Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Konsultē Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas klīnikas ārsts psihoterapeits un psihosomatologs Dr. ARTŪRS MIKSONS.
Mūžu dzīvo, mūžu mācies
Šodien topā ir dažādas meistarklases – tu mācies gleznot, cept kūkas, gatavot sapņu ķērājus, taču tikpat svarīgas iemaņas ir iemācīties civilizēti šķirties. «Ko?!» – tu vaicā, ja tev tas nešķiet aktuāli, jo attiecībās viss ir lieliski. Taču nesteidzies – šīs zināšanas noderēs ne tikai šķiroties, bet arī citās situācijās, kad bērns izjūt zaudējumu – piemēram, sastrīdoties ar draugiem, zaudējot vecvecākus, mīļo suni… Šķiršanās, laikā būtiski ir zināt, kā mazināt psiholoģisko traumu bērnam.
Viss mainīsies
Parasti šķiršanās ir ilgs process, kas noticis pakāpeniski, problēmai samilstot tik lielai, ka eksplozija ir neizbēgama. Līdz ar to bērns jau līdz pašai svarīgajai sarunai ir jutis daudz pārmaiņu – mamma un tētis strīdas, kāds no vecākiem retāk nāk mājās, pieaugušie viens otru pārstāj saukt mīļvārdiņos, bet nomaina tos pret sulīgākiem vārdiem… Tāpēc brīdī, kad jūs ar vīru esat nolēmuši apsēsties uz dīvāna, lai pateiktu finālslēdzienu – «Mēs šķiramies!», bērnam tas nav jaunums.
Vecāku šķiršanās bērnam ir viņa mazās ideālās pasaulītes sabrukšana – vienalga, vai viņš to apzinās vai ne.
Taču, lai arī bērni nereti slēpjas aiz skaļiem saukļiem «Es gribu, lai jūs šķiraties!», jo viņa prātā tas tiešām būtu risinājums, šie vārdi nenozīmē, ka bērns ir gatavs emocijām, kas viņu sagaida. Pat apspiestām! Jā, ārēji viņš pauž piekrišanu vai pat atbalstu šķiršanās procesam, jo to saka viņa izdzīvošanas instinkti – lai tik ātrāk viss beigtos un iestātos miers. Tomēr vecāku šķiršanās bērnam ir viņa mazās ideālās pasaulītes sabrukšana – vienalga, vai viņš to apzinās vai ne. Viss mainīsies, un neviens nezina, kā.
Septiņreiz apdomā, vienreiz – griez
Domājot par to, kā šķiršanos uztvers bērns, jāatceras, ka arī abu vecāku jūtas ir spēcīgas un grūti kontrolējamas. Tomēr, neskatoties uz to, viņi ir atbildīgi, kā šo situāciju atrisināt bērna acīs. Vēl kas jāiegaumē – nepārsteigties. Proti – nepārdomāti nepateikt bērnam par šķiršanos, ja lēmums var mainīties.
Protams, ļoti labi, ja attiecības atrisinājušās, bet jāpiedomā pie tā, lai bērns netiktu lieki traumēts. Sekas tam var būt tādas, ka turpmāk bērns būs satraukts, ka šķiršanās var atkārtoties un šoreiz notikt pa īstam, – tas var radīt lielu iekšējo trauksmi, neskaidrības, dusmu un baiļu sajūtu. Tas var ietekmēt bērna uzvedību, centienus radīt vienmēr kļūt par vecāku samierinātāju un ģimenes harmonijas stabilizētāju (viņaprāt).
Bērna pasaulē iestājas haoss, jo viņa dabiskā vēlme vienmēr būs, lai vecāki ir kopā. Atvase tik ļoti nevēlas šķiršanos, ka turpmāk dzīvos, no tās it kā cenšoties izvairīties, nesaprazdams, ka viņš to nespēj ietekmēt. Savukārt, ja tomēr vecāki kaut kad izšķirsies – neapzināti vainos sevi, ka neizdevās viņus saturēt kopā.
Bērniem vajadzīgs skaidrojums
Tāpēc, ja pēc neapdomātas sarunas ar bērnu par šķiršanos tomēr esat atraduši ceļu atpakaļ viens pie otra, bērnam noteikti jāpasaka: «Jā, tāda situācija bija, mums bija nesaskaņas, taču tagad mēs esam atraduši veidu, kā nokārtot mūsu attiecības. Bet tev jāzina – tas nav un nebija saistīts ar tevi.»
Vecāku kļūda ir tā, ka viņi izdomā bērna vietā, ko viņš saprot. Ja tas ir trīsgadnieks, tad viņi nospriež: «Nav jēgas viņam neko skaidrot, jo viņš neko nesaprot.» Savukārt, ja tas ir trīspadsmitgadnieks, saka tā: «Viņš jau visu saprot pats…» Tipiska kļūda! Bērnam skaidrojums ir ļoti vajadzīgs, citādi katrs uz situāciju skatās ar savu redzējumu, kas dažādu iemeslu dēļ var būt smagi izkropļots. Kā pasakā par Sniega karalieni, kur Kajs ar stikla gabalu acī visu redzēja ne tā, kā bija realitātē.
Mamma vienmēr paliks mamma, un tētis paliks tētis, jo no vecāka statusa nav iespējams izšķirties.
Kurš no kura šķiras?
Brīdī, kad smagā saruna vairs nav atliekama un bērnam jāpasaka par šķiršanos, ļoti svarīgi sanākt visiem kopā – sliktākajā gadījumā katrs vecāks ar bērnu runā atsevišķi. Šādā gadījumā būtiski abiem vienoties par to, ko viņi teiks. Ja viens stāsta savu šķiršanās versiju, bet otrs savu, bērnam tas rada neizpratni un trauksmi. Tas it kā mudina nostāties kāda pusē, un no tā gan noteikti vajadzētu izvairīties.
Tas, ko bērns savām acīm redz – šķiras mana mamma un tētis, lai gan patiesībā taču šķiras vīrs un sieva. Mamma vienmēr paliks mamma, un tētis paliks tētis, jo no vecāka statusa nav iespējams izšķirties.
Svarīgākais teikums
Bērnam ļoti svarīgi ir skaļi un skaidri dzirdēt vārdus: «Mums abiem ir problēmas, mēs šķiramies un kopā vairs nedzīvosim, bet tas nav saistīts ar tevi.» Jāizskaidro, ka tam nav nekāda sakara ar to, kā bērns uzvedas, mācās, kā runā vai kāds viņš ir.
Jānorāda, ka problēmas ir tikai vecāku starpā, viņu attiecībās, kurās bērns nav iesaistīts.
Pat ja ir grūti pateikt šo teikumu – tas liekas samāksloti vai uzspiesti –, tas jums, vecākiem, ir jāpasaka, pretējā gadījumā bērns nevar zināt, kas notiek, – viņš nelasa domas. Bez mutiskiem apliecinājumiem bērnam ir iespēja tikai vērot – vecāki retāk ir kopā, kāds no vecākiem nenakšņo mājās –, bet viņam nav skaidrojuma. Tad sākas minējumi. Vai tas ir īslaicīgi?… Vai turpmāk tā būs vienmēr?… Vai es kaut ko esmu izdarījis?… Jā, es taču toreiz biju tik dusmīgs uz mammu… Variāciju galvā ir miljoniem, un pastāv risks, ka bērns šajās iedomās sāk dzīvot un ticēt tām.
Neliec bērnam tevi glābt
Ļoti bieži bērni automātiski uzņemas glābējlomu, bet tikai ar vienu nosacījumu – ja viņš redzēs, ka ir, ko glābt. Ja mamma visu laiku raud, ja tētis grimst skumjās, bet nepaskaidro bērnam, par ko. Bērns sev iedod neapzinātu uzdevumu – glābt savu vēl atlikušo mīļāko vecāku, ar ko dzīvo kopā. Tas noteikti nav pieļaujams.
Diemžēl tā mēdz notikt, ka bērni 12 gados jau ieņem vecāku lomu – uzņemas rūpes par brāļiem, māsām, un reizēm arī par pašiem vecākiem.
Tāpat nav pieļaujams, ka vecāki bērnam uzdod tam neparedzētus jautājumus – pie kura no mums tu gribi dzīvot? Ko mums tagad darīt? Kā tev šķiet, vai esam pieņēmuši pareizo lēmumu? Vai tu arī gribi, lai šķiramies? Bērnam tādi lēmumi nav jāpieņem. Tā ir vecāku atbildība izlemt – pie kā bērns dzīvos, kā viņi turpmāk dalīs finanses, risinās dažādus ar skolu, interešu pulciņiem un citus tamlīdzīgus ar menedžmentu saistītus jautājumus. Diemžēl tā mēdz notikt, ka bērni divpadsmit gados jau ieņem vecāku lomu – uzņemas rūpes par brāļiem, māsām, un reizēm arī par pašiem vecākiem.
Meklē palīdzību
Šis ir ļoti svarīgs brīdis, ko vecākiem nevajadzētu palaist garām, – sajust, ka «netieku galā». Kad tev sāp mugura, kāja, zobs, tad taču tu vērsies pie ārsta. Tieši tāpat jārīkojas, ja netiec galā ar zaudējuma emocijām, – ir jāvēršas pie speciālista, psihoterapeita vai psihiatra, pēc palīdzības.
Tas nenozīmē, ka tā būs ilgtermiņa terapija, bet svarīgākais ir atnākt izrunāties, lai bērnam noņemtu šo lomu būt par vecāku.
Turklāt pēc tam svarīga ir atklāta saruna: «Piedod, ka tev bija jāuzņemas mana loma, tagad tu vari atkal darīt savas lietas. Turpmāk par visu parūpēšos es.» Ņem vērā, ka bērns šo lomu neatlaidīs vienas dienas laikā, tas ir pakāpenisks process. Sekas tam, ka viņš pāragri uzņēmies vecāku lomai, ir tādas, ka bērns dzīvē nespēj sevi likt pirmajā vietā – viņš izaugot vienmēr rūpēsies par visiem citiem, izņemot sevi, un rezultāts var būt izdegšana, veģetatīvā distonija un citas problēmas.
Iestrēgušās sēras
Dažreiz šķiršanās (zaudējuma) procesā viens no vecākiem var iestrēgt vienā no sērošanas posmiem, piemēram, dusmu stadijā. Tas izpaužas kā agresivitāte pret pilnīgi visu, kurā ir saprotams, ka abi pieaugušie viens otru vaino un pat apsaukā. Ja to nav iespējams darīt aci pret aci, tad negācijas diemžēl tiek novadītas caur bērnu.
«Tavs tēvs ir īsts cūka! Neej tikai viņa pēdās!» vai «Tu esi tāda pati neveiksminiece kā tava māte!» Bērnam šādas lietas nebūtu jādzird.
Sērošanas procesā iesaistīti visi – abi vecāki (arī tas, kurš pats vēlējās aiziet) un bērni, turklāt katram tas notiek dažādās izpausmēs, tāpēc tas ir vēl sarežģītāk.
Parādi visas emocijas
Tas, ko vecākiem būtu ieteicams darīt šādā situācijā, rādīt piemēru par savām emocijām – ka patiesībā jau tu izjūti ne tikai dusmas un naidu, bet ka ir arī skumjas, vientulība, garlaicība un ka esi vienkārši bēdīga. Ja bērnam šo daļu neparāda, turklāt ar savu agresiju cenšas bērnu padarīt par sabiedroto (gandrīz kā karā), tad bērns izjūt neizpratni. Viņš jūt, ka viņam pietrūkst aizgājušā vecāka, un rodas iekšējs jautājums: «Ja mamma tikai dusmojas, bet es skumstu, tad ar mani kaut kas nav kārtībā?»
Nostādot bērnu pret otru vecāku, sekas tam ir noskaņošanās pret otru dzimumu arī turpmākajā dzīvē, kas savukārt traucē veidot veselīgas attiecības nākotnē.
Tāpēc parādi, ka tev arī sāp, nevis tikai atklāj agresiju visā tās krāšņumā, un neiesaisti tajā bērnu. Tev jānodala savas emocijas no tām, ko jūt bērns. Nereti ir absurdas situācijas, kad bērns pat tiek vainots par to, ka viņš mīl otru vecāku, – tā tam nevajadzētu notikt.
Vājais punkts ķermenī
Kas tad notiek ar bērnu? Esam pieraduši domāt, ka bērns pārdzīvojumus izrādīs ar sliktu uzvedību – sliktām sekmēm skolā, agresivitāti, visatļautību – vai, tieši pretēji, noslēgsies sevī un neko neizpaudīs. Tomēr ne vienmēr tas tiks ziņots caur uzvedību, bieži par to vēsta psihosomatiskās saslimšanas – regulāras galvassāpes, vēdersāpes, muguras sāpes, kuņģa un zarnu trakta traucējumi, dažādas ādas problēmas. Esi vērīga!
Šķiršanās izsērošanas posmi
- Noliegums.
- Dusmas.
- Kaulēšanās.
- Depresīvā jeb skumju stadija.
- Pieņemšana un samierināšanās.
