Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Es biju aizgājis uz templi, un tur man pazīstams cilvēks pienāk un saka «Uģi, par pensiju laiks padomāt!» Templī! Tas bija pat smieklīgi, es taču no Indijas atbraucis, ar garīgumu gribēju padalīties..»
Pārrunājot mājās šos jautājumus ar sievu, atklājas, ka nedz viens, nedz otrs ar mūsu aktuālās pensiju sistēmas izpēti sevi īsti nav apgrūtinājuši – pat par pensionēšanās vecumu nav īstas skaidrības, kur nu vēl tādu sarežģītu būšanu kā pensiju fondi un līmeņi.
Uģim šai ziņā ir pavisam cita filozofija:
«Indijā tādas pensijas ir tikai valsts iestādēs strādājušajiem, pārējie paļaujas uz saviem bērniem. Un man tā filozofija patīk. Kā tu pret viņiem izturies, cik daudz ieguldi audzināšanā, tik daudz saņemsi atpakaļ. Ne jau tā, ka tu kaut ko pieprasītu no viņiem. bet, ja ir mīlestība, tad ir dabiski parūpēties par tiem, ko mīlam.»
Vēl abi laulātie spriež, ka, ja tik ilgi vispār nodzīvos, viņiem ir vēl cita, plašākā ģimene uz kuru paļauties – viņu ticības kopiena, kur savstarpējas rūpes un palīdzība esot ierasta lieta.
