Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Konsultē Ilona Buša, ģimenes psihoterapijas speciāliste.
Dzīvojam laikā, kad, pateicoties zinātnes un medicīnas sasniegumiem, cilvēki dzīvo ilgāk nekā iepriekšējās paaudzēs, un protams, vēlamies, lai mūsu vecāki būtu aktīvi un kustīgi, lai nezaudētu prieku par dzīvi līdz pat pēdējam elpas vilcienam. Bet, ja gluži tā nenotiek, esam gatavi pieslēgties un palīdzēt. Mamma vairs negrib kustēties? Uzdāvināšu nūjas – lai sāk nūjot! Mamma arvien vairāk no visiem noslēdzas? Re, mūsu pašvaldībā aktīvi darbojas seniori, arī mamma noteikti varētu atrast kādu pulciņu, kas viņai interesē!
Kāpēc mums ir tik svarīgi iesaistīties un mēģināt kaut ko darīt, lai vecāki turpinātu būt aktīvi un dzīvespriecīgi? «Ja atbildam pēc būtības – mēs, pieaugušie bērni, spoguļojamies savos vecākos, tāpēc mums ir svarīgi, lai mamma un tētis turpina dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Ja kāds no vecākiem sāk sliktāk dzirdēt, ja atmiņa pasliktinās un gaita kļūst lēnāka, ja viņi īsti vairs neko nevēlas, tad ierunājas mūsu bailes, – iedegas trauksmes poga par mūsu pašu novecošanu un aiziešanu no šīs pasaules. Bet, ja mamma un tētis ir žirgti un darbīgi, mums ir sajūta – tas nenotiks,» uzsver ģimenes psihoterapijas speciāliste Ilona Buša.
Ir dabiski, ka mums negribas redzēt savus vecākus sanīkušus un noslēgušos, jo tad uzreiz piezogas vainas izjūta.
Tātad es neesmu pietiekami labs bērns saviem vecākiem, ja viņi kļuvuši tādi…
«Mums šķiet, ka tikai ar savu mīlestību un rūpēm vien varam ietekmēt vecāku veselību, drošību un pat dzīvību, bet tā jau tas nenotiek. Ja mamma saka: «Lieciet mani mierā, dzīvojiet laimīgi savu dzīvi, un tad man būs labi!» – protams, rodas grūti pārvarama bezspēcība. Bet varbūt tas ir jāpieņem un par to nav jāiet karot?»
Kas vairs ir mana dzīve?
Novecošana vienmēr cilvēkā izraisa diametrāli pretējas izjūtas. No vienas puses, novecot – piedzīvot savas vecumdienas – ir laime, ne visiem tas ir lemts. No otras puses, mēs taču apzināmies, ka novecošana ved nekur citur kā uz dzīves beigām. «Jautājums ir – kā katrs cilvēks tiek galā ar vecuma krīzi, kas ir ļoti dabiska. Nesaprast, ka es nomiršu, vairs nav iespējams,» saka Ilona Buša. Viņa uzver – tas, kas novecojot notiek citā cilvēkā, no malas raugoties, var šķist arī nesaprotami. Piemēram, cilvēks noslēdzas, pārstāj darīt kaut ko, ko ar prieku darījis agrāk, nevēlas vairs satikties ar citiem, pat ne ar ģimenes locekļiem. «Diemžēl ar šīm izjūtām nav pieņemts sociāli dalīties, stāstīt, par to, kā notiek novecošana, un te arī parādās robežšķirtne starp pieaugušajiem bērniem, kas vēl ir tikai pusmūžā, un vecākiem, kuri ir daudz tuvāk vecumam. Tāpēc bērniem ir vēl jo grūtāk to emocionāli saprast. Viņi tikai redz, ka viss mainās. Tas ir līdzīgi kā ar bērnu pusaudzi: nupat vēl bija tik jauks, bet pēkšņi kļuvis lecīgs vai nerunīgs, un šķiet – es vairs nepazīstu savu bērnu. Taču vecumā noslēgšanās var būt arī ļoti jēgpilna, jo cilvēks nevar nedomāt par nāvi, pat ja viņš par to speciāli nedomā. Bet ar ko tu par to runāsi? Par to, ka tev bail palikt uz gultas, palikt bērniem par nastu… Šīs bailes ļoti sastindzina, un nav scenārija, kā no tām atbrīvoties,» skaidro Ilona Buša.
Varētu likties, ka var taču par to runāt ar saviem vienaudžiem, taču var gadīties, ka šajās sarunās iet vaļā vēl skumjākas notis – tiek skaitīti kritušie un tie, kas vēl kritīs. Un beigās cilvēks aizdomājas pats par sevi un jūtas vēl vairāk savārdzis…
«Šajā brīdī cilvēkam ir arī jāatbild uz jautājumu – kas tagad ir mana dzīve? Mazbērni vairs nav uz pulciņiem jāvadā, viņi ir izauguši, dārziņu var kopt, bet var arī nekopt, uz teātri var iet un var neiet… Tad kas vairs ir mana dzīve? Katrs cilvēks cauri savai krīzei iet citādi – kāds joprojām paliek sabiedriski aktīvs, bet kāds noslēdzas, un tas vēl nav pamats izmisumam.»
Bet ko darīt bērniem?
Redzot, kā mamma vai tētis noslēdzas, protams, mēs raizējamies. Mēs uztraucamies par viņu klusēšanu, baidāmies, ka viņi jūtas bēdīgi vai vientuļi.
«Mums jārēķinās, ka varbūt tas vecais cilvēks gribētu pateikt: liec taču man vienreiz svētu mieru un ļauj man vienkārši dzīvot! Taču viņš arī baidās aizvainot savu pieaugušo bērnu. Tāpēc runāšana ne vienmēr ir zelts, ieteicamāk ir nevis nemitīgi atkārtot, sak, mammu, tu nevari tikai skatīties savus seriālus, tev vajag vairāk kustēties, par kaut ko interesēties, bet – jēgpilni darīt kopā ar vecākiem,» norāda Ilona Buša.
Svarīgi atcerēties, ka šajā vecumā vecāki mums vairs nepieder, kā tas bija bērnībā, un mēs arī neesam eksaminācijas komisija, kas tagad novērtēs – šitā ir labi, šitā dari! Vai – šis tev neder, tev vajag vairāk staigāt!
Mums un vecākiem var būt pavisam atšķirīgi kritēriji tam, kas ir jēgpilna aktivitāte.
Kā tad izpaust savas rūpes? Kā pavadīt jēgpilni laiku kopā? Ilona Buša saka: «Būtu labi pajautāt. Un nevis – ko tu gribi darīt, bet kā tu gribi? Līdz ar novecošanu pavājinās kognitīvās spējas, bieži aizmirstas tas, kas tikko izdomāts, un stress ir no tā vien, ka vairs nespēj atcerēties, kas tev bija padomā. Tāpēc labi vienmēr teikt – mēs varētu kaut ko kopā padarīt, bet kā tu gribētu? Kad tu gribētu? Vai tā tev būs labi? Tie ir jautājumi, uz kuriem var atbildēt. Vai tu gribētu tā vai šitā? Un ne vienmēr jādara uzreiz. Varbūt mamma atcerēsies tavu piedāvājumu un pēc trim mēnešiem atgādinās: tu teici, ka mēs varētu kopā kaut ko padarīt, un es iedomājos – kā tas būtu, ja mēs kopā aizbrauktu uz veikalu, jo man vajag jaunu segu. Urā! Viss izdevies.»
Ko vērts atcerēties
- Te, kam tagad ir 70+, ir pēckara bērni, paaudze, kas bija iemācīta strādāt, bet nebija mācīta rūpēties par sevi un savu labsajūtu. Nez vai to vecumā vairs var apgūt no jauna, tomēr ļoti jānovērtē, ja cilvēks ir atlicinājis naudiņu kādai izpriecai vai ceļojumam – tā ir milzīga uzvara, viņš jau ir uzvarējis sevi.
- Pārsteidzoši, taču vīrieši, kas novecojot zaudējuši savu dzīvesbiedri un palikuši vieni, izrādās, nemaz nav tik bezpalīdzīgi un prot par sevi labi rūpēties. Lai gan sieviešu un vīriešu lomas viņu spēka gados bija krasi atšķirīgas, viņi spēj darboties virtuvē, sakopt māju, būt fantastiski vectēvi un darīt daudzas citas labas lietas. To noteikti būtu vērts izmantot, lai viņu dzīve būt jēgpilna.
- Vecākiem parasti patīk gremdēties atmiņās, un viņi priecājas, ja kāds uzklausa viņu stāstus. «Pieaugušie bērni bieži atzīst –viņi tik daudz nezina par sevi, jo nav paspējuši to uzzināt no vecākiem, un tad jau ir par vēlu… Ja vien vecākiem nav kādi būtiski veselības ierobežojumi, tad jāizmanto laiks, kad visu vēl izrunāt un noskaidrot,» uzsver Ilona Buša.
- Vecākā paaudze dzīvoja laikos, kad brīvas izpausmes iespēju bija mazāk. Ja cilvēks – kaut vai darba dzīvē – ir pieradis, ka kāds saka priekšā, kas jādara, tad viņam joprojām vajag kādu, kas pasaka, kā dzīvot. Ja tiešām vajadzīgs padoms, tad tas delikāti jāsniedz. Bet var gadīties, ka patiesībā tas ir aizplīvurots pamudinājums – padomā mazliet par mani, meitiņ, paskaties uz mani…
- Mēdz būt, ka vecumdienās cilvēks kļūst atvērtāks garīgām un kultūras interesēm. Pat ja vecāki savulaik nav aizrāvušies ar kultūras pasākumu apmeklējumu, ir vērts piedāvāt šādu iespēju un aizvest uz izrādi vai koncertu.
- Un visbeidzot – mamma vai tētis drīkst mums pateikt: «Man pietiek ar maniem seriāliem, liec tu mani mierā!» Un var arī pateikt: «Es esmu nogurusi no dzīves. Es neko vairs negribu.» Un, jā, ir jāspēj pieņemt arī to.
