Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pieredzējuši vecāki nereti labsirdīgi nosmaida, kad jauna ģimenīte stāsta par to, kā viņi audzinās savus bērnus, cik viss būs lieliski un ka noteikti nepieļaus tik smagas kļūdas kā viņu vecāki… Ārsts psihoterapeits Artūrs Miksons uzsver: ja nu reiz ir kāda dzīves joma, kurā neizbēgami kaut kas noies greizi, tā ir bērnu audzināšana. Līdz zināmai robežai tas ir pilnīgi dabiski, jo neviens nepiedzimst par gatavu vecāku. Turklāt parasti visgrūtāk klājas tieši tiem, kas par katru cenu vēlas būt izcili vecāki.
Lūk, trīs vecāku tipi, kuri no sirds grib būt labi, bet kuru bērnam ir ļoti sarežģīti uzaugt par veselīgu un patstāvīgu cilvēku!
Perfekcionisti
Perfekcionistu vēlmi būt labiem vecākiem izraisa tieši pretēja izjūta – mēs neesam gana labi. Šī izjūta sakņojas pašu vecāku bērnības pieredzē: no viņiem savulaik ir gaidīta perfekcija, turklāt audzināšanas rezultātā viņi ir guvuši pārliecību, ka nav nekā sliktāka par kļūdīšanos un ka viņu vērtību nosaka apkārtējo vērtējums. Ja par tevi domā labu, tu esi labs; ja kļūdies un tevi kritizē – tu esi izgāzies un par to ir jākaunas.
Nonākot vecāku lomā, perfekcionisti neļauj sev atslābt ne mirkli. Protams, kamēr bērns ir mazs, daudz kas ir jāpamana, jākontrolē, viņam jāiemāca, taču, laikam ejot, vecākiem dabiski būtu bērnam jādod arvien vairāk brīvības un arī iespēju uzņemties atbildību. Perfekcionistu problēma ir tā, ka viņiem šķiet: ja kontroli atlaidīšu, notiks kas nevēlams.
Un viņiem ir taisnība: neviens bērns bez kļūdīšanās nav izaudzis.
Taču perfekcionists nespēj akceptēt realitāti un pieņemt faktu, ka šī pasaule nav ideāla. Tā kā bērnībā no saviem vecākiem viņi ir saņēmuši nosacījumu mīlestību (tu esi vērtīgs, ja rīkojies mums pa prātam un gūsti panākumus) – arī turpmākajā dzīvē viņi dzen paši sevi un arī no bērniem pieprasa nevainojamu rīcību. Bērns, kas izaug perfekcionistu ģimenē, parasti nekļūst par bezpalīdzīgu cilvēku, jo arī no viņa tiek gaidīti ārēji sasniegumi, taču sava emocionālā pasaule viņam paliek kā neatminēta mīkla. Jo nav jau svarīgi, ko viņš jūt, ko viņš vēlas; būtiski ir tas, kā viņa dzīve izskatās no malas.
Perfekcionisti nemitīgi dzīvo iekšējā trauksmē: viņi ir pārliecināti, ka bērns nemitīgi ir jāpieskata. Perfekcionistu bērniem ir ļoti daudz aizliegumu. Pavisam vienkāršs piemērs. Ir vasara, laukā sāk līt, un bērns vēlas skriet pa lietu, lēkāt pa peļķēm. Vecāks šajā brīdī redz nevis bērna prieku, bet to, ka viņš tūlīt nošmulēsies un var saslimt. Tāpēc nekādas skriešanas lietū! Šo lēmumu diktē nākotnes vīzija, ko vecāks ir uzbūris savā prātā, – ja bērns saslims, vecāks nevarēs darbā izdarīt ieplānoto, pienākumi krāsies kaudzē, priekšnieks var kaut ko pārmest… Līdzīgi notiek, kad bērns skolā saņem sliktu atzīmi, – vecāki to dramatizē. Tāpēc, lai neeskalētu iekšējo trauksmi, bērns tiek kontrolēts. Ar dziļu pārliecību, ka tas notiek viņa paša labā.
Bažīgie vecāki
Šī vecāku grupa nav tik agresīvi uzbāzīgi kā perfekcionisti: viņi savu bērnu pakļauj maigai kontrolei. To nosaka iekšējas raizes: ik mirkli var notikt kaut kas slikts. Perfekcionisti savu trauksmi mēģina nomākt, bērnu dzenot uz panākumiem, savukārt bažīgie sāk rīkoties bērna vietā. Lai gan bērns pieaug, vecāki nepārstāj redzēt bērnu kā vāju un bezpalīdzīgu.
Visbiežāk bažīgie vecāki paši ir daudz kritizēti un saņēmuši vērtējumu: tu neesi gana labs, tev nesanāk. Tāpēc, nonākot vecāku lomā, tiklīdz ar bērnu kaut kas notiek, viņos atraisās vainas izjūta un pašpārmetumi: nebiju gana laba māte vai tēvs, tāpēc cieta mans bērns. Sargājot sevi no šīm izjūtām, viņi sāk pārmēru aprūpēt bērnu. Taču, ja bērnam netiek dota iespēja gūt savu pieredzi, viņā neveidojas priekšstats, ko viņš var, bērns neapzinās savus resursus. Bažīgajiem vecākiem raksturīgi arī bērniem izteikt instrukcijas: dari tā un šitā! Vecāki šādi cenšas viņu pasargāt no kļūdīšanās, bet tā rezultātā bērns neiemācās domāt ar savu galvu, pieņemt patstāvīgus lēmumus. Bažīgo vecāku bērni grūtībās gaida, ka tās atrisinās citi. Viņiem tas šķiet pašsaprotami. Un viņi apvainojas, ja neviens nenāk palīdzēt.
Mēģinot pasargāt bērnu no negatīvām pieredzēm un izjūtām, tiek audzināts samērā bezpalīdzīgs, ar savu galvu nedomājošs cilvēks.
Izdabātāji
Vecāki, kuri paši savulaik uzauguši ar despotiskiem vecākiem, audzinot savus bērnus, nereti iekrīt otrā grāvī, viņiem atļaujot par daudz. «Viens no vecāku uzdevumiem ir rādīt bērnam realitāti, tostarp to, ka mēs nevaram dabūt visu,» uzsver Artūrs Miksons. Ir normāla reakcija, ka mazs bērns skaļi protestē, kad viņam, piemēram, veikalā netiek pirktas konfektes vai rotaļlieta. Taču pieaugušā uzdevums ir būt blakus, izturēt bērna emocijas un palīdzēt viņam pārstrādāt vilšanos, kad viņš nedabū to, ko vēlas. Tas iemāca bērnam adaptēties dažādās situācijās un kontrolēt impulsus: tas, ka kaut ko gribas, nebūt nenozīmē, ka to vari dabūt par katru cenu. Ja cilvēks augot to neiemācās, notiek tas, ko redzējām pandēmijas laikā: dažādu vecumu cilvēki, nerodot iespēju regulāri iepirkties un izklaidēties, pēkšņi gandrīz vai juka prātā…
Ja vecāki bērnam izdabā, lai izvairītos no trača, bērns ne tikai aug neadaptīvs, viņš arī neiemācās nolasīt savas emocijas, neatpazīst vilšanos un skumjas, nezina, kā tās izdzīvot un kā iziet no šīm jūtām. Turklāt cilvēkā veidojas pārliecība, ka viņam viss pienākas. Un, ja viņš kāroto nedabū, pie tā ir vainojami citi.
Svarīgi ļaut kļūdīties
«Katrreiz priecājos par vecākiem, kas bērniem nosaka veselīgas robežas, palīdz izprast viņu emocijas un ļauj daudz ko piedzīvot pašiem. Nesen viesojos pie draugiem, kam ir divus gadus vecs dēls. Viņš var brīvi rotaļāties dārzā pie mājas (tagad tas vairs nav pašsaprotami: diemžēl daudzi bērni nevar piedzīvot autonomiju pat pašu mājās, kurās ir radīti viņiem droši apstākļi).
Kad pieaugušie gatavoja vakariņas, puika ar siera nazīti grieza banānu. Kādā brīdī viņš nedaudz iegrieza pirkstā; viņam uzlika plāksteri. Nekādas drāmas! Neviens neteica: ak, šausmas!
Neviens nerāva puikam nazīti no rokām, draudot, ka turpmāk viņš tam vairs nedrīkstēs pieskarties. Viss bija mierīgi, bērns redzēja: nekas traks nav noticis. Un tagad viņš zina, kādā leņķī nazi turēt nevajag. Tā veidojas personīgā pieredze, aug prasmes un savas varēšanas apjausma,» uzsver Artūrs Miksons. Tā ir izšķiroši svarīga, jo palīdz bērnam apzināties savu spēku un resursus, rada apziņu: ja kaut ko neprotu, es to varu iemācīties. Ja kļūdīšos, kļūdu izlabošu.
Ja bērns nav uzreiz rāts par katru kļūdu, viņš ar laiku iemācās arī analizēt, kāpēc kaut kas neizdevās un kā būtu jārīkojas turpmāk. Šo procesu pavada arī adekvāta savu emociju izpratne. Diemžēl šī pieredze iepriekš minēto triju vecāku tipu bērniem ir liegta. Perfekcionistu bērni ļoti baidās no kļūdām, un tieši iekšējais saspringums nereti traucē realizēt savas spējas. Bažīgo un izdabātāju bērniem pat netiek dota iespēja rīkoties pašiem: vecāki dara bērna vietā. Un gaida, ka bērns par to būs priecīgs. Savu neapzināto baiļu dēļ vai vēloties bērnu pasargāt no diskomforta, viņa prasmju veidošana tiek atlikta uz nākotni. Bet tā ir tāda pati ilūzija, kā sev sacīt: sportot un ēst veselīgi sākšu no jaunā gada. Sargājot bērnu no iespējamas kļūdīšanās, neveiksmes un riskiem, vecāki panāk, ka bērns aug bez iniciatīvas, adaptācijas prasmēm un uzņēmības.
Kas notiek pusaudžu vecumā?
Pusaudžu vecumā, kad aktuāli kļūst savas identitātes meklējumi, katram jaunietim ir jāsaprot, kas viņš ir, kas viņam der un kas neder. Viņš pārbauda robežas. Pusaudžu vecums nav vienkāršs visiem vecākiem, taču, ja viņi ir veicinājuši bērna patstāvību, ļāvuši kļūdīties un savas kļūdas labot, tas ir mazāk trauksmains nekā kontrolējošajiem vecākiem. Dažkārt krasi robežu pārkāpumi tieši ir stāsts par pusaudža protestu: viņš vairs negrib turpināt ceļu, kurā viņam nav iespēju lemt. Un sākas cīņa, kuras laikā vecāki cenšas pakļaut pusaudzi.
Labu gribot, viņi velk pusaudzi atpakaļ vecajā sistēmā – lai viņš nesastrādā muļķības, lai ar viņu nekas slikts nenotiek, lai viņš nerada kaunu vecākiem…
Jo bērna temperaments ir mierīgāks, jo labāk vecākiem izdodas viņu savaldīt. Tikai tā rezultātā pusaudzis var kļūt nomākts, depresīvs, sāk piedzīvot panikas lēkmes, galvassāpes, vēdersāpes. Bet vecāki turpina pusaudzi kontrolēt, būdami pilnīgi pārliecināti, ka tā izpaužas rūpes un mīlestība un veselības problēmām nav nekāda sakara ar viņiem.
Temperamentīgie bērni pusaudžu gados aktīvi spurojas pretim vecākiem. Nespējot izcīnīt autonomiju, viņi nereti sāk demonstrēt riska uzvedību. Diemžēl šādi pusaudzis nodara pāri pats sev – protestējot pats sev iešauj kājā. Savukārt sabiedrība šausminās: kā gan tik brīnišķīgiem, rūpīgiem vecākiem izaugusi tāda melnā avs?
Kāds vecāks esi tu?
Veselīga vecāka pazīme ir spēja šaubīties. Tu dari labāko, tomēr nevicini viszinības karogu. Ja vecāks neatzīst savus trūkumus, neredz kļūdas, ja viņš nešaubās par pieņemto lēmumu pareizību – tas jau ir sarkanais karodziņš. Tāpat kā nespēja sadzirdēt citu sacīto. Diemžēl tas notiek arī vienā ģimenē. Piemēram, tēvs runā par to, ka ir situācijas, kurās jādod bērnam nedaudz brīvības. Bažīga mamma vai perfekcioniste tēva argumentus nedzirdēs: viņa uzskatīs bērna tēvu par vieglprātīgu un bezatbildīgu. Principā par sliktu vecāku, kurš nerūpējas par savu bērnu.
Ja bērnam netiek dota iespēja būt pašam un kļūt patstāvīgam, tas nenorit bez simptomiem.
Tāpēc ir ļoti svarīgi meklēt profesionālu palīdzību, kad attiecībās ar bērnu pieaug konflikti, kad bērns sāk bieži slimot vai kļūst apātisks, kad pasliktinās attiecības starp vecākiem. Kad vecāks piefiksē, ka nespēj pats sevi nomierināt, bet savās fantāzijās uzkurbulē dažādas situācijas… Šis pēdējais simptoms vien ir pietiekams iemesls, lai meklētu palīdzību, jo vecāku uzdevums ir spēt radīt mieru sevī, savās attiecības ar partneri un nodot to tālāk arī bērnam, ar savu attieksmi rādot: es zinu, ka tu ar daudz ko tiksi galā pats.
Skola kā lakmusa papīriņš
Kad aktualizējas jautājums, kura skola bērnam būtu piemērota (gan mācību uzsākšanai, gan to turpināšanai no 7. klases vai vidusskolā) – būtu labi vecākam paskatīties uz sevi kritiski.
Arī skolas izvēle nereti spoguļo nevis bērnu, bet viņa vecākus. Jo vecākam būs lielāka iekšējā trauksme un mazvērtības izjūta, jo lielāka būs vēlme atvasei atrast prestižu skolu. Ja tā atbilst bērna spējām, viss ir kārtībā! Bet ir jārēķinās, ka, piemēram, mācoties ģimnāzijās, bērnam ir jāpiemīt pietiekami augstām darbspējām un izturībai. Kā rāda pētījumi, skolās, kuras uzrāda augstus rezultātus, skolēni ir pakļauti lielākam mentālo problēmu riskam. Tāpēc ir jāizšķir, vai konkrētā skola patiesi ir labākā izvēle pašam bērnam vai ar tās palīdzību vecāks cenšas risināt savus iekšējos jautājumus.
Ja vecāks grib realizēt savas ambīcijas, viņš bērnu neredz un spiež gūt panākumus arī jomās, kas viņam nepadodas vai neinteresē.
Tomēr nav īsti adekvāta arī pretēja situācija, kad šķiet vienalga, kurā skolā bērnam mācīties. Ja bērna spējas ir augstākas par vidējo, bet viņam tiek piedāvāti tie paši uzdevumi, kas pārējiem, viņš var zaudēt interesi par mācību procesu. Tieši tāpat nevietā ir vecāku attieksme, sak, nav ko pārdzīvot par divniekiem! Jebkurš bērns labāk jūtas, ja viņš izprot mācību vielu. Tāpēc ir svarīgi mācīšanās procesā viņu atbalstīt un arī skolu piemeklēt atbilstoši bērna spējām.
