Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kad sazinos ar Zitu pa tālruni, lai vienotos par interviju, viņa aicina vispirms piedalīties uguns rituālā. Atturīgi saku, ka labprāt tikai paskatītos. «Bet skatoties jau arī jūs piedalāties!» viņas vārdi skan mierinoši. Tomēr dzīvē viss ir citādi. Dzīvoklī Austrumu stilā iekārtotā istabā man sagatavota vieta, kur nosēsties, un jāizpilda daži nelieli uzdevumi.
«Šādu uguns rituālu katru dienu taisu jau trīs gadus. To man iemācīja vēdu skolotājs no Indijas,» paskaidro Zita un velk paralēles ar latviešu tradīcijām, jo latviešu valoda taču ietilpst indoeiropiešu valodu saimē! Uguns rituāls nāk no otrā gadu tūkstoša pirms mūsu ēras. «Kad šī kultūra nonāca Baltijas teritorijā, mums arī tika.»
Rituāls ietver gan skaņas terapiju – tiek skandētas vēdu mantras –, gan gaismas terapiju – skatāmies ugunī –, gan aromterapiju – no liesmām ziedotajām zālītēm un gī sviesta nāk smarža –, gan fizisko terapiju, jo, sēžot lotosa pozā, mugura jātur taisni. Tas sabalansē visas cilvēkā esošās enerģijas, nomierina prātu, palīdz koncentrēt uzmanību, uzlabo veselību.
Citi lasa
Zita šo trīs gadu laikā ne reizes nav nopietni slimojusi.
«Ja prāts ir sabalansēts, arī slimības un kaites klāt neķeras,» viņa saka. Pēc rituāla sajūta ir ļoti viegla un mierīga – tieši tāda, kā šajā trauksmainajā laikā vajadzīgs.
Uguns rituāla laikā Zita izmanto augu maisījumu no Indijas, bet var dedzināt arī vietējās zālītes. Tikai jāzina katras nozīme. Piemēram, kadiķim ir ņemoša enerģija – to var izmantot, ja vēlas atbrīvoties no slimībām. Tāpat svarīgi kadiķus pareizi izkaltēt, lai saglabātos ēteriskās eļļas un nebūtu vienkārši zāļu tēja. Šis ir mājas uguns rituāls, ko katrs taisa tikai sev, formulējot dvēseles patiesās vēlmes. Tas nemaz nav tik viegli, jo bez aiztures varam nosaukt lietas, ko negribam, taču tās, ko vēlamies… «Man arī tā bija,» atzīst Zita. Kad zini, ko gribi – veiksmīgas attiecības, nokārtotu eksāmenu, apziņas transformāciju, labu veselību vai jebko citu –, izliec zirnekļa tīklu un ej uz savu mērķi. Ja tajā iekrīt resurss, skaties, vai tas der tavu nolūku sasniegšanai. Ja ne, gaidi nākamo.
Vēlme izzināt pasauli
«Es jau bērnībā domāju – kā tā pasaule ir būvēta, vai tiešām ķermenis pēc nāves vienkārši tiek aprakts zemē un pēc tam nekā vairs nav? Tas ir neloģiski, spriedu. Sāku prašņāt tantītēm, vecaimammai. Viņas tikai teica, ka Dieviņš ir debesīs, bet nemācēja lāgā izskaidrot. Man tā neder! Man vajag zināt, kas lācītim vēderā, no kurienes kājas aug. Izlasīju pasaku grāmatas, izrakāju visas bibliotēkas, nekur neatradu informāciju par pasaules uzbūvi un uz laiku likos mierā.
Pienāca studiju gadi, palēnām sākās atmoda. Tolaik bija modē Omskas trijstūris – anomālās zonas pētniecība. Tā bija vienīgā literatūra, ko atradu par tēmu, kas mani interesēja. Interneta tolaik vēl nebija. Kad Latvijā ienāca ezoteriskā literatūra, pirmais, ko lasīju, bija Karlosa Kastaņedas desmit sējumi par citu realitāti, kā arī Aleksandra Kļizovska grāmata Jaunā laikmeta pasaules izpratnes pamati. Viss toreiz bija tikai krievu valodā. Cik es biju laimīga, kad beidzot sapratu, kā enerģija strādā!»
Taču Zita nav kristietības noliedzēja. Pati 15 gadu bijusi pareizticībā. «Reliģija dod disciplīnu. Cilvēks iet uz baznīcu, uz grēksūdzi. Bet es taču nevaru baķuškam teikt, ka nodarbojos ar jogu! Zinu, ka baznīca to uzskata par sātanismu, ka tas ir grēks, bet es tajā nesaskatīju loģiku. Kas tur slikts, ja ķermeni kustinu un nomierinu prātu ar elpošanu un meditācijām? Galvā, čiekurveida dziedzerī, atrodas mazi kristāliņi, kas noteiktos apstākļos sāk šķidrumā peldēt, un pamostas hormons dopamīns, kas rada kaifa sajūtu. Tad kāpēc šņabis ir jādzer, ja var jogu un Jagju, vēdisko uguns rituālu, praktizēt?
Esmu diezgan daudz naudas atdevusi par savu izglītību.
Sākumā nevar zināt, kurš tikai grib pelnīt, bet nedod īstās, īpaši garīgās, zināšanas. Viss pašam jāpārbauda, kas strādā, kas atbilst patiesībai.
Savu īsto un pēdējo garīgo Skolotāju satiku internetā pirms trim gadiem. Izveidojās tāda patiesa un piepildīta saikne. Sazināmies gandrīz katru dienu, ar moderno tehnoloģiju palīdzību notiek lekcijas un mācības. Bērnībā man bija grāmata Indija krievu valodā ar melnbaltām bildēm. Bieži skatījos un domāju: tur man vajag, tur es braukšu. Tagad zinu, ka Indijā ir manas vēdiskās saknes. Kad robežas atvērs, es būšu tur.
Cilvēki bieži neatšķir, kas ir hinduisms un kas ir Sanatana Dharma jeb Dieva likumu ievērošana, kas ir reliģija un kas ir garīgums. Hinduisms ir reliģija, kur ir daudz feika – figūriņas, mistiski stāsti, dieva statusa piešķiršana cilvēkiem. Sanatana Dharma latviski būtu – dzīvošana pēc dabas likumiem, un tās jau ir īstas zināšanas. To nes arī latviešu tautas kultūra.
Manu uguntiņu šad tad apsmej, ja ielieku feisbukā kopā ar tautasdziesmu. Ja šašliki ceptos, vistu līķi kūpinātos, tad viss būtu normāli… Bet tu taču esi latvietis, no indoeiropiešu kultūrvalodu saimes nācis, tikai te inkarnējies. Tās ir mūsu saknes! Domāju, ka vēdiskā zināšana ir jāapgūst katram. Varbūt kādu baida tas termins. Bet tā ir viedā zināšana, gudrība, dzīvesziņa, psiholoģija un pedagoģija, kas balstīta uz universālām zināšanām.»
Iespēja ietekmēt likteni
Viens no četru vēdu atzarojumiem ir astroloģija – Jyotish, kas tulkojumā nozīmē – zinātne par gaismu. Jaunībā Zita mācījusies rietumu astroloģiju, pirms laika pie Ata Zariņa vēdisko astroloģiju, bet tagad turpina to apgūt pie sava Indijas Skolotāja. Viņa uzskata, ka arī no šīm zināšanām nav jābaidās, ka nav grēks mēģināt ieskatīties nākotnē, lai sagatavotos gaidāmajam, uzzinātu savus talantus un arī jomas, kurās veiksmes jeb labās karmas pietrūkst.
«Cilvēks piedzimt brīdī, kad planētas atrodas noteiktā stāvoklī. Katrai ir sava enerģija, funkcija kosmosā, tās savā starpā rezonē. Saule, piemēram, atbild par dvēseli, Mēness – par prātu, Jupiters nes laimi, veiksmi, labklājību, labu karmu. Saturns kūrē spēju ievērot askēzi, disciplīnu, kārtību, sistēmu. Tas viss veido nospiedumu apziņā.
Cilvēks ir kā marionete, kas pakļaujas kosmosa enerģijām. Ja zināšanu nav, peld, kā pagadās. Bet – kas zināja, tam bij’ viegli! Astroloģija ir jāzina, lai dzīvi padarītu sev ērtu. Skolotājs teica, ka septiņdesmit procenti mūsu dzīvē notiek tā, kā nolemts, bet trīsdesmit varam ietekmēt paši. Tas ir daudz – ja tev ir paredzēts nocirst roku, varbūt ievainosi tikai pirkstiņu. Man, piemēram, horoskopā parādās, ka karmiski ir tendence izdarīt nepareizo izvēli. To pierāda pavisam vienkāršas lietas. Ja nopērku augļus, vienmēr kāds būs iepuvis. Zinot savu vājo punktu, kļūstu uzmanīga un veikalā katru pētu no visām pusēm. Pieņemot lēmumus, izsveru visus par un pret, variantu A, B, C.
Reizēm cilvēki izdara kļūdas, un piecdesmit, sešdesmit gadu vecumā attopas: dzīve aizrit kopā ar cilvēku, kas mani nesaprot un ar kuru nav nekā kopēja.
Mūsdienās vairāk par divdesmit gadiem retais nodzīvo kopā, jo bieži neizvēlas būt kopā ar dvēseles radinieku, bet ar to, kurš gadījies ceļā. Arī te astroloģija palīdz – paskaties puiša vai meitenes karti, redzi vājās, stiprās puses, saderību, ko kopā darīsiet, kad kaisle beigsies, vai būs kopīgs mērķis. Ja vienam biļete ir Liepāja–Rīga, otram Liepāja–Deli, kopā nekas nevar sanākt. Aizbrauc līdz Grobiņai, un tālāk ceļi šķiras. Viens brauc uz Deli, otrs – uz Rīgu. Latviešiem senos laikos bija krīvi, kas redzēja, kurš pāris der kopā.
Ir jāsaprot, kam partneri gribi. Kaut kas kopā jārada. Bērni, ģimene nav mērķis, bet dzīves sastāvdaļa. Mērķis ir garīgā attīstība, dzīvošana saskaņā ar Dieva likumiem. Esi izdarījis kļūdu, izlabo un ej tālāk. Mans Skolotājs saka – pēc horoskopa pusei cilvēku nemaz nevajadzētu veidot ne attiecības, ne ģimeni, bet kalpot sabiedrībai. Sievietēm, kurām nevar būt bērnu, nevajadzētu uztraukties. Kur rakstīts, ka visām vajag? Ja tomēr ļoti gribas, paņem no bērnunama, bet skaties horoskopu – lai zināms dzimšanas laiks. Tomēr ir arī sievietes, kuras karmiski bērnus nopelnījušas, bet viņu vājie punkti liktenī atbild par to, ka nevar vai negrib tos audzināt.»
No sporta uz deju
«Arī dejas ceļš ir tādā virzienā, kā notiek planētu kustība – pretēji pulksteņrādītāja kustības virzienam,» salīdzina Zita. «Dejas un vispār mākslas galvenā funkcija ir kalpošana Dievam. Bet, redzot mūsdienu mākslas darbus, brīžiem liekas, ka triumfē feiks. Mākslinieki ar saviem darbiem paši sevi terapeitē uz citu nervu rēķina. Lielākā daļa zīmē pārgrieztas sejas, asiņu plūdus, kaulus, milzīga formāta ķēpājumus uz balta fona.
Kas skan radio? Tur pļērc neadekvāti dziedātāji. Jebkurā lielveikalā ir uzbāzīga mūzika, kas neļauj smadzenēm darboties pilnvērtīgi. Man mājās vispār nav nekādas mūzikas, ir klusums. Latviešu deju svētkos bērni reiz izdejoja vārītus makaronus. Protams, tas ir radoši, forši, bet tā nav vieta, kur tas jādara. Ja filozofiski skatās, tautasdejas ir rituāls. Nejauciet tur iekšā vārītus makaronus! Jauniešiem, protams, patīk, bet tad jārīko citi svētki, arī tāpat stadionā.»
Mazotnē Zita bija ļoti kustīgs bērns. Mamma saka: aiziesim uz veikalu. Kamēr gatavojas, skatās pa logu – meitēns jau laukā, kājas gaisā, staigā uz rokām, ritentiņus met. Taču, kā jau daudzi vecāki, arī viņa gribēja bērnā piepildīt savas nerealizētās vēlmes un aizveda Zitu uz mūzikas skolu. «Bet es taču nevaru sēdēt statiski pie klavierēm!» dejotāja ar smaidu saka.
«Tēta abas māsas bija mākslas vingrotājas, līdz ar to pazīstama leģendārā trenere Ausma Leimane. Kad mācījos otrajā klasītē, māmiņa piekrita aizvest mani uz sporta skolu. Mākslas vingrošanā man patika dejas elements, artisms, šarms, bet nepatika dzīšanās pēc rezultātiem. Tā es no lielā sporta meistara titula un Latvijas izlases pārgāju uz aerobiku un deju. Esmu mācījusies Sporta pedagoģijas akadēmijā. Biju aerobikas instruktore, republikas čempione sporta aerobikā, bet pēc tam – mugura bija beigta. 1998. gadā kļuvu par Latvijas Miss Aerobiku. Toreiz balvā bija ceļojums. Man prasīja, uz kurieni gribu. Teicu – aizbraukt uz Parīzi un nomirt! Tā es tiku uz Parīzi.»
Ikdienā Zita Liepājas Universitātē māca dejas vēsturi, klasisko deju, dejas improvizāciju, laikmetīgo deju, jogu, vada deju studiju Arabeska un pasniedz dažādu stilu dejas. Māca gan bērnus, sākot no četru gadu vecuma, gan seniorus. «Vienam vajag aerobiku, vienam vajag trenažieru zāli, vienam vajag dejas dvēselei. Viņi nāk pie manis. Ir skaistas sieviešu dejas Austrumu jeb orientālajā manierē, bet es nelieku uzsvaru uz arābisko. Izmantoju mūziku bez vokāla, citādi cilvēkiem veidojas kroplīga asociāciju ķēde ar politiku, ar terorismu. Bet tam nekāda sakara ne ar politiku, ne parandžām un Taleban režīmu! Daudzi baidās pie manis nākt, jo skolotāja ir mazliet neordināra,» viņa atzīst. «Bet es esmu ļoti komunikabla, varu atrast kopīgu valodu ar jebkuru.
Man tikai nepatīk, ja māna, psiholoģiski iedur nazi mugurā. Kolīdz cilvēks labojas, esmu gatava viņu pieņemt atpakaļ.»
Bērni sākumā dejo pie mūzikas, kas viņiem saistās ar multfilmām un tikai vēlāk iepazīst dažādu tautu kultūru. «Viņiem arī smadzenes ir saindētas ar betmeņiem, teletūbijiem un dienvidparkiem. Bet tas viss jāpiedzīvo, lai saprastu, kas ir īsts un kas ne. Ja ir intelekts, tas visu glābj. Ja intelekta nav, cilvēks nodzīvo dzīvi primitīvi – ēd, dzer, iet uz tualeti, nomirst –, bet to var attīstīt. Nekad nebūs Alcheimera slimības, ja mācīsies valodas – tad vesels kosmoss smadzenēs notiek, neironu saķeres, bioķīmiski procesi… Tāpat arī pasaules kultūru deju apguve palīdz. Es nepieķeros vienam konkrētam stilam, citādi kļūst ļoti rigida psihe. Jā, meistarība aug, bet zaudē psihes plastiku – lokanību, uz acīm ir kā klapes zirgam, redzi tikai, piemēram, savas Austrumu dejas vai flamenko. Ir labi, ja var dažādi kustēties, runāt dažādās valodās, dziedāt džezu un visu ko citu. Dvēsele top bagāta!»
Sarunas ar leģendu
Kad 2006. gadā Zita uzzināja, ka Latvijā ieradusies izcilā latviešu dejotāja un horeogrāfe Vija Vētra, viņa aizbrauca uz Vētras vadītajiem kursiem Ogrē. «Ieraudzīju viņu sēžam kafejnīcā. Mums uzreiz bija saikne, acīmredzot no iepriekšējām dzīvēm. Vēlāk skatījos horoskopā – mums ir diezgan liels konekts. Viņa ir dvēseliski bagāts, ļoti inteliģents cilvēks. Daudz esam runājušas par to, vai ir vērts nodzīvot garu mūžu.
Viņa man teica: «Esmu viena kā koks. Man ir bijusi ļoti bagāta dzīve, bet esmu par to maksājusi ar to, ka man nav ģimenes, ka man nav bērnu. Visu dzīvi esmu atdevusi savai tautai un mākslai. Dejas mākslai un filozofijai.» Viņā ir milzīgs viedums, kas izveidojies dzīves laikā un ko viņa nodod tālāk. Ja ar to var kalpot un būt kādam vajadzīga, ir vērts dzīvot simts gadus. No viņas var mācīties arī attieksmi pret vecumu. Viņai tā patīk teikt – man ir deviņdesmit septiņi gadi.»
Zitai pašai ir piecdesmit trīs, un viņa mierīgi nosēž taisnu muguru uz grīdas vairāk nekā stundu. «Tas ir ieradums. Vajag tikai gribēt un saprast, kāpēc to vajag. Pirmajā dienā nosēdēsi piecas sekundes, nākamajā sešas, trīssimt sešdesmit piektajā dienā – trīssimt septiņdesmit sekundes. Divdesmit vienas dienas laikā veidojas jebkurš ieradums: ēst, dzert, sēdēt, pīpēt, ar jogu nodarboties, mantras skaitīt. To nosaka dažādi procesi, kas notiek smadzenēs un ķermenī. No ieraduma veidojas raksturs, no tā – liktenis jeb karma. Un vēl vajag prānu – dzīvības enerģiju. Tai ziņā jābūt egoistiskiem. Jāizvēlas uzturēties tādu cilvēku sabiedrībā, kam ir kvalitatīva prāna, laba karma, jo notiek enerģijas apmaiņa.»
Mainās apziņa, mainās uzturs
Zita jau desmit gadu ir veģetāriete. Tam ir savs labums – pārtikas produkti ātri sagremojas un pārstrādājas, mainījies raksturs, vairs nav agresijas, viņa uzskaita. «Kāpēc lai es ēstu līķus un bojātu savu ķermeni, apziņu? Iedomājieties, kā zvēru moka, kad viņš mirst, kā viņš brēc! Viņš taču grib dzīvot, viņam ir instinkts, emocijas. Augs dabīgi ziedojas, ābolītis nokrīt no koka – vai nu zemei atdošos, vai kādam kuņģī tikšu.
Kad bērnībā laukos ieraudzīju aitiņām nocirstās galvas, ak Dievs, kā es raudāju! Bet pieaugušie lika ēst gaļu, ēdu arī, nedomājot par to. Vēlāk no tās atsacījos, tad atkal atsāku. Ar ko esi kopā, tā paradumus pieņem. Fizikā kādreiz skolotājs mums rādīja savienoto trauku principu. Tāpat ir dzīvē.
Ja vienam ir laba karma, otram slikta, tās izlīdzinās, kad šie cilvēki saiet kopā.
Kam bija nauda, tam paliek mazāk. Kam nebija, kļūst vairāk uz otra rēķina. Tas pats attiecas uz enerģiju, veselību.
Taču nevajag speciāli neēst gaļu, kaut gan gribas. Kad mainīsies apziņa, mainīsies arī ēšanas ieradumi. Olbaltumvielu ir pietiekami daudz visos citos produktos – sēklās, zirņos, pupās, lēcās, piena produktos. Viss dabā ir atrodams. »
«Tas viss ir mans dzīvesstils, tā esmu es,» noslēgumā saka Zita. «Man tā zināšana dod zināmu sirdsmieru, jo zinu, kāpēc kaut kas notiek. Man nekad nav panikas. Protams, ir stress, grūti brīži, naudiņas nav, bet tuneļa galā vienmēr ir gaisma. Nevar visu laiku būt slikti. Arī Otrais pasaules karš beidzās un kādu mirkli bija labi. Cilvēkam ļauj ieelpot, un tad atkal pabāž galvu zem ūdens. Ar vēdiskās astroloģijas palīdzību to var prognozēt. Tā ir dzīve! Es vairs nezinu, kā tas ir – tagad ar jogu nodarbošos un tagad vairs ne. Es tanī dzīvoju.»
