Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nīgrs, noslēdzies, brīžiem pat agresīvs pusaudzis, kas mājās laiku lielākoties pavada savā istabā, bet, iznācis ārā no tās, pauž nebeidzamu gūzmu pretenziju – vecākiem tas var būt liels pārbaudījums. Mazais un mīļais bērns ir prom, un tā vietā pretī stāv atvase, kurai šķiet, ka tu visu dari nepareizi.
Karstāku diskusiju brīžos uzzini, ka esi «muļķe, kas neko nesaprot» vai «bezcerīgi atpalikusi un no pagājušā gadsimta», tāpēc tev vairs neesot nekādu tiesību viņam kaut ko aizrādīt.
Ja norādīsi uz nekārtību, neiesaistīšanos mājas lietās, necieņu un rupjībām, vēlu nākšanu mājās vai uz leju ejošām atzīmēm skolā, tiec vismaz nogalināta ar skatienu. Kaut kas ir ļoti mainījies, un tas izraisa ļoti pretrunīgas izjūtas abām pusēm. Un šo izjūtu amplitūda brīžiem var nobiedēt pat pieaugušos, jo saproti – mīli savu bērnu, un vienlaikus arī negatīvās emocijas sit ļoti augstu vilni. Taču kļūst daudz vieglāk, ja izproti procesu, to, kas patiesībā notiek, – pusaudzis bruģē sev ceļu uz pieauguša cilvēka dzīvi, un šis karalauks ir tā neatņemama sastāvdaļa.
Tiks visiem pēc kārtas
«Pusaudža perioda galvenie uzdevumi ir atdalīties no vecākiem un kļūt par autonomu būtni – patstāvīgu un neatkarīgu cilvēku, kas reiz aizies no vecākiem un sāks pats savu dzīvi. Soļi nezināmajā un tik komplicētajā pieaugušo pasaulē ir ārkārtīgi grūti un biedējoši, tāpēc daba nāk pusaudzim palīgā ar noteiktiem mehānismiem, kas šo procesu atvieglo.
Un galvenais no tiem ir vecāku devalvācija jeb noniecināšana, jo no labiem un brīnišķīgiem vecākiem, kas rūpējas un mīl, taču aiziet ir ļoti grūti.
Attiecības starp vecākiem un pusaudžiem šajā periodā ir pat nevis kā šūpoles starp diviem poliem, bet lielākoties tiešām atrodas skalas negatīvajā zonā. Tam ir sava – dziļa un liela – jēga,» skaidro psihoterapeite Baiba Šmite. «Pirmais cilvēks, pret ko šī devalvācija vēršas, ir mamma, jo ar mammu ir bijusi simbioze, tieši mamma bijusi blakus jau no zīdaiņa vecuma, un saikne ar viņu pastāvējusi jau pirms dzimšanas. Tāpēc var būt periods, kad bērnam krīt uz nerviem mamma un tieši viņai tiek veltīti sliktākie vārdi, kamēr ar tēti attiecības ir labākas. Tēviem tā ir iespēja izmantot šo laiku ciešāka kontakta radīšanai, pavadot vairāk laika kopā ar bērnu citā kvalitātē. Tomēr pēc tam devalvācija skars arī tēti, un arī viņš neizbēgami kļūs par slikto.»
Pusaudzības laiks – garāks
«Mūsdienās pusaudža periods bērna dzīvē ir kļuvis garāks. Vēl pirms pārdesmit gadiem tika uzskatīts, ka tas ilgst no 12 līdz 18 gadiem, bet tagad tas sākas jau 10–11 gadu vecumā un ilgst līdz 20–21 gadam, ar emocionālo saasinājumu ap 13–16 gadu vecumu,» skaidro psihoterapeite.
Mūsdienās pilngadību sasniedzis jaunietis vēl ir ļoti negatavs lielajai dzīvei.
«Lielākoties tad vēl nav pabeigtas izglītības, nav darba, nav attiecību, priekšā ir ļoti daudz sarežģītu un nezināmu dzīves uzdevumu. Tādā situācijā atdalīties ir ļoti grūti. Nereti tad notiek tā, ka arī vēl 25–30 gadus veci jaunieši labprāt dzīvo pie vecākiem, izmanto viņu ledusskapi, automašīnu un citus labumus.
Tomēr, lai kļūtu par patstāvīgu un neatkarīgu personību, no vecākiem jāiet projām. Un vecāku noniecināšana tam labi palīdz. Pusaudzis to nav speciāli izdomājis, viņš to nedara apzināti – tas ir cilvēkā iekodēts neapzināts mehānisms: kādā brīdī vecāki bērna acīs kļūst par ļoti kaitinošām būtnēm – nesaprotoši, stulbi, atpalikuši. Daudzi pat izjūt pret vecākiem naidu, dusmas. Un ir pārliecināti – tieši manējie ir vissliktākie.»
Vecāku viedoklim vairs nav vērtības, toties, ja to pašu pusaudzim saka kāds cits, piemēram, draudzenes vai drauga mamma, radinieks, paziņa, viņš teikto gluži labprāt pieņem, uzklausa, pat stāsta par savu pieredzi.
«Vecāki var būt neizpratnē – kā tad tā, mēs to pašu sakām bērnam, viņš nepieņem, bet no citiem cilvēkiem – pieņem. Izprotot pusaudža perioda jēgu, tas kļūst ļoti saprotami, jo jāatdalās jau ir no saviem vecākiem, tieši ar viņiem jāpārgriež atkarības saikne, nevis ar kaimiņu vai draudzenes mammu. Līdz ar to citus pieaugušos pusaudzis var uztvert adekvāti, bet uz saviem vecākiem raugās caur melnām brillēm.»
Jauns spēlētājs – seksualitāte
Liela nozīme ir arī seksualitātei – tās ir jaunas emocijas, ar ko pusaudzis vēl nezina, kā tikt galā. «Tas ir svešs, vēl nezināms jaudīgs spēks. Ar dusmām un agresiju bērni mācās tikt galā jau no divu gadu vecuma, kad vecāki māca risināt domstarpības smilšu kastē, skaidro, ka nevar citiem sist ar lāpstiņu, mest smiltis acīs un grūstīties.
Tādējādi, sasniedzot pusaudža gadus, bērnam jau ir vairāk nekā desmit gadu stāžs un zināšanas, kā cīnīties ar saviem agresīvajiem impulsiem.
Savukārt seksualitāte ir kaut kas jauns un nesaprotams. Nu gluži kā tāds tīģeris istabā. Ir grūti saprast, ko ar to iesākt, kā tas manī darbojas un kas notiks tālāk. Visi šie procesi, jaunā sevis un pasaules uztvere prasa daudz spēka, tāpēc enerģijas, ko varētu veltīt mācībām, pusaudzim ir daudz mazāk, sekmes kļūst sliktākas.»
Pašpārmetumi un šoks
Skaidrs, ka mazā zelta gabaliņa pārvēršanās rupjā īgņā vecākus šokē, pārsteidz, var rasties arī vainas izjūta – kas ir izdarīts nepareizi? Kas vispār notiek? «Lai atdalītos, tiek izmests ārā daudz no tā, ko vecāki ir mācījuši,» skaidro psihoterapeite Baiba Šmite. «Bet pusaudzim šķiet – ja es dzīvoju pēc vecāku noteikumiem, ievēroju viņu noteikto kārtību, tad es neesmu es. Esmu tikai daļa no ģimenes sistēmas, mans es, mana autonomija noslāpst.
Līdz ar to pusaudži, līdzīgi kā divgadnieki, runā pretī, strīdas, jo vēlas dzīvot pa savam, ieviest savu kārtību, eksperimentēt.
Nereti var novērot krasas uzvedības svārstības, un tas izpaužas gan ēšanas un gulēt iešanas paradumos, gan brīvā laika pavadīšanā, gan higiēnā. Notiek sevis meklējumi, tāpēc var rasties daudz konfliktu, jo mājās ir izjaukta agrāk iedibinātā kārtība.»
Labi, mamma daba devusi mehānismu pusaudžiem, kas viņiem palīdz atdalīties no vecākiem un nobriest lielajai dzīvei, bet kādi mehānismi doti vecākiem, lai šo visu varētu izturēt? Vecākiem ir jāpārskata sava attieksme, ņemot vērā, ka nu situācija ir cita.
- Nemēģini izdabāt – tas nestrādās.
Gandrīz jebkas, ko saka vai dara vecāki, pusaudzim šķiet kaitinoši un nepatīkami. Tā ka jebkāda ideja rīkoties tā, lai izdabātu bērnam, nestrādās.
Tas vienkārši nav iespējams.
Izdabāšana tikai vēl vairāk sarežģīs attiecības, jo vecāki jutīsies iztukšoti, aizvainoti par to, ka viņu pūles izrādījušās veltīgas, un rezultātā dusmas uz bērnu būs vēl lielākas.
- Pieņem, ka morāle kļūst vaļīgāka.
Pusaudža uzvedībā var parādīties dažādi asociāli elementi, var būt pat pārkāpumi ar kriminālu nokrāsu – kaut ko nozog veikalā, ir vēlme kaut ko sadauzīt, saplēst, sabojāt, apkrāsot, pateikt kaut ko rupju, piemēram, kaimiņam un aizlaisties. Notiek kaut kas tāds, ko agrāk bērns neuzdrīkstējās.
Tādi sīki pārkāpumi šādam vecumam ir normāla parādība, un tas nenozīmē, ka bērns izaugs par noziedznieku vai huligānu.
Taču tas tik un tā šokē vecākus – kas noticis ar bērnu? Kāpēc viņš veikalā zadzis bulciņas, ja tās var nopirkt – mēs taču dodam viņam naudu!? Nozaga, jo gribēja izmēģināt. Tas vecākiem jāsaprot, tomēr ir svarīgi, lai nenotiktu lielas kriminālas ķibeles, zādzības, vardarbība.
- Vecākiem jāspēj izturēt un jābūt vienotās pozīcijās.
Jūtu kokteilis ir pamatīgs, bet vecākiem jāspēj izturēt. Šī ir tā reize, kad jāizmanto visi tie nomierināšanās veidi, kas nu katram palīdz atdzist. Pirms atbildi, skaiti līdz 10 vai pat tālāk, izej ārā un izvēdini galvu, parunājies ar draudzeni.
Vieglāk, protams, ir tajās ģimenēs, kur ir abi vecāki, viņi var viens otru atbalstīt, nomainīt.
Kad viens, ar bērnu cīnoties, ir izsīcis, tad nāk otrs ar svaigu skatu, pasaka kādus nomierinošus vārdus, un konflikts noplok. Taču svarīgi, lai abi vecāki būtu vienotās pozīcijās, tāpēc vispirms jāizrunājas savā starpā un tikai tad var runāt ar pusaudzi.
- Neizteikt nekādas piezīmes par pusaudža ķermeni.
Šis ir ļoti jūtīgs temats, un strīdos nekādā gadījumā nedrīkst to apspriest. Tikpat jūtīga tēma ir kontrole pār bērna ķermeni, uzskatot, ka noteicēji pār to ir vecāki.
Tad var izvērsties vesela cīņas arēna – vilkt vai nevilkt tās vai citas drēbes; vai drīkst noskūt galvu, izdurt pīrsingu.
Jo stingrāki vecāki, jo pusaudža neatkarības izpausmes kļūs radikālākas.
- Neatbildēt pusaudzim ar vārdiem «pats tāds».
Ja pusaudzis vecākus nosauc par stulbeņiem un muļķiem, nav jāatbild: pats tāds. Jo tad vecāks cīnās ar bērnu kā bērns, nevis vecāks. Tad tie ir kā divi līdzvērtīgi bērni – «viņš mani pagrūda, es viņu pagrūdīšu atpakaļ». Ir svarīgi apzināties, ka vecāki pozīcijās ir augstāk un kontrole pār situāciju ir viņu rokās.
- Savas robežas nav jāizstiepj bezgalīgi.
Konflikti un pretī runāšana parasti notiek brīžos, kad krustojas intereses. Pusaudzis tāpat vien nenāks ārā no savas istabas, lai pateiktu kaut ko riebīgu.
Tas notiek, kad vecāki liek kaut ko izdarīt vai kaut ko neļauj.
Te vecākiem svarīgi saprast savas robežas un to, cik daudz viņu pacietība var pastiepties. Tā noteikti nav jāstiepj bezgalīgi, jo tas var novest pie novilktas atsperes efekta.
- Formulēt prasības iespējami īsi un bez plašiem paskaidrojumiem.
Piemēram: «Tev ir jāsakārto sava istaba, un es gribu, lai tu to izdari šodien.» Pasaki un ej projām bez diskusijām – kāpēc tas jādara, kā tur izskatās un kāpēc tā ilgāk nevar turpināties, jo tieši šajās argumentu kaujās vecāki iztērē visvairāk spēka un enerģijas. Atspēkot pusaudža argumentus īstenībā nav iespējams.
Lai ko pateiktu, pretī būs: jā, bet… Turklāt pasaule strauji mainās.
Pirms 40–50 gadiem vecāki savās pozīcijās kopumā bija spēcīgāki, bet tagad jaunieši bieži vien ir zinošāki, atsevišķos jautājumos pārāki par vecākiem, piemēram, tehnoloģijās, novitātēs. Tas viņiem strīdos dod priekšrocības, un pusaudzis reizēm viegli var vecākus apvārdot, bet neauglīgas diskusijas atņem vecākiem spēku un vairo dusmas.
- Ieviest sankcijas.
Ja nekas no prasītā netiek darīts, vecāki var uzstāt, ieviest noteiktas sankcijas vai sodu. Pusaudžiem tomēr no vecākiem kaut ko vajag, un vecākiem tas dod iespējas bērnu ietekmēt.
Protams, piedraudēt pusaudzim ar kaut ko, kas viņu absolūti neuztrauc, ir bezjēdzīgi.
Tām ir jābūt lietām, kas bērnam svarīgas, un vecāki tās parasti zina. Un jābūt gataviem sankcijas ievērot arī tad, kad dusmas būs rimušas. Nevajag draudēt ar to, ko pašiem pēc tam būs grūti izpildīt.
Iemesls vecākiem paskatīties uz sevi
«Šīs saasinātās attiecības ar pusaudžiem var izcelt no pagātnes dzīlēm kaut ko sāpīgu arī pašiem vecākiem, atgādināt, kā viņiem pašiem ir gājis šajā vecumā, un likt apjaust arī savas nedziedinātās traumas un neatrisinātās problēmas,» skaidro psihoterapeite.
Un vēl kas svarīgi – dažkārt mammu un meitu attiecībās jaušama mammas skaudība pret meitu.
«Par meitas jaunību, skaistumu, par dzīvi, kas vēl priekšā. Ja mamma pati ir vīlusies savā dzīvē un attiecībās, tās var būt sāpīgas jūtas, neviļus var rasties vēlme meitu ievainot, lai sabojātu viņas prieku par jaunību. Tādas situācijas liek vecākam ieraudzīt kaut ko neizstrādātu sevī pašā,» saka psihoterapeite.
Pusaudzis vēl nav pieaugušais, bet jau sāk izturēties kā pieaugušais. Bieži vien tas ir arī par pozīciju – kurš te būs galvenais un gudrākais? «Tā ir cīņa par vietu. Ja vecākiem pašiem ir neatrisinātas konkurences problēmas, tas var ļoti sakaitināt – viņš taču vēl ir maziņš, vēl mātes piens uz lūpām, un te tagad uzstājas?!»
Un šī vēršanās parasti vairāk notiek pret sava dzimuma vecāku vai sava dzimuma bērnu, jo bērnam kaut kādā posmā galvenā atdalīšanās ir no sava dzimuma vecāka.
Ja vecāku pašapziņa ir nedroša, ir šaubas vai neapmierinātība ar sevi, to ir grūti izturēt, un var rasties vēlmi bērnu nolikt pie vietas. Taču ir svarīgi to nedarīt, ļaujot pusaudzim sajust, ka viņš lēnām kļūst par lielo cilvēku, kas jau vicina savus spārnus aizlidošanai.
Uzsit sev uz pleca
«Aizlaužot pašapziņu, vecāki var bērna spārnus aplauzt, iedragāt viņa ticību sev un drosmi pieņemt dzīves izaicinājumus vai arī panākt ļoti agresīvas, naidīgas atbildes reakcijas. Ja vecāki ir sevi realizējuši un apzinās savu vērtību, tad bērna pusaudža posmu izturēt ir vieglāk. Tad ir prieks par bērnu – redz, kā viņš man te uzstājas, spēj aizstāvēt savu viedokli, atrast argumentus, cīnās par savu taisnību un neļauj, ka viņu noliek uz lāpstiņām!» skaidro Baiba Šmite.
Galu galā – ja pusaudzis plosās un protestē, nosauc tevi par muļķi, bet tev rezultātā nosirmo pa kādam matam, kopumā tas ir kompliments vecākiem.
Tas nozīmē, ka bērns ir gana veselīgi izdzīvojis iepriekšējos attīstības periodus un ir nonācis līdz šai loģiskajai fāzei. «Pusaudža gadi īstenībā ir visgrūtākais vecums cilvēka dzīvē un ar lielu jēgu. Ja šīs pusaudžu reakcijas ir spēcīgas, izteiktas, tas liecina par personību, kas ir par sevi pārliecināta un stipra.
Sarežģīti ir tad, ja šīs pusaudža reakcijas ir knapi pamanāmas, vājas vai to nav vispār.
Tas liecina par kādām grūtībām – pārāk tuvām vai pārāk agresīvām attiecībām ar vecākiem, iekšēju nedrošību, ģimenes problēmām, kas gulstas uz pusaudža pleciem.
Cilvēkiem, kas nav izdzīvojuši sacelšanos pret vecākiem, vēlāk bieži ir bailes no dzīves. Sacelšanās dot ticību sev, pārliecību vēlāk dzīvē cīnīties par savām interesēm, realizēt savas idejas, iet savu ceļu. Tas dod spēku pārvarēt bailes no neizdošanās, kļūdām, mazāku satraukumu par to, ko teiks citi.»
Gaišie Logi
Lai arī pusaudzis pārsvarā atraida vecākus, tomēr ir brīži, kad viņš atveras, grib runāties, priecājas par kopā būšanu ģimenē, jokojas. Tādi mirkļi ir kā gaiši logi, kas vecākiem dod spēku izturēt bērna atdalīšanās ziemu. Lai arī pusaudzis daudz ko no vecāku mācītā noraida – izmet ārā, vēlāk viņš tomēr bieži atgriežas pie ģimenes vērtībām un ir pateicīgs par vecāku rūpēm un mīlestību. Labais nekur nav pazudis, tikai šobrīd tas nav redzams.
3 dažādi ceļi
Kopumā pusaudža periods var izvērsties atbilstoši šiem trijiem scenārijiem.
- Normāli košs – viss dzirksteļo, bet abas puses tiek galā.
- Gļēvs un gandrīz nemanāms – tas liecina par jau aizlauztu pusaudzi, par grūtībām ģimenē vai iepriekšējos attīstības posmos.
- Pārāk vētrains – pusaudža uzvedība jau bojā un aizlauž viņa dzīvi, var būt atkarības, grūtniecība, nepabeigta skola, darīšanas ar policiju. Lielākoties tā notiek tad, ja vecāki pārāk stipri kontrolējuši bērna dzīvi. Jo spēcīgāki šķēršļi, jo agresīvāk dumpojas pusaudzis.
