Meditatīvie alfa un thēta viļņi
Lai saprastu, vai meditācija ir transs vai nav, var balstīties uz pētījumiem par smadzeņu darbības elektroķīmisko mehānismu. Jā, smadzenes ir elektroķīmisks orgāns, un tā aktivitāte izpaužas smadzeņu viļņu veidā. Izšķir četrus šo viļņu veidus. Kad smadzenes ir nomodā un tās aktīvi iesaistītas mūsu ķermeņa un prāta darbībā, šis orgāns ģenerē tā sauktos bēta viļņus. Bēta viļņu frekvence atrodas 15–40 hercu diapazonā. Tas ir mūsu parastais aktīvais apziņas nomoda stāvoklis. Tā laikā mēs varam daudz ko izdarīt, bet šajā stāvoklī arī rodas gan stress, gan negatīvas emocijas.
Nākamā pakāpe ir alfa viļņu frekvence (4–14 hercu diapazons). Alfa viļņus smadzenes izstrādā, kad tās ir atpūtas, atslābinājuma stāvoklī. Tādi paši viļņi tiek izstrādāti arī vieglas meditācijas stāvoklī.
Thēta viļņi (5–8 herci) parasti raksturo cilvēku, kas ir gandrīz aizmidzis, tomēr ne līdz galam. Dažkārt viņš var veikt fiziski aktīvas (bet pietiekami monotonas) darbības, piemēram, braukt ar auto – un tad vienā brīdī attapties, ka pat neatceras, kā nobraucis pēdējos divdesmit šosejas kilometrus, tik ļoti viņš bija koncentrējies uz kādu domu vai sajūtu. Protams, tas nav nekas cits kā transs. Un izrādās, ka tieši tādā pašā režīmā (proti, raidot thēta viļņus) smadzenes darbojas arī tad, ja cilvēks iegrimst dziļā meditācijā. Arī tad mēdz būt sajūta, ka vairākas stundas pavadītas pilnīgi ārpus laika.
Tātad skaidrs, ka meditācijas stāvoklis ir dabūjams gan alfa, gan thēta viļņu līmenī, tikai alfa līmenī tā būs viegla, relaksējoša meditācija, vairāk atslābināšanās, ļaušanās patīkamām izjūtām, bet thēta – dziļa, nopietna meditācija. Transam raksturīgi thēta viļņi, tātad saskaņā ar šo teoriju iznāk, ka transu var salīdzināt tikai ar dziļo meditāciju. Abos variantos ir runa par izmainītu apziņas stāvokli, un abos ir nepieciešams sagatavošanās process, lai tajā nonāktu.
Lai aina būtu pilnīga, jāpiemin vēl viena frekvence – delta viļņi. Tā ir īsta, dziļa miega stadija (no 0,5 līdz 4 herciem). Vispār, cilvēkam aizmiegot, viņš iziet cauri visām stadijām no viena gala līdz otram, (bēta–alfa–thēta–delta), bet pamostoties tas notiek pretējā virzienā – no deltas atpakaļ uz bētas viļņiem, kuru stadijā cilvēks jau ir pavisam mundrs (un varbūt pat drusku satraucies, vai tikai nenokavēs darbu).
Šajā ziņā pilnīga taisnība ir tiem, kas apgalvo, ka mēs visi meditējam vismaz divas reizes dienā – kad aizmiegam un pamostamies.
Abas reizes gribot negribot izejam cauri meditatīvajai un tātad arī transa stadijai, ko rada thēta viļņi.
Apziņas paplašināšana?
Transa sakarā runā par apziņas izmaiņām. Bet ko īsti nozīmē izmainīta apziņa saistībā ar meditāciju? Ir vairāki skaidrojumi.
Pirmais skaidrojums ir racionālāks. Proti, tā ir apziņas (un arī zemapziņas) paplašināšana uz prāta darbības sašaurināšanas rēķina. Proti, savaldām un ieliekam haotisko, dauzonīgo prātu aiz nosacīta žoga (tātad sašaurinām tā robežas), un atbrīvojas vesels tīrs lauks mūsu apziņai.
Otrs skaidrojums ir garīgi orientēts. Proti, apziņas paplašināšanās meditācijas laikā nozīmē tās pieslēgšanos mūsu kopējai bezgalīgajai kosmiskajai apziņai. Ja jūs uzskatāt, ka pasaulē viss ir vienots un katrs no mums caur apziņu ir saistīts ar visu pasauli un ir šīs pasaules integrāla daļiņa, tātad varat arī pieslēgties tās kolektīvajai apziņai. Patiesībā mēs jau kopš ierašanās šajā pasaulē esam pieslēgti lielajam kosmiskajam tīklam, kura rīcībā ir visa informācija un neizsīkstoši enerģijas resursi, un meditācijas laikā šo saikni var aktivizēt. Tam var būt ļoti dažādas formas.
Viena no saprotamākajām – kad meditācijas laikā mēs sūtām jautājumu, kas mums tobrīd aktuāls (jo precīzāk formulētu, jo labāk) un pēc tam saņemam atbildi. Protams, informācija pienāk ne jau vienkāršotā telefona īsziņas formā, bet noteiktu dzīves apstākļu (pārmaiņu, piedāvājumu) veidā. Turklāt šie apstākļi atbilst mūsu katra individuālajam apzināšanās un garīgās attīstības līmenim, kā arī spējām konkrēto piedāvājumu īstenot.