Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
17
-
0
-
0
-
6
-
1
-
1
-
0
-
Ja esam godīgas pret sevi, saprotam – mums katrai ir iemesls gan savu reizi priecāties, gan bēdāties. Jo tā tas vienkārši notiek. Cilvēka iekšējā un ārējā pasaule visu laiku ir duāla: tajā ir prieks un bēdas, laime un nelaime, mīlestība un bailes. Mūsu prāts kā kuģis pa viļņiem nemitīgi klaiņo te uz vienu krastu, te atkal uz pretējo.
Tāds nu reiz ir tas cilvēka dzīves ceļojums, kura laikā iegūstam dzīves pieredzi un veidojam savu attieksmi pret pasauli. Ja esam vērīgas ceļotājas, tad apjaušam arī to, ka mums pašām ik pa laikam ir nepieciešams kaut ko sevī mainīt, lai neizšķīstu dzīves lielajos viļņos. Tad, lūk, ja ir sajūta, ka dzīve nospiež kā akmens, ja prieka dzirksts uzšķiļas arvien retāk, ja, ikdienas garozā iekodušās, vairs nejūtam dzīves saldo garšu, tā ir zīme: mīļā, uz brīdi apstājies un sakārto savu pasauli, jo bez prieka nav vērts dzīvot.
Tad kā – bēdāties vai priecāties?
«Prieks ir iekšējas pateicības stāvoklis par to, ka notiekošais sakrīt ar cilvēka gaidām. Bēdas savukārt ir vilšanās par to, ka notiekošais neattaisno gaidīto scenāriju. Abos variantos nevis apstākļi vai apkārtējie, bet tieši paša cilvēka attieksme nosaka to, kuram pretpolam tiek dota zaļā gaisma – pateicībai vai vilšanās izjūtai,» stāsta Daiga Konošonoka. «Vērīga un gudra sieviete saprot, ka viņa pati ir tā, kas izvēlas, kā iekšēji jūtas, un tajā nav neviena vainīgā, neviena cita iemesla vai kādu dzelžainu likumsakarību. Prieka iemesli katram cilvēkam ir savi, unikāli, prieka enerģija – garīgi virzoša un motivējoša, taču ar nosacījumu, ka prieka pamats ir pateicības stāvoklis.»
Vērīga un gudra sieviete saprot, ka viņa pati ir tā, kas izvēlas, kā iekšēji jūtas, un tajā nav neviena vainīgā, neviena cita iemesla vai kādu dzelžainu likumsakarību.
Ja vēlamies būt priecīgas, tātad būt šajā pateicības stāvoklī, mums dzīve – tā vienkārši sakot – jāuzlūko ar daudz plašāku un atvērtāku skatu, kas nozīmē saņemties un iet savu garīgās izaugsmes ceļu. Citādi nemaz nav iespējams priekam piedzimt tevī pašā, jo tu vienmēr gaidīsi, kad ārpusē notiks kaut kas, kas ļaus tev smaidīt un būt laimīgai. Bet tāds prieks ir mākslīgs un diemžēl ir ne tikai īslaicīgs, bet arī salaulāts ar stereotipiem, kuri tiek apkalpoti tikai tādēļ, lai ārējā pasaule nodrošinātu iespēju priekam piepildīties. Bet vai tas ir tas, ko patiesi vēlamies – priecāties tikai tad, kad kāds cits devis tam iemeslu?
Populārākie raksti
Neīstā prieka lamatas
Daiga Konošonoka stāsta, ka ir trīs lielākie mākslīgā prieka vilinājumi, uz kuriem mēdzam uzķerties. Vispirms jau prieks par naudu. Šo prieku iegūst, faktiski to nopērkot, – mēs izmantojam naudu savu vēlmju apmierināšanai (izklaidēm, ceļojumiem, apģērbam, dizaina priekšmetiem, auto, ēdienam u. tml.). Kur slēpjas lamatas? Jo skaidrs taču, ka par brīvu mums veikalā neviens neko nedod, un drūmā dienā kleita no jaunās rudens kolekcijas tiešām reizēm spēj darīt brīnumus.
«Maksāšana par prieku ieved apburtā lokā, kustība visu laiku notiek pa vienu un to pašu apli. Jo vairāk iespēju prieku pirkt, jo biežāk tas jādara. Šāda prieka kalorijas iztērējas ļoti ātri, un cilvēks atkal ir prieka badā. Ir vajadzīga jauna naudas deva, lai iestātos apmierinājuma izjūta un iespēja priecāties,» saka Daiga Konošonoka. Turklāt mākslīgais prieks sasniedz savu virsotni, ja tas nāk komplektā arī ar vajadzību padižoties un nevajadzīgi tiek sasiets kopā ar izpratni par savu pašvērtību.
Maksāšana par prieku ieved apburtā lokā, kustība visu laiku notiek pa vienu un to pašu apli. Šāda prieka kalorijas iztērējas ļoti ātri, un cilvēks atkal ir prieka badā.
Nākamās lamatas, kurās varam iekrist, – ja prieku izjūtam tikai tad, kad vīrs, bērni, kolēģi vai vecāki pret mums izturas un uzvedas tā, kā mēs to sagaidām. It kā viņiem gluži kā cirka māksliniekiem būtu jānodrošina tas, lai mēs labi justos. Pasarg’ Dievs, viņiem kļūdīties vai izraisīt situāciju, kas aizgaiņā mūsu pacilātību. Tieši otrādi – viņiem ar savu rīcību ir jāattaisno iespēja redzēt manu smaidīgo un priecīgo vaigu. Ja viņi to nespēj, viss mans prieks ir vējā. «Piemēram, mazi bērni iemācās kļūt par labiem bērniem (tie ir konkrēti kritēriji) citu cilvēku dēļ un sasaista sevi ar iemeslu mammas priekam. Tā ir slodze, kuru agrāk vai vēlāk apkārtējie cilvēki neiztur, pieviļot prieka pakalpojuma sniegšanas kvalitātē,» brīdina Daiga Konošonoka.
Un visbeidzot – prieks, ko sajūtam kāda ārēja notikuma dēļ. «Tas vairāk saistīts ar pieprasīšanu, nevis došanu. Ir notikumi, kuri iekšēji tiek pieprasīti teju vai kā «uz dzīvību un nāvi», «visu vai neko», «iešanu pāri līķiem». Uz tiem tiek liktas lielas cerības, turklāt ar pastiprinātu pieķeršanos vajadzīgajam iznākumam, kurš nedrīkst būt citāds – tikai tāds, kāds ir izdomāts.
Tomēr vienīgais, ko cilvēks izjūt, šādu notikumu (mērķi) sasniedzot, ir mednieka uzvaras prieks un iekšēja pārliecība, ka tikai tā tam arī vajadzēja notikt. Bez iekšēja izvērtējuma, kā vēl citādi būtu bijis iespējams darīt vai izturēties pret apkārtējiem. Šis ir definēts prieks, kurš iestājas izveidota saraksta rezultātā. Tas motivē sasniegumam, bet nespēj sniegt padomus veselīgām pārmaiņām. Prieks, kas iestājas garantijas rezultātā. Bieži šis prieks ir uz tik īsu mirkli, ka cilvēks pat to nepamana, jo izvirza jau nākamo mērķi.»
Dabiskajam, patiesajam priekam, kas nepieciešams laimīgai dzīvei, ir cits algoritms: tas vispirms sākas ar iekšējo paldies.
Kā iemācīties sastapties ar patiesu prieku
Ja tik tālu esi tikusi, tad saproti – mākslīgajam priekam notikumi norit aptuveni tā: ir nauda – ir prieks, nav naudas – bēdas; bērns paklausīgs – prieks, bērns nedara, ko vajag, – bēdas; darbā viss norit pēc plāna – prieks, darbā nesanāk, kā iedomāts, – bēdas.
Dabiskajam, patiesajam priekam, kas nepieciešams laimīgai dzīvei, ir cits algoritms: tas vispirms sākas ar iekšējo paldies, bet tie apvāršņi, līdz kuriem augt, ir saistīti ar garīgo redzējumu par lietu dabu. Pateicība nekad neatstāj iekšēju iespēju to pieprasīt, tieši tāpēc jau tā ir pateicība! Un tieši tāpēc jau arī ir iespējams nepārejošs prieks, jo to visu laiku uztur mūsu spēja pateikties. Vienīgi mūsu iekšējā redze ir jāpieregulē vajadzīgajiem parametriem, lai vispār saskatītu to, ka prieks ir dāvāts, ka Visums to jau dod, bet cilvēks paiet garām.
«Prieku nevienam nav mums jādod, nav jāizvirza mērķis tajā dalīties, jo tas pats staro un dalās. Ja izvēlies prieku, tad tāds prieks tiek visiem,» stāsta Daiga Konošonoka.
Kā sākt savu jauno priecīgo dzīvi?
Un tagad padomā – ja tu šodien sāktu rītu ar pateikšanos, par ko rastos tavs prieks? Nemaz nešaubies – tas rastos un būtu ļoti, ļoti īsts. Īstāks par mākslīgā prieka glancējumu!
Pat ja darbā nenotiek viss pēc plāna, iekšējais vērīgums ir uztrenēts tā, ka atrod turpat tuvumā vēl simtiem citu iemeslu, par ko pateikties, izjūtot prieku.
Īstenībā jau iedabūt sevī prieku ir tik vienkārši! Un to var darīt nemitīgi. Sākumā tie ir mazi prieciņi, ja tā varētu teikt, bet vēlāk tas ir viens vienīgs nepārejošs stāvoklis, jo pieaug tavs vērīgums redzēt, par ko pateikties. Cilvēks ierauga, ka visu laiku viņam tiek dots. Nav vairs tik liela nepieciešamība izvirzīt noteikumus pasaulei, kādai tai ir jābūt, lai iestātos viņa prieks. Viņš to jau tur saredz tāpat!
«Ir svarīgi dzīvot ar prieku, jo bez tā nav iespējama iekšēja attīstība. Mākslīga prieka lielākais risks ir nemitīga citu vainošana un attaisnojumi, īstermiņa daba un pieprasošais stāvoklis. Ar laiku tas pat neļauj brīvi elpot, jo mākslīga prieka noteikumi tur tevi kā gūstekni važās,» saka Daiga Konošonoka.
Ja neuzķeramies uz mākslīgo prieku, tad bēdas, ko esam izvēlējušās piedzīvot, tiek atšķaidītas arī ar turpat esošo prieku, kas atstāj dziļu iekšēju uzmundrinājumu. Pat ja darbā nenotiek viss pēc plāna, tajā pašā brīdī iekšējais vērīgums ir uztrenēts tā, ka tas atrod, ka turpat tuvumā ir vēl simtiem citu iemeslu, par ko pateikties, izjūtot prieku. Tas nenozīmē, ka mēs novēršam skatu no tā, ka darbā kaut kas noiet greizi, bet mēs neliekam visu uz vienas kārts un skaidri redzam, ka paralēli šim bēdu faktam redzeslokā atrodas arī prieka iemesli.
Kā Prāta vētras dziesmā – «ja tikai uz mani tu paskatītos». Vienīgi – lai varētu ieraudzīt, ir jāzina, ko meklējam. Un tie nav mākslīgā prieka parametri! Ir jāmaina iekšējais formulējums par to, kas ir īsts prieks. Un tagad tu zini – tas ir prieks, ko radījusi tava iekšējā attieksme pret dzīvošanu, tava smalkā iekšējā jušana par to, ka mūsu dzīvē prieks jau mīt. Atliek to ieraudzīt un saņemt. Ar šo prieku vienai dzīvei noteikti pietikts!
Patiess prieks nespēj piesaukt bēdas.
Prom ar māņticību!
Cilvēki bieži vien baidās priecāties, domājot, ka tik nenotiek nelaime vai nepiesauc bēdu. Tā ir taisnība – kur prieks, tur arī bēdas. Tas ir dabīgs dzīves viļņveidīgums. Taču tā dēļ nevajadzētu aizliegt sev iespēju izjust prieku. Patiess prieks nespēj piesaukt bēdas, nevajadzētu baidīties ieraudzīt savā dzīvē jau dāvāto prieku. Mākslīgais prieks, tā kā tas ir saistīts ar nosacījumiem un tā iemesli ir nestabili, var ātrāk iemest bēdās, jo tas nav noturīgs. Tieši no tā jau arī radies šis teiciens.
