Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
12
-
0
-
1
-
1
-
0
-
0
-
0
-
– Intervijās un viedokļos publiskajā telpā biežāk parādās tava sieva Dina Ceple – mājdzemdību vecmāte, ģimenes veselības centra Stārķa ligzda saimniece. Kā tas ir – būt līdzās sievietei, kurai ir savs bizness, turklāt ļoti atbildīgs?
– Esam sapratuši, ka pārī abiem jābūt vairāk vai mazāk vienlīdzīgiem – vienu brīdi vīram var būt vairāk darba, bet sievai mazāk, tad atkal otrādi. Visam jāsakrīt kā zobratiem sazobē – tikai tā var izvairīties no krīzēm. Ja pārī viens kļūst pārāk dominējošs, rodas gan galvassāpes, gan sirdssāpes. Esmu ļoti priecīgs par Dinu. Smejos: esmu feminists. Uzskatu, ka sievietēm jābūt neatkarīgām vai vismaz potenciāli neatkarīgām – ja dzīve sašķobās, sievietei jābūt spējīgai sevi nodrošināt un būt gandarītai par to. Ikvienai sievietei jābūt izglītībai un karjerai, kuru viņa var iedarbināt ar pilnu jaudu, ja tas kļūst nepieciešams. Un man, vīrietim, tas ir jāatbalsta, nevis jāapkaro.
– Un ja vīrietis sievietes centienus tomēr apkaro?
Citi lasa
– Tas nozīmē, ka viņš jūtas nedrošs par sevi. Ja kāds veido nedrošas attiecības pats ar savu sievu – kas tās vispār par attiecībām! Gribu, lai arī manas meitas izaug potenciāli neatkarīgas.
– Mēdz teikt, ka ģimenē viss atkarīgs no sievietes. Savukārt Dina ir teikusi, ka tieši tev ir lauvas tiesa nopelnu jūsu abu attiecību uzturēšanā un veidošanā.
– Viņa vienkārši par mani labi runā!
– Pastāsti, kā jūs iepazināties!
– Savulaik mana tante Organiskās sintēzes institūtā strādāja pie Dinas tēva zinātnieka Ivara Kalviņa. Viņa ar Dinu bija labi pazīstama, arī es šo meiteni zināju. Dinai augstskolā bija jāmācās nosūtīt e-pastu – tolaik internets bija kaut kas pavisam jauns, ne katram tas bija, un ne katrs to izmantoja. Tante iedeva viņai manu e-pasta adresi, un Dina man atrakstīja. Tā mēs arī rakstījām viens otram, līdz sāka iezīmēties kopīgas vērtības.
– Kas tas ir – kopīgās vērtības?
– Skats uz pasauli. Apmēram tā: nav svarīgi, kur ir ziemeļi, – svarīgi, ka ziemeļi abiem ir vienā virzienā.
Ja diviem cilvēkiem ir kopīgas vērtības, tad viņiem ir, par ko runāt, un viņi bez kāda iepriekšēja plāna vai nodoma viens otram sāk kļūt svarīgi.
Dora ir mana meita!
– Dina tolaik bija viena ar mazu meitiņu Doru. Tas tevi nebaidīja?
– Attiecības vienmēr ir starp diviem cilvēkiem. Pārējais ir apstākļi. Ja vīrietim, piemēram, ir kopjama vecmāmiņa – vai tas būtu iemesls, kāpēc sieviete ar šo cilvēku neveidotu attiecības?
– Varēji audzināt Doru kā savu audžumeitu, bet tu viņu adoptēji.
– Kad apprecējāmies, nolēmām, ka jādara viss, lai Dora pilnībā iekļautos mūsu ģimenē. Ir ļoti sarežģīti, ja bērnam dokumentos ir cits uzvārds un cits tēva vārds nekā vīrietim, kas par viņu rūpējas. Man ir ļoti sarežģīti runāt par šo tēmu, jo esmu tik ļoti pieradis pie esošās situācijas, ka absolūti neidentificēju Doru kā kāda cita cilvēka bērnu.
Viņas dzimšanas apliecībā ir ierakstīts mans kā tēva vārds, un man ir ļoti neveikli pat domāt par to, ka bija tādi dokumenti, ka mēs kaut ko kārtojām. Dora ir mana meita. Jā, šī sajūta manī neradās uzreiz, bet tas notika diezgan ātri, un, iespējams, tieši adopcija palīdzēja.
Esmu pateicīgs Doras bioloģiskajam tēvam par to, ka viņš deva savu piekrišanu adopcijai.
– Sanāk, ka tu atbalsti vīrieti, kurš atteicās no sava bērna!
– No sava bērna viņš jau bija prom, pirms mēs ar Dinu tuvinājāmies. Atteikdamies no bērna juridiski, viņš savai meitai aiztaupīja gan galvassāpes, gan sirdssāpes. Dorai viņas bioloģiskais tēvs nekad nav bijis svešs, no viņas nekad nekas netika slēpts.
– Bet par tēti viņa sauc tevi… Vai tas ir vīrišķīgi – pieļaut, ka kāds cits vīrietis kļūst par tava bērna tēvu?
– Domāju, ka jā. Tas ir ļoti augsta līmeņa upuris bērna labā. Ja vīrietim ir kādi objektīvi iemesli, kāpēc viņš negrib vai nevar iesaistīties bērna audzināšanā, vai pats saprot, ka šāda iesaistīšanās varētu traucēt, es šādu lēmumu neuzskatu par bēgšanu vai izvairīšanos.
– Tu neesi dusmīgs uz šo vīrieti?
– Ja viņam ar Dinu bija kādas jūtas un tās beidzās – tā nav mana darīšana. Es Doras tēvam neko nepārmetu. Drīzāk viņš varētu būt greizsirdīgs uz mani.
– Reiz sociālajos tīklos lasīju tik ļoti aizkustinošus Doras vārdus par tevi: «Man ir tik skaists, ļoti harismātisks un gudrs tētis! Kad biju maziņa, ļoti gribēju būt tēta princesīte un zināju, ka tad, kad izaugšu liela, es apprecēšu tēti, gluži kā mamma. Nu man ir 21, un es zinu, ka tēti es neprecēšu, esmu viņa princesīte, un viņš mans princis. Uzskatu tēti par īsta vīrieša ideālu! Esmu tik laimīga, ka esi mans un es esmu tava!»
– Mums ar Doru ir ļoti labas attiecības. Viņa pat sauc īpašības, kas viņai ir no manis iedzimtas! Man to ir patīkami dzirdēt, lai arī mēs paši zinām savu stāstu. Mūsu attiecības ir Dieva dāvana – to nemaz nevar izplānot.
– Dora ir izaugusi, viņai veidojas attiecības. Kā to redzi tu no tēva viedokļa?
– O, par šo es varu runāt tikai ar tiem, kas arī par nopietnām lietām spēj runāt ar humoru! Pēc savas būtības esmu aprūpētājs – esmu pieradis, ka mani bērni ir man tuvumā. Tagad manai meitai ir ļoti sakarīgas attiecības ar ļoti sakarīgu cilvēku. Ja man būtu jāatlasa puiši savai meitai, būtu grūti atrast kaut ko vēl vairāk piemērotu.
Un tomēr – pieņemt meitas attiecības tāpat ir sarežģīti! Es tik ilgi esmu bijis viņas vienīgais vīrietis, bet tagad meitai ir cits vīrietis, un es esmu viņam pakārtotais! Briesmīgi!
Savā ziņā pat esmu mazliet greizsirdīgs, vienlaikus saprotot, cik tas viss ir loģiski: Dorai ir gandrīz tik gadu, cik bija Dinai, kad viņu apprecēju… Tomēr skatos uz viņiem, un man šķiet: kādi bērni! Es tajā vecumā taču sev likos tik pieaudzis, gudrs un visu zināju labāk! Bet vienlaikus – esmu tik priecīgs par Doras attiecībām! Tāds ir normālas dzīves ritms – tā tam ir jābūt.
– Jums ar Dinu ir četri bērni.
– Tas ir pilna laika darbs – liela fiziskā, garīgā un materiālā slodze. Ir ļoti labi, ja bērniem ir paliela vecumu starpība, un mums tā ir. Esmu cilvēks ar tieksmi kontrolēt, man nepatīk neko izlaist no savām rokām un gribas noteikšanu 
pār to, kas ir manējais. Ja, piemēram, bērnu vajadzēs kaut kur aizvest, es labāk to izdarīšu pats, nevis uzticēšu kādam citam. Lai cik man būtu ērti kaut ko nedarīt, man ir sajūta: darot pašam, man ir lielākas iespējas pasargāt bērnus no kādām reālām vai iedomātām problēmām vai briesmām.
– Tavai sievai ir ļoti neparedzams darba laiks – dzemdības nevar tā precīzi ieplānot. Visticamāk, tev bieži jāuzņemas tās rūpes, ko parasti uzņemas sieviete.
– Jā, Dinas darbs ir ļoti neprognozējams, un, atzīšos, tā ir bijusi problēma mūsu attiecībās. Pagāja ilgs laiks, līdz kopīgi akceptējām, kas ir un kas nav pieņemams. Mēģinājām veidot dažādus noteikumus. Piemēram, ka Dina piekritīs ne vairāk kā vienām vai divām dzemdībām mēnesī.
Bet cilvēks kļūst vecāks un sāk uz visu skatīties citādi – nobriestot emocijas pārtop par jūtām, līdz ar to visus lēmumus var pieņemt daudz mierīgāk. Vairs nedusmojos sievas darba dēļ, un abi mēģinām sabalansēt darbu un ģimeni.
– Vai kādreiz mēdz būt arī tā, ka viņai ir jāceļas un jābrauc naktī?
– Nevis kādreiz, bet parasti! Bet esam centušies visu sakārtot. Dinas klientēm ir mans telefona numurs – kad nevar sazvanīt Dinu, var sazvanīt mani. Dinai ir jāatpūšas, un šādos brīžos tikai man ir tiesības viņu pamodināt.
Reizēm smejos: pa šiem gadiem esmu tā sasmēlies zināšanas un pieredzi, ka jau pēc zvanītājas elpas varu noteikt – ir Dina jau jāmodina vai vēl nav.
Psihoterapija gadu garumā
– Zinu, ka jums abiem kā pārim ir daudz palīdzējusi psihoterapija.
– Jaunībā Dina mani aizvilka uz psihoterapijas grupu nodarbībām. Uztvēru to kā izklaidi, bet man radās personīgi jautājumi, kurus grupā izrunāt nevarēju, – ar tiem nonācu pie psihoterapeita Agra Gravas. Vairākus gadus viņu ļoti veiksmīgi apmeklēju. Strādājot ar sevi, dzīve kļūst kvalitatīvāka.
– Vai tev kādreiz ir bijusi doma šķirties?
– Laikā, kad pārī viens otram vēl nav pielāgojušies, cilvēka ego tiek plosīts: ierastā kārtība nestrādā, paša vēlmes netiek piepildītas, un ir sajūta, ka visa cēlonis ir otrs cilvēks, kuram jāpiemērojas. Savulaik arī man ir bijusi doma, vai mēs vispār saderam kopā un kā būtu bijis, ja mēs ar Dinu nebūtu satikušies un apprecējušies. Jaunībā, kad kaislību ir vairāk, šādām domām ļauties ir vieglāk, un tas ir normāli. Bet ar gadiem nāk klāt saprāts.
Var būt situācijas, kad šķirties ir veselīgi, bet neesmu pārliecināts, ka visi tie pāri, kas izšķiras, ir izdarījuši visu iespējamo, lai tomēr nešķirtos.
Tas ir ļoti grūti, jo jākāpj pāri tam, ka jūties aizskarts vai nenovērtēts. Bet ir ļoti rūpīgi jāizvērtē sava lēmuma cena. Risinājumu var atrast pat tad, kad tas šķiet nepatīkami un neiespējami. Manuprāt, gan psihoterapija, gan pāru terapija noteikti ir viens no risinājumiem.
– Bet kā sākās jūsu abu kā pāra terapija?
– Kad apprecējāmies, Dina un Dora jau kādu laiku bija dzīvojušas divatā, bet tagad ģimenē ienāca svešs cilvēks, un tas biju es. Mainījās visa ģimenes uzbūve, man bija jāatrod sava vieta, un mums bija jānosaka robežas. Dora nekad nav bijusi yes meitiņa jeb paimeitiņa. Nezinājām, kā ar viņu runāt, – jutāmies kā uzdzīti kokā! Kā panākt to, kas jāpanāk? Kurā brīdī drīkstu būt stingrs, kurā ne?
Tādas klasiskas bērnu audzināšanas lietas, kuras man, četru bērnu tēvam, tagad šķiet smieklīgas.
Piedalījāmies 3×3 kustības saietā Rucavā. Nevarējām aiziet uz dančiem, jo Dora negribēja, – kamēr citi dancoja, mēs kopā ar viņu sēdējām teltī un neko nevarējām sarunāt. Aizgājām uz Ģimeņu semināru risināt savu problēmu: kā tikt galā ar bērnu? Un mēs dabūjām Doru ārā no telts un beidzot tikām uz dančiem! Tā sākās arī mūsu abu ar Dinu ceļš pie psihoterapeites Līgas Rupertes piecpadsmit gadu garumā – tam ir bijusi milzīga nozīme mūsu attiecību veidošanā.
Joprojām kā brīnumu uztveru to, ka, kaut ko mainot pašam savā uzvedībā vai rīcībā, mainās arī cilvēki, kas ar mani ir visciešākajā kontaktā. Tas liek domāt, ka mūs visus vieno kādas neredzamas saites, un visas sistēmas ir līdzsvarā: mainot vienu, mainās arī citas.
– Pag, bet ko īsti jūs tovakar pamainījāt attiecībās ar Doru?
– Bērnam bija jāparāda: ja negribi nākt mums līdzi, tad – uz redzēšanos! – mēs ejam, bet tu tur arī paliec! Protams, nav nemaz tik viegli pagriezties un iet prom, kad bērns raud un jūtas pamests.
Jāsaprot: tu nevis pamet bērnu fiziski, bet tikai liec saprast, kurš te ir noteicējs. Un tie tomēr ir vecāki.
Tam sekoja daudz citu lietu. Mēs, piemēram, izdomājām likumus. Pati stulbākā sajūta bija tad, kad sapratu: likumi, kas darbojas attiecībās ar Doru, neder otrajam, trešajam un ceturtajam bērnam! Līdz ar to mums ir bijušas četras likumu kārtas – vienmēr jāizdomā kas jauns.
– Nav tā, kā valstī – viena taisnība, viens likums visiem!
– Varu tikai atjokot: tāpēc jau mums valstī ir problēmas, ka likumi vienādi, bet cilvēki – dažādi. Ģimenē ir iespējas būt elastīgākiem.
Nevar darīt darbu, tajā neiegrimstot
– Vai kādreiz neesi aicināts iesaistīties politikā?
– Esmu, bet atbildēju nē. Man ir viedoklis, sociālajos tīklos esmu publiski aktīvs, bet fiziski iesaistīties politikā nevaru arī tāpēc, ka, manuprāt, Latvijā ir aplama politiskā sistēma. Esot klasiskajā politikā, es nespētu uzturēt savu ģimeni tā, kā esmu pieradis. Paskatieties uz deputātu un ministru algām! Viņi iegulda visu savu dzīvi, pretī saņemot neadekvāti maz.
– Bet internetā tauta kliedz, ka deputātiem vajag maksāt tikai minimālo algu!
– Mīļie cilvēki! Privātā uzņēmumā vidējā līmeņa vadītājam ir labāka alga un mazāka atbildība! Var jau teikt, ka visi tie, kas nopelna labu algu, ir sliktie, bet, ziniet, viņi visi strādā.
– Desmit gadu vadīji atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumu L&T, kurā strādāja tūkstoš darbinieku. Kāpēc pameti šo darbu?
– Pirms pieciem gadiem somi, uzņēmuma īpašnieki, to pārdeva vietējiem uzņēmējiem. Es vairs neredzēju tur savu vietu. Bija liela atšķirība – strādāt starptautiskā korporācijā vai vietējam uzņēmējam piederošā uzņēmumā. Pirms tam man bija vairāk brīvības, turklāt nu man bija jākļūst izpildītājam, nevis domātājam. Es tā negribēju. Bet lēmums aiziet bija smags. Desmit gados biju šajā uzņēmumā iesakņojies, un pašam sevi no tā izravēt bija ļoti grūti.
Dažkārt gudri māca, ka nevajag sevi sasaistīt ar savu darbu. Ziniet, tās ir tikai tādas runas! Nevar patiesi darīt savu darbu, tajā neiegrimstot, peldot tikai pa virsu.
Arī tagad, kad strādāju par biznesa konsultantu, kļūstu par katra klienta pielūdzēju un fanu, jo tikai tā varu palīdzēt atrisināt viņa problēmas.
– Vai nemeklēji citu darbu?
– Biju iedomājies, ka man – augsta līmeņa vadītājam – atrast līdzvērtīgu vietu būs ļoti vienkārši. Bija sajūta, ka esmu karalis, bet nonākšana pavisam citā situācijā tomēr izsita pamatu zem kājām. Piedalījos daudzās atlasēs. Tiku līdz finālam, bet ne tālāk.
Visticamāk, patiesībā vairs arī negribēju ilgstoši iejūgties kādam citam piederoša uzņēmuma vadībā. L&T biju atdevis daļu dzīves, un nu, kad tas tika kā ar cirvi nocirsts, man bija sajūta, ka esmu nocirtis arī daļu no sevis. Man negribējās šādu sajūtu piedzīvot vēlreiz. Bet es būtu bijis labs darbinieks, jo – ja ko daru, ar to aizraujos!
Man bija arī sava biznesa idejas, bet tieši tobrīd attīstījās manas konsultanta iespējas – varēju pieklājīgi nopelnīt, neiekļaujoties noteiktās sistēmās. Tas glāba gan manu pašsajūtu, gan pašcieņu. Martā palika pieci gadi, kopš esmu biznesa konsultants. Bet es nesaku, ka nekad vairs nestrādāšu kādā uzņēmumā!
Kā lai cilvēks nesabojājas?!
– Sievietēm dažkārt pārmet, ka viņas ir slikti audzinājušas dēlus, tāpēc izauguši slikti vīrieši un vīri. Izskatās, ka tu esi labs vīrs un vīrietis. Kā tevi mamma audzināja?
– Mans tēvs un mamma iepazinās un apprecējās, mācoties Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Tēvs ir mehs, mamma – zemes ierīkotāja. Esmu studentu bērns, pirmo mūža gadu nodzīvoju kopmītnēs. Izaugu Sējas pagastā, Lojas ciemā, pie Murjāņiem. Esam trīs brāļi – Reinis, Kristaps un Mārtiņš.
Man ir baigi foršie vecāki. Dažreiz viņi mani kaitina, bet – paldies Dievam! – viņi ir viens otram, lai tad nu tiek galā. Mamma mani ir lieliski izaudzinājusi. Pats galvenais: viņai raksturīga bezkompromisa ticība saviem bērniem un labākajam viņos. Varbūt dažreiz pat nepamatota. Bet šī ticība bērnos veido spēcīgu pašapziņu, kas ir ļoti svarīga, lai cilvēks nenoietu no ceļa.
Diez vai ir iespējama kāda noteikta formula, kā izaudzināt labu dēlu.
Mana sieva ir pilnīgi citāda nekā mana māte, bet arī viņa audzina lieliskus dēlus. Tomēr visdrīzāk labu dēlu audzināšanā vislielākā nozīme ir Dieva izlemtajai kombinācijai starp abiem vecākiem – vīrieti un sievieti. Arī mans tēvs mūs, savus dēlus, ir lieliski audzinājis, un tieši no viņa es jūtu sevī iedzimto un paša augsti vērtēto neatkarības garu.
– Sieviete, kas kāda iemesla dēļ paliek viena, var nolemt: nu un nevajag man to vīrieti – upurēšu savu dzīvi dēlam un par spīti izaudzināšu viņu par labu cilvēku!
– Nav obligāti jābūt vienai sievietei, lai tā iedomātos! Var būt arī vīrs un sieva, kas izlemj savu dzīvi upurēt bērniem, bet tas var smagi atmaksāties brīžos, kad bērns ir izaudzis un grib dzīvot savu dzīvi.
Audzināt bērnus noteikti nenozīmē upurēt savu dzīvi!
Atzīšos, savulaik arī man ir ienācis prātā, ka bērnu dēļ nevaru būt brīvs un nevaru darīt to, ko gribu! Bet tagad zinu: man ir Dieva dots dabisks pienākums audzināt savus bērnus. Kas tad vēl varētu būt manas dzīves mērķis – tikai izklaidēties un labi justies? Vīrietim jāprot labi justies, esot tēvam!
– Publiskajā telpā daudz dzirdam par vīriešiem, kas pamet bērnus, aiziet pie mīļākās un vēl ar to publiski lielās… Kur paliek sakarīgie vīrieši?
– Tas ir publiskā lauka jautājums: mēs tajā pamanām nesakarīgos, nevis sakarīgos. Patiesībā visi cilvēki grib būt sakarīgi, tikai citam tas izdodas labāk, citam sliktāk.
Katrā skolā pirmajās divās trīs klasēs ir no dažādām ģimenēm nākuši, bet ļoti sakarīgi bērni. Bet tu skaties un saproti, ka 50 gadu vecumā daļa no šiem cilvēkiem būs jau miruši no alkoholisma, daļa būs cietumā. Kurš pateiks, kāpēc dzīve aizgāja tā vai citādi? Es ticu vienlīdzīgām iespējām, bet mani sāpina apjausma, ka dzīve tomēr aizved katram savu ceļu.
Esmu daudz domājis: kāpēc, piedzimstot vienā pasaulē un gribot dzīvot vienlīdz labi, daļa cilvēku nesabojājas, bet daļa – sabojājas? Un nav jau receptes, kā nesabojāties! Varbūt vienīgi – prasīt padomu, tiklīdz jūti, ka tev tas vajadzīgs…
Alkoholisma atkarības ārstēšana sākas ar to, ka cilvēks atzīst: esmu alkoholiķis. Tāpat jebkurā problēmā jāatzīst, ka tev ir problēma, jo – kā tu vari risināt to, ko tu noliedz? Trakākais tas, ka es nevaru zināt, kādi izaugs mani bērni! Un man pat nav garantijas, ka es līdz saviem 70 un 80 gadiem būšu, tā sakot, sakarīgs! Pagaidām man nav, par ko sūdzēties, un pie tā arī laikam būtu jāpaliek.
