Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Konsultē Antra Sloka-Jakovļeva, eksistenciālā virziena psihoterapijas speciāliste.
«Pārāk bieži runājot par to, kā mums nav, mēs gluži vienkārši pievelkam to, kā mums nav, » atgādina psihoterapijas speciāliste Antra Sloka-Jakovļeva. «Jogā ir teiciens – kur aiziet tava uzmanība, tur aizplūst tava enerģija. Tāpēc varbūt labāk runājam par to, kas mums ir, nevis par to, kā mums nav? Jā, šobrīd man nav attiecību, bet man ir bērni, kas izauguši par krietniem cilvēkiem. Mazbērni, kas sagādā tik daudz prieka. Esmu kaut ko jaunu iemācījusies, uzzinājusi, atklājusi, redzējusi… Bet jāteic, ka mums, latviešiem, vispār ir raksturīgi gausties, – piemēram, piezvani radiem un to vien dzirdi: man tāda slimība, šitāda problēma. Kad pajautā «Bet kas tev labs un interesants dzīvē, seko atbilde «Nekas! Viss pa vecam.» Dažreiz esmu domājusi – kā mums iziet no šī samsaras rata? Un esmu atradusi tikai vienu atbildi: ja paši nekāpsim no tā ārā, nekas jau nenotiks citādi.»
Varbūt tomēr nopērc to loterijas biļeti
Var urķēties sevī, meklējot iemeslu, kāpēc attiecības neizveidojas, var, tēlaini runājot, pētīt zvaigzni, zem kuras esi dzimusi, lasīt horoskopus, bet diez vai kāds spēs viennozīmīgi pateikt: tev attiecību nav tāpēc un tāpēc, un, lai būtu – tev jādara tas un tas. «Personīgi es pati ticu tai nezināmajai, neredzamajai pasaulei, tam Visumam, kurš reizēm mūs pagriež virzienā uz savu sapni, bet reizēm – ne. Tomēr liela daļa taisnības ir vecajā labajā jokā par loterijas biļeti – jādod iespēja Dieviņam tev palīdzēt, vismaz nopērkot loterijas biļeti,» atgādina Antra Sloka-Jakovļeva. Bieži apkraujam sevi ar darbiem, redzam tikai ceļu mājas-darbs-mājas, bet varbūt vērts izbrīvēt vairāk laika sev, lai sanāktu vismaz to loterijas biļeti nopirkt. Un nevajag jau uzreiz plānot – tā, tagad iešu uz sporta klubu vai pieteikšos šaha pulciņā – tur daudz vīriešu, varbūt ar kādu iepazīšos. Vai – sākšu aktīvi lenkt vīrieti, kuru esmu noskatījusi. «Dzīvē esmu novērojusi – tas, kam ļoti cenšamies pieķerties, no mums bēg. Tāpēc, ja esam gluži vai kā iekrampējušās domā, ka man noteikti ir kāds jāsatiek, nekas nenotiek. Daudz vieglāk ir tad, ja vienkārši jūtos dzīva un brīva un nedomāju, ka man noteikti to vīrieti vajag. Labāk griezt domu citā virzienā – jā, es vēlos, es ceru, ka liktenis man dos iespēju to piedzīvot, bet šodien, šajā mirklī es ņemu no dzīves, ko vien varu sev paņemt, un esmu par to priecīga.
Un tad arī var notikt tā kā manai draudzenei, kura savu tagadējo vīru pavisam negaidot satika… kapos.
Viņi viens otru pazina jau agrāk, jo bija skolas biedri, bet nu jau desmit gadus ir kopā. Tā, ka savu īsto vīrieti var satikt arī kapos.» Nereti sievietes, kad paliek vienas, sāk domāt – varbūt ar to šķiršanos pārsteidzos, nebija jau nemaz tik slikti, tagad kūkoju te viena… Patiesībā mums vajadzētu iemācīties tik daudz nedomāt un nerunāt par pagātni, jo tur vairs neko mainīt nevaram, – tā ir tukša enerģijas kulšana. Un arī nebūvēt savās fantāzijās nez kādas sapņu pilis, bet baudīt to dzīvi, kas ir šobrīd. «Mēs itin bieži palaižam garām iespējas tāpēc, ka neesam šeit un tagad, bet dzīvojam savā galvā – par kaut ko sapņojam, kaut ko nožēlojam, domās vēl un vēlreiz atgriežamies pie notikušā. Bet dzīve notiek ne jau pagātnē, ne jau nākotnē, bet šajā mirklī,» atgādina psihoterapijas speciāliste. Citādi var notikt, piemēram, tā – tu brauc vilcienā un nemaz nepamani, ka pretimsēdētājs ir par tevi ieinteresējies un labprāt vēlētos uzsākt sarunu. Cita lieta – tu pati, iespējams, baidies pasmaidīt pretim, atjokot, pakoķetēt, jo ieslēdzas šis – ko par mani padomās. Bet kāpēc gan tas otrs tā arī nevarētu padomāt, ka tu kādu meklē? Tu vari pakoķetēt ar ikvienu sev tīkamu cilvēku, jo beigās tu jau tāpat izvēlēsies tikai to, kas būs pie sirds. «Pazīstu cilvēkus, kuri jau pēc trešā randiņa ir palikuši kopā, un zinu arī tādus, kas uz randiņiem iet nepārtraukti, un nekas nesanāk… Bet no randiņiem nav jābaidās, tas ir lielisks veids, kā iemācīties nebaidīties un būt dabiskai,» uzsver Antra Sloka-Jakovļeva.
Arī vienatne var būt svētīga
Tuvas attiecības ar vīrieti jau ir tikai viena dzīves daļa, ja nu liktenis iegrozījies tā, ka šobrīd esi viena, mēģini atrast savus cilvēkus, ar kuriem kopā jūties labi. Katram ir nepieciešama vide, kurā viņu pieņem tādu, kāds viņš ir, un atbalsta. «Ar lielu baudu noskatījos igauņu režisora dokumentālo filmu Melnās pirts māsība, kas lieliski parāda – ja sievietes savā starpā nekonkurē, viņas atrod šo māsību sajūtu, apmainās ar enerģiju un spēj dot cita citai spēku,» stāsta Antra Sloka-Jakovļeva. «Darba vidē bieži esam spiestas izlikties, jo tur nevaram noņemt visas savas maskas. Bet starp saviem cilvēkiem tu vari būt tāda, kāda esi, dabiska – vari gan savu reizi paniķoties, gan atzīties, kas nepatīk, vai vispār pateikt, ka man šodien viss riebjas… Un tik un tā justies pieņemta un forša tāda, kāda esi.»
Kad paliec viena, tu bieži vien nemaz nezini un pat neapzinies, kāda ir tava iekšējā pasaule. Tu skrien, meklē piepildījumu ārpusē, bet tā tava patība – tā jau ir tevī. «Atceros, laikā, kad biju palikusi bez attiecībām, par sevi domāju, ka esmu ļoti pieticīga. Bet tad sapratu – bāc! – man ir tādas prasības pret dzīvi! Nav nemaz tā, kā es biju iedomājusies. Esot vienai ir vairāk laika iepazīt savu iekšējo pasauli, saprast, ko tev vajag, kā tev būtu labāk, kas tev rada prieku, un darīt to. Tas ir varens ieguvums! Sākumā nav nemaz tik viegli, bet tad, kad to izdari, vienmēr ir gandarījums… Turklāt mūsdienās taču ir tik daudz iespēju, ko varam izmantot. Protams, dzīvojot vienatnē, sieviete attīsta arī savu egoistisko pusi, kas ne vienmēr ir veselīgi. Jo dvēsele pie mums nāk ne tikai tāpēc, lai iemācītos egoistiski domāt par sevi, saprast, kas man derdzas, ko nevaru pieņemt, kas man krīt uz nerviem, cik esmu ambicioza, cik prasīga utt., bet lai vispār iemācītos mīlēt cilvēkus.»
Un ir vēl kas, ko daudz vieglāk īstenot, esot vienai, proti, iemācīties kaut ko jaunu vai kaut ko, ko agrāk ļoti gribējies vai par ko bērnībā sapņots. «Es pati, piemēram, tagad mācos gleznot. Apzinos, ka savā vecumā to vairs neiemācīšos tik labi kā tad, ja būtu sākusi gleznot jau bērnībā, bet es to daru sev, savam priekam. Un jāatzīst – cilvēki bieži satiekas tieši vietās, kur viņi kaut ko dara savai sirdij par prieku. Kā jau minēju – brīnumi notiek tad, kad mēs uz tiem tik ļoti nekoncentrējamies,» pasmaida Antra Sloka-Jakovļeva. «Un vēl svarīgi ir ļauties attiecībām ar visdažādākajiem cilvēkiem. Ja eju kaut kur mācīties vai vienkārši iebāžu savu degunu citos ūdeņos, es ieraugu, kā dzīvo citi cilvēki, kā viņi komunicē, kādi ir viņu uzskati… Tā ir ļoti vērtīga un iedvesmojoša pieredze. Iespēju, kā savu dzīvi padarīt krāsainu, šajā gadsimtā ir ļoti daudz!»
Bet ko darīt brīžos, kad tomēr piezogas grūtsirdība? Antra Sloka-Jakovļeva iesaka: dalies ar to, kā tev pašlaik pietrūkst! Tieši to, ko tev pašai šobrīd visvairāk vajag, pacenties uzdāvināt kādam citam. Tu noteikti vari atrast kādu, kam to vajag vēl vairāk nekā tev. Dodot rodas prieks, un caur to mēs vairojam arī sevī iekšējo mīlestību un labestību: «Vienmēr atgādinu – cilvēkam vienā rokā ir prieks, otrā – skumjas. Būs skumjas, atnāks arī prieks… Vienmēr būs gan prieks, gan bēdas, gan bailes, gan mīlestība, gan tumsa, gan gaisma… Dzīvē no tā nevaram izvairīties, bet arī skumjas var iemācīties izdziedāt, izzīmēt, izdejot, izadīt…»
