Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
13
-
2
-
0
-
4
-
0
-
2
-
1
-
Vēl pavisam nesen visa dzīve lielā mērā griezās ap viņiem. Vai tev skolā viss kārtībā, kāpēc tu atkal neēd zupu, ko tu visu laiku sēdi telefonā, vai tev tiešām vajag vilkt šos drausmīgos džinsus, labi – velc, bet nu šalli vismaz paņem! Un tad kādā brīdī tu saproti, ka viss ir mainījies. Pieclitrīgo zupas katlu var nomainīt pret divlitrīgo – bet varbūt var iztikt pavisam bez zupas, paēst kaut kur pilsētā. Brīvdienas vairs nav jāpakārto bērnu interesēm, pulciņiem un mūžīgajam mammu, tēti, aizvedīsiet – es jau kavēju… Beidzot brīvība. Pēc gariem astoņpadsmit vai mazliet vairāk gadiem. Brīvība vai tomēr… tukšums?
Jā, sajūtas šajā situācijā mēdz būt dažādas. Ierastā dzīves ritma – lai cik nogurdinoša un pat reizēm kaitinoša – vietā var iestāties gan sajūta nu tik sāksies jauna dzīve, gan arī apjukums, samulsums un pat skumjas. Ne velti to dēvē par tukšās ligzdas sindromu. Lai neliktos, ka tā tikai tāda sadomāta problēma – Starptautiskajā statistiskajā slimību un veselības problēmu klasifikācijā Iztukšotās ligzdas sindroms ir minēts kā faktors, kas ietekmē veselību (ar oficiālo numuru Z60.0). Par to visu saruna ar ārsti psihoterapeiti GUNTU ANDŽĀNI.
Indrānu oši un baltais lakatiņš
Ja parokam mazliet dziļāk, secinām, ka tukšā ligzda cilvēka psihei ir diezgan jauna problēma. Tai noteikti nav pat simts gadu – vismaz Latvijā. Savulaik, ja saimē bija bērni, tad mājā vienlaikus dzīvoja vismaz divas vai trīs, bet dažkārt arī četras paaudzes. Jaunie izauga, nomainīja vecos, un, ja par kaut ko arī bija kašķis, tad drīzāk par to, kurš būs galvenais noteicējs un kurš izlems, ko iesākt ar leģendārajiem Indrānu ošiem – atstāt dvēselei vai nocirst peļņai. Tāda bija dzīves kārtība.
Savā ziņā visa bērna dzīve ir treniņš, lai vēlāk spētu veiksmīgi atdalīties no vecāku ģimenes un sākt pašam savējo kā pieaugušam.
«Tukšā ligzda cilvēka vēsturiskajā apziņā tiešām ir kaut kas jauns. Kad latvietis dzīvoja viensētā, kopā bija vairākas paaudzes – dzimta. Dzīve ritēja pēc ierastā cikla – radīt bērnus un izaudzināt, lai ir, kas pārņem saimniecību un uztur vecākus, kad tie kļūs veci un nespējīgi. Kad viss šis ir izdarīts un piepildīts, var apsiet baltu lakatiņu, apsēsties gultā un gaidīt nāvi. Ligzda jau parasti nepalika tukša. Bet pasaules kārtība ir mainījusies, cilvēki kļūst aizvien mobilāki, maina ne vien dzīvesvietas, bet pat valstis, turklāt palielinās dzīvildze. Ap piecdesmit līdz baltajam lakatiņam vēl tālu. Cilvēkam, kurš izaudzinājis bērnus, faktiski sākas vēl viena dzīve,» skaidro ārste psihoterapeite Gunta Andžāne.
Un te ir kāda paradoksāla lieta – lai šī dzīve pēc bērniem būtu veiksmīga, tai jāsāk gatavoties jau laikus. Patiesībā no tā paša mirkļa, kad bērns ienāk ģimenē.
Gatavs pieaugušo dzīvei
Savā ziņā visa bērna dzīve ir treniņš, lai vēlāk spētu veiksmīgi atdalīties no vecāku ģimenes un sākt pašam savējo kā pieaugušam. Jau pašu piedzimšanas mirkli var uzskatīt par izgrūšanu no ligzdas – no siltā, sargājošā un mājīgā māmiņas punča. Bērna pirmais dzīves gads ir laiks, kad viņam vajag daudz un pat ļoti daudz uzmanības, mīlestības, pieskārienu, jo tas viņā izveido bāzisko drošības izjūtu. Tiek uzskatīts, ka bērnu līdz gada vecumam pārlutināt nemaz nav iespējams. Katrā ziņā doktora Spoka savulaik sludinātās idejas par to, ka zīdainim nenāk par sliktu paraudāt un vispār der tāda spartiski stingra audzināšana, nu jau ir pamatīgs oldskūls.
Slimošana diemžēl ir diezgan efektīvs veids, kā dabūt bērnu atpakaļ.
Divu triju gadu vecumā bērns pirmoreiz izmēģina, kā ir iet projām no mammas – gan visu laiku ar vienu aci pieskatot, vai nav aizgājis pārāk tālu. Drosmes un patstāvības lēkmes tad mijas ar pēkšņu nevarēšanu, un to visu galu galā arī sauc par augšanu. Ja līdz mirklim, kad pabeigta skola (vai citam atskaites punktam) viss ritējis secīgi, arī lielajai aiziešanai no ģimenes ligzdas būtu jānotiek itin dabiski. Jo bērns tam ir gatavs – sākt savu patstāvīgo dzīvi, pieļaut pats savas kļūdas un gūt paša uzvaras.
Jautājums – vai jaunajam dzīves posmam ir gatavi arī vecāki?
Dzīve beigusies?
«Kad bērni aiziet projām no ģimenes ligzdas, svarīgi, kas tajā paliek vēl. Vai visa mana dzīve ir grozījusies tikai ap bērniem un viņu labklājību vai arī es viņu aprūpes laikā kaut mazliet, kaut iekavās tomēr esmu saglabājusi pati sevi? Vai mēs, vecāki, esam saglabājuši sevi kā pāri? Vai mums ir, par ko runāt, izņemot bērnu rūpes un saimniecības lietas? Vai katram no mums ir tas, kas padara dzīvi interesantu un saturīgu? Ja nekā tāda nav, tad tiešām var iestāties apjukums. Apjukums un pat bezspēcīgas dusmas. Ar prātu jau tu saproti, ka tāda ir dzīve: bērni iet caur tevi un tad aiziet un tu esi tikai pavadonis, bet sirdī – tukšums. Ko tagad darīt? Kā aizpildīt atbrīvojušos laiku? Stāties kaut kur, mācīties? Mazliet tā kā bail un tā kā kauns… Meklēt jaunus hobijus? Tiešām var iestāties sajūta, ka dzīve beigusies, ka vējš tai svilpo cauri. Un tad mēs neapzināti mēģinām tai uzlikt emocionālos ielāpus,» stāsta Gunta Andžāne.
Piemēram, turpinām kontrolēt bērnu gaitas, sak, es tev visu savu dzīvi esmu ziedojusi, bet tu man tagad pat nestāsti, kur ej un ko dari. Var būt somatizācija jeb iebēgšana slimībā aiz bēdām, ka vairs neesmu pietiekami vajadzīga… Tad mamma sāk slimot, un bērnam neatliek nekas cits kā atkal būt viņai blakus. Slimošana diemžēl ir diezgan efektīvs veids, kā dabūt bērnu atpakaļ.
Arī vīrietim ligzda ir tukša
Vai pārdzīvojumi tukšās ligzdas sakarā vairāk attiecas uz sievietēm? Jā un nē. Kopumā jāatzīst, ka vīrieši ar to labāk tiek galā, iespējams, tāpēc, ka viņiem parasti dzīvē paralēli bērnu audzināšanai ir bijušas arī citas lietas – darbs, karjera, draugi, hobiji. Un tagad, kad atvases pamet mājas, tiem var pievērsties daudz vairāk un bez sirdsapziņas pārmetumiem, ka tiek atņemts laiks ģimenei. Savukārt sievietei, kam tiešām līdz šim visa dzīve ir griezusies ap bērniem un vīra aprūpi, ir apmulsums. Kā, mājās tukšums, bet viņš tikai smaida, ir apmierināts ar dzīvi, brauc makšķerēt…
Kopumā jāatzīst, ka vīrieši labāk tiek galā, iespējams, tāpēc, ka viņiem parasti dzīvē paralēli bērnu audzināšanai ir bijušas arī citas lietas – darbs, karjera, draugi, hobiji.
Tiesa, tas arī atkarīgs no vīrieša rakstura. Ja viņš ir tā sauktais alfa tipa vīrietis, kurš pelna naudu un velk mājās mamutu, arī viņš zināmā mērā var justies izsists no ierastās dzīves kārtības un savas lomas. Ja viņš neatrod veidu, kā sevi realizēt citādi, tad glābjas, veidojot jaunu ģimeni – cerībā, ka tad atkal varēs atgriezties tajā saprotamajā dzīves posmā, kad jutās droši un zināja, kāpēc strādā un dzīvo. Viņš pat ir ar mieru, ka atkal dzimst bērni, jo tad sieva, kā ierasts, velta sevi rūpēm par viņiem un atgriežas ierastā lietu kārtība. Šo sirmot sākušo vīriešu vēlmi veidot jaunu ģimeni parasti saista ar pusmūža krīzi, vēlmi noķert aiz astes strauji zūdošo jaunību un pat bailēm no impotences, taču tam pamatā vienkārši var būt arī bailes pazaudēt ierasto dzīves kārtību.
Savukārt, ja vīrietis ir no tiem, kas sievietei mazliet jāvelk pa dzīvi, iespējams, viņš pat var justies kā paradīzē, jo nu sieva pilnībā pārmetas uz viņa aprūpi. Tāds vīrietis varbūt pat peldas laimē, ja vien, protams, sievietē palēnām neaug dusmas par to, ka šis tomēr ir pieaudzis cilvēks un nebūtu aprūpējams.
Laiks piepildīt sapņus
Tātad, lai simboliskā tukšā ligzda neradītu arī iekšēja tukšuma izjūtu, ir svarīgi dzīves laikā nepazaudēt divas lietas. Pirmkārt, sevi pašu. Mana izglītība, manas intereses, mani hobiji, manas draudzības saites – tas viss lieliski līdzsvaro dzīvi mirklī, kad bērni pamet māju. Patiesībā tieši tad sieviete beidzot var sākt piepildīt gan savas karjeras ambīcijas, gan radošo potenciālu, gan arī vienkārši ļauties vaļaspriekiem – ceļošanai, gleznošanai, sporta aktivitātēm. Ļoti iespējams, arī atklāt kaut ko jaunu – par sevi un par pasauli.
Kauns vienai iet uz koncertu vai filmu? Ak, pakaunies, bet tad pamēģini, varbūt izdosies un paliksi dzīva!
«Bet, pat ja ir noticis tā, ka sieviete līdz šim pamatā ieguldījusies bērnos un tagad tiešām mazliet jūtas izmesta no laivas, tas nav nekāds strupceļš. Jā, es nezinu, ko iesākt, kaut ko gribētos, bet tā kā kauns, negribas no mājas līst ārā… Bet cilvēks jau nav vientuļa sala – varbūt var atrast kādu draudzeni, kādu paziņu, kādu kopīgu interešu loku? Atcerēties bērnības intereses – varbūt ir pienācis laiks pamēģināt to beidzot īstenot? Nav jau uzreiz jāsāk ar tautas deju ansambli, pietiek vispirms, ja aiziet uz danču vakaru. Visu mūžu gribējās lasīt grāmatas, taču nebija laika vai nebija, kas pieskata bērnus, – tagad beidzot var iepirkt grāmatas vai aiziet uz bibliotēku. Kauns vienai iet uz koncertu vai filmu – ak, pakaunies, bet tad pamēģini, varbūt izdosies un paliksi dzīva! Un pārliecināsies, ka visi nemaz neskatās ar šausmām uz sievieti, kas atnākusi viena.
Ja esi caur savu vecāku un dzimtas pieredzi audzināta tā, ka vispirms jāmīl citi, ja līdz šim esi pārlikusi mīlestību uz bērniem un ģimeni, varbūt ir īstais brīdis sākt mīlēt sevi? Rūpēties gan par āriņu, gan arī par iekšiņu – par to, ko vari piedāvāt pasaulei un cik tev pašai interesanti dzīvot. Iet laikam līdzi, nebaidīties no pārmaiņām. Protams, tur vajag zināmu drosmi. Bet drosme ir darbības vārds, un aiz tā, kā zināms, ir dusmas. Esmu dusmīga, ka nevaru kaut ko izdarīt, ka man bail. Šīs dusmas nevajag noliegt, bet gan izmantot. Ja tās ieliek produktīvā gultnē, tā ir brīnišķīga enerģija,» skaidro Gunta Andžāne.
Nepazaudēt pāra izjūtu
Otra būtiska lieta – ar gadiem ģimenē nepazaudēt pāra izjūtu (ja pāris, protams, joprojām ir kopā). «Dažkārt ir interesanti bērniem, pusaudžiem, pajautāt, vai viņi savu mammu un tēti spēj uzlūkot kā pāri – kā vīrieti un sievieti. Daudzi pusaudži iepleš acis un brīnās – kāds vīrietis un sieviete, viņi ir tētis un mamma! Ja bērns ar savu jūtīgo redzes leņķi to neredz, tas nozīmē, ka pāra attiecībās kaut kas ir pazaudēts,» savu vērojumu stāsta psihoterapeite.
Veiksmīgā variantā pāris arī tajā laikā, kad galvenais akcents ir uz rūpēm par bērniem, savas attiecības tomēr it kā patur iekavās. Un pēc tam, kad atbrīvojas telpa, tam, kas vienā dzīves posmā bijis iekavās, viņi beidzot ļauj uzplaukt un uzziedēt. Bet tas ir darbs – attiecībās nekas no gaisa nenokrīt.
Kādai mammai zināma trauma var būt apzināšanās, ka tavs mazais putnēns var iztikt bez tevis. Astoņpadsmit gadu nevarēja un pēkšņi – var.
Skumt ir normāli
Tomēr pat tad, ja viss izdarīts pareizi – bērns ir emocionāli atlaists, ir savas intereses un varbūt pat labas pāra attiecības –, pavisam vienkārši tas nav nekad. Jo stāsts ir par zaudējumu. Kā mēs pārdzīvojam, ja somiņu pazaudējam! Bet te mēs pazaudējam ierastās dzīves daļu. Un zaudējuma pārdzīvošanai vienmēr ir vajadzīgs laiks. Gunta Andžāne: «Ļoti svarīgi ir saprast, ka visas tās jūtas, kas rodas šajā dzīves posmā, – tās visas ir normālas. Tu drīksti justies tā, kā tu jūties.
Gribas paskumt – skumsti, gribas paraudāt – raudi, gribas dusmoties – padusmojies. Daudzas problēmas mūsu dzīvē rodas no tā, ka uzbūvējam ilūzijas par to, kā vajadzētu, un, kad dzīve šajā ilūziju rāmī neielien, tad vai nu dusmojamies, vai vainojam sevi, vai kaunamies. Nav sliktu emociju, bet slikti, ja tās netiek izjustas, izrunātas, apzinātas, reizēm kaut vai paraudot. Ķermenis ir vienota sistēma, un, kad neizjustu un neizrunātu emociju sakrājas par daudz, sākas slimības. Dažiem pilnīgi akūtas – insulti, infarkti. Un, kā jau teicu, tas ir neapzināts, toties efektīvs veids, kā var dabūt bērnus atpakaļ.
Kādai mammai zināma trauma var būt apzināšanās, ka tavs mazais putnēns var iztikt bez tevis. Astoņpadsmit gadu nevarēja un pēkšņi – var. Māte apzināti vai neapzināti cenšas uzturēt aizvien ciešākas attiecības, maskējot to ar draudzību. Tad rodas tā dīvainā simbioze, kad sieviete saka – meita man ir labākā draudzene. Patiesībā tas nav nekas tāds, par ko jāpriecājas. Mātei ar meitu nav jābūt draudzenēm, tās ir citas struktūras attiecības. Var saprast, cik tas ir kārdinoši un cik saldi, bet patiesībā tas nav nekas cits kā mātes vēlme kontrolēt savas meitas dzīvi.
Ja tu neesi apzināti savu bērnu atstājusi nevarīgu bez aprūpes, tad zini – tu darīji labāko, ko tajā brīdī varēji, saprati un mācēji.
Vai ir kāda universāla formula, pēc kuras var aprēķināt, cik daudz drīkst iejaukties savu bērnu dzīvē? Patiesībā ir gan. Un tā skan ļoti vienkārši – tik, cik ļauj. Cits jautājums, vai sajūt un runā par to. Un vai šajās attiecības abas puses uzvedas kā pieauguši cilvēki – prot gan palūgt, gan atteikt.
Tu darīji labāko, ko varēji
Un beigās mazs veltījums sievietēm, kam dzīvē ir piepildījies līdzsvars – viņām ir gan bērni, gan izdevusies veiksmīga karjera vai sociālā dzīve. Nereti tieši šīm māmiņām izaug patstāvīgi, iniciatīvas pilni bērni – atšķirībā no tiem, kam mammas rūpes bijušas nemitīgi. Tāds vēlāk nemāk ne drēbes sev nopirkt, ne ēst pagatavot. Tomēr mirklī, kad ligzda paliek tukša, var pārņemt skumjas, ka kopā būšanas laiks ar bērnu tomēr bijis tik īss – nupat viņš bija maziņš un nu jau projām… Un ko es skrēju kā traka pa tiem darbiem – varbūt tomēr vajadzēja vairāk būt kopā ar bērniem, biežāk braukt sēņot vai uz kino aiziet… Tāda sajūta var būt, un tad ir svarīgi saprast, ka arī tā ir normāla. Justies dažādi, ne tikai priecīgi – tas ir normāli.
Nu paraudi par to vienatnē vai ar draudzeni pie glāzes vīna, paskumsti, bet tad atceries pašu galveno – tajā brīdī, kad vajadzēja izdarīt izvēli, tu izdarīji labāko. Neber sev pelnus uz galvas – ja tu kaut ko darīji, tad tajā brīdī to nedarīji bez iemesla. Ja liekas, ka neesi bijusi gana laba mamma, jo biji ne tikai mamma, lai kāds parāda, kur ir tas lineāls, ar ko mēra, cik laba ir mamma! Ja tu neesi apzināti savu bērnu atstājusi nevarīgu bez aprūpes, tad zini – tu darīji labāko, ko tajā brīdī varēji, saprati un mācēji. Dzīvē nevar bez kļūdām. Dzīve nemēdz būt perfekta – perfekta ir tikai nāve. Dzīve ir mainīga, krāsaina, pilna ar kļūdām, bet arī ar laimi. Tavu bērnu laimi un arī tavējo.
