Vai pieaugušam bērnam dot naudu? Godīga saruna ar psihoterapeitu

– Varu tiešām balstīties uz savu pieredzi. Bet gribēju minēt, ka pirms veicām nelielu aptauju, lai noskaidrotu, kāds ir auditorijas profils. Un tā parādīja pārsteidzošu skaitli – 80% sieviešu atbalsta ar naudu savus pieaugušos bērnus. Kā jūs to komentētu?

– Viens ir objektīvs fakts – naudas došana –, bet svarīgākais ir tas, kā mēs abpusēji jūtamies. Tā nav, ka tas, kurš saņem naudu, par to vienmēr jūtas laimīgs un priecīgs.

Daudzi ņēmēja pozīcijā jūtas pazemoti.

Citi lasa

Jana Reķe

Horoskopi

Horoskops 8. – 14. oktobrim. Vēžiem aizraujošs randiņš, Ūdensvīriem – laiks ceļošanai

Augu ceļvedis

Lielais dadzis

Ginta Auzniece-Jaunzeme

Augu ceļvedis

Ārstniecības jeb parastais ancītis (Agrimonia eupatoria L.)

– To pat nebiju iedomājusies.

– Starp devēju un ņēmēju vienmēr ir kaut kāds stāsts. Un tas var būt – tu jau pats nevari. Vai arī – gribu, lai tu būtu atkarīgs no manis, gribu saglabāt savu varu tavā dzīvē. Labie iemesli vecāku naudai būtu studijas, vēl diezgan tīra ir mājokļa iegāde – ja cilvēks beidz augstskolu un tikai sāk strādāt, kā viņš to mājokli iegādāsies? Ja vecākiem šādas iespējas ir, tas būtu saprotami. Vienreizējai lietai iedot naudu katrā ziņā ir daudz veselīgāk, nekā dot naudu regulāri. Vērojot ebreju ģimenes, viņu seno kultūru, kas ir izstrādājusi atbildes uz šiem jautājumiem, esmu piefiksējis, ka viņiem nemaz nav tik reti gadījumi, kad dēls dzīvo vecāku ģimenē līdz pat trīsdesmit gadu vecumam. Bet tikai ar nosacījumu, ka viņš produktīvi strādā pie kaut kādas disertācijas vai pētījuma un ir pamats cerēt, ka piecdesmit gadu vecumā viņš būs spīdeklis un varbūt bagāts. Tā ir laba investīcija. Vēl pamatots iemesls, protams, ir veselība. Ja ir iespējas, te nav jautājumu. Bet visi pārējie iemesli ir slideni – nopirkt mašīnu, kas ir luksusa prece, vai aizbraukt ceļojumā – aiz tiem parasti kaut kas slēpjas.

– Un kas tur slēpjas?

– Tas, ko es domāju par sievieti ap piecdesmit. Šajā vecumā vairumam ir sākusies menopauze. Dabiskais sievišķīgais tukšums, kas pirms tam ir apkalpojis vēlēšanos dzemdēt, pārslēdzas uz psihi. Sieviete apzinās, ka vairs nevar dzemdēt, taču viņai subjektīvi vajag kaut ko sev. Tukšums sāk piepildīties citādi. Tāpēc rodas sievietes, kas pieķeras dzīvniekiem vai mazbērniem. Citas vēlas padarīt bērnus atkarīgākus, lai viņi neatstāj sievieti vienu, lai neatstāj tukšumu kliedzošu. Ja šo sajūtu var sakārtot ar naudas palīdzību, tas pašai liekas diezgan attaisnojami un saprotami.

– Man ļoti svarīgs liekas jautājums, ko ar savu materiālo palīdzību mēs nodarām bērnam.

– Iespējamas ir dalītas jūtas – man ļoti patīk šī nauda, jo kuram gan tā nepatīk, bet, no otras puses, rodas izmantotības un mazvērtības sajūta. Nevaru nepaņemt naudu, bet pats nevaru nopelnīt, man nesanāk, slikti par to jūtos un visu laiku sevi pazemoju.

Jo vairāk sevi pazemoju, jo mazāk pats varu nopelnīt.

– Uzskatu, ka ar naudas došanu mēs atņemam bērnam spēku.

– Tas ir labs formulējums. Precīzāk – mēs riskējam atņemt viņam spēku.

– Vai atšķiras naudas attiecības pret dēlu un pret meitu? It kā pieņemts, ka meitu vari lutināt vairāk, dēlam būtu jābūt atbildīgākam.

– Tur gan ir nianses, un svarīgi, kurš no vecākiem dod – māte vai tēvs.

Meita no mātes nekad psiholoģiski pilnībā neatdalās, viņām ir meitas un mātes uzņēmums, kur viņām pieder daļas, kuru attiecības katru dienu mainās. Viņas katru dienu noskaidro, kura šodien ir direktore, kapitāla kustība starp viņām neko daudz nenozīmē, jo tas ir ģimenes iekšējais kapitāls. Savukārt vīrieši rada aizsardzību ģimenei, un vīrieši rada civilizāciju, kas ir ārpus ģimenes, tāpēc tas, kas notiek uzņēmējdarbībā, ir balstīts vīriešu psiholoģijā. Bet uzņēmējdarbībā ārkārtīgi svarīgas ir grāmatvedības nianses, kas kuram pieder, cik var tērēt un cik nevar. Tāpēc,

ja tēvs dod dēlam naudu, tad starp viņiem ir kaut kāds nosacīts līgums.

Tēvs var iedot starta kapitālu, bet vīrietim nav raksturīgi uzturēt savu pieaugušo dēlu. Tas ir raksturīgs mātēm. Ja kāds no vīriešiem to dara, tad viņš ir zem sievas tupeles.

– Jūsuprāt, vīrieši tā nedara otram vīrietim.

– Domāju, ka ne.

– Bet ja viņam ir vainas apziņa?

– Tas gan pastāv. Ja vīrietis ir šķīries. Dēls ir dusmīgs uz tēvu, un tad viņš viņu slauc. Šāds stāsts varētu būt.

– Domāju, ka nereti ir, piemēram, šāda situācija: tēvs ir uzņēmējs, dēls – jaunais speciālists, taču ar savu algu viņš nevar turpināt uzturēt tādu dzīves līmeni kā vecāku ģimenē. Tāpēc tēvs sponsorē dēlu.

– To uzskatītu par nepareizu. Viņš dēlam dzimšanas dienā var uzdāvināt ceļojumu, bet, ja viņš regulāri katru mēnesi kaut ko piemet, – tas neder.

– Kāpēc?

– Tur es pilnīgi jums piekrītu, ka viņš atņem dēlam spēku. Arī veselīga vīrieša psiholoģijai šī rīcība neatbilst.

– Kāda ir veselīga vīrieša psiholoģija?

– Cīnīties ar dēlu. Ansis Lerhis-Puškaitis ir pierakstījis pasaku par lāča dēliem, kurā ķēniņa meitu apprec lāča dēls. Viņš aiznes meitu uz savu alu mežā, un tur viņai dzimst dēls. Kad lācis iet prom, viņš priekšā alai aizveļ akmeni, un ārā neviens netiek, bet, kad dēls ir pietiekami stiprs, viņš noveļ akmeni un sāk cīnīties ar tēvu. Dēls uzvar. Pēkšņi lācis pārvēršas par cilvēku, jo izrādās, ka arī viņš ir ķēniņdēls, tikai apburts. Brīdī, kad dēls uzvar tēvu, tēvs kļūst par cilvēku, jo dēls viņu ir atbrīvojis. Tajā brīdī tēvs dāvina dēlam savu zobenu.

– Šis jau ir ļoti skaists stāsts. Bet man no savas žurnālistes pieredzes jāatzīst, ka mūsdienās šādas attiecības ir retums.

– Mūsdienās tā ir problēma, jo tēvs dēlu neaudzina. No septiņu gadu vecuma dēlam tēvu vajag vairāk nekā māti, bet daudzu iemeslu dēļ tas notiek ļoti reti. Līdz ar to dēlam tiek atņemts spēks jau septiņu gadu vecumā. Tas jau tāds sens arhetipisks uzskats, ka sieviete domā, ka tikai viņai pieder bērni, un vīrs, ja arī ir blakus, viņas uztverē bieži arī ir liels bērns. Dēlam jau nereti ir divdesmit gadu, bet viņš joprojām ir pie mammas, viņu attiecības ir daudz ciešākas, un tēvs noraugās no malas, ka dēls un sieva ir kopā.

Ļoti bieži tēvs uz šo pārīti skatās ar dusmām un bezizejas sajūtu. Savukārt dēlam tas izskatās – tēvs mani neieredz.

Arī šajā gadījumā var parādīties nauda – tēvs grib atpirkt dēlu no mātes. 

– Bet vecāki jums jautās – kur tad man to naudu likt? Ja man ir nauda un es nevaru to dot savam bērnam, kam tad esam strādājuši?

– Jā, nākot pie jums, izlasīju, ka pašlaik Latvijā tiešām ir daudz liekas naudas, – ja izdalām uz iedzīvotājiem, katram depozītā ir trīs tūkstoši. Vēsturiski šis jautājums arī vienmēr ir pastāvējis. Tāpēc vīriešiem daudz svarīgāk nekā sievietēm bija veidot ģimeni, lai skaidri zinātu, kuri ir viņu bērni. Lai zinātu, kam nodot savu nopelnīto mantu. Mēs esam tik jocīgas būtnes, ka gribam arī pēc nāves ietekmēt pasaules norises.

Tā ir šausmīgi salda doma – kā es ietekmēšu dzīvi pēc tam, kad būšu miris.

Protams, vēl saldāka ir apziņa, ka ar naudu varu ietekmēt pasauli, dzīvam esot. Vīriešu bioloģiskais uzdevums ir noturēt un paplašināt sugas robežas. Nauda ir resurss, kurš tam jāizmanto. Ar naudu nedrīkst mētāties, tā ir jāpavairo. Nauda rada pienākumu. Brīvās naudas uzkrājumiem un to tērēšanai mūsu sabiedrībā ir daudz pārbaudījumu, jo tā dara nevis laimīgu, bet nelaimīgu. Nauda sāk degt rokās, to nevar noturēt. Būtība nemainās, vai tev ir lieks tūkstotis vai miljons, vai tev ir 20 vai 50 gadu. Vislielākā prasme ir iemācīt bērnam ieguldīt naudu, lai tas būtu racionāli. Tā ir bagātu cilvēku lielākā māksla, kuru iemācās tikai vairākās paaudzēs.

– Zinu viedokli: man bija nosacīti grūta bērnība, gribu, lai manam bērnam nav tik grūti. Ko jūs teiktu šādam cilvēkam? Viņš jau īstenībā grib labu.

– Tipisks stāsts. Tas ir tāds zigzags no viena grāvja otrā. Ļoti bieži ir tā, ka vecāki braukuši vienā grāvī, bērni dabū braukt otrā grāvī un tikai mazbērni kaut ko būs iemācījušies.

– Vēl esmu redzējusi tādas situācijas, ka vecāki grib dot un saņemt par to pateicību.

– Jā, šī arī ir ļoti svarīga motivācija. Bet tā ir manipulācija, uz kuru dēls vai meita var atbildēt – es taču neprasīju, lai tu mani dzemdē un uzturi. Te varu atbildēt ar libāniešu dzejnieka Džibrāna rindām, ko citēšu pēc atmiņas: «Mūsu bērni nav mūsu bērni, tie ir dēli un meitas kā paši par sevi, tie nāk nevis pie mums, bet caur mums, un tie dzimst no dzīves ilgošanās kā pašas par sevi…» Jāatceras, ka mēs esam kā starpstacija bērnu personiskajā ceļā, kurā bērnam jāuzturas noteiktu laiku, līdzīgi kā grūtniecība. Bērns ar mums ir kopā vidēji astoņpadsmit gadu, un viss. Tad viņam jāiet tālāk.

– Esam nonākuši pie tā – ja dodu savu naudu, kas ir varas mehānisms, tad patiesībā gribu viņu ilgāk noturēt pie sevis…

– Jums taisnība, tas ir kā paildzināt grūtniecību līdz 12 mēnešiem un cerēt, ka mammas vēderā ilgāk viņam būtu labāk. Atgriežoties pie manas teorijas – dzemde ir laimīga, kad tā ir pilna. Divi vecāki izveido savu sociālo dzemdi, kam ir jāstrādā 18 gadu, un, kad bērni aiziet, vecāku dzemde sēro un dusmojas.

Un tas ir tas tukšums, kurš kliedz.

Bet svarīgi saprast – ja to tukšumu izturi, tad tas velk no zemapziņas ārā nākotni. Viens no veidiem, kā sievietei izturēt sievišķo tukšumu, ir piepildīt to no ārpuses – iesēdināt klēpī mazbērnus vai kaķus. Atgriezties rutīnā – ēdināt, sēdināt uz podiņa, iet pastaigās. Otrs – izturēt mokas, aiziet ar tukšumu gulēt, bet no rīta pamosties ar jaunu skaņdarbu, kas dzimis no sevis. Tas ir kā alkoholiķim – ja neizturi un vakarā piedzeries, tad no rīta tu nevari neko radīt. Tukšums ir jāizdzīvo, un tajā jāatrod jaunas iespējas vairāk iegūt un pieredzēt. Svarīgi ir savu radošumu saglabāt. Ja cilvēkam rodas kāds jautājums, uz kuru nevar atbildēt uzreiz, tad nevajag censties tukšumu aizbāzt ar kaķi vai alkoholu, jāļauj piedzimt idejai un risinājumam.

– Bet kāpēc mēs baidāmies no jaunā un labāk vēlamies atgriezties pagātnē, attiecībās ar maziem bērniem?

– Ir mānīgs priekšstats, ka vīrietis un sieviete kopā ir laime pilnībā. Tā ir patiesība tikai medusmēnesī līdz bērniem. Ja mūs tagad ieslēgtu šajā istabā un mums nebūtu idejas šai sarunai, mūs pārņemtu stress.

– Esmu lasījusi jūsu domu, ka mums tādā gadījumā palīdzētu tikai sekss.

– Jā, sekss ir kā pretstresa tablete, lai mīkstinātu arhetipisko konfliktu starp sievieti un vīrieti. Un savukārt bērni ir kā trijstūra virsotne, vīrs un sieva katrs no savas puses par bērniem rūpējas, un tiek izlādēta šī ļoti pretrunīgā enerģija. Redziet, man uz rokas ir viens laulības gredzens par pirmajiem 25 gadiem, kad audzinājām meitas un ar sievu bijām kā darbabiedri, un uz otras rokas man ir gredzens, ko pasniedzu sievai un sev sudrabkāzās. Tagad mēs esam viens otram, un faktiski tā ir otra laulība. Ja cilvēki vēl ir palikuši kopā, tad viņi nonāk pie jautājuma, vai ar šo cilvēku esmu gatavs otrai laulībai un kopā pavadīt atlikušo laiku. Ja skaļi neizteiktā atbilde ir nē, tad turpināt ietekmēt bērnus ir ļoti labs veids, kā ar bērnu veidot līdzīgu saiti kā laulība.

– Domāju, ka pilnīgi cits stāsts ir par sievieti, kura viena pati audzina bērnu, viņai ir vēl smagāk atdalīties.

– Diemžēl man jāsaka, ka šajās attiecībās ir liela neveselība. Mātes un meitas turas milzīgā sakabē, bieži abu sieviešu iekšējie tukšumi kompensējas, un visu dzīvi notiek malšanās. Zināmā mērā tā tam ir jānotiek, jo dzimtas koka jautājumus mēs visi dabūjam no savām mātēm. Meitas vistiešāk pārmanto savas mātes stāstu. Bet jautājums, cik tas ir veselīgi, cik liela loma viņu dzīvē ir vīrietim, cik lielu lomu viņas vispār viņiem atvēl.

Māte savu meitu nekad neatlaiž, tas ir dabiski.

Bet ar dēliem ir daudz smagāk. Vīriešu attīstība balstās uz neformulētu spēju izjust šausmas un riebumu pret māti. Mātes un dēla attiecības ir bieža tēma manā praksē. Reiz klientam provokatīvi jautāju – vai vari iedomāties, ka tev ir 14 gadu un māte mēģina tevi pazīdīt? Viņš atbild – nejūtu nekādu riebumu; ja viņa to darītu ar brāli, tad gan nepatiktu. Tas nozīmē, ka šis vīrietis ir drausmīgā mātes ietekmē, faktiskā incestā. Ja sievietei nav vīra, viņa tīri arhetipiski nevar palaist vaļā dēlu, jo viņai nav vīrieša aizsardzības, viņā ir ārkārtīga nedrošība. Dēls jānotur par katru cenu.

– Un kā mēs šo sarunu beigsim?

– Domāju, ka viens – mums jāsaprot naudas enerģija. Būtībā jau mums visiem rokas attiecībā ar naudu kustas virzienā uz sevi. Bet cilvēki atšķiras no tā, cik kurš var noturēt. Ja tev ir lieka nauda, tu uzņemies pienākumu to pavairot.

Ja tu nepavairo, tad tev nav tiesību to paturēt. Tāpēc pasaulē viss ir ļoti taisnīgi.

Ja vecāki bērnam iedod 10 tūkstošus un pēc gada viņam ir 15, tas nozīmē, ka viņam ir naudas talants, viņš ir dabūjis dievišķu pienākumu kalpot sabiedrībai, viņa darbs ir vajadzīgs. Uzņēmējdarbības vienīgajam kritērijam jābūt peļņai, visi pārējie emocionālie kritēriji jāmet nost. Otrs – mums jāsaprot bērnu vieta savā dzīvē un jābūt veselīgi paškritiskiem.