Ideālu zaudēšana
Lielākoties iepazīšanās un attiecību uzsākšanas scenārijs ir šāds – rodas savstarpēja pievilcība, smadzenēs notiek bioķīmiska reakcija un seko iemīlēšanās. Sākumā smadzeņu pieres daivas garoza tik labi nepilda savu funkciju, tāpēc nav iespējas pilnīgi skaidri izvērtēt un saprast, vai ar šo cilvēku varētu veidot attiecības. Notiek tieši pretējais – tu esi pārņemts ar otru cilvēku, izcel viņā tikai to, ko vēlies redzēt, bet pārējo ignorē vai attaisno. Piemēram: jā, viņš iedzer, bet viņam ir tik sarežģīts darbs, tāpēc vajag atslābināties; jā, viņš ir nelaipns, bet viņam ir ekstremāla dzīves situācija, viņš šobrīd piedzīvo personīgu krīzi un ir sevis meklējumos; jā, viņam patīk citas sievietes, bet tas tāpēc, ka viņš ir ļoti radošs, bet mūsu attiecībās viņš mīlēs tikai mani…
Nereti otrs tiek idealizēts un viņam piešķirtas tādas īpašības, kādu šim cilvēkam nemaz nav, proti, daļēji tu iemīlies pašas izdomātā ilūzijā, jo tik ļoti gribas domāt, ka šis cilvēks ir tāds, kādu vēlies sev redzēt blakus. Ja spēj sev atzīt, ka daļa no iemīlēšanās ir ilūzija, tad kļūst vieglāk.
Brīdī, kad ilūzijas sabruks, būs skaidrs – sabruka tikai ilūzijas par cilvēku, nemainījās pats cilvēks.
Aplidošanas periodā, kas vidēji ilgst pusotru līdz divus gadus, cilvēki daudz laika pavada kopā, attiecībām tiek atvēlēta svarīgākā vieta dzīvē, partneri dara vislabāko un arī pretī saņem to pašu, kas ir brīnišķīgi. Dodot otram no sevis labāko iespējamo, kaut kādā ziņā mēs visi izliekamies labāki, nekā esam. Bet šī izlikšanās nav ļaunprātīga, tā ir bioloģiska tendence būt labiem, jo ir vēlēšanās būt pieņemtiem un mīlētiem. Šajā posmā partneri viens otru pastiprina pozitīvā veidā – jebko, ko otrs dara, tu redzi kā ļoti jauku esam.
Citi lasa
Attiecību sākumposmā cilvēki parasti funkcionē virs savas dabiskās jaudas, bet ilgi tā funkcionēt nav iespējams, jo jebkurš izsīkst. Taču, pirms notikusi izsīkšana, vairums uzsāk kopdzīvi un apprecas. Tad agri vai vēlu jāsastopas ar realitāti, un ir klāt krīze, jo pāris vairs nevar dzīvot kā līdz šim. Ja satikšanās periodā viņš katru reizi ieradās ar puķi un tu gatavoji vakariņas, tad, sākot dzīvot kopā, ziedi vairs nebūs katru vakaru un nupat pagatavotas vakariņas arī ne. Sākas strīdi par sīkumiem: kāpēc tu nomet zeķes; kāpēc nepareizi izspied zobu pastu vai aizskrūvē tūbiņu par stingru; kāpēc pēc brokastīm nenomazgā krūzi, bet atstāj to izlietnē; kāpēc neizslēdz elektrību, izejot no istabas?
Lai krīzi pārvarētu, diviem cilvēkiem jāiemācās dzīvot kā pārim, nevis jāturpina dzīvot kā diviem atsevišķiem cilvēkiem, kuri ir katrs sava laika pavēlnieki.
Ir svarīgi vienoties par daudziem jautājumiem – kurš tīrīs paklājus; kurš mazgās logus; kā tērēsim naudu; kāds būs mūsu ģimenes budžets?
Ilūzijas sabrūk, kad ieraugi partneri realitātē, viņa ieradumus, problēmu risināšanas manieri. Var teikt, ka tad arī sākas reālā kopdzīve un tad patiešām var sākt veidot attiecības ar otru cilvēku – augot individuāli un pieņemot, ka manas gaidas var netikt piepildītas. Tad arī ir iespējams ieraudzīt, kādi esat kā pāris, ko abi gaidāt un ko no šīm gaidām reāli iespējams piepildīt. Interesanti – jo augstākas ir gaidas, jo zemāks ir kritiens. Bet mēs jau nenokrītam ļoti zemu, tikai pie realitātes. Ja pāris spēj šo realitāti pieņemt, tad var pārvarēt krīzi.