Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
19
-
2
-
0
-
3
-
3
-
2
-
3
-
Saka taču, ka stipru ģimeni izjaukt nevar un vīrieti nevar aizvilt pret viņa gribu. Ja ģimenē viss kārtībā, tas nav iespējams, vai ne? Bieži vien cilvēki tā saka arī pēc tam, kad šķīrušies: nu, mums jau kādu laiku vairs nebija labas attiecības. Vai tas nozīmē, ka kaut kas vienmēr laulībā jau ir iebuksējis, ja reiz rodas iespēja kādam no malas?
Jā, tā ir. Ja vīrietis stingri stāv uz savām kājām, viņam galvu sagrozīt tik vienkārši nav iespējams. Bet… tā ir tikai teorija. Prakse ir tāda, ka vīriešiem 40+ parasti iestājas varoņa lomas krīze. Redzat, varoņa loma ir absolūts altruisms. «Es visu sevi atdodu sievietei, » tā domā vīrietis saskaņā ar savām fantāzijām par to, ko sievietei vajag. Un pretī viņš dabū tādu mānīgu vēstījumu: esmu baigi krutais, un tam visam ir jēga. Es atceros arī dažas situācijas no savas dzīves ap un pēc 40 gadu vecuma, un tajās reizēs man, vienkārši sakot, noveicās. Jo tas nav tik vienkārši – izvēlēties pateikt sievietei un situācijai nē, mēdz notikt tā, ka saproti tikai to, ka neko nesaproti, bet esi kā apburts. Noburts, un viss!
Nu… Bet kaut ko jau cilvēks tomēr apjēdz, nav jau tā, it kā būtu sadzēries apdullinošas zāles!
Jā, bet tomēr… Tas ir savādi un mēdz būt ļoti jaudīgi, un es jūtu līdzi daudziem vīriešiem, kuriem nav atbalsta šādās situācijās. Jo bez atbalsta var viegli aiziet šķērsām. Mūsdienās runas par mīlestību – par tās pāriešanu un izbeigšanos – ir ļoti sačakarējušas visu fonu. Ja cilvēks nonāk šādā situācijā, iekrīt tajā vilinošajā vilnī, viņam nav iespējas paņemt pauzi, atpūsties, parunāties. Attiecībā uz vīriešiem tad bieži iedarbojas varoņa loma – tas, ka viņam šķiet: tai citai sievietei viņš ir vajadzīgs vairāk nekā sievai. Un tas darbojas nevis racionāli, bet kaut kādā baiļu līmenī, kad vīrietis nespēj sievietei pateikt nē.
Noteikti jābūt vajadzīgam? Ja vīrietis ir vienkārši apburts – kā tas iet kopā?
Tur jau ir tā apburtība. Vīrietim gribas glābt, un viņš atstāj realitāti. Bet tajā realitātē ir viss svarīgais, kas līdz šim dzīvē sabūvēts, kur ir investēts laiks, jūtas, rūpes, nauda: bērni, viņu labklājība, ģimenes ligzdiņa, ko esi vijis, sieva… Nu, sieva varbūt mazāk, bet tomēr. Tas viss vienkārši jāpamet, tas aizpeld, lai ļautos! Es zinu šo vīrieša sajūtu un zinu arī bezpalīdzības sajūtu tajā. Tā sajūta ir kā slimniekam, tu esi traks un nojūdzies. Un ir ļoti grūti, ja nav atbalsta, iespējas atjēgties.
Visu interviju, kā arī psihoterapeita Viestura Rudzīša viedokli, kāpēc tieši latviešu vīriešus no ģimenes aizvilināt vieglāk, lasi šīs nedēļās žurnālā IEVA (nr.8).
