēva krasta nemaz nav. Viņš aizpeld un peld atpakaļ, un nu sievietei jāpilda arī tēva funkcijas,» stāsta psihoterapeite.
Sabiedrībā ik pa laikam kāds pajautās: un kur tad tētis?
Agri vai vēlu būs arī jādomā, kā bērnam pateikt, kas ir viņa tēvs, neatkarīgi no tā, viņš ir vai nav ierakstīts bērna dokumentos. «Var tikai pabrīnīties par sievietēm, kas to no bērna slēpj. Manuprāt, tas ir liels pāridarījums bērnam, jo ir tikai normāli gribēt zināt, kas ir mans tētis. Sievietei jābūt pietiekami gudrai, lai izvērtētu, cik daudz kurā vecumā bērnam stāstīt – nav uzreiz jāieslīgst detaļās, bet ir vērts kaut pamazām atklāt patiesību. Piemēram, mazākam bērnam var pastāstīt, kā tēvu sauc, kāds viņš izskatījās, tad – ko darīja, vēlāk – kāda bija situācija, kad mamma palika viena. Ir viens vecums, kad savam bērnam var stāstīt pilnīgi visu. Un tas ir tad, kad viņam ir 45 gadi.
Man nevajag vīrieti, vajag bērnu!
Skaļus un patiesus aplausus sieviešu forumā Līdere šopavasar saņēma ginekoloģes endokrinoloģes Astrīdas Tirānes uzruna tām četrdesmitgadniecēm, kurām nav ne attiecību, ne bērniņa, bet mātes instinkts urda prātu. «Ja dzīves ceļā tomēr kādu satiekat, nevajag šausmīgi izsargāties – ja jums gribas bērniņu, dzemdējiet,» tā, iedrošinot sievietes, mudināja daktere, uzsverot arī mūsdienu plašās medicīniskās iespējas kļūt par mammu.
Klīnikas EGV direktore ginekoloģe reproduktoloģe Zane Vītiņa ikdienā satiek sievietes, kurām nav partnera, bet kas izvēlas kļūt par mammu. «Tās ir gan heteroseksuālas sievietes, kas nav atradušas savu otro pusīti, gan homoseksuālas sievietes, kas dzīvo pārī ar sievieti. Manuprāt, lēmums par bērniņu jebkurā gadījumā ir apsveicams, un es vienmēr mudinu: nekad nevajag kavēties kļūt pašai par savas dzīves valdnieci. Jo agrāk sieviete šādu lēmumu pieņem, jo labāk, jo ar katru gadu iespēja kļūt par mammu samazinās. «Daudzkārt esmu dzirdējusi, ka sievietes saka: ja es būtu zinājusi, ka medicīniskā apaugļošana ir iespējama ne tikai pāriem, bet arī sievietēm, kas ir vienas, – sen būtu atnākusi,» stāsta Zane Vītiņa.
Ir arī citi ceļi, kā kļūt par mammu, ja nav partnera. Iedomāsimies sievieti, kura saprot: gadi iet, attiecību nav, bet, iespējams, vēl ir palikušas tikai dažas olšūnas, lai varētu kļūt par māti. Un ko nolemj darīt šī sieviete? Ļoti rūpīgi un apzināti nolūko vīrieti vienas nakts vai ilgākiem sakariem. «Sauksim lietas īstajos vārdos – sieviete noskata spermas donoru un izmanto vīrieti savtīgiem nolūkiem, lai tiktu pie bērna. Tas ir ļoti egoistiski un arī nekorekti pret šo vīrieti – diezin vai kādam patīk kļūt par spermas donoru, pašam to nemaz nezinot,» uzskata Diāna Lapsa.
Viena, bet ne vientuļa
Ir sievietes, kas bērnus audzina vienas un uzsver: es ar visu ideāli tieku galā – pat vēl labāk nekā tajās ģimenēs, kur bērnam ir abi vecāki. Sak, man to vīrieti nemaz nevajag, pati uzaudzināšu bērnu un pierādīšu, cik labi to var izdarīt sieviete viena. «Apzināta izvēle visu mūžu būt vientuļajai mātei ir liels egoisms attiecībā pret bērnu,» uzskata psihoterapeite.
«Nereti gadās, ka mamma, kas visu dzīvi tā arī palikusi viena, piemēram, nelaiž dēlu prom no sevis, jo viņš šai sievietei ir ieņēmis arī simbolisko vīra lomu.»
Vai arī mamma savam trīsdesmitgadīgajam bērnam nemitīgi atgādina, cik ļoti uzupurējusies viņa dēļ: es iztiku bez ziemas mēteļa, bet tev botas nopirku! Audzinot bērnu vienai, sievietei ir risks nonākt sajūtā un pārliecībā, ka bērns viņai ir ir viss – nekā cita man nav, tu man esi vienīgais, es visu savu dzīvi pakārtoju tikai tev. Savukārt bērnam var izveidoties milzu slogs un pārspīlēta atbildība par māti, un tas nav veselīgi,» saka psihoterapeite.
Tāpēc katrai sievietei, kas bērnu audzina viena, būtu vēlams tomēr mēģināt veidot attiecības ar vīrieti. Tiklīdz izveidojas jaunas attiecības, viņa vairs nav vientuļā māte – līdzās ir atbalstošs vīrietis. «Būt vientuļajai mātei – tas nav ne lepnums, ne kauns, tik šķeļoši un melnbalti to nemaz nevar vērtēt. Sieviete, kas bērnu audzina viena, attiecībās ar bērnu ir un paliek mamma, tomēr palikšana vienai visu dzīvi, visticamāk, liecina, ka šī sieviete nespēj būt ilgtermiņa attiecībās ar vīrieti. Tomēr būtu vērst paturēt prātā, ka ikvienas attiecības ir investīcija, un tām ir būtiska nozīme ne vien šodien, bet arī nākotnē, kad bērni būs izauguši un aizgājuši savā dzīvē,» uzsver Diāna Lapsa.
Cerīgu un iedvesmojošu punktu šim stāstam ļaušu pielikt dakteres Zanes Vītiņas vērojumam – viņa zina daudzas sievietes, kuras bijušas vienas, kļuvušas par mammu medicīniskās apaugļošanas ceļā un pēc tam, kad mazulis jau klēpī, ir izveidojušas attiecības. Tātad būtība ir nevis dokumentos, bet sievietes izjūtās un spējā atrast zelta vidusceļu – būt gatavai audzināt bērnu vienai, bet stingri neizlemt mūžīgi palikt vientuļai.
Vientuļās mammas – sociāli neaizsargātas
Lai gan vientuļo vecāku ģimenēm var būt ļoti atšķirīgs ienākumu līmenis un sociālais stāvoklis, tomēr joprojām ir daudz mazaizsargātu vientuļo mammu un viņu bērnu. Arī Latvijā šādās mājsaimniecībās ir ļoti augsts nabadzības risks, bet valstī nav speciāla atbalsta tieši vientuļajiem vecākiem. Īpaši nelabvēlīgā situācijā ir mātes, kuru bērniem nav noteikta paternitāte. Ja bērna dokumentos nav ierakstīts tēvs, mamma nevar saņemt pat valsts garantētos minimālos uzturlīdzekļus. Tos valsts maksā tikai tad, ja ir cilvēks, no kura izmaksāto summu pēc tam atprasīt.
Ja bērna dokumentos tēva nav, valstij nav no kā parādu piedzīt, līdz ar to arī uzturlīdzekļus māmiņa nevar saņemt.
«Tomēr mātes izvēle nenoteikt bērna paternitāti nedrīkst būt nosodāma, un nedrīkst viņu spiest bērna paternitāti noteikt, lai būtu iespējams saņemt uzturlīdzekļus. Iemesli, kāpēc paternitāte netiek noteikta, var būt ļoti dažādi.» Turklāt šīs sievietes, neraugoties ne uz ko (varbūt nodevība, varbūt vardarbība), ir izvēlējušas laist pasaulē bērnu, nav nobijušās no grūtībām, nepietiekamiem līdzekļiem, cīnās un audzina bērnus pašas, un valstij būtu svarīgi šīs stiprās sievietes un viņu bērnus arī atbalstīt,» uzskata Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore Liene Kauliņa-Bandere.
Pieredze
Domā un vērtē, ar ko pārguli
Inita (42 gadi):
«Būt vientuļajai mātei nav nekas foršs. Mans dēls ir jau pilngadīgs, un tagad jau man ir vienalga, ka esmu vientuļā māte, bet savulaik tas bija ļoti smagi. Kā jau visiem jaunībā, arī man bija sapņi un ilūzijas, bet tad tas viss izjuka. Nē, mums nebija abpusēja lielā mīla, bet tas nebija arī gadījuma sakars. Uzzinot, ka esmu stāvoklī, puisis teica, ka mani nositīs, ja no viņa ko prasīšu.
Kad puika bija piedzimis, aizbraucu pie viņa mammas, bet viņa teica: nevar jau zināt, kura bērns tas ir.
Tas pielika punktu – sapratu, ka neko neprasīšu, un tā arī darīju. Man nekad neviens nav neko pārmetis, uzzinot, ka bērna dokumentos tēva ailīte ir tukša. Tomēr esmu slikti jutusies bērnudārza un skolas pasākumos, kad lielākā daļa vecāku ir divatā, bet es – vienmēr viena. Dēlam tā arī neesmu pateikusi, kas ir viņa tēvs, jo nezinu, vai viņš priecātos, to uzzinot. Ziniet, meitenes, lai cik kaislīgas ir attiecības vai kādā neprātīgā situācijā nonākat, vienmēr, pirms pārgulēt ar vīrieti, pajautājiet sev: vai es gribētu, lai viņš ir mana bērns tēvs? Jo, ziniet, palikt stāvoklī var arī tad, kad šķiet, ka tas nav iespējams.»
Biju gatava būt viena ar diviem bērniem
Liene, 39 gadi:
«Savulaik pēc šķiršanās ar vīru, kurš par savu bērnu nelikās ne zinis, jutos ļoti pašpārliecināta – tiku ar visu galā un dzīvoju pat labāk nekā tad, kad bijām divatā, jo viņš dzēra. Kādā brīdī man tik ļoti sakārojās otra bērniņa, ka par to vien domāju. Biju pat aprēķinājusi, cik naudas man jāiekrāj, lai varētu normāli iztikt laikā, kad nevarēšu strādāt.
Vienīgais, kā man nebija, – vīrieša, ar kuru kopā bērnu radīt, bet tobrīd tiešām biju gatava būt arī vientuļā māte ar diviem bērniem.
Atceros, kā uz visiem vīriešiem, ar ko iepazinos, skatījos nevis ar domu, kā mums būtu kopā, bet gan – vai viņam ir gana labi gēni, lai kļūtu par mana bērna tēvu. Reiz par šo domu nejauši izpļāpājos kādam vīrietim, ar ko biju paviršās attiecībās. Viņš bija ļoti dusmīgs: kā vispār kaut kas tāds varot ienākt prātā, un cik tas esot zemiski! Labi, ka nepārsteidzos, jo drīz izveidoju stabilas attiecības, esam jau ilgi kopā, un mums ir bērni. Viņi aug ģimenē, un es redzu, ka tas ir daudz foršāk nekā būt vienai.»
Mani nevajag ne žēlot, ne izklaidēt
Līga, 46 gadi:
«Nedomāju, ka visām sievietēm, kas bērnu audzina vienas, ir bez maz vai ķeksīša pēc jāatrod sev vīrietis. Mana dzīve iegrozījās tieši tā – viena izaudzināju meitu, viņa jau ir prom savā dzīvē, bet es dzīvoju savējo. Man tiešām pietiek darāmā, pietiek aizraušanos, un vīrieša trūkumu neizjūtu. Meitu netramdu un no viņas neko neprasu, un man pat prātā nenāk tagad, tuvojoties 50 gadu slieksnim veltīt savu laiku attiecību veidošanai. Es negribu! Jā, varbūt tas skan egoistiski, bet es tā jūtos labi, un nevienam neprasu mani ne žēlot, ne izklaidēt.»
