Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Tas vairs nav izturams! Mēs, mamma un tētis, strādājam no rīta līdz vakaram, gādājam, lai bērnam nekā netrūktu, bet viņš, sušķis tāds, uzmet lūpu un runā pretī – nedarīs šo un nedarīs to, mācīties negrib un arī māju kārtot negrib! Pārāk laba dzīve viņam – viss tiek pasniegts gatavs,» spriež vecāki.
Mammai un tētim beidzot ir vienots viedoklis: «Mēs abi esam izauguši tik čakli, atbildīgi un rūpīgi tikai tāpēc, ka mūsu bērnībā tā nebija – ne mūs veda ceļojumos, ne katru gadu pirka jaunu ziemas jaciņu. Mēs kolhoza bietes ravējām, ar lakatiņā iesietu cietas maizes gabaliņu jau no četriem rītā basām kājiņām govis ganījām! Tagad bērniem nekas nav jādara, tāpēc viņi vairs nesaprot, ko nozīmē grūtības. Izlaisti kā teļi – nekas labs no tādiem nevar izaugt!»
Bet, lai cik skaļi šķendētos vecāki, protams, viņiem gribas, lai no bērna tomēr izaug kaut kas labs. Lai pārāk vieglā bērnība viņu nesabojā.
Lai, būdams pieaudzis, spēj par sevi gādāt. Lai viņam ir mērķi un spēja tos sasniegt. Lai grūtības pārkož kā riekstus un saka: to man vecāki iemācīja!
Ko darīt gādīgajiem vecākiem, lai dotu saviem bērniem labāko, tomēr neizlutinātu un neradītu sajūtu, ka dzīve ir viens vienīgs rožu lauks?
Bērnības ietekmi nevajag vispārināt
Dažkārt intervijās vai dzīvesstāstos cilvēki atceras savu skarbo bērnību – izsūtījums, augšana bez tēta vai mammas, nabadzība… To lasot, var rasties sajūta, ka tieši grūtā bērnība šo cilvēku izveidojusi par veiksmīgu personību. Cilvēki mēdz arī teikt: nu, redz, tik sliktā ģimenē audzis, tāpēc jau izauga cīnītājs! Vai tieši otrādi: ko tad varēja gaidīt – miljonāra meitiņa, viss iedots gatavs, tāpēc arī neko pati nav sasniegusi!
Konsultatīvā psiholoģe Kaija Gulbe tik vispārinātai bērnības un sasniegumu kopsakarībai nepiekrīt. Turklāt, skatoties no malas, jau nemaz nevar zināt, kāda īsti bijusi katra cilvēka bērnība, tāpēc jebkuri spriedumi ir tikai interpretācija, kam var nebūt nekādas saistības ar patiesajiem iemesliem un sekām. «Personības veidošanās ir kā alķīmija – nav nevienas precīzas receptes, kā izaudzināt tādu vai citādu cilvēku,» uzsver Kaija. Bērnības ietekmi cilvēka personības veidošanā nevar noliegt, tomēr to nevajag arī pārspīlēt. Katrs pieaugušais var attīstīt sevi un pilnveidot savu dzīvi, pieņemot, ka vecāki viņa bērnībā rīkojās tā, kā tobrīd varēja rīkoties, vēlot bērnam labāko.
Par to, kā tieši labā vai grūtā bērnība ietekmē cilvēka nākotni, Kaija saka: «Nav ne jausmas! Neesmu dzirdējusi, ka būtu kādi apjomīgi, pierādījumos balstīti ilgtermiņa pētījumi, vai tiešām visi bagātie raud un vai visi nabagie uzkāpj kalna virsotnē un dabū princesi.
Nekas nav tikai balts vai melns – labs cilvēks var izaugt gan nabadzīgā, gan turīgā, gan dzērāju, gan pilnīgu atturībnieku ģimenē, un otrādi.
Nav mērinstrumenta, kuru varētu pielikt ģimenei un precīzi noteikt: lūk, te izaugs mērķtiecīgs un veiksmīgs cilvēks, bet te nekas jēdzīgs nav gaidāms.» Lai kādā ģimenē bērns piedzimst, viņš ienāk pasaulē ar savu raksturu un personības tipu – kāds būs gatavs lauzties cauri sienai, cits ies kalnam apkārt, bet kāds tajā uzkāpt nemaz necentīsies.
Un vecākiem ir svarīgi bērnu nevis lauzt, bet izprast un attīstīt, un mums katram ir iespēja izaudzināt veiksmīgu, laimīgu personību. Pozitīvajā psiholoģijā par veiksmīgu uzskata cilvēku, kas ir apmierināts ar sevi un savu dzīvi.
«Veiksmīgs cilvēks ir pārliecināts par sevi un pieņem sevi. Viņš zina sevī gan labo, gan slikto, spēj sevi nomierināt, uzmundrināt, par sevi parūpēties un dalīties ar citiem. Turklāt to, ko veiksmīgs cilvēks vēlas, viņš panāk pats, nevis ņem no citiem. Būtībā veiksmīgā cilvēkā apvienojas īpašības, kuru kopumu mēdz saukt par emocionālo inteliģenci,» saka psihoterapeite.
Jānorūda griba
Dažkārt vecākiem šķiet: mēs bērnam dod ļoti daudz, bet viņš neklausa, nemācās, nepalīdz. Varbūt mums nevajag būt tik labiem, varbūt tā nodarām bērnam pāri – vieglā dzīve viņu sabojā? Psihoterapeite uzskata: «Dot savam bērnam labāko nav nekas slikts, bet tam būtu jānotiek, trenējot bērna gribu un iemācot pacietību.»
Iedomāsimies ierastu situāciju – iepirkšanos kopā ar bērnu. Tiklīdz bērns saprot, ka veikalā kaut ko var dabūt, viņš to sāk prasīt.
Tikai ap gadiem pieciem bērns var sākt apjaust atšķirību starp gribu un vajag, bet pirms tam viņam gribu un vajag ir viens un tas pats.
Un vecāki bieži vien bērnam kaut ko nopērk tāpēc, ka nevar izturēt viņa prasību radīto spriedzi – mazs bērns dīc un krīt uz grīdas veikalā, bet paaudzies nemitīgi stāsta par to, kas ir klasesbiedriem, arvien uzstājīgāk to pieprasot arī sev. Vecākiem šo spriedzi ir grūti izturēt, viņi dusmojas, bet mīļā miera labad prasīto tomēr nopērk. Un sākas riņķa dancis – bērns saprot, ka kārotais ir jāprasa uzstājīgāk, tad to varēs dabūt ātrāk, savukārt vecāki, padodoties un izpildot bērna iegribas, atdod varu bērna rokās.
«Problēmu nevar atrisināt, bērnam nekad neko nepērkot,» uzskata Kaija Gulbe. «Bērnam tomēr jāatstāj iespēja kaut ko dabūt, citādi var rasties sajūta, ka viņš nav nekā vērts.» Ir tikai normāli, ka bērnam kaut ko gribas, taču tikpat normāli ir, ja vecāki atsaka bērnam to nopirkt, jo viņš ir slikti uzvedies, nav pildījis norunu vai tiešām grib par daudz. «Visu bērna iegribu bezierunu izpildīšana nebūt nenozīmē laimīgu bērnību – sak, lai viņam ir viss, ko vien vēlas!
Ja vecāki nespēj izturēt bērna gribēšanas radīto spriedzi un vienmēr piekāpjas, bērns netrenē savu gribu.
Ir bērni ar ļoti vāju gribas piepūli – ja kaut ko nedabū uzreiz, viņi nevis cenšas kaut ko darīt, lai savu mērķi sasniegtu, bet no tā atsakās. Piemēram, bērns prasa mammai piecus eiro. Mamma saka: nomazgāsi piecas dienas traukus, tad dabūsi. Bērns padomā un nemazgā pat vienu dienu, jo uzskata, ka tas būs par grūtu, tāpēc no mērķa vispār atsakās.
«Ja tā notiek, jāsamazina gribas periods – varbūt bērna griba šobrīd ir tik vāja, ka viņš tiešām nespēj tik ilgi darīt vai gaidīt. Griba jāaudzina pamazām,» saka psihoterapeite.
Cik daudz bērnam jāstrādā?
Ir svarīgi iemācīt bērnam parūpēties par sevi arī pašam, lai nepierod tikai gaidīt, kamēr kāds kaut ko pienes, pagatavo vai pasniedz gatavu. Ir mammas, kas, labu gribēdamas, visu izdara pašas – putru šķīvī vienmēr ieliek un iekrāso ar ievārījuma puķi pašā viducī. «Nav jau, protams, tā, ka vispār nevajag un nedrīkst palīdzēt un darīt labu bērnam, bet noteikti jātiek vaļā no sajūtas, ka esi slikta mamma, ja tā nedari,» saka Kaija Gulbe.
«Nemitīgās rūpes pieaug kopā ar bērnu, un bērna augošo prasību dēļ pieaug arī slodze vecākiem – agri vai vēlu viņiem kļūst par grūtu. Bērni, kuriem viss vienmēr tiek pasniegts gatavs, to pieņem par normu, un, ja vecāki bērna prasības nepilda, rodas konflikts.
Hiperaprūpe patiesībā ir varmācība pret bērnu – tā viņam tiek liegta iespēja pieaugt, viņš prot pieprasīt, bet neprot pats par sevi parūpēties.
Tā var izaugt arī bērns, kurš, kļūstot pieaudzis, grib ātri un daudz nopelnīt un tāpēc ir gatavs pat uz noziegumu – zagt, tirgot narkotikas utt. Jo viņam visu vajag ātri un tūlīt, un bez ilgas piepūles.»
Atšķiras arī vecāku viedokļi par to, vai un cik daudz bērni ir jāiesaista mājas darbos. Kādā ģimenē bērniem nav jādara nekas, citā ir pulka pienākumu. «Vecākiem prātīgi jāizvērtē, cik noslogots ir bērns, – ja viņš daudz mācās, iesaistās sporta vai mākslas nodarbībās un atgriežas mājās tikai vēlā vakarā, būtu par daudz prasīts, lai viņš vēl, piemēram, mazgā mājās grīdu. Tas nenozīmē, ka bērnam nevajag nekādus mājas pienākumus, bet runa ir par samērīgumu.
Vecākiem ļoti rūpīgi jāvēro savs bērns – pat ja viņš nesūdzas, ka grūti, par pārslodzi var liecināt bērna slimošana vai uzvedības un paradumu maiņa: viņš ēd pārāk daudz vai neēd nemaz, uzturas ārā pārāk daudz vai neiet ārā nemaz, mainās sekmes skolā, bērns kļūst nerunīgs utt. Tad noteikti jācenšas saprast, kas notiek,» iesaka psiholoģe. Un piebilst, ka noteikti nevajag bērnu pārmērīgi noslogot tikai tādēļ, lai viņu it kā pieradinātu pie grūtībām.
PADOMS
Foršs paņēmiens, kā norūdīt bērna gribu
Sākumskolas vecuma bērniem ļoti audzinošs ir šāds iepirkšanās noteikums: šodien tu, piemēram, varēsi iepirkties par 2 eiro, turklāt bez apspriešanas tev tiks pirmā lieta vai saldums, kuru tu gribēsi, lai kāda figņa tā būs. Bet, tikko atvēlētie eiro būs iztērēti, neko citu nopirkt vairs nevarēs. Šādi nosacījumi bērnam nosaka ļoti konkrētas robežas, atbildību par savu izvēli, un tas ir ļoti audzinoši – māca paciesties, nesteigties un apdomāt. Sak, ja nu tur aiz tā līkuma ir kaut kas vēl daudz, daudz labāks!
Bērnības universālais četrinieks
Lūk, kas jānodrošina vecākiem, lai bērns izaugtu patstāvīgs un laimīgs
- Gādīgums. Bērnam vajag drošību, ka par viņu kāds parūpēsies atbilstoši viņa vecumam un vajadzībām.
- Kārtība un struktūra. Bērnam ir svarīgi zināt lietu kārtību – kā norit ikdiena, kā nedēļas un mēneši.
- Iesaistīšana. Ir svarīgi bērnu ieinteresēt kopīgās darbībās – tas, ko mēs darām visi reizē. Tās var būt gan kopīgas ēdienreizes, gan kādi darbi, izklaide, bet svarīgi, lai to dara visi un kopā. Tāpat ir svarīgi spēt bērnu ieinteresēt darbībās, ko viņš varētu darīt arī viens pats, bet ko baiļu vai nedrošības dēļ negrib pamēģināt.
- Izaicinājums. Bērns jāmudina uz nelielu sacensību tādiem darbiem vai uzdevumiem, kas liek piepūlēties un attīstīties.
Laimīgas bērnības recepte. Uzskatu revīzija
- Es bērnībā dzīvoju nabadzībā, tāpēc strādāšu kaut no agra rīta līdz vēlam vakaram, bet gādāšu, lai manam bērnam nekā netrūktu.
Vecāki saviem bērniem bieži vien grib dot to, kā viņiem pašiem bērnībā trūka, bet ne vienmēr tas ir tas, ko bērnam vajag. Jāpajautā sev: ko bērna personībai dod, ka strādāsi no agra rīta līdz vēlam vakaram, lai sagādātu to, ko patiesībā savulaik vajadzēja tev, nevis tagad viņam? Ja mamma klupdama krizdama gādās bērnam dārgākos apavus un krekliņus un strostēs viņu par nepateicību, bērns to var uztvert kā vēstījumu – esmu slikts un nekam nederīgs.
Daudz svarīgāk par pašmērķīgu materiālo labumu gādāšanu ir veidot bērna paštēlu – atrast iemeslus, lai ik pa laikam pateiktu, cik viņš vecākiem ir svarīgs un vērtīgs.
Ir dažādas mīlestības valodas – dāvanas, veltītais laiks, atbalsts. Iespējams, mamma vai tētis ar bērnu runā tādā mīlestības valodā, ko paši vislabāk saprot, bet bērns šo valodu nezina – viņš grib runāt kādā citā. Jā, arī dāvanas ir mīlestības valoda, bet varbūt to vietā bērns izvēlētos uzmanību, laiku vai mīļus vārdus.
- Jau no ļoti agras bērnības vedu bērnu ceļojumos, lai viņš redz pasauli un paplašina redzesloku.
Zīdaiņa vecumā bērna pasaule ir mammas pups, un nekāds redzesloks bērnam nav jāpaplašina. Vēlāk, protams, ceļojumi dod informāciju, lai bērns varētu analizēt, kā gribētu vai negribētu dzīvot. Tomēr daudz vērtīgāk ir bērnu nevis pārsātināt ar ceļojumiem, bet ļaut viņam pēc tiem ilgoties – kopīgi rēķināt izdevumus, piedalīties maršruta plānošanā, meklēt izdevīgākos piedāvājumus, lai saprastu, kāda piepūle jāpieliek, lai pie šāda ceļojuma tiktu, bet sapņus tomēr iespējams piepildīt.
- Mūsdienās bērniem ir daudz vieglāk, nekā bija mums – mēs salām pieturā, gaidot autobusu, tagad vecāki visur izvadā ar mašīnu, bērni stundām sēž telefonos un vēl žēlojas, ka grūti!
Tādai spriedelēšanai ir tikpat liela vērtība kā laikapstākļu apspriešanai – kāpēc vienmēr nevar būt tāds laiks kā aizvakar, kad visu dienu saulīte spīdēja! Katram laikam un paaudzei ir savi izaicinājumi. Mums nebija tik daudz informācijas, savukārt tagad ir grūtības izšķirt, kura informācija ir patiesa un vajadzīga, bet kura ne. Laiks rit, pasaule mainās, un mēs tai līdzi.
