Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
23
-
0
-
1
-
3
-
0
-
2
-
3
-
Sāksim ar statistiku. Centrālās statistikas pārvaldes dati vēsta, ka 2017. gada sākumā Latvijā dzīvoja 1 054 433 sievietes un 895 683 vīrieši. Ik gadu piedzimst vairāk puiku nekā meiteņu, vecumā līdz 39 gadiem puišu Latvijā joprojām ir vairāk nekā dāmu, bet no 40 gadu vecuma proporcija mainās. Gads pēc gada, līdz vecumā virs 70 gadiem sieviešu ir 2,3 reizes vairāk nekā vīriešu. Kopumā sieviešu pārsvars ir vērojams pilsētās, vīriešu – laukos. Vidēji Latvijā uz 100 vīriešiem ir 118 sievietes. Interesanti, ka visvairāk sieviešu uz 100 vīriešiem 2017. gada sākumā bija Kalncempju pagastā Alūksnes novadā: 100 vīriešu 139 sievietēm. Savukārt proporcionāli visvairāk vīriešu bija Gārsenes pagastā Aknīstes novadā – tur 100 vīrieši bija uz 76 sievietēm.
Atrodami arī sīkāki dati tieši par precētajiem un brīvajiem. Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes pētījumā Sievietes un vīrieši Latvijā 2016 ir ļoti uzskatāma tabula, kurā redzams, cik Latvijā ir konkrētā vecuma vīriešu un sieviešu, un cik no viņiem ir oficiāli precējušies, bet cik ne.
Protams, var diskutēt par to, cik daudzi precētie sirdī un sadzīvē ir brīvi un cik daudziem brīvo patiesībā ir ilgstošas attiecības, bet… statistika jebkurā gadījumā ir skaudra. Jā, trīsdesmitgadniecēm nav, par ko sūdzēties: ja kāda nevar atrast sev pāri, lai pacenšas – šajā vecumā brīvo ir pietiekami. Arī 40–50 gadu vecumā brīvo sieviešu un vīriešu attiecība vēl ir samērīga, bet pēc tam neprecēto vīriešu skaits sarūk ļoti strauji, pieprasījums pieaug, bet piedāvājums samazinās un konkurence ar katru gadu kļūst nežēlīgāka – ja arī kāds pāris izšķiras, rodas ne tikai viens brīvs vīrietis, bet arī vēl viena brīva sieviete, kas tāpat sev grib to labāko…
Normālā vīrieša definīcija
Formulēt, kas ir normāls vīrietis, visticamāk, nav jēgas, jo priekšstats par normālu vīrieti ir katrai savs. Vienai vajag, lai viņš ir skaists, gudrs un bagāts, bet otrai – lai viņš vienkārši ir: lai sēž uz dīvāna, kad krustmāte nāk ciemos, un var lepni teikt – redzi, mans vīrietis! Ja jau būtu dziļi vienalga, kam gludināt kreklus un ar ko kopā rakt zemi redīsiem, Latvijā nebūtu neviena brīva vīrieša – būtu aizņemti pat visi tie, kas ik rītu stāv rindās pie zupas virtuves vai slaistās pašvaldību sociālo dienestu gaiteņos.
Psihoterapeite Diāna Lapsa atzīst vēl kādu būtisku niansi, kas jo vairāk apgrūtina iespēju atrast brīvu vīrieti: «Latvijā lielākā daļa sieviešu par sevi rūpējas – iet pie friziera vai, ja nav naudas, nopērk krāsu un nokrāso matus pašas, pucējas. Kam ir nauda, pērk kleitas smalkos veikalos; kam nav – atrod labu labās drēbītes lietoto apģērbu bodītēs.
Savukārt daudzi vīrieši, īpaši vecumā pēc 50 gadiem, sevi nekopj.
Aizbraucot uz Rietumeiropas valstīm, var redzēt, cik ļoti vīrieši tur rūpējas par savu izskatu, – tas ir stāsts par pašcieņu un sevis mīlēšanu.
Jaunībā visi ir skaisti tāpēc, ka jauni, bet vēlāk ir skaisti tāpēc, ka sevi ir kopuši un kopj – skatās, ko ēd, ko dzer, ko velk mugurā un kādu dzīvesveidu dzīvo. Diemžēl Latvijā ir ļoti daudz vīriešu pāri pusmūžam, kuriem ir alus vēderiņš, slikti zobi, bikses ar nošļukušu dibenu un netīras, nomītas tupeles kājās, toties prasības pret sievieti ir ļoti augstas – viņi meklē blondīni 90–60–90.» Skarbi, vai ne? Bet nekas – būsim optimistes! Gan jau ir atlicis nevis viens, bet pat divi normālie – varēs izvēlēties! Atliek tikai viņus satikt.
Eju meklēt!
Ja kāds uzņemtos izdot visu Latvijas brīvo un normālo vīriešu katalogu, pieprasījums noteikti būtu milzīgs. Kamēr tāda nav, var izmantot interneta iepazīšanās portālu piedāvājumu, kur dažādu vecumu kungi atklāti pauž, ka viņi ir brīvi, pievienojot savu foto un pamatinformāciju ar prasībām un piedāvājumu. Protams, ir dzirdēti zili brīnumi par to, ko var satikt internetā. Tur – kā jau dzīvē – ir gan normāli, gan, atvainojiet, ne tik normāli brīvie kungi.
Kāda dāma ap 40 pilnībā atmetusi domu atrast vīrieti internetā pēc tam, kad kāds šķietami normālais viņu aicinājis uz viesnīcu un mierinājis: nē, nē, nekāda seksa nebūs, vajadzēs viņu tikai… sist.
Jēziņ! Sieviete kungam atbildējusi, lai taču aiziet vakarpusē uz Bolderāju vai Maskačku, uzprasās vienam, otram – gan kāds sados tā, ka maz neliksies, nevajadzēs par viesnīcas numuru maksāt! Un tad gan – viss, izdzēsusi savu profilu no iepazīšanās portāla mūžīgi mūžam.
«Interneta vide kļūst daudz perversāka – ar to jārēķinās,» saka psihoterapeite. Bet – nemetīsim visas oliņas vienā groziņā. Mums katrai ir kāds patiess stāsts par draudzeni, radinieci vai kolēģi, kas ir veiksmīgi iepazinusies tieši internetā. Virtuālajām iepazīšanās platformām ir lieliska priekšrocība: te gan sievietes, gan vīrieši atklāti pauž, ka meklē attiecības – uz ielas jau nevar zināt, kurš brīvs, kurš aizņemts, bet te, ja vien nemelo, viss ir skaidrs. Tomēr psihoterapeite iesaka pārlieku nepārspīlēt un neuztvert internetu kā vienīgo iespēju iepazīties, un jo īpaši tas attiecas uz sievietēm, kam vairākkārtēji mēģinājumi beigušies ar neveiksmi. Ļoti iespējams, ka divi saderīgi cilvēki internetā tomēr nespēj nosūtīt īstos signālus, tāpēc diemžēl viens otram paiet garām.
Ko internetā var uzzināt par otru cilvēku? Cik vērtas ir, piemēram, norādes par acu un matu krāsu? «Iedomājieties puisi, kas noteicis, ka viņš meklē blondīni. Tā taču ir bezjēdzīga prasība! Šodien sieviete var būt blondīne, rīt brunete, bet vakar – rudmate! Ja cilvēks izvēlas otru cilvēku tikai pēc fiziskajiem parametriem, tad jau var iztikt ar lelli, pasūtot to pēc vēlamajiem izmēriem,» saka psihoterapeite. Un tagad iztēlosimies, kā puisis, kurš ir iedomājies, ka viņam patīk blondīnes ar lelles sejiņu, izvēlas meitenes. Atver Tinderi un šķiro: šitā – smuka, šitā – nesmuka. Visas atlasītās ir uz vienu šniti: viss vietās – skropstas garas, lūpas lielas.
Un – ak, kāds pārsteigums! – neviena no viņām neizrādās tāda, kādu meklē puisis. Jo patiesībā viņš meklē saimniecisku meiteni – tādu kā mamma, bet izvēlētās skaistules rasolu griezt nemāk, un orhidejas uz palodzēm viņām nezied. Īsāk izsakoties – viņas neatbilst jaunā vīrieša priekšstatiem par to, kas ir normāls, lai gan patiesībā pats vīrietis ir iestrēdzis savos stereotipu pilnajos meklējumos. Padomā, vai tas nav stāsts arī par tevi.
Ko gan var izteikt cilvēka fotogrāfija, ja vien tā vispār ir īsta?
«Pieņemu, ka būs cilvēki, kas apgalvos: pietiek vienreiz paskatīties, un man viss par cilvēku ir skaidrs! Tomēr būtu grūti piekrist, ka tikai pēc fotogrāfiju aplūkošanas var objektīvi spriest par kādu,» saka psihoterapeite. «Bieži vien fotogrāfijās ir izskaistināts paštēls – tādu cilvēks pats sevi gribētu redzēt. Neviens jau neliek fotogrāfiju, kurā izskatās slikti, liek vislabāko! Fotogrāfijai nav dimensijas: bildē var redzēt cilvēku, bet nevar redzēt harismu. Sieviete var būt ar šķībiem zobiem un līku degunu, bet viņa ir šarmanta, tikai to nevar redzēt foto,» pārliecināta psihoterapeite.
Tāpat arī sarakste var neatspoguļot cilvēku patiesās emocijas, temperamentu un būtību: tu vari kādu nesaredzēt, un kāds var nesaredzēt tevi. Un vēl tā sasodītā gramatika, kas patiesībā ne vienmēr atspoguļo cilvēciskās īpašības! Tiesa, objektīvākas norādes var dot informācija par cilvēka interesēm, bet arī tās ir nebeidzami interpretējamas. Pieņemsim, vīrietis ir norādījis, ka viņam patīk ceļot. Nu, labi, patīk, bet diez ko tas īsti nozīmē? Sieviete varbūt ar to saprot brīvdienas Parīzē un Barselonā, bet rakstītājs būs domājis braucienu ar jahtu Spaniels vai – tieši otrādi – tālāk par Madonu nekad nav bijis, jo nav jau tās rocības. Bet patīk viņam ceļot, patīk!
«Zinu gadījumu, kad cilvēki internetā sarakstījās pusgadu un bija pārliecināti, ka ir atraduši viens otrā dvēseles radinieku. Kad beidzot satikās, izrādījās, ka viņiem nav nekā kopīga, sapnis par otru bijis tikai fantāzija. Ja es iepazītos internetā, mēģinātu iespējami ātri satikties, nevis tērētu laiku nesamērīgi ilgai sarakstei,» savu viedokli pauž psihoterapeite. «Jo daudz vairāk par cilvēku noteikti izteiks neverbālā komunikācija – žesti, gaita, kustības: atliks cilvēkam ienākt telpā, un man jau par viņu būs viedoklis.»
Viņi ir visur!
«Tomēr pats galvenais, lai iepazītos, ir patiesa vēlme iepazīties,» uzsver psihoterapeite. Cilvēki, kas to dara tikai internetā, iespējams, meklē sev formālu attaisnojumu: redziet, es visu daru, es iepazīstos! Taču tāds čiks vien iznāk… Psihoterapeite uzskata: «Lai iepazītos, vispirms ir jāierauga cilvēks. Nekas nevar notikt, ja sieviete vīriešus neredz – ne jau ar acīm neredz, bet neredz tāpēc, ka nav atvērta attiecībām.
Patiesībā viņai no tām ir bail. Viens no biežākajiem iemesliem – sievietei ir bail tikt atraidītai, lai gan atraidījums piederas dzīvei un ir daļa no attiecību vēstures!
Kura no mums gan savulaik nav atraidīta: jā, tu neesi izrādījusies tā īstā – nu, un!? Nekad visiem nepatiksi, un nekad nebūs tā, ka visi tevi mīlēs! Kamēr viena sieviete to saprot un pieņem, citai pat viens atraidījums var būt ļoti sāpīgs – varbūt tāpēc, ka atraidījumu viņa piedzīvojusi, vēl būdama bērns, nenobriedusi personība.»
Ja sievietei ir patiesa vēlme iepazīties, tas var notikt jebkur – staigājot ar suni, kapos, darbā, bibliotēkā vai sēņojot! Pat nesot ārā atkritumus, vērts uzkrāsot lūpas, jo nekad nezini, kā dzīve var pagriezties! Tiesa, uz ielas jau vīrieši nezina, esi brīva vai aizņemta, bet intereses izrādīšanas signāli var būt dažnedažādi. Nu, un ko tu, piemēram, darīji vakar, kad tevi tramvaja pieturā uzrunāja samulsis vīrietis un kaut ko nesakarīgu runāja? Ahā! Tu histēriski domāji, cik skaidras naudas ir tavā maciņā, stingri sagrābi somas rokturus un piespiedi to pie vēdera, jo domāji, ka šis vīrietis noteikti ir burlaks. Bet patiesībā viņš bija tikai brīvs…
Vīrietis ir, attiecību nav
Bet ir arī citādi stāsti. Sieviete aktīvi iepazīstas – ar vienu, otru, ceturto un divdesmit otro, bet… neviens viņai nešķiet normāls: abu intereses un izpratne par attiecībām galīgi nesakrīt! Jau pēc otrās sarunas izrādās, ka viņš ir alkoholiķis, vienīgā atšķirība – nedzer trešo nedēļu vai trešo mēnesi. Cita atkal un atkal satiekas ar tādiem, kam nav naudas kafijai un kūciņai, kur nu vēl puķei. Nogurusi no iepazīšanās neveiksmēm, sieviete secina: normālu brīvu vīriešu nav, un neviens man neiestāstīs pretējo. Tā vietā, lai ar šādu atziņu samierinātos, psihoterapeite iesaka sievietei veikt pamatīgu revīziju pašai savās domās, vēlmēs un rīcībā. Visticamāk, ir kāds iemesls, kāpēc sieviete izvēlas neīstos un neredz īstos.
Lai izvēlētos zaldātu, sievietei jābūt ļoti pārliecinātai pašai par sevi. Jo sieviete pati ir vērtība – arī bez ģenerāļa un pat bez zaldāta.
Lūk, pamācošs piemērs. Kāds vīrietis, mirkli pirms 50, stāsta: «Mana sieva atrada par sevi jaunāku vīrieti un aizgāja pie viņa. Mēģināju meklēt sev sievieti, bet biju tādā bedrē, ka skatījos un domāju: nē, šai es nederēšu un šai arī nederēšu. Pēc pāris neveiksmīgiem mēģinājumiem atmetu ar roku un neko nemeklēju. Tad sāku interesēties par tēmām, kas mani pirms tam neinteresēja, – gāju uz psiholoģiskām lekcijām, meditācijām. Kad biju atjēdzies un atkal mēģināju iepazīties, sapratu, ka tagad redzu pilnīgi citādas sievietes, bet pirms tam pamanīju tikai tādas, kas līdzinājās manai bijušajai sievai. Kad pats izmainījos un biju gatavs attiecībām, nedēļas laikā iepazinos ar foršu sievieti, un nu esam kopā jau vairākus gadus.»
«Cilvēki, kas ir ilgstoši bijuši laulībā un tad kāda iemesla dēļ izšķīrušies, parasti ļoti ātri iepazīstas un izveido jaunas ilgstošas attiecības, jo viņiem patīk laulības institūta būtība – viņi ar savu būtību ir lemti kopdzīves attiecībām. Ir gan sievietes, gan vīrieši, kas vienkārši nespēj dzīvot vieni. Šie cilvēki ātri izveido attiecības, un noteicošs nav ne viņu izskats, ne vecums, ne ienākumu līmenis. Ja cilvēks grib attiecības, viņš tās izveido. Ja cilvēks tikai domā, ka grib, viņam tas neizdodas,» uzskata psihoterapeite. Visbiežāk izrādās, ka šim cilvēkiem ir kāda problēma, kuras dēļ viņš nemaz negrib būt attiecībās, bet cenšas tās veidot tikai tāpēc, ka sabiedrībā tā ir pieņemts.
Sociālais spiediens no draugiem, vecākiem, brāļiem un māsām mēdz būt liels, un cilvēks tam pakļaujas.
Iemesli, kāpēc cilvēks attiecības patiesībā negrib, var būt ļoti dažādi. Piemēram, tik sāpīga un traumējoša vecāku attiecību pieredze, ka pašam izveidot attiecības ir bail. Vai arī – sievietēm, kas nemitīgi izvēlas neīstos vīriešus, var būt problēmas ar pašvērtējumu: vai nu viņa sevi vērtē par zemu, vai par augstu, bet abos gadījumos izvēlas tādus, kas neder. Vēl viens iemesls – tā var būt arī slēpta homoseksualitāte, kuru cilvēks pats nemaz neapzinās.
«Jāatceras, ka ģenerāļus nesatiek un neapprec nevienā vecumā. Apprec zaldātus, un tikai attiecību laikā viņi kļūst par ģenerāļiem. Būtu aplami cerēt, ka visi 45 gadus vecie brīvie vīrieši būs tikai un vienīgi firmu vadītāji, advokāti un Saeimas deputāti. Lai atrastu vīrieti, ir, kā saka, jāpazīst drēbe: jāsaredz, kurš ir zaldāts, bet ar potenciālu kļūt par ģenerāli,» saka psihoterapeite. Tikai… lai izvēlētos zaldātu, sievietei jābūt ļoti pārliecinātai pašai par sevi. Jo sieviete pati ir vērtība – arī bez ģenerāļa un pat bez zaldāta.
