Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Konsultē:
Nansija Lībiete, sistēmiskās ģimenes psihoterapijas speciāliste;
Vita Kalniņa, ģimenes psihoterapeite;
Mārīte Bite, psihoterapeite.
Jūs līdz šim varējāt sarunāties. Protams, bija domstarpības, viedokļu atšķirības, katram savi uzskati, bet nekas no tā nebija tik destruktīvs kā tagad, kad teju vai katra otrā saruna beidzas ar konfliktu. Tādu īstu, pamatīgu strīdu, un reizēm tu domā – par ko tieši mēs strīdamies?
Reizēm sāc justies kā īsta muļķe, jo tu centies, lai kārtējā saruna nepārvērstos sabojātā vakarā, sabojātā noskaņojumā un pabojātās attiecībās, bet tavi panākumi ir visai vāji.
Un jautājums, kas skan galvā, ir vienkāršs: kāpēc mēs visu laiku strīdamies? Tu to uzdod arī otram cilvēkam. «Es nestrīdos,» tā ir atbilde, kuru tu saņem.
«Prasme, kā strīdēties parastās ikdienas situācijās, kas ir neizbēgamas, pārim būtu jāiemācās, pirms viņi izveido stabilas attiecības. Tās divi cilvēki var veidot tikai tad, kad viņi ir spējīgi konfliktēt un strīdēties, jo nav jau iespējams būt tuvās attiecībās bez tā, ka mums rodas domstarpības. Situācijās, kur kādam ir vienas vajadzības, otram – citas, ir jākonfliktē, lai vienotos, kā mēs kopā rīkosimies. Strīdēties ir jāprot un ir jāstrīdas, jo pilnīgi visiem pāriem strīds ir attiecību sastāvdaļa. Ja, uzsākot attiecības, ir bail no konfliktiem, labāk tad attiecības neveidot,» stāsta Vita Kalniņa.
Nav strīdu – nav dziļas tuvības
Ir pāri, kas apgalvo – mēs nekad nestrīdamies. «Ja pāris ilgstoši nestrīdas, es teiktu, ka tā ir bumba ar laika degli. Tas nozīmē, ka viens vai reizēm abi nemitīgi piekāpjas. Nemēdz būt tā, ka abi visās situācijās grib vienu un to pašu. Ja viens visu laiku piekāpjas, kādā brīdī tas eskalējas dziļākos konfliktos, ko pāris vairs neprot risināt, un tad jau vajadzīga profesionāļu palīdzība,» situāciju komentē Vita Kalniņa. Turklāt, ja pāris nekad nestrīdas, rodas jautājums – cik daudz šajās attiecībās ir patiesas tuvības? «Ja ilgstoši izvairāmies no konfliktiem, nevaram arī piedzīvot patiesu, dziļu tuvību. Esam kā paralēlās dzīvēs, kur brīnišķīgi varam vienoties par to, kā audzināt bērnus, celt māju vai veidot biznesu, tikai – vai starp mums ir tāda emocionāla tuvība, lai varētu atvērt savu sirdi un rādīt savas jūtas? Jo, rādot jūtas, neizbēgami būs kaut kas, kas var rosināt konfliktsituāciju.
Ja pārim nav strīdu, nav arī dziļas tuvības.»
«Strīds ir domstarpības – dažādi viedokļi par to, kas noticis. Ja nekad nav domstarpību, tas nozīmē, ka kāds no pāra piekāpjas mīļā miera labad, – tā ir viņa izdzīvošanas stratēģija. Bieži, sākot iet terapijā, ģimene saka: biji mierīgs cilvēks, bet nu esi sācis strīdēties, kas ar tevi notiek? Bet tas liecina to, ka cilvēks ir sapratis – darīt kaut ko tikai mīļā miera labad nav pareiza stratēģija, un iemācās vilkt robežas,» piebilst Nansija Lībiete.
Tas gan nenozīmē, ka strīdiem jābūt tādiem, kur viens otru pazemo un notiek cīniņš par varu un savu taisnību, bet gan to, ka apzināmies savas vajadzības un pastāvam par tām, vienlaikus respektējot otra vajadzības un mēģinot rast veidus, kā abiem tās sabalansēt. Starp citu, ja pārim nav atklātu konfliktu, dažkārt to vietā nāk mazas dzēlības, kas var būt gana sāpīgas.
Kur apgūstam strīdu mākslu?
Vispirms, protams, ģimenē, redzot, kā konfliktsituācijas risina vecāki, – gan savstarpēji, gan attiecībās ar bērniem. Piemēram, bieži vien, konfliktam eskalējoties, tiek piedzīvota situācija, kurā viens no vecākiem pārtrauc sarunāties, – klusēšana ir viens no populārākajiem manipulācijas veidiem konfliktos. «Tā ir ārkārtīgi smaga manipulācijas forma, kurā vecāks var nerunāt stundu, dienu vai pat nedēļu. Ja šai brīdī tiek uzdots jautājums, tad seko skopa atbilde. Ja šāda situācija tiek piedzīvota bērnībā, protams, cilvēkam ir bail no konflikta, jo viņš nezina, ka risinājums var būt arī pozitīvs, kur izkonfliktējot visi turpina būt priecīgi un apmierināti. Ja šo pieredzi ienesam partnerattiecībās, tālu tā neved,» saka Vita Kalniņa.
Laika gaitā mācāmies, vai drīkstam aizstāvēt savu pozīciju vai ne un ko savas pozīcijas aizstāvēšana nodara citiem cilvēkiem. Līdzās vecākiem liels treniņu laukums konfliktiem ir brāļi un māsas – šajās attiecībās ir konkurence un cīņa. Tiesa, svarīgi, lai šajos konfliktos pieaugušie līdzās būtu prasmīgi, parādot dažādas konfliktēšanas prasmes, nevis iztiekot ar vārdiem: «Katrs savā istabā un beidziet strīdēties!» vai «Tu taču esi vecāks, tev jāpiekāpjas.» Ar šiem vārdiem visi tiek it kā izglābti no strīdiem, bet neiemācās, kā tos risināt.
Strīdos latvieši traukus plēš reti, neesam temperamentīgie itāļi. Ar durvju aizciršanu mums veicas daudz labāk. Tas, protams, ar ironiju. «Pieaugušam cilvēkam ir jāspēj kontrolēt savas emocijas – ja cērt durvis, tu esi kā divgadnieks vai pusaudzis, kurš atļaujas tā izreaģēt to, ar ko pats netiek galā. Bieži dusmas, kas mums ir pret partneri, patiesībā saistītas ar kādām neapmierinātām vajadzībām, par kuru atrisināšanu paši esam atbildīgi, bet ceram, ka partneris šīs vajadzības nolasīs no acīm.
Protams, ir partneri, kuri nespēj būt empātiski un ir manipulatīvi, un tad dusmas ir veids, kas var par šādu situāciju signalizēt.
Tad gan vērts pārdomāt, vai gribu būt attiecībās, kur savu vajadzību apmierināšanu varu tikai izcīnīt,» saka Vita Kalniņa.
Strīda anatomija
Bieži vien šķietami nevainīgs strīds pāraug ļoti nopietnā konfliktā, jo strīda laikā atceramies visu, ko nu šajās attiecībās esam piedzīvojuši, tādēļ būtiski strīdoties runāt par konkrēto gadījumu, nesākot vispārināt.
«Strīdi padziļinās tādēļ, ka, vēloties runāt par konkrētu rīcību, pamanāmies tomēr pateikt tā, ka sākam kritizēt otra personību. Un kas notiek, ja cilvēku sāk kritizēt? Dabiska reakcija ir aizsargāties. Tā vietā, lai kritizētu otru, vajadzētu fokusēties uz to, kā man liek justies otra rīcība. Piemēram, tu neatnāci, es gaidīju un tādēļ es jūtos slikti… Protams, kad ir konflikts un daudz emociju, ne vienmēr viegli pie šā ieteikuma palikt,» atzīst Nansija Lībiete. «Tomēr tas ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā palikt strīda teritorijā, nepārkāpjot robežas. Ja paliekam vienā tēmā, mums ir cerība izpeldēt, bet, pievelkot klāt vēl citas tēmas, strīds padziļinās un saasinās. Varam aicināt: esmu gatavs uzklausīt, kas vēl tev ir sakāms, bet sākumā, lūdzu, atrisinām šo vienu jautājumu.»
Veselīgu strīdu no bezjēdzīga konflikta atšķir tas, vai strīda laikā tiek risināts konkrētais jautājums, uz kā pamata strīds ir radies.
«Tiesa, viens konkrēts jautājums var atvērt durtiņas uz to, kur glabājas mūsu pieredze, kā esam spējuši risināt citus konfliktus, par sevi mēdz atgādināt agrāki aizvainojumi, un tad viegli pazaudēt pamata jautājumu, ko šoreiz vēlamies atrisināt,» saka Mārīte Bite. «Turklāt patiesībā ne vienmēr zinām, ko gribam, parasti daudz labāk zinām, ko negribam. Konfliktā, kas šķietami ir par sīku sadzīvisku jautājumu, var slēpties daudz dziļāka problēma, kas, iespējams, pat nav saistīta ar otru cilvēku, bet ar paša neapmierinātību. Pāra attiecību sākumā esam labākā sevis versija, bet ilgākā laikā atgriežamies savā ierastajā zonā.»
Lai saule nenoriet dusmojoties
Vai vienmēr strīds jāatrisina nekavējoties – tūlīt un tepat? «Lai cik dīvaini izklausītos, nereti viens no pāra ieņem vajātāja lomu – grib tuvoties, risināt –, bet otrs cilvēks nespēj to izturēt, un notiek pretējais – jo vairāk viņam nāk virsū, jo vairāk viņš izvairās. Tā ir bezjēdzīga deja, ko abi dejo. Ja šāds dancis dejots ilgi, grūti no tā izkāpt,» saka Vita Kalniņa. «Ja esmu sapratusi, ka tas, ko daru, nepalīdz situāciju atrisināt, bet otrs noslēdzas vēl vairāk, iespējams, ir vērts nedaudz atkāpties no otra cilvēka un uzdot jautājumu sev: kas man patiktu, ko es vēlos? Mainot fokusu, arī otrs cilvēks var sākt justies drošāks un paspert soli pretī.»
«Svarīgi, lai strīds neievelkas uz nedēļu, kam seko klusēšana (kas neko nerisina un būtībā tiek izmantota kā sods) – un patiesībā konflikts turpinās. Ja otram vajag laiku, lai nomierinātu savas emocijas, un viņš saka: pagaidi, man vajag stundu, pēc tam varam runāt, – tas ir labi. Svarīgi, lai konflikts nepaliktu neatrisināts, jo tas pats no sevis nekur neuzsūksies un neatrisināsies,» stāsta Nansija Lībiete.
Tomēr ir brīži, kad strīdi atkārtojas un turpinām kāpt uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem. Ko iesākt? «Vieglākais un vienlaikus grūtākais – meklēt palīdzību ārpusē,» saka Nansija Lībiete. «Terapijā bieži cilvēki saka – šajā brīdī mēs jau būtu sastrīdējušies un nebūtu izrunājušies… Profesionāls atbalsts – psihologs, terapeits – palīdz situāciju vadīt un brīdī, kad pāris atkal atgriežas pārmetumu aplī, rāda ceļu, kā no tā iziet. Lielākā daļa no mums ir augusi laikā, kad netikām mācīti, kā risināt konfliktus un runāt par emocijām, vienīgās dažkārt atļautās emocijas bijušas dusmas, tāpēc ir labi, ja mācāmies no jauna risināt konfliktus.»
