Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Šis kolēģis – gados vecāks par mani – ar savu ierasti mierpilno un stoicisko tēlu uz mani vērās divām padevīgi mīļām acīm. Vārds pa vārdam, cauršķeļot mulsuma mirkļus, es ātri sapratu, ka šī noteikti nebūs tā iepirkuma reize, kad papildināšu savu groziņu ar biezpiena sieriņiem un ziepēm, ko akūti vajadzēja nopirkt mājām.
Uz jautājumu, vai vēlos kādu glāzi vīna iedzert un pakavēt viens otram laiku, ja jau esam netīšām tikušies, spēju tikai nosarkt un, domās drudžaini pārcilājot tipiskos kur, kad, kāpēc, kā pie altāra teikt skaļu – jā, es vēlos.
Savu mašīnu atstāju stāvvietā un pārkāpu pāri viņa mašīnas slieksnim. Salonā smaržoja tieši tāpat kā darba liftā, kur pirms acumirkļa būtu braucis minētais kolēģis. Salda pirmā nots, kas piesaista manu uzmanību, bet tieši otrā mirkļa smarža mani ievelk savā burvībā kā akacī. Darbā garāmejot mēdzu neuzkrītoši ar degungalu vēl ķert pēdējās viņa smaržu notis, lai tikai ilgāk pakavētos fantāziju virpulī.
Šis ir cilvēks, kuram varētu uzvilkt kaut kartupeļu maisu, – viņš nebūs zaudējis ne miligramu sava valdzinošā spēka.
Diez vai viņš apzinās, cik liela ir viņa ietekme uz manu prātu šobrīd?
Un pār sieviešu prātiem vispār? Bez parakstiem zem firmu nosaukumiem un bankas konta izdrukām, bet ar savu vīrišķīgo veidolu?
Spilgta mašīnas salona gaisma piepilda salonu, un viņš nosēžas blakus ar tādu pārliecību, kāda varētu būt tikai vīrietim labākajos gados. Viņš, nesteidzīgi smaidot, nopēta manu seju un taujā pēc vietām, kur es vēlētos doties. Šķiet, patmīlīga bauda ieslīd viņa ķešā, redzot mani mazliet mulstam. Jūtu, ka arī viņš zina, ka šobrīd spēļu kāršu trumpji ir viņa pusē. Lai spētu kaut mazliet paturēt grožus savās rokās, norādu ceļu uz nesen būvētu skatutorni Pierīgā. Ceļam atvēlētās 30 minūtes pavadām visai laiski saspringtā gaisotnē. Esmu jau paspējusi normalizēt pulsu, tiesa, viņa skatieni manā virzienā veras ar tādu zemtekstu, kas liek pieslēgt manai pakrūtei tauriņu efektu.
Par laimi, spēju atklāt šai personai jaunus apvāršņus, jo viņš nav vēl paspējis būt šajā Latvijas nostūrī. Turot mani aiz rokas, viņš uzved mani torņa galā, uzmanīgi veroties, lai es krēslā nepakluptu. Torņa virsotnē skatam paveras tumšs padebesis vienā pusē un ombrē tehnikā gleznots – otrā. Zem kājām šalc egļu galotnes, un es pieeju pie torņa margas, lai vērtos klusumā. «Šī nav visai apmeklēta vieta,» saku un sajūtu rokas mani apvijam no mugurpuses. Ar degungalu atkal spēju noķert viņa reibinošās smaržas, kad viņa lūpas maigi pielīp manam kaklam. Es pazūdu procesā. Šī, lūk, ir tā vieta, kad saka – laiks neeksistē. Kājas ļimst pie katra maigā kodiena, ko viņš velta manam kaklam.
Izstiepjot dupsi viņam pretī, nešaubīgi saprotu, cik ļoti šobrīd patīku kolēģim. Kā saņēmis zaļo gaismu, viņš atdara manu jostu un manas bikses noslidina tik, lai netraucēti varētu man piekļūt klāt. Viņa elpa nodreb, tiklīdz viņa pirksti pieskaras manam klitoram, bet, sajūtot, cik mikla esmu, un ar pirkstiem novibrējot pa manām skanīgākajām notīm, noslīd arī viņa bikses…
Kolēģis piepilda mani ar neaprakstāmu baudu, tiklīdz Viņš ieslīd manī. Viņš rakstu ar lielo burtu acīm redzamu iemeslu pēc. Loceklis, asinīm pildīts, ieslīd manī, variējot starp milzīgu baudu un nelielām sāpēm. Tā ir tā zelta dzīsla, kurai jātrāpa, lai sievietē pamodinātu amazoni gultā. Pietiekami daudz, lai sajuktu mazliet prātā no baudas, bet tuč-tuč sāpju, lai neatslābtu un paturētu tevi pie saziņas. Viņš spēcīgiem grūdieniem beidz manī, ar vienu roku saspiežot manu kaklu.
Un tad es pamostos. Savā istabā. Pulkstenis ir nedaudz pāri sešiem no rīta. Draugs vēl saldi šņākuļo blakus. Mans uzbudinājuma stāvoklis manāmi norāda uz to, ka mans ķermenis alktin alkst pēc tā, ko zemapziņa atspoguļoja pirmīt. Gatavojot brokastis, mani nepamet dīcošā sirdsapziņa. Izstāstīt draugam nevar, un gluži svēta par to arī nejūtos. Vai krāpšanas cenrādi ieslēdz tikai pēc fiziska kontakta? Vai varbūt krāpšana ir tad, kad tava sirdsapziņa to tā nodēvē?
