Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Trīs Meldermeitiņas
•Vecākā meita no pirmās laulības, Zane (29), tagad dzīvo Lielbritānijā. Viņa pabeigusi Teātra fakultāti Čičesteras Universitātē – pati atrada augstskolu, pati sakārtoja mācību maksu, vecākiem bija jāpalīdz tikai ar naudu iztikai. Tagad Zane ir vadītāja vietniece restorānā un mācās autovadīšanas kursos.
•Elīza (17) Mediju un mākslas tehnikuma trešajā kursā mācās apģērbu dizainu, pati šuj un veido modeļus, bet paralēli tālmācības vidusskolā apgūst bioloģiju un ģeogrāfiju, lai varētu tālāk studēt vides zinātni. Brīvajā laikā spēlē ģitāru un sākusi arī profesionāli strīmot.
•Lueta (15) mācās 9. klasē un spēlē volejbolu.
Tētim jābūt redzīgam
Mani iepriecina, ka jaunākās meitas savā starpā vairs nav konkurentes, bet viena par otru iestājas. To es vienmēr esmu stāstījis: «Mīļās meitenes, pienāks laiks, kad jūs būsiet viena otrai vistuvākie cilvēki. Iemācieties māsu atbalstīt!» Bet es nekad nebūtu iedomājies, ka, augušas vienādā vidē, viņas būs tik dažādas!
Agrāk uzskatīju, ka vajag riktīgi sadot bietē tiem vecākiem, kas savus bērnus izaudzinājuši tramīgus un nedrošus – bet nu esmu sapratis, ka ne viss ir manā varā.
Daudz kas iedzimst, daudz kas var mainīties kādu notikumu rezultātā. Bet jābūt redzīgam. Viena no manām kļūdām, ko tagad saprotu, – ja bērns saka, ka skolotājs dara pāri, ir jāreaģē nekavējoties. Nevis jāskaidro, ka skolotāji ir dažādi un varbūt neko ļaunu nedomā… Pēc tam tu aizej ar šo cilvēku parunāt un izrādās, ka viņš tiešām nesaprot, ko dara, un nejūt robežas! Svarīgi, ka tu noskaidro un to pasaki skaļi, jo bērnam vajag noslēguma sajūtu, ka viņš nebija vainīgs. Citādi rodas klasiskā upura vainas izjūta. Mājās varam savus bērnus mācīt dzīvot, bet tur – ārā – es iestāšos par viņiem kā klints! Protams, ne tādā stilā, ka «visi ir idioti un ja že maķ»!
Tētis, kas šķūrē ceļu
Protams, viena no dilemmām ir – cik ļoti palikt apakšā spilvenu, ja bērns krīt? Vai turēt meitu aiz rokas, kad viņa bradā pa jūru, lai nepakrīt un neaizrijas, vai neturēt, bet vienkārši būt blakus, lai pati iemācās, ka jūrā ir daudz ūdens un jāuzmanās? Pirms gadiem astoņiem, kad meitenes gāja sākumklasēs, viņām līdz skolai bija jānoiet viens kvartāls, bet sniegs bija tā sašķūrēts, ka jābrien līdz ceļiem. Es ņēmu sniega lāpstu un raku bērniem celiņu. Taču dzīvē jau viņām nebūs tāds tētis, kas visur izšķūrēs ceļu. Tad kā ir labāk – lai viņas pierod pie rūpēm vai lai izaug gana rūdītas un pašas tiek galā? Varbūt, ja es iešu pa priekšu ar lāpstu, viņas arī par dzīvesbiedru izvēlēsies kādu rūpīgo, nevis kretīnu, kurš sēdēs viņām uz kakla, jo pašas ar visu tiek galā? Uz šo jautājumu es joprojām neesmu atbildējis.
Mana vecākā meita Zane bija pieradusi, ka tētis un mamma ļoti par viņu rūpējas, lai arī emocionāli viņai ne vienmēr gāja viegli. Kad Zane bija izaugusi par jaunu sievieti, vienu brīdi likās, ka būs baigā princese. Bet viņa aizbrauca mācīties uz Angliju un bija spiesta pati tikt galā, jo vienā brīdī mamma un tētis naudu vairs nesūtīja. Tad, es teiktu, viņa kļuva par pieaugušo.
Ar mīlestību un siksnu?
Vai es esmu sodījis savus bērnus? Ļoti labi atceros, ka mani savulaik audzināja ar mīlestību, tas ir, ar siksnu. Jo per jau tāpēc, ka mīl, – lai no tevis iznāk labs cilvēks. Taču manā galvā tas radīja tādu skabargu, jo tās divas lietas – sitieni un mīlestība – neiet kopā. Man kā tēvam arī ne vienmēr ir pieticis savaldības. Pirms gadiem desmit bija situācija, kuru nekad neaizmirsīšu. Viena no meitenēm ilgi un dikti plunčājās pa vannasistabu, bet es gribēju viņu laikus nolikt gulēt, lai varu darīt savas lietas. Teicu vienreiz, otrreiz, un tad vienkārši izrāvu viņu no vannasistabas. Viņa pa ceļam paklupa, un bija drausmīgs aizvainojums – par ko? Tas bija pēdējais piliens tajā situācijā, kad šķita, ka varu kaut ko izdarīt ar varu, bļaušanu un dusmām. Nav tā, ka es pēc tam nekad nepaceltu balsi. Vienkārši apzinos, ka dusmas un bļaušana ir mana sakāve. Otra lieta – vienmēr jāatzīst sava vaina
un jāatvainojas!
Ja tev vecāki dara pāri un saka, ka tas ir mīlestības dēļ, ja notiek netaisnība un tā netiek atzīta, tad tu vairs nesaproti, kas ir labi, kas slikti. Mūsu bērniem jau tā ir problēmas saprast, kas ir kas, jo apkārt katrs saka ko citu, un, piemēram, kovididioti ir gan tie, kas potējas, gan tie, kas nepotējas. Ir problēma bērniem ieaudzināt vērtības pasaulē, kas ir pilnīgi atvērta un kur ir pieejamas visas vērtības. Tāpēc svarīgi, lai vismaz mums, vecākiem, vērtības ir puslīdz stabilas. Un man svarīgi ar cieņu izturēties arī pret meitu vērtībām, par spīti tam, ka ne vienmēr tām piekrītu. Manis viņām drīz vairs blakus nebūs, un es negribu, ka tad kāds viņas izmanto tikai tāpēc, ka esmu iemācījis būt paklausīgām un turēt muti.
Robežu testēšana
Kā panākt, lai bērns no šķirtās laulības joprojām justos mīlēts? Ja kādam šķiet, ka to var izdarīt nesāpīgi, – tas nav iespējams. Domāju, vecākajai meitai sākumā pēc šķiršanās bija sajūta, ka tētis viņu pametis un neliekas ne zinis. Šķiršanās procesā viss ir ļoti sāpīgi. Mans risinājums bija – vismaz sākumā, cik iespējams, izvairīties no visām situācijām, kurās varētu rasties konflikti. Jāsaka paldies Zanes mammai, jo viņa bija kopā ar bērnu.
Tas, ko varu teikt no pieredzes, – vienmēr būs smagāk, nekā tu spēj iztēloties. Otra lieta – svarīgi novilkt robežas brīdī, kad šķiet: nu jau ir par traku. Ja bērns aizbrauc uz ārzemēm un prasa atsūtīt naudu vienreiz un otrreiz, tad trešajā reizē jāpasaka: te ir nauda biļetei, brauc mājās vai tiec galā pati. Par spīti tam, ka apkārtējiem tas izskatās pēc skopuma vai nežēlības, jo «bērns svešumā iet bojā, un tu viņu neatbalsti». Bērns var braukt mājās, kur vienmēr būs gaidīts! Izvēles iespējai jābūt. Bet jābūt arī robežai, līdz kurai tu esi gatavs iet. Bērni testē robežas un tās lieliski jūt. Man pašam nemaz nav viegli mājās noteikt robežas, jo mana lielā vērtība ir piedzīvojums un brīvība. Es arī negribu, ka manas meitas izaug iebiedētas un tramīgas. Taču, ja bērni pazaudē orientierus, viņi nesaprot, kā kurā situācijā rīkoties. Robežas izraisa cieņu, tāpēc tev kā vecākam vieglāk bērnam palīdzēt, ja viņam pret tevi ir cieņa. Mēs kādreiz spēlējām tādu spēli – kad kādai no meitām ir dzimšanas diena, viņai ir Jādiena. Lai ko viņa gribētu, vecākam jāsaka jā. Ja vien tas nav saistīts ar naudu! Es esmu, piemēram, dejojis džigu. Bet bija svarīga nianse – ja dienas laikā vecāki divreiz ir pateikuši nē, jo pārkāpta kāda robeža, tad spēle beidzas. Bērnam pašam jāsaož tā robeža.
Iniciācija pieaugušo pasaulē
Runājot par trako pusaudžu vecumu – ja vecāki šajā laikā ir pārāk mīksti un saprotoši un neļauj bērnam izdzīvot savu krīzi, tad nevar notikt lūzums, jo nav pretestības, nav iniciācijas momenta. Iniciācija ir svarīga. Senajās ciltīs bija vienkārši – nomedīji pirmo zaķi, esi pieaugušais, punkts. Manā paaudzē pieaugušais skaitījies, kad apprecējies vai kļuvi par vecāku. Visvienkāršākais ir – kad tu sāc pats pelnīt un dzīvot atsevišķi. Jā, tā ir daļa no tā. Vecākiem jārēķinās, ka pusaudža atdalīšanās notiks, un tai ir jānotiek.
Esmu gana labs!
Mēs varam visu darīt pēc labākās sirdsapziņas, bet – kas no tā beigās sanāks, to redzēs tikai tad, kad sanāks! Vai nesanāks. Tāpēc man patīk pasaulē populārā kustība Good enough parents – gana labi vecāki. Ir svarīgi, lai tu pret sevi izturies kā gana labs. Iepriekšējie divi gadi mūs daudzus iedzina nedrošības sajūtā – vai tu tiec galā, vai esi gana labs savā profesijā, vai spēj pietiekami labi pielāgoties, vai esi labs vīrs, tētis vai mamma? Situācija tik neskaidra, ka pats visu laiku sevi apšaubi. Bet gana labs ir labi.
Es vairs nedomāju, ka viss atkarīgs no vecākiem un, ja es būšu labs tētis, tad manas meitas būs pasargātas no traumām, izaugs pārliecinātas un veiksmīgas. Tā nav. Taču katram vecākam jānolemj, kāds ir emocionālās iztikas minimums, kuru viņš var dot saviem bērniem. Esmu sapratis, ka mans pienākums ir ļaut, lai viņas jūtas mīlētas. Lai zina, kā tas ir, un spēj atpazīt, ka īsta mīlestība nav apmātība vai atkarība, tā nav izkalpošanās, pilnīga saplūšana un kaut kāds tāds sviests, kas tevi emocionāli padara par dārzeni. Un tās nav klasiskas toksiskās attiecības – dāvinām ziedus un pēc tam speram ar kāju! Otrs mans pienākums – radīt viņām drošības sajūtu. Tīri sadzīviski. Tas ir mans iztikas minimums.
