Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Laba mamma, slikta mamma…
Bērni pieaugušo ballītē – par šo tēmu viedoklis droši vien būs katram. Gan māmiņām un tētiem, gan arī tiem, kam bērnu nav. Vienā pusē ir tie, kas uzskata: bērni ne ar ko neatšķiras no pieaugušajiem (tikai ar augumu), tāpēc – kur pieaugušais, tur arī bērns.
Pretējā pusē dūres vīkšķī tie, kas ar bijību atceras, kā vecos laikos visi bērni prata uzvesties, zināja savu vietu un pieaugušo sarunās pat nedomāja jaukties.
Kur taisnība? Protams, kaut kur pa vidu. Kā novērojusi psiholoģe Evita Štāla – arī audzināšanas stiliem šobrīd piemīt tendence virzīties divās pretējās galējībās. Vai nu bērni tiek audzināti kā zem lupas, striktu ierobežojumu un stingru prasību rāmjos, vai arī dzīvo visatļautībā, vecākiem īstenojot katru iegribu.
Gan viens, gan otrs grāvis patiesībā liecina par pieaugušo nedrošību un nepārliecinātību par sevi. Vispārīgi analizējot, vecāki, kas neprot novilkt robežas starp sevi un bērnu, visticamāk, baidās būt nepietiekami labi, baidās bērnu sāpināt un atstumt, nepadomājot, ka tieši robežas ir vislabākais un drošākais veids, kā bērnam likt justies mīlētam.
Šo vecāku vaduguns nereti ir – lai tikai nebūtu tā, kā audzināja mani.
Nedroši par sevi kā par vecākiem ir arī pārlieku stingrie un prasīgie, tāpēc labāk sevi ļauj motivēt priekšrakstiem «kā vajag», «tā audzināja manus vecākus un mani, tāpēc tā ir pareizi» vai arī «ko par mums nodomās citi».
Izsūtījumā?
Kad augām mēs, atsevišķi bērniem klāti galdi bija ierasti. Mūsdienās daudzus vecākus šāda ideja mulsina. Sak, kā tā – es bērnu ņemšu un aizstumšu prom no sevi, pie cita galda kā tādu zemākas šķiras pilsoni?! No otras puses, bērniem pie pieaugušo galda gluži vienkārši nav interesanti.
Lai ko domātu liberāli noskaņotie vecāki, bērni nav mazi pieaugušie.
Tiem interesē citas sarunas, piemīt cita uzvedība, cita pacietība. Pieaugušos interesējušas sarunas tos garlaiko un galīgi nepatīk, ka māmiņas uzmanība tik ilgi pievērsta šiem svešajiem cilvēkiem.
Nereti sanāk, ka vecāku iecere pavadīt svētkus pie kopīga, sirsnīga galda nemaz neizdodas tik idilliska, jo ne pieaugušie spēj uzturēt sarunas bērnu nemitīgās iejaukšanās dēļ, ne arī bērni jūtas īsti komfortabli.
Ja tā padomā, mēs pie šiem bērnu galdiem nemaz tik slikti nejutāmies. Tieši otrādi – pie bērnu galda es, teiksim, jutos gluži īpaša: par mani bija speciāli piedomāts, uzklāts bērnu galdautiņš, salikti bērnu šķīvīši, ieliets kakao.
Savā ziņā bērnu nosēdināšana pie pieaugušo galda ir arī nevērība pret viņu vajadzībām un interesēm, atzīst arī psiholoģe Evita.
Viņa īsti negrib piekrist arī argumentam, ka, aizsēdinot bērnus pie cita galda, tiem tiek liegta iespēja mācīties uzvesties pieaugušo sabiedrībā, piedalīties sarunās, apgūt galda etiķeti.
Pieredze rāda: visbiežāk vecākiem gluži vienkārši nepietiek uzmanības un enerģijas, lai pie svētku galda vienlaikus paspētu atpūsties, uzturēt pieaugušo sarunas un veltīt vēl pietiekami daudz uzmanības bērnam, atbildēt uz visiem atvases jautājumiem un vēl iejūtīgi pamācīt, kā uzvesties pie galda. Galu galā – audzināšanas darbiem ir gana daudz citu situāciju.
No eņģeļa par velnu
Nereti mammas žēlojas: mājās bērns ir īsts eņģelis, taču, nonācis sabiedrībā, kā pēc burvju nūjiņas pārtop mazā velnēnā – niķojas, pieprasa uzmanību un nemitīgi iejaucas pieaugušo sarunās, runā pretī, liek galdā visu noklausīto nepieklājīgo vārdu arsenālu, īsāk sakot, bez žēlastības grūž mammu kaunā. Kāpēc tā?
Evita skaidro: ballītes, saviesīgi pasākumi ir bērniem neierastas situācijas, tāpēc pirmais darbiņš, ko bērnam kārojas paveikt, tādā nonākot, ir – pārbaudīt, vai šajā teritorijā darbojas ierastie noteikumi.
Un, jā, nereti arī pārbaudīt, vai arī mamma ir tā pati. Kāpēc viņa pēkšņi kļuvusi tik svešāda – stīva un ieturēta vai varbūt aušīgi smejoša un iereibusi? Kāpēc šiem svešajiem pieaugušajiem viņa velta tik sirsnīgus smaidus, bet mani pēkšņi vienkārši neredz? Vai arī nepārtraukti čukstus kaunina, aizrāda vai atgādina: nu, ko mēs sarunājām?!
Jā, pieaugušo ballīte bērnam var izrādīties īsta mīkla, sveša teritorija, kas mulsina. Bet ar mulsumu visvieglāk tikt galā skaļi un uzkrītoši.
Un ar «man par tevi kauns» vai «vairs tevi līdz neņemšu» šeit nepalīdzēsi.
Kā mazo velnēnu piejaucēt? Tas jāsāk darīt jau mājās – pirms došanās uz pasākumu. Vispirms gluži vienkārši pajautā, vai bērns vēlas doties līdzi (un viņa vēlme jārespektē). Un tad novelc robežas, paskaidrojot, kas ballītē gaidāms, kādi ciemiņi būs sanākuši, kā uzvedīsies pieaugušie un bērni un arī kad ballīte beigsies. Svarīga piebilde – noruna jāpilda visām iesaistītajām pusēm! Arī tad, ja sarunāts mājup doties desmitos, bet viss interesantais tikai sākas.
Der ielāgot!
Nav īsti pieklājīgi
- Ierasties pieaugušajiem paredzētā pasākumā kopā ar bērniem, par to nepabrīdinot vakara saimnieci.
- Ļaut bērniem izbaudīt vakaru uz pilnu klapi, neiejaucoties arī tad, kad decibelu pieklājības limits sen pārsniegts.
- Citiem viesiem dzirdot, strostēt un audzināt no rāmjiem izgājušu atvasi.
- Pārtraukt pieaugušo sarunu un neatvainojoties likt sarunbiedriem gaidīt, lai nodotos sarunai ar bērnu.
Ja tavā ballītē gaidīti ir gan pieaugušie, gan arī bērni
- Bērni arī ir tavi ciemiņi. Saimnieces uzdevums ir parūpēties par visiem viesiem ar vienlīdz sirsnīgu uzmanību. Lielākoties bērniem nav nekāda prieka no sēdēšanas ap galdu, saskandināšanas un runām par sabiedrībā notiekošo.
Ja sarūpēsi mazajiem iespēju sēdēt pie atsevišķa galda vai rotaļāties atsevišķā istabā, kur noteikumi nav tik strikti, toties pastāv iespēja uzspēlēt kādas spēles vai noskatīties kādu multfilmu, ne vien atvieglosi pieaugušo dzīvi, bet – galvenais – iepriecināsi arī mazos. - Bērniem draudzīga vide un gaisotne. Ja pasākumā gaidāms vairāk par vienu bērnu, visticamāk, mazie kādā brīdī zaudēs savaldību un piemirsīs par visu, ko māmiņa pirms tam piekodinājusi. Un ļoti labi, ka tā, – tam taču ballītes ir domātas!
Esi gatava un visas Kuzņecova servīzes, trauslus mākslas priekšmetus un dārgas stāvlampas noglabā drošā attālumā no mazajām viesuļvētrām.
Pieaugušajiem gan ar savām «vētrām» vajadzētu būt piesardzīgākiem (esam civilizēti cilvēki un to spējam). Teiksim, vēlams pielūkot, lai alkohola straumes uz pieaugušo galda plūst skopāk, bet piedauzīgie jociņi netiek izkliegti skaļā balsī.
- Vienkāršākas uzkodas. Padomā, vai tiešām vēlies viesiem pasniegt konjakā vārītu zosu aknu pastēti vai stundām sutināties virtuvē, cenšoties pārsteigt ar pašas gatavotiem cepumiem?
Aiz mazajiem vaigiem tie pazudīs laimīgā neziņā par taviem centienu sviedriem un, ļoti iespējams, tiks izteiksmīgi izspļauti kopā ar skaļu fui!
Ja tomēr gribi pieaugušos palutināt ar ko īpašu, iespējams, laba ideja būs pagatavot vienu ēdienu tieši bērniem, piemēram, picu vai makaronus ar sieru.
- Auklīte – izcili! Ja vien pastāv iespēja nolīgt kādu bērnu pieskatītāju vai varbūt palūgt izpalīdzēt kādu radinieci, pusaugu māsasmeitu vai kaimiņieni, tu būsi supervarone gan bērnu, gan viņu māmiņu acīs! Bērni savā nodabā – agri vai vēlu tas nozīmē nesadalītas mantas, puņķus un asaras. Lieliski, ja dzīvoklī atvēlēta klusa istaba pirmajiem miedziņa savaldzinātajiem.
- Kopā jautrāk! Būs lieliski, ja visi ballītes ciemiņi kādu brīdi varētu izbaudīt kopīgi, teiksim, uzspēlējot kādu spēli, kas liktu azartā iedegties gan lieliem, gan maziem. Mēmo šovu, paslēpto dārgumu medības, sarīkot uguņošanu, laimes aku vai tamlīdzīgi. Galu galā – bērni jau nenozīmē tikai rūpes un neērtības. Ballīte, kurā gaidīti ir gan lieli, gan mazi, – tā ir arī dubulta jautrība un dubults gandarījums!
