Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
1
-
0
-
1
-
0
-
Raksts no žurnāla Ieva arhīva
Konsultē Mārīte Priekule, psihoterapeite.
Izvēlies, ko vēlies
Lai kā gribētos uz šo jautājumu atbildēt ar jā vai nē, tas tomēr nav tik vienkārši. Skaidrs ir viens – cilvēki, protams, mainās, un tas notiek dažādu iemeslu dēļ. Mainās arī attiecībās, turklāt dažādos virzienos – gan mums ērtos un patīkamos, gan ne tik ļoti. Vēlme pēc labām pārmaiņām dzīvē un līdzcilvēkos ir ļoti cilvēciska un universāla – mēs visi gribam dzīvot vēl labāk, laimīgāk, saskanīgāk, pārticīgāk, mierīgāk. Kādai no mums ikdienas skrējienā pietrūkst elementāra uzmanības apliecinājuma: kā tev šodien gāja? Citai – pieskāriena, rokas, kas noglāsta plecu. Kāda ilgojas pēc kripatiņas brīvības, pēc svaiga gaisa, ko ieelpot pašai ar sevi. Kāda vairs negrib uzņemties tik daudz atbildības. Kāda grib vīru, kurš ir skaidrā un pilda solīto. Mūsu vēlmes un vajadzības ir dažādas, tāpat kā mūsu dzīve un attiecības.
Tāpēc, iespējams, būtiskākais šajā stāstā ir nevis pats jautājums, vai varu izmainīt vīrieti, bet gan tas, kas stāv aiz tā, skaļi nepateikts.
No kādām pozīcijām šo jautājumu uzdodam? Ar kādām acīm uz savu vīrieti raugāmies, kad to darām? Cik fundamentāli nozīmīgs tas ir? Un kāds vispār ir konkrēto attiecību stāsts?
«Domājot par šo tēmu, sievietei vispirms būtu svarīgi definēt savas svarīgās vajadzības, skaidri saprast, kas ir tas, bez kā šajās attiecībās viņa nespēj būt laimīga, kas viņai tiešām ir vajadzīgs, bet kas ir tikai iegribas, principi vai kaprīzes, » saka psihoterapeite Mārīte Priekule. Ne viss, kas tev vīrietī nepatīk, ir jāmaina – ir lietas, kas ir maināmas pašas attieksmē, savukārt doma par ideālo cilvēku būtu jāatmet uzreiz.
«Diemžēl dzīves realitāte ir tāda, ka mēs nevaram dabūt visu, kas mums ienāk prātā. No kaut kā ir jāspēj atteikties. Veselīgākajā variantā mēs vienkārši iemācāmies pieņemt otru tādu, kāds viņš ir. Un par to, ko mums ir grūti pieņemt, diskutējam, » saka psihoterapeite.
«Ja attiecībās ir divi ar dzīvi gana apmierināti cilvēki, kuri viens otram spēj formulēt un izteikt savas vēlmes un nepiepildītās vajadzības, tad vajadzētu būt tā, ka otrs to sadzird un ir spējīgs vai nu to piepildīt, vai pateikt, kāpēc tas nav iespējams. Ja ir skaidrs, ka otrs tavas vajadzības nespēj piepildīt, jādomā tālāk – vai varu šajā jautājumā pieņemt kompromisu un ar to sadzīvot? Vai arī tas ir pārāk nozīmīgi, lai es ar to samierinātos?» Angliski šis veselīgās attieksmes bauslis skan pavisam kodolīgi: take it or leave it. Protams, ir arī trešais – neveselīgais – variants: palikt kopā, nevērtēt savu attieksmi, nebūt gatavai kompromisiem un otra pieņemšanai un gadiem ilgi censties to otru tomēr izmainīt, iesaistoties nemitīgās cīņās.
Vai tā ir mīlestība?
Jo ilgāku laiku ar kādu kopā sēžam tai vienā laivā, ko sauc par kopdzīvi, jo skaidrāk ieraugām, kas par cilvēku mums ir līdzās – kādas viņa vērtības, kādi mazie netikumi, kādi kaitinošie ikdienas ieradumi. Iespējams, daļu no tā visa pamanījām jau iepazīšanās sākumā, tikai tas mums tobrīd nelikās svarīgi. Un te bieži vien novērojams sava veida paradokss: tas, kas mums otrā cilvēkā šķiet ļoti pievilcīgs un piesaistošs sākumā, pēc tam – tieši otrādi – briesmīgi krīt uz nerviem, un tieši to mums visvairāk gribas mainīt. Jautājums – vai mums maz uz to ir tiesības?
«Manā uztverē ir tā – ja sieviete patiešām mīl savu vīrieti, tas automātiski izslēdz vēlmi viņu mainīt un regulēt, pat ja viņa skaidri redz to, kas nepatīk vai kaitina,» saka psihoterapeite. «Bet te man būtu jāpaskaidro, ko es saprotu ar vārdu mīlestība. Manuprāt, veselīgai mīlestībai, īpaši tādai, kas valda starp pāriem, kuri ir kopā daudzus gadus, jāietver sevī tādi komponenti kā cieņa un draudzība.
Ja mēs kādu cilvēku cienām, neskrienam viņam virsū ar prasību: mainies!
Arī savus draugus taču nemēģinām pārveidot, nepieprasām, lai viņi mainās, bet esam ar viņiem kopā kādu citu kvalitāšu dēļ, kuras novērtējam. Manuprāt, tas ir liels egocentrisms – gribēt mainīt otru cilvēku, lai viņš kļūtu tev ērts.» Turklāt vai ar tādu vīrieti – ērtu kā labi iestaigātas čības – tev būs interesanti? Cik ilgi? Iespējams, kādai no mums tas ir tieši tas, kas vajadzīgs, tomēr biežāk tieši tajos neērtajos punktos varam visvairāk iemācīties arī pašas par sevi. Tas, protams, nav viegli. Bet kurš solīja, ka attiecībās būs viegli?
Pārāk liels kompromiss
Var gadīties, ka vīrietis, ar kuru sieviete ir attiecībās, patiešām ir ļoti tālu no viņas prasībām un priekšstatiem par pietiekami labu, viņai piemērotu partneri. Šīs ir tās reizes, kad gribas vaicāt: tad kāpēc tu esi ar viņu kopā? Kāpēc gadiem mokies pati un moki otru? Kāpēc vēl esi šajās attiecībās, kurās nav nekā laba?
«Nevar neņemt vērā to, ka statuss «esmu attiecībās» mūsu sabiedrībā ir ļoti svarīgs, un retā sieviete ar vieglu sirdi spēj būt brīva un teikt, ka viņai par to ir vienalga, » norāda Mārīte Priekule. «Tas, ka «kārtīgai sievietei jābūt kopā ar vīrieti», ir ļoti spēcīgs nosacījums mūsu sabiedrībā, tāpēc daudzas uzsāk attiecības ar vīriešiem, kurus pārāk augstu nevērtē pat attiecību sākumā. Un tas ir arī cilvēciski un no sievietes pozīcijām ļoti saprotami – laiks iet, bērnus un ģimeni gribas. Sākumā viņa vēl cer – varbūt paveiksies, varbūt viņš mainīsies. Bet nemainās jau – viņš ir tāds, kāds viņš ir. Un sieviete samierinās – ir, ar ko iziet sabiedrībā. Kad vajag, viņš ir līdzās. Un tas pārējais laiks – nu, kā ir tā ir, ar sakostiem zobiem.
Jo zemāka sievietes iekšējā enerģija, jo mazāk uzlādēts viņas pašas dzīvības spēks, jo mazāk viņa cīnās ar šo situāciju, un tas var sievieti sagraut. Jo dzīvot kopā ar partneri, kurš tevi pašos pamatos neapmierina un nedara tevi laimīgu tāds, kāds viņš ir, ir destruktīvi.» Būtu vērtīgi sevī godīgi ieklausīties un pajautāt – vai varu šo turpināt tā, kā bijis līdz šim? Ja tev ir spēks arī turpmāk samierināties un cerēt, ka viņš mainīsies, tad vari to turpināt. Bet, iespējams, ir laiks sākt citu posmu savā dzīvē. Jā, tas vienmēr prasa lielu spēku, un visas atteikšanās ir smagas. Arī atteikšanās no vīrieša, kurš nevar mainīties un būt atbilstošs tavām vajadzībām, ir grūta.
