Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Maģiskais trijnieks
Kad Līga palika stāvoklī, domāja, ka būs dēliņš, bet jau pirmās vizītes laikā ārsts paziņoja, ka gaidāmi divi mazuļi. «Par trešo bērniņu uzzinājām tikai 12. grūtniecības nedēļas lielajā ultrasonogrāfijā, kur ārsts paziņoja, ka uzradusies trešā māsiņa. Tā arī atklājās, ka visas ir meitenes,» stāsta nu jau gandrīz sešus gadus veco trīnīšu mamma Līga. «Tas, ka jau bijām pieraduši pie domas par dvīņiem, palīdzēja vieglāk uztvert ziņu par trešo bērniņu. Jā, bija neliels šoks, bet kopumā sajūta, ka tā tam ir jābūt… Nu labi, vēl viens bērniņš klāt, nevis – ārprāts, mums būs uzreiz trīs! Nekad gan nebijām domājuši, cik izaicinoši būs audzināt trīs mazus bērniņus vienlaikus. Tas nav tāpat, kā audzināt trīs bērnus dažādos vecumos, bet pavisam cits līmenis!» smejot teic Līga. Viņa atceras, ka visu grūtniecības laiku bijusi trijnieka varā – trīs bērni, trīs meitas, dzimušas 33. nedēļas trešajā dienā, trijos naktī, 38 minūtēs un turklāt Saulgriežos. «Kā svētā trīsvienība – saskanīgi un draudzīgi māsas sadzīvo aizvien. Protams, ik pa laikam arī pakašķējas, bet, ja kāds cits mēģina vienu vai otru apcelt, tad ir lielākās aizstāves.»
Dzemdības pirms laika
Katrīna, Marta un Alise nāca pasaulē 2015. gada 21. jūnijā Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā ar ķeizargrieziena palīdzību. Dzemdības Līgai esot sākušās dabiski, ar ūdeņu noiešanu, jau pirms plānotā ķeizargrieziena datuma, tomēr dzemdēt pašai nav bijis ieteicams. Tā kā meitenes nāca pasaulē priekšlaikus, piedzimšanas svars bijis neliels – 1900, 1700 un 1500 gramu. Pirmais mēnesis pavadīts slimnīcā, cīnoties par bērniņu svara pieaugumu un citiem dzīvībai svarīgiem procesiem. «Pirmo nedēļu pavadījām Stradiņos, pēc tam mūs pārveda uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu Vienības gatvē,» stāsta Līga, atminoties, ka pēc grūtniecības un ķeizargrieziena operācijas sāpējušas visas maliņas, jo organismam tā bijusi liela slodze. Bērnu slimnīcā meitenes pavadīja trīs nedēļas. Visas trīs sākumā bijušas pieslēgtas elpināšanas aparātiem, jo pašas vēl nespēja patstāvīgi elpot. Tad bērniem krities svars un bijušas satraukumu pilnas naktis ar mošanos ik pa divām stundām, lai pabarotu mazās. Medicīnas personāls esot bijis ļoti atsaucīgs un laipns – gan rūpējušies, lai mamma pamostas, gan pienesuši ēdienu, gan ierādījuši, kā barojami trīs jaundzimušie vienlaikus. Tā kā pirmā dzīves nedēļa pavadīta intensīvās terapijas nodaļā un pie mammas krūts meitiņas nemaz nav tikušas, viņas barotas ar piena maisījumu. No slimnīcas uz mājām varēja doties tikai tad, kad visām meitenēm bijis vismaz 2 kg svars.
Pastaigā ar diviem ratiem
«Meitenes ilgi bija mazmazītiņas, un vietas gultiņā pietika visām trim,» stāsta Līga. Protams, ar laiku katra tomēr tika pie savas gultas, taču arī šobrīd visas trīs māsas dzīvo vienā istabā, viņām ir kopīgas rotaļlietas, bet drēbes gan katrai savas.
Līga atceras, ka liels izaicinājums sākumā esot bijis doties pastaigās, jo speciālu ratu trīnīšiem viņiem nebija. «Mums bija dvīņu tandēmrati un vēl vieni parastie. Parasti gāju ārā vien tad, ja kāds nāca palīgā stumt otrus ratus, bet reizēm stūmu arī abus ratus vienlaikus. Nekur tālu jau nevarēja tikt, bet visiem bija lietderīgi pabūt svaigā gaisā.» Tagad šo laiku viņa atceras ar smaidu: «Grūti bija, bet izdzīvojām, citu variantu jau nebija!»
Ja kādreiz prātā iešaujas doma, ka nav kaut kas iespējams, vai šķiet, ka ir par grūtu, Līga paskatās meiteņu pirmā gada albumu, kur atkal un atkal rod apliecinājumu tam, ka viss ir paveicams.
Aukle trīnīšiem?
Sameklēt īsto auklīti vienam bērnam ir liels darbs un atbildība, bet trim – tā esot neiespējamā misija. Uz sludinājumu pieskatīt trīnīšus atsaukušās vien pāris auklīšu, turklāt visām esot bijušas nepaceļamas atalgojuma prasības. Būtu bijis jāatdod visa alga un vēl jāpiemaksā, lai meitenēm algotu auklīti. Tā nu mamma visu bērna kopšanas atvaļinājuma laiku bijusi spiesta iztikt ar vīra un vecāku atbalstu. «Latvijas tirgū šobrīd ir ļoti niecīgas iespējas atrast kvalitatīvu atbalsta personālu bērnu pieskatīšanā trīnīšu vecākiem. Dvīņi ir pierasta lieta, bet, tiklīdz ir vairāk, cilvēks nespēj iztēloties dienu ar trim vai vairāk zīdaiņiem. Nav arī piedāvājuma nakts auklīšu nišā – gribētāju būtu, bet darītāju nav,» atzīst Līga.
Bērnudārzs Rīgā – neiespējamā misija
Sagaidīt brīdi, kad pusotra gada vecumā bērnu uzņem dārziņā, ir īsta laimes spēle. Bet sagaidīt, ka tas notiek ar trim bērniem vienlaikus, ir absolūti nereāli. Līga savulaik rakstījusi uz Rīgas Domi, kur solīts palīdzēt, bet vēlāk tomēr nolemts vēl pagaidīt…
Tā māsiņas bērnudārzā sākušas iet vien triju gadu vecumā, turklāt visas nav uzņemtas vienā grupiņā.
Līga stāsta, ka esot bijis visai sarežģīti, jo vecāku sapulces, svētki, ekskursijas un pēcpusdienu nodarbību grafiks katrai grupiņai atšķīries. «Pirmais gads pagāja, skrienot no vienas bērnudārza grupiņas uz otru, jo divas māsas bija kopā vienā grupiņā, bet trešā – atsevišķi. Kamēr ģērbu vienu, domāju par divām meitām, kuras gaida, un otrādi. Ja bērnudārzā māsām gadījās satikties, nav gribējušas šķirties, un beigās bēdīgas bijušas visas. Otrajā gadā gan visām trim izdevās tikt vienā grupiņā un dzīve kļuva par kapeiku vieglāka. Labi, ka meitas nebija jāved uz trim dažādiem bērnudārziem!» atzīst Līga.
No pilsētas uz miera ostu laukos
Līgas dzimtā puse ir Līvāni. Covid-19 pandēmijas laiks ieviesa korekcijas, un ģimene saprata, ka Rīgā vairs nav iespējams dzīvot četrās sienās, tādēļ pārcēlušies uz dzīvi Līvānos. «Pagājušajā pavasarī bērnudārzus slēdza, meitenes Rīgā vai mira nost no garlaicības, nekur nevarēja iet, izdomāt izklaides un nodarbības mājās arī visu laiku nav iespējams. Lai mēs visi nesajuktu prātā, nolēmām braukt prom.» Līgai darba tajā brīdī nav bijis, tāpēc lēmums par dzīvesvietas maiņu bijis tikai loģisks – Līvānos ir privātmāja, pagalms un turpat arī Līgas vecāki, kas ļoti palīdz ar meiteņu pieskatīšanu un mājas soli.
Meiteņu tētis Nikolajs daudz strādā, un bērnu audzināšana ikdienā ir Līgas pārziņā. Pagājušajā vasarā meitām Līvānos tika piedāvāta arī vieta bērnudārzā, vecāki par to bijuši ļoti priecīgi un meitenes arī. Tagad visas māsas iet vienā grupiņā. «Meitenes visu dienu pavada kopā, bet bērnudārzā ir sava dzīve, mājās – sava. Ik pa laikam jau ir kādi ikdienas strīdiņi – par to, kura turēs TV pulti, kura izvēlēsies, kādas multfilmas skatīties, kurai būs pirmā kārta spēlēties ar kādu rotaļlietu, tomēr kopumā māsas dzīvo saticīgi. Bet bērnudārzā, nedod Dievs, kāds bērns sadomās vienu vai otru māsu apcelt, tad gan uzreiz visas māsas ir vienā frontē. Katrīna esot lielais boss – pirmā steidzot māsas aizstāvēt. Mājās arī vecākiem Katrīna nereti sadod pa mizu. Ik pa laikam kāda no meitām gan atceroties un pačīkst, ka Rīgā dzīve bijusi labāka, jo varēja iet uz kafejnīcām, zooloģisko dārzu vai kino. Tad meitenēm stāstu, ka Rīgā ne kafejnīcas, ne kino nav atvērti, un uz laiku ir miers.»
Nogriezām matus, lai varētu atšķirt!
Meitenēm drīz paliks seši gadi, katrai ir savs raksturs, ambīcijas, gaume un vajadzības. Līga stāsta, ka ikdienā vislielākā nozīme ir režīmam un individuālai pieejai. Vecāki jau pašā sākuma bija vienojušies, ka meitenēm nebūs vienādo drēbīšu, jo katrs bērns ir personība. «Arī šobrīd katrai meitai patīk kaut kas cits, gaumes viņām ir dažādas. Bet, ja vienai tiek nopirkts kaut kas, tad pārējām arī uzreiz vajag! Bērnudārzā ir bijušas arī dažādas kuriozas situācijas – tā kā Katrīna un Marta ir identiskās dvīnes, lai cik atšķirīgi saģērbtu, dienas beigās kaut kas vienmēr tika samainīts un nevarēja atšķirt, kura ir kura. Arī mums pašiem meitenes bija grūti atšķirt, audzinātājām juka, vecvecākiem arī… Beigās vienai māsai nogriezām čolku, un miers! Visiem uzreiz kļuva vieglāk», smejoties teic Līga.
Kamēr meitas dārziņā, mamma mācās
Līga studē pirmsskolas un sākumskolas pedagoģiju. Šobrīd paņēmusi akadēmisko gadu, lai nebūtu jāmācās attālināti. Tagad visa uzmanība tiek veltīta meitām, jo savienot skolotājas darbu ar maziem bērniem, kuri ik pa laikam slimo, esot ļoti grūti, lai neteiktu, ka neiespējami. «Kādreiz visu dzīvi varēju veltīt sev un savām interesēm, hobijiem, tagad visa dzīve tiek veltīta bērniem. Kad paliku stāvoklī, domāju, ka man būs tikai viens bērns, jau iztēlojos, kāda varētu būt dzīve un ikdiena, prātoju, kā pavadīšu bērna pirmo dzīves gadu, ko darīšu pēc tam. Trīnīši pat sapņos nerādījās. Interesanti, ka ne mammas, ne tēta radu rakstos nav pat dvīņu,» stāsta Līga, atklājot, ka pie trīnīšiem ģimene tikusi dabiskā ceļā.
«Esmu laimīga, ka mums ir trīs meitiņas, lai gan reizēm uznāk pārdomas. Kāpēc man? Kāpēc trīs? Kāpēc meitas? Bet tad draugi mierina, sakot, ka tas nozīmē tikai to, ka mamma un ģimene esot stipra!»
Ģimenei patīk ceļot, un brīvdienas bieži tiek pavadītas automašīnā. «Daudz ceļojam pa Latviju, bērni ir ļoti zinātkāri, un mēs gribam meitām parādīt pēc iespējas vairāk. Visgrūtāk ir izturēt troksni mašīnā, kas rodas, trim bērniem ar līdzīgiem temperamentiem esot ciešā tuvumā slēgtā telpā, tad reizēm šķiet, ka vieglāk būtu bijis palikt mājās,» atzīst Līga. Tomēr ģimene apzinās, cik vērtīga ir kopā būšana. Kādreiz mērojuši arī garākus ceļus, piemēram, bijuši Minskas delfinārijā, tagad, kad ceļošana nav tik droša, ir vislabākais laiks iepazīt dzimto Latviju. «Meitas ir ļoti lepnas arī par saviem TV sasniegumiem un ļoti gaida, kad beigsies ārkārtējā situācija un atkal varēs atsākt filmēšanos,» stāsta Līga.
