Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ko tur dara smukie «zaķi»?
Grūtāk pretoties kārdinājumam ieskatīties dziļāk mīļotā(-ās) profilā vai sarakstē ir tad, ja redzi, ka otram pilns «Facebook» konts ar skaistām(-iem) kolēģēm(-iem), draudzenēm (draugiem) vai vienkārši smukām meitenēm vai puišiem. Kristīne Ašmane uzskata: «Sevi cienoša, nobriedusi sieviete diezin vai būs kopā ar vīrieti, kam vajag «pucēt savas spalvas» ar svešām, skaistām meitenēm savā profilā. Taču bieži vien partneri saiet kopā, neapzināti atrodot viens otrā robiņus, kuros ieāķēties. Ja sieviete ir izvēlējusies vīrieti, kurš dižojas ar «zaķiem», viņa iekšēji pieļauj šādu situāciju, jo pagātnē piedzīvojusi ko līdzīgu. Visticamāk, bērnībā vecāki ar viņu nav rēķinājušies. Pieaugot viņa neapzināti izvēlas partneri, kurš ar viņu nerēķinās. Neiejūtīgi vecāki un neiejūtīgs puisis – personāži citi, bet sajūta tā pati.» Ja ar to nestrādā, šādi var vilkties ilgi. Partneri mainās, bet problēma paliek.
Ja sievietes pašcieņa ir gana augsta, viņai tūlīt rodas jautājums: kāpēc partnerim, lai arī virtuāli, bet «jātusē» ar citām sievietēm? Tas ir brutāls robežu pārkāpums partnerattiecībās.
Tad ir laiks ķerties klāt pašu neatrisinātajiem sāpīgajiem jautājumiem, uzdot jautājumu: «kas notiek ar mūsu attiecībām?» Sākot par to runāt, reizēm izrādās, ka partneris nevar pateikt, kā viņam trūkst, ko viņš patiesībā meklē ārpus esošajām attiecībām, jo nav to apzinājies. Tas, protams, situāciju neatvieglo.
Vai esmu gana laba(-s)?
Dziļāk ieskatīties partnera telefonā, virtuālajā dzīvē, sarakstē biežāk mēdz sievietes, taču arī vīrieši šajā ziņā nav bez grēka. Kāpēc tu to dari, un kāpēc tevi satrauc tas, ko tur dara viņa vai viņš, ja ārēji viss izskatās kārtībā, profils nav pilns ar smukiem «zaķiem»?
Ja tu to dari, tas nav ne labi, ne slikti, taču tā ir zīme, ka… nav kaut kas kārtībā.
Lielākoties to dara cilvēki, kas jūtas nepārliecināti, bailīgi, nedroši par savām pozīcijām esošajās attiecībās: «Pat ja ārēji attiecībās viss šķiet labākajā kārtībā, nedrošība parasti rodas iekšējo «tarakānu» dēļ. Tā ir tava pagātne, pieredze, kurā nav ticis pietiekami daudz izjūtas, ka vari kādam būt nozīmīga(-s), svarīga(-s) vienkārši tāpat vien. Tāpēc šajās attiecībās tu nevari tam noticēt, tev vajag pārbaudīt: «vai tiešām? Vai viņš patiešām nesarakstās ar kādu citu? Varbūt man uzradusies(-ies) konkurente(-s)? Varbūt man jāuzmanās, jo viņam profilā ir daudz smuku kolēģu? Vai esmu pietiekami laba(-s)?»
Parasti jau neviens negrib atklāt, ka bija ielīdis otra virtuālajā dzīvē, taču nepārliecinātība parādās arī citā veidā. Piemēram, tu sāc turēt partneri aizdomās: «kāpēc tu tik ilgi biji darbā? Kur tu vispār biji? Kāpēc tu tik vēlu?» Pat ja otra telefonā neko neatradi, var būt tā, ka tavas aizdomas pieaug, tu sāc otru zāģēt. Un var notikt, ka partneris, lai arī nav grēkojis, sāk ticēt, ka tomēr kaut kādā veidā ir vainīgs. Viņa uzticību apšauba, tā ir ļoti nepatīkama izjūta. Ja tā turpinās ilgstoši, partneris kādā brīdī neiztur un var… pat piedāvāt šķirties, jo ticis līdz tam novests. Bet tu, kas šo situāciju neapzināti esi izprovocējusi(-is), tādējādi gūsti apstiprinājumu savai murgainajai fantāzijai. Patiesībā attiecībās viss varēja izvērsties citādi,» atzīst Kristīne Ašmane.
Tikai vienu reizīti!
Vai ieskatīšanās otra telefonā un interneta sarakstē kļūs par ieradumu vai vienu vienīgo reizīti, grūti pateikt – tas atkarīgs no tavas personības, no taviem «tarakāniem». «Var gadīties, ka tu vairs nespēj tikt no tā vaļā. Paskatījies vienu reizi, netiki pieķerta(-s), tātad – tas ir pieļaujami un man nekas par to nav! Taču skatīties otra telefonā vai sarakstē ir ļoti pazemojoši. Kaut kas tev tā liek darīt, bet – kas? Ja tā liek rīkoties iekšējā nepārliecinātība, pamēģini sarunāt ar sevi rīkoties citādi. Ja spēj novaldīt savu impulsu neieskatīties uz galda atstātajā telefonā, tu izvelc sevi no neticības bedres par kādu gabaliņu ārā un iegūsti labu izjūtu. Tev nevajag kontrolēt otru, bet sevi: «lūk, to es vairs nedarīšu, otra profilā nelīdīšu!»
Tad attiecībās var sākties pilnīgi cits scenārijs, jo tām ir cits pavērsiens: tu savam partnerim uzticies, paļaujies uz viņu. Un viņš to jutīs,» uzskata Kristīne Ašmane.
Lai pārbaudītu, vai…
Ja tev ir aizdomas, ka partnerim(-ei) ir paralēlas attiecības, un tās balstās uz kādiem faktiem, kuru patiesumu grūti pārbaudīt, iespējams, tu paņem viņa(-as) telefonu vai izpēti profilus, lai gūtu apstiprinājumu aizdomu pamatotībai. No vienas puses, ja šādi rīkojies, tātad nebaidies ieskatīties acīs realitātei. No otras puses, veids, kādā tu pārbaudi aizdomīgus faktus, nav pats labākais. «Pat ja ir kādi fakti, kas liecina par pretējo, daudzi dzīvo ilūzijās, ka attiecībās viss ir kārtībā, ka – nē, nē, viņam(-ai) nevar būt cita(-s). Ka negrib to redzēt, piedzīvot. Tikmēr, iespējams, problēma samilst arvien lielāka, līdz viss šajās attiecībās sabrūk grabēdams. Tāpēc svarīgi ir gan ieklausīties savā intuīcijā, gan nebaidīties sastapties ar realitāti, pat ja tā ir nepatīkama.
Lai uzzinātu, kas patiesībā notiek attiecībās, labākais veids ir atklāta saruna ar partneri.
Vari teikt: «Zini, neesmu īsti pārliecināta(-s), vai starp mums viss ir kārtībā. Jūtos mazliet apdraudēta(-s), šaubīga(-s), jo tu toreiz pateici… (vai mini citu faktu, kas tev radījis aizdomas). Vai vari apstiprināt, ka viss ir labi un varam mierīgi dzīvot tālāk?» Svarīgākais šajā situācijā ir nevis «zāģēt» otru, bet paust savas izjūtas, cenšoties aizklauvēties līdz otra sirdij. Ja izdodas atklāti izrunāties, nav nekādas vajadzības sevi pazemot un līst otra virtuālajā dzīvē. Lai kas atklātos.
Turklāt telefona zvanu saraksts vai sarakste internetā tev sniegs informāciju pastarpināti. Ja ieraudzīsi ko tādu, kas tavas aizdomas apstiprinās, būsi šokā. Taču – ko tālāk? Situācija jāatrisina tik un tā. Jārunā ar partneri tik un tā, bet – vai esi gatava(-s) atzīt, ka skatījies otra saraksti? Ja sarunā partneris visu noliedz, bet tu zini, kā ir patiesībā, ko iesāksi? Uz spēles likta attiecību vai ģimenes nākotne, sapnis par kopīgo dzīvi. Nav viegli atzīties, ka skatījies partnera saraksti, un tas situāciju sarežģī vēl vairāk, jo izrunāties kļūst vēl grūtāk,» pārliecināta Kristīne Ašmane.
Raksts publicēts žurnālā Annas Psiholoģija 2017. gada 1. numurā.
