Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Skaidrs, ka ar varu jau aizliegt draudzēties nevar, taču jūtam, ka arī mūsējais sāk pārvērsties un ne uz labo pusi. Kā ar viņu par to runāt?
– Oskars
ATBILD – Inese Putniece, psihoterapeite:
Citi lasa
Laikam jau nebūšu oriģināla, sakot, ka piekrītu uzdotajā jautājumā paustajam – galvenais nebūt aizspriedumainam. Un tomēr. Ja man kā vecākam ar bērnu ir labas attiecības, tad man nebūs grūtību ar viņu runāt par visām tēmām, arī draudzības nozīmi cilvēka dzīvē un vērtībām. Saprotams, ka doma nav aizliegt draudzēties, tomēr es varu savam bērnam pastiprināti skaidrot mūsu ģimenē esošo vērtību sistēmu, uzskatus un to nozīmi cilvēku savstarpējās attiecībās. Tādējādi es varu pastiprināt savā bērnā kritisku izpratni par lietām, ko piedāvā viņa draugs. Pilnībā pasargāt bērnu no negatīvas ietekmes – tā ir tāda iluzora izpratne par bērna audzināšanu sterilos apstākļos.
Savā ziņā draudzība ar šādu zēnu viņam var iemācīt labāk izšķirt, kas labs, kas – slikts, kas atļauts, kas – neatļauts.
Tomēr nenoliedzami, ka 11 gadu ir sākums pusaudžu vecumposmam, – tas nozīmē, ka bērns pamazām uzsāk dabisko adekvātas separācijas ceļu no vecākiem. No labiem vecākiem separēties ir daudz grūtāk, tieši tāpēc jau mēs katrs pusaudžu vecumā piedzīvojam posmu – pieaugušie neko nesaprot, vecāki mani neatbalsta. Tas nenozīmē, ka bērns nav jāpatur savā redzeslokā, jo 11 gados cilvēkam patiešām ir pamaz pieredzes, tāpēc jābūt blakus, reizēm jāatbalsta, reizēm jāpiebremzē, reizēm jānorāj, lai bērnā veidotos stabila izpratne par to, ko un kā darīt.
