Lidojums uz baznīcu
Man bija astoņpadsmit gadu, un nupat biju pārcēlusies uz citu pilsētu, lai uzsāktu studijas universitātes pirmajā kursā. Jau pirmajā dienā sadraudzējos ar abām meitenēm savā kopmītnes istabiņā. Izrādījās, mūs visas vieno mīlestība uz dziedāšanu korī. Diemžēl universitātes koris bija paputējis. Bet, kad pēcpusdienā izmetām lociņu pa pilsētu, tieši es pie baznīcas vārtiem ieraudzīju plakātiņu Uzņemšana baznīcas korī. Kad, cikos? Šodien, jau sākusies! Uztvērām to kā zīmi un gājām tik iekšā. Mūs ar prieku uzņēma, visas trīs.
Nākamajā mēģinājumā sēžam, iedziedamies. Veras durvis, un telpā ienāk – nē, iespurdz – garš puisis ar blondiem, cirtainiem matiem. «Tie, kuri, mūsu korī ir jaunpienācēji, iepazīstieties – mūsu ērģelnieks Aleksandrs!» Viņš iznāk priekšā un uzsmaida. Njā, tā neko žilbinošs smaids… Un brūni iededzis. Bet saģērbies gan kā… Nevaru pat pateikt, kā!
Pletbiksēs un sīki rūtainā kreklā, kam pa virsu adīta vestīte – skaidri redzams, pašadīta. Un kājās tādas kurpes kā manam opītim izejamās. No šā tēla skaidri un gaiši nāca vēstījums, ka viņam ir pilnīgi vienalga, ko vilkt mugurā. Pats tāds gara auguma, mazliet salīcis, bet ļoti kustīgs. Ar dzīvu mīmiku, plašiem žestiem un zibošām neaizmirstuļu krāsas acīm. Koptēls varen jancīgs, bet… man viņš uzreiz iepatīkas.
Citi lasa
Vakarā pirms aizmigšanas atkal iedomājos par jauno ērģelnieku un uz turpmākajiem mēģinājumiem teju lidoju.
Tikai nenosarkt!
Sākumā biju ļoti priecīga, ka esmu ar vienu rāvienu tikusi pie foršām istabas biedrenēm un pie reizes arī korabiedrēm, bet jau pēc pāris nedēļām par šo faktu biju dziļi nelaimīga. Jo man tak bija bail, ka viņas pamanīs, ka atklās, cik ļoti esmu ieķērusies mūsu ērģelniekā… Pēc mēģinājumiem mēs viņu aprunājām – man ātri kļuva skaidrs, ka abām pārējām Aleksandrs nešķiet pievilcīgs kā vīrietis, viņas tikai ķiķināja par viņu un uzjautrinājās.
Es ārēji tēloju, ka arī man mūsu ērģelnieks šķiet dīvains tipiņš, bet patiesībā… manas sākotnējās simpātijas pieņēmās spēkā.
Tāpēc izgudroju, ka man pirms kora mēģinājumiem te jānokārto šis, te jāaizbrauc tur, lai tikai nebūtu tā, ka mēs visas reizē viņu satiekam. Jo tad es noteikti nosarktu, un visiem būtu skaidrs.
Mēģinājumos stāvēju tieši līdzās nelielajām elektriskajām klavierītēm un kā apburta lūkojos uz viņa slaidajiem pirkstiem, kas prasmīgi slīdēja pār taustiņiem. Centos ieelpot viņa smaržu. Bet viņš nekad nesmaržoja pēc odekolona, piemēram. Viņš, šķiet, vispār nekā nesmaržoja, bet es savā sakairinātajā prātā sajutu sīkākās nianses. Vienreiz man likās, ka viņš smaržo pēc kafijas, citureiz – pēc gulēšanas siena šķūnī, vēl citreiz – pēc picērijas. Tādas parastas, ikdienā zināmas smaržas. Ļāvu iztēlei ritināties tālāk… Diez kur viņš dzēra kafiju?
Kādā kafejnīcā, mājās, varbūt no līdzpaņemtā termosa? Interesanti, kur viņš vispār dzīvo? Un – ar ko? Ar vecmāmiņu, kura viņam ada vestītes? Varbūt ar vecākiem? Ar … draudzeni? Gredzenu viņam pirkstos nebija. Bet varbūt viņš tos noņem pirms mēģinājumiem, lai vieglāk spēlēt. Un, sasodīts, viņa nebija nevienā sociālajā tīklā, neko nevarēju par viņu atrast. Tad nu atlika iztēloties.
Pieņēmumi un versijas
Reizēm mēģinājumus vadīja Aleksandrs viens, jo mūsu kora diriģents bija ļoti aizņemts – gan kā diriģents, gan vispār cilvēks. Tās tad bija manas laimīgākās divas stundas, jo varēju lūkoties ērģelniekam sejā, nevis, kā ierasts, cirtainajā pakausī, kuram, kā likums, vienmēr bija sagulēta kreisā puse. Laikam viņš guļ uz kreisajiem sāniem… Pidžamā? Pliks? Ak vai, man izgāja cauri karsts, iedomājoties viņu kailu, un es koši nosarku, jo tieši tobrīd Aleksandrs teica: «Alti, atkārtojam vēlreiz!» – un ar savām neaizmirstulēm cieši uzlūkoja tieši mani. Laiks apstājās, sirds dauzījās ne tikai krūtīs, bet vēl vismaz piecās citās vietās, un es nesapratu, vai dziedu vai tikai plātu muti.
Nedomājiet, ka es necentos pretoties šai savādajai, slepenajai kaislībai. Es mēģināju. Stāstīju sev, ka nav itin nevienas pazīmes, ka viņam patiktu arī es. Reizēm lauzīju galvu, vai viņu vispār interesē meitenes… Bet tad viņš pēkšņi izspēra kādu teikumu, piemēram: «Nu, kā lai pastrādā, ja pretim tik daudz daiļu meiteņu!» – un man bija jāpārcilā savi pieņēmumi. Taču kaut kā savādi viņš tos komplimentus mums teica – tā, itin kāds viņam būtu iestāstījis, ka koristēm ik pa laikam jāpasaka kāds jociņš, lai uzturētu kolektīvā tādu feinu, dzirkstošu noskaņu… Jo no sirds un patiesības tie teikumi nenāca, piemēram, sacīdams par tām daiļajām meitenēm, viņš lūkojās kaut kur baznīcas velvē. Bet mani tas viss tikai vēl vairāk savaldzināja.
Es sāku sapņot par mūsu pirmo skūpstu – jā, neko tur nevarēja padarīt, jo pat tad, kad manas domas bija citur, kāds apstāklis nostrādāja, un – dzinn! – atkal iedomājos par viņu.
Piemēram, sēžu lekcijā, ienāk pasniedzējs vestītē. Vestītē! Nu, protams, man vēderā iesmeldz ilgas pēc tāda neticama brīža, ka mēs ar Aleksandru nevaldāmi skūpstāmies kādā (vienalga, kādā) vietā un es viņam norauju to vestīti. Tā, ka pairušais valdziņš aizmugurē pie apkaklītes aiziet ratatā… Vai arī – vakars, jau gultā. Ieelpoju svaigi mazgātās spilvendrānas smaržu un – dzinn! – atceros, ka reiz no viņa pakauša nāca līdzīga smarža. Par spīti izgulētajam ērkulim.
Kad dzīve ir klavieres
Jā, tās dienas rīts bija viens no gaišākajiem un reizē arī melnākajiem. Ja vajadzētu uzskatāmu piemēru par teicienu «Dzīve ir kā klavieru taustiņi – balts, melns, balts, melns…», tad tā diena bija tieši tāda. Gribat sarkasmu? Lūdzu, dzīve kā ērģeļu taustiņi.
No rīta mums bija dievkalpojums un koncerts. Kāpjot pa šaurajām trepītēm uz balkonu, pēkšņi man līdzās uzradās Aleksandrs un, paņēmis mani aiz rokas, viegli to saspieda. Un silti uzsmaidīja, dāvājot savu neaizmirstuļu zibsni – zinājāt, ka zila krāsa var piederēt silto toņu gammai? Var. Nujā, un, ne vārda nepateicis, savā žiglajā solī uzdipināja augšā. Kas tas bija? Saprotams, ka visu koncertu peldēju sapņu miglā un, kā parasti šādās reizēs, nodomāju – labi gan, ka neesmu soliste. Un mana muļķe sirds vispār dzīvoja savu dzīvi – tik pacilāta, ka prāta šaubas tās priekus vienkārši nespēja aptumšot. Viņš varbūt mani slepeni mīl! Tāpat kā es. Jau piecarpus mēnešu…
Tās pašas dienas vakarā mums bija papildu mēģinājums, jo gatavojāmies lielam koncertam. Aleksandra nebija.
Apsēdos savā vietā un gaidīju. Vērās durvis, mana sirds draudēja izlēkt pa muti, jo arī gribēja viņu redzēt…
Nē, tas bija tikai nokavējies korabiedrs. Pagāja vēl piecas minūtes. Vispār viņš nekad nekavēja… Jutu, ka svīstu. «Kas tev noticis – tāda nervoza galīgi? Un kur Ievuks kavējas, nezini?» sānos iebakstīja draudzene. «Ai, es, man, nekas… Ā, Ievas vēl nav? Nemaz nepamanīju,» uz mirkli novērsu skatienu no durvīm un, kad atkal turp palūkojos, nosarku uzreiz. Droši vien tumši sarkanā krāsā, jo… durvīs stāvēja viņš ar Ievu. Sadevušies rokās un smaidīgi.
«Mēs izlēmām paziņot to jums visiem kopā, mīļie korabiedri! Pēc mēneša mēs ar Ievu precēsimies. Un īpašs paldies Kristīnei, jo, izrādās, tieši viņa pirms piecarpus mēnešiem pamanīja plakātiņu, ka korī notiek uzņemšana. Kas zina, vai citādi būtu satikušies,» viņš runā šīs šausmas, un, kamēr manī plosās pirmatnēja vēlme viņus abus nosist, pār mani līst bezgala pateicīgs neaizmirstuļu lietus. Arī Ievai, izrādās, ir zilas acis. Un viņa parasti guļ uz labajiem sāniņiem, tātad… viss saskanīgi.