Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
11
-
0
-
0
-
3
-
0
-
1
-
0
-
Kurš te atbildīgs par prieku?
«Attiecību sākumā pāriem rotaļāšanās norit vieglāk, varbūt pat pašsaprotami, tomēr jāņem vērā, ka tas noteikti nav raksturīgi visiem mīlniekiem,» norāda ģimenes psihoterapeite Vita Kalniņa. «Rotaļīgums ir personības iezīme. Ir cilvēki, kam bail kļūt muļķīgiem otra acīs, jo tad iespējams zaudēt tēlu, ko esam radījuši par sevi. Bet pastāv pāri, kas savas attiecības veido, balstoties uz to, ka viens, lai atļautos būt bērnišķīgs, izvēlas partneri, kurš, gluži pretēji, ir nopietns. Viņam ir svarīgi, lai otrs paņem apzinīgā lomu, jo tad pašam nav jāuzņemas atbildība. Protams, šī izvēle norit neapzināti.»
Pētot un analizējot pāra attiecības, daudz runā tieši par partera izvēli. Kāpēc sev līdzās izvēlējos paturēt tieši šo cilvēku, ja pasaulē ir vēl seši miljardi citu? Ir iemesli, ko neapzināti no šī partnera varam iegūt sev un ko savukārt dot pretī.
«Terapijā mēdzam teikt, ka pastāv neapzinātie solījumi – pāru attiecību kontrakti, kurus attiecību sākumā, pašiem nezinot, mēs noslēdzam. Tipisks piemērs: vīrietis ir apzinīgs, prātīgs, nosvērts, bet jauna sieviete ir mazliet bērnišķīga, emocionāla, haotiska. Reizēm arī var būt otrādi. Šajās attiecībās sievietei ir būtiski justies droši ar šo vīrieti, kā patvērumā, kur viņa var atļauties būt bezrūpīga un nenopietna. Bet vīrietis ar šādu dāmu pie sāniem, visticamāk, jūtas priecīgāk, radošāk, spontānāk, nekā būdams vienatnē.»
Citi lasa
Sākumā šāds lomu sadalījums darbojas lieliski. Tomēr, laikam ejot, mainās partneru personības, mainās arī attiecības un vajadzības. Piemēram, sieviete izstudē, izveido karjeru, un drošība, ko sniedz vīrietis, viņai vairs nav tik nozīmīga. Iespējams, sāksies pārmetumi no sērijas – kāpēc visu laiku esi tik īgns? Ko sēdi un burkšķi, tikai visu laiku strādā? Dzīvē taču vajag arī kaut kādu prieku – kāpēc tu mani nekad neiepriecini? Šis nav īsti godīgi pret vīrieti.
Attiecību sākumā viņa bija tā, kas radīja pārsteigumus, un vīrietis rēķinājās, ka stiprā dzimuma pienesums attiecībās ir gādāt par nopietno daļu. Un to viņš turpina pildīt – godam pelna naudu. Taču viņai pēkšņi vairs nav labi.
«Nereti piedzīvoju to, ka pāris atnāk un saka: mēs esam izdomājuši sākt visu no sākuma, no baltas lapas – nu tik iesim uz randiņiem un cerēsim, ka varbūt izdosies pagriezt laiku atpakaļ, kad mums kopā bija labi. Taču realitātē tie jau ir divi citi cilvēki, vismaz viens no viņiem pavisam noteikti ir mainījies, un gadās, ka cilvēki mainās dažādos virzienos,» atzīst speciāliste.
Tāpēc šie kontrakti katrās attiecībās ik pa laikam ir jāpārskata – vai šobrīd man otrā joprojām ir svarīgs tas pats, kas sākumā? Ja ne, tad jādomā, kā varam vienoties no jauna, lai attiecības tālāk funkcionētu un darbotos. Māksla ir spējā pārslēgties un kopīgi atrast jaunus saskarsmes punktus – aiziet attiecību nākamajā līmenī.
Ja pāris uzskata, ka, atsākot piekopt regulārus randiņus, atgriezīsies turpat, kur bija pirms daudziem gadiem, – pieturvietā ar nosaukumu "Iemīlēšanās eiforija" –, viņi maldās.
Pieņemt ēnas pusi
Diemžēl atgriezties saldajā posmā vairs nav iespējams. Sākumā īpašās sajūtas rodas no tā, ka viens otru vēl nepazīstam. Mēs nezinām otra ķermeni – paiet laiks, kamēr to izpētām, iepazīstam caur pieskārieniem, arī seksuāli; kamēr atklājam viens otram visus bērnības stāstus, notikumus un pavērsienus – tāpēc sākumā varam pļāpāt dienām un naktīm ilgi. Tieši nezināmais ir tik aizraujošs!
Adrenalīns rodas arī hormonāli. Pēc sešiem mēnešiem daba parasti hormonus samazina tīri fizioloģiski, citādi mīlas balodīši sāktu slimot. Iemīlēšanās organismam un arī psihei, lai arī pozitīvs, tomēr ir milzīgs stress – nepārtraukti esam uzvilkti, varam funkcionēt bez kvalitatīva miega, ir apetītes trūkums. Un tas nav normāls, veselīgs stāvoklis.
Iemīlēšanās pazīmes ir identiskas, kā atrodoties augsta stresa apstākļos. Pēc sešiem mēnešiem hormoni dabiski samazinās, lai sāktu dzīvot veselīgākā, mierīgākā režīmā.
Šis pusgads ir iedots tam, lai cilvēki paspētu ielikt attiecību pamatus. Tā sauktās rozā brilles ir dabas mehānisms, kas ļauj otrā paspilgtināti saredzēt to, ko gribam no partnera, savukārt neredzēt to, kas mums varētu nepatikt vai traucēt. Tas palīdz jaunajā teritorijā sajusties drošāk, jo, ja nejutīsimies droši, dzīvē vispār neizveidosim attiecības. Daba mums hormonāli iedod iespēju ielaisties un riskēt. Kad hormoni beidzot ir nomierinājušies, sākam ieraudzīt arī partnera negatīvās īpašības.
«Savā terapeites praksē bieži esmu novērojusi, ka cilvēki izšķiras tieši tā iemesla dēļ, kāpēc ir sagājuši kopā. Piemēram, uzsākot attiecības, sievieti vilina vīrieša neatkarība un spēja pateikt visu, kas uz mēles. Tomēr, laikam ejot, kad sieviete sēž mājās ar mazuli, bet vīrietim ir savi neatkarīgie plāni, tas vairs nav partneres interesēs.
Un par ko gan partnere dusmojas? Viņš ir tāds pats, kāds bija iepazīstoties. Pati jau vien šo vējagrābsli izvēlējies!
Ilgtermiņa attiecībās lieliski izgaismojas katra ēnas puse un attiecību otrā pusgada uzdevums – vai, zinot to, ka cilvēkam ir ne vien foršās rakstura īpašības, bet arī ne tik patīkamās, esam gatavi ņemt šo visu komplektiņu? Lielākoties cilvēkiem ir nepieciešams aptuveni gads, lai izvērtētu, vai varēs būt kopā ar konkrēto partneri un sadzīvot. Tāpēc ir diezgan daudz attiecību, kas ilgst divus gadus, – pēc gada attopas, ka sākotnējais pielūgsmes objekts neder, bet otru gadu plāno, kā veiksmīgāk izšķirties.
Ir cilvēki, kuri redz otra negatīvās īpašības, bet nodomā: «Nu nekas, nekas, to es viņā izmainīšu!» Tas, protams, nav iespējams. Vienīgie, kurus varam mainīt, esam mēs paši, un arī tas nav tik vienkārši. Tā varam gadiem pavadīt ideālā partnera meklējumos, jo ikvienam būs ēnas puses un ideālais partneris patiesībā nemaz neeksistē.»
Kā norāda terapeite, mēs varam būt kopā ar jebkuru cilvēku, ja vien to vēlamies, un lielākoties otrs ir mūsu pašu atspoguļojums. Kamēr nemainīsimies paši, nesatiksim citus partnerus, jo spējam izveidot attiecības ar konkrēta tipa cilvēkiem, kas savukārt atspoguļo gan mūsu grūtības, gan stiprās puses. Ne velti dāmas, meklējot piemērotu partneri, izvēlas līdzīgus tipāžus un domā: «Kā man tādi cūkas vien gadās?» Acīmredzot sākotnēji šis ruksis iedod konkrētās sievietes personībai kaut ko tik nozīmīgu, kam nav iespējams pretoties.
Bez mākslīgā cukura
Attiecības nosacīti dala posmos, iedomāsimies tādu kā spirāli! Sākumā mēs esam cieši satuvinājušies, bet pēc laika lēnām, dabiski notiek attālināšanās. Bez attiecību krīzēm nenotiek attīstība.
«Ja kāds apgalvo, ka viņa attiecībās nav krīžu un konfliktu, tās, visticamāk, būs īstermiņa. Tās, iespējams, ir iekonservējušās un neattīstās. Visticamāk, viens no partneriem ir neapmierināts, bet to ilgstoši slēpj vai mēģina kompensēt,» norāda terapeite.
Pilnīgi jebkurās veselīgās attiecībās pēc lielas satuvināšanās nāk attālināšanās, jo mums katram ir ļoti svarīgi atkal sajust pašiem sevi. Būt visu laiku saplūdušiem nav ne veselīgi, ne vajadzīgi, ne normāli.
Saplūduši var būt tikai mamma ar zīdaini. Lielais izaicinājums – kā, saglabājot savu es, tomēr varu veidot arī mēs. Veselīgās attiecībās pārim ir katram savs dārziņš, kuru katrs kopj, un palaikam viņi satiekas kopīgajā dārziņā. Ir pāri, kas ārkārtīgi baidās no konfliktiem, visu laiku ir mīlīgi, bērnišķīgi, rotaļīgi, no malas skatoties, viss ir labi. Taču, ja partneriem ir bail no strīdiem, tad veselīgā spirālveida procesa vietā ir nemainīgas divas paralēles, kam nekad nav arī iespējas maksimāli satuvināties. Un tās nav piepildošas partnerattiecības.
Iespējams, tur ir bailes atklāt savu neapmierinātības iemeslu, jo no manis var atteikties vai par to sodīt. Un ar flirtēšanu vien šīs attiecības saglābt neizdosies. Bez konfliktiem nebūs iespējama liela tuvība, bet pliks rotaļīgums ir pārāk uzspīlēts, pārcukurots, mākslīgs. Pāra mērķis nav izveidot attiecības, kurās vairs nebūs nevienas problēmas. To atgādinu arī klientiem pāru terapijā.
Jāsaprot, ka nav iespējams sakārtot ne māju, ne sevi, ne partnerattiecības vienreiz un uz visiem laikiem.
Konflikti ir neizbēgami, kamēr vien dzīvojam vienā vidē ar citiem dzīviem cilvēkiem. Bet, par spīti grūtībām, mums būs laiks, kuru pavadīsim, darot un piedzīvojot attiecībās ko foršu,» komentē Vita.
Noķert vieglumu aiz astes
Pētījumi liecina: lai pāru attiecības ilgtermiņā veiksmīgi darbotos, vajadzīgi pieci labi notikumi pret vienu negatīvu notikumu vai problēmu. Kaut ko, par ko abi varam pateikt – jā, šis bija jauki! Citādi attiecības var tikt apdraudētas. Taču nevajag ieviest ko ārkārtēju.
«Daudzi pāri uz jautājumu, ko jūs labu varētu viens ar otru piedzīvot, uzreiz steidz atbildēt: mēs nedēļas nogalē aizlidosim ceļojumā uz Berlīni vai brīvdienas pavadīsim īrētā viesu mājā. Parasti šādas idejas prasa finansiālu ieguldījumu, organizēšanu, ņemšanos. Nu labi, aizbrauksiet divreiz, varbūt piecreiz gadā. Ceļojums paskrien vienā brīdī, un tad esam atpakaļ ikdienā, kur nenotiek nekas īpašs.
Pārim būtu jāatrod veids, kā visparastākajā ikdienībā aizbēgt uz savas pāru attiecību saliņas, kurā netiek risinātas problēmas, ienesti sarežģījumi no darba vai ārpasaules.
Tajā vienkārši ir iespējams pabūt kopā foršā, patīkamā aktivitātē. Bez mērķa un bez jēgas. Un bērniem uz šīs saliņas kāpt ir aizliegts. Mazais jau otrajā dzīves pusgadā ir spējīgs pagaidīt, ja vien ir paēdis un nekas nesāp, piemēram, kamēr mamma un tētis vakarā padzer tēju un parunājas divdesmit minūtes. Šādi bērnam tiek mācīts, ka vecāku attiecības ir prioritāte, viņi tās novērtē un ciena. Ieguvēji ir arī viņi paši – neviens bērns nav ieinteresēts, lai attiecības starp vecākiem izjūk.
Uzsveru, ka mīlestība ir tur, kur mēs ieguldām laiku. Ja runājam par to, cik ļoti mīlam otru, pērkam dārgas dāvanas, pasūtām ar kurjeru grandiozus ziedu pušķus, – tas viss ir skaisti. Bet, ja vakarā nevaram 20 minūtes pasēdēt, veltot viens otram nedalītu uzmanību, visticamāk, attiecības nav mūsu prioritāšu augšgalā.»
Ļoti svarīgs resurss attiecībās ir humors. Te gan uzreiz jāatšķir sarkasms, kas ir nevis humors, bet agresijas paveids. «Ir pāri, kas viens otru izsmej, atļaujas vilkt uz zoba – publiski pārmest kaut ko otram vai pasmejas par otru citu klātbūtnē. Tie ir vieni no smagākajiem aizvainojumiem.
Taču daudzas ikdienas grūtās situācijas varam izturēt, tikai pateicoties sirsnīgam humoram. It īpaši, ja ir vairāki bērni. Te varam pajautāt sev un partnerim, vai visas lietas ir jāuztver pārāk nopietni. Nu un, ja miskaste stāv ar milzīgu kaudzi – neviens no tā nenomirs.
Ja bērns vakarā paēda tikai makaronus, izbrāķējot ekoloģisko dārzeņu sautējumu, nav nozīmes cepties, jo viņš vismaz paēda.
Mums bieži ir pārāk augsti standarti par dažādām niansēm dzīvē, kuri apgrūtina ikdienu un attiecības. Reizēm, kad vakarā esmu pārgurusi un šķietami nekam vairs nav spēka, vīrs lasa man priekšā anekdotes un mēs smejamies – tas ienes attiecībās jaunas vēsmas,» padomā dalās speciāliste.
Pārim jāapdomā aktivitātes, ko varētu padarīt kopā vienkārši tāpat vien. Ja divatā tiek pildīti lielie mērķi – aprūpēt bērnus, celt māju –, tas ienes smagnēju noskaņu. «Pāra attiecībās ļoti nozīmīgi, lai daļa ir kopīgā un daļa – atšķirīgā. Ja mums būs identiskas intereses, partneris mums vairs nebūs pievilcīgs.
Erotika uzšķiļas tur, kur ir kaut kas nepazīstams un svešāds. Drošība vairāk saistās ar pazīstamo. Ideāli, ja attiecībās ir abi šie komponenti.
Pāri nenovērtē, kāds pluss ir arī ilgstošām seksuālajām attiecībām ar nemainīgu partneri. Mēs ātri zinām, kā otram sagādāt baudu, kā paši varam to sasniegt. Turklāt nobriedušās attiecībās būs citi ieguvumi, tajās var nerisināt lietas, kas jāsakārto attiecību sākumposmā, un ir iespējams dabūt vieglumu un rotaļīgumu tieši tāpēc, ka kopā pudu sāls esam apēduši un kaislību peripetijas jau ir aiz muguras,» rezumē psihoterapeite.
Idejas, kas neko (daudz) nemaksā:
- Izbraukt ar riteni vai mašīnu – nevis ar mērķi kaut kur nonākt, bet iekāpt automašīnā un braukt, kur acis rāda, nedomājot par galapunktu. Kurš gan no mums neatceras – kad bijām iemīlējušies, stundām varējām vizināties, dziedāt līdzi ieslēgtajam radio, bet pēc laika piestāt kādā nomaļākā ceļa malā paskūpstīties…
- Lasīt otram priekšā. Protams, kaut ko interesantu. Būtiski: ja vēlamies, lai otrs klausās, vienmēr jāpajautā, vai partneris tam šajā mirklī ir gatavs, – izmantot otra ausis bez viņa atļaujas ir viena no viltīgākajm vardarbības formām.
- Kaut ko būvēt vai veidot. Izdomāt kādu mini projektu, apskatīties instrukciju Youtube vietnē vai vienkārši būvniecības veikalā iegādāties nepieciešamo un kopīgi uzbūvēt, piemēram, plauktiņu vai skapīti.
- Padzert kafiju vai tēju, apēst pa saldējumam. It kā vienkārša lieta, bet pāri šo dara pārāk reti. Nav jārunā par nopietniem tematiem – garāmejot ieejiet kafejnīcā, parunājiet par neko, pavērojiet, kas sēž pie blakus galdiņiem.
Vai siltā laikā apsēdieties parkā uz soliņa, mierīgi nobaudiet pa saldējumam. Jo vienkāršāka aktivitāte, jo vieglāk ieviest ikdienā. Spontāns zvans – klau, es braucu uz tava darba pusi, aizejam pusdienās! Vai – es nopirkšu saldējumu, iznāc ārā, un apēdam, tepat uz stūra stāvot. Vēl variants – es braucu garām darbam, pamāj man ar roku pa logu! Vienkārši, bet efektīvi pārsteigumi iekrāso ikdienu. - Iet skriet, peldēt, slidot, slēpot, sauļoties – pārāk reti šīs aktivitātes pāri dara, divatā esot, jo bieži tās organizētas kā izklaide ar bērniem. Taču ir būtiski laiku pa laikam šo piekopt arī tikai divatā.
- Aprūpēt dzīvniekus. Izvest pastaigā patversmes suņus vai aizbraukt pie zirgiem un doties izjādēs.
- Apmeklēt muzeju. Bez mērķa kaut ko uzzināt – vienkārši pastaigāt, pavērot un klusi paķiķināt, ja nepieciešams.
- Sarīkot spilvenkauju vai pagulēt diendusu. Otrā un trešā labākā lieta, ko pāris var darīt, atrodoties gultā.
- Dziedāt vai muzicēt. Pāriem, kam mūzika ir sirdslieta, kopīga skaņu radīšana bagātinās attiecības.
- Apciemot draugus. Labs ēdiens, dzēriens, sarunas un smiekli – dažkārt tā ir labākā terapija.
- Pastrādāt dārzā. Derēs, ja abiem piemīt zaļie pirkstiņi, nevis viens no partneriem tiek paverdzināts kā melnstrādnieks.
