Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts no žurnāla Annas Psiholoģija arhīva
Konsultē Ilze Maksima, neiroloģe.
Smēķēšanas atmešana
Vispirms būtu labi noskaidrot, vai ir izveidojusies atkarība no nikotīna vai ne. Ne vienmēr smēķētājam pašam tas ir skaidrs. Smēķēšana ir ieradums, kas rada divējādu atkarību. Visi smēķētāji ir psiholoģiski atkarīgi no rituāla. Citam ļoti nozīmīga var būt kopīga uzsmēķēšana, piemēram, ar kolēģiem. Citam var būt svarīgi noteiktās situācijās aiziet uzpīpēt, šādi cenšoties mazināt trauksmi, atlikt kādu emociju izreaģēšanu vai izbēgt no kādu lēmumu pieņemšanas. Šādi rīkojoties bieži, pie tā pierod un tas kļūst par dzīves daļu.
Otrs atkarības veids (kas gan var arī neizveidoties) ir atkarība no nikotīna kā psihoaktīvas vielas. Atkarības veidošanos nosaka iedzimtība, agrīni gūtā ietekme, audzināšana un citi faktori.
Ja cilvēks vēlas atmest, taču viņam ļoti saistoša ir smēķēšanas rituāla daļa, viņš pats var izdomāt, ka ir kļuvis atkarīgs no nikotīna.
Tad viņš sev un citiem iestāsta, ka nevarēs atmest smēķēšanu, jo ir tik ļoti atkarīgs. Tā turpinās līdz brīdim, kamēr cilvēks ir atrisinājis kādu savu problēmu, piemēram, iemācījies tikt galā ar trauksmi. Tad viņš var vienā dienā atmest smēķēšanu, un tā rodas stāsti, ka smēķēšanu atmest ir viegli: vienkārši jāpārtrauc, un viss. Patiesībā līdz lēmumam bijis garš ceļš.
Tie, kam izveidojusies atkarība no nikotīna, bez cigaretes nekur nedodas. No rīta pamostoties, uzreiz uzsmēķē; var nepaēst, bet noteikti uzvelk dūmu. Ja nikotīns jau radījis nopietnas izmaiņas centrālajā nervu sistēmā, pārtraucot smēķēt, ir fiziski slikti no tā, ka nikotīns vairs nenonāk organismā. Rodas abstinences sindroms, tāpēc ieteicams izmantot nikotīna aizstājējterapiju, proti – ārstēties.
Citi atkarības robežstabi
Ne visi, kam patīk pie laba ēdiena baudīt glāzi vīna, lietot citas apreibinošas vielas, izklaidēt sevi feisbukā, ar datorspēlēm, azartspēlēm vai tamlīdzīgiem procesiem, kļūst atkarīgi. Labi būtu pašam pamanīt, ka sākusies atkarības attīstība, bet parasti to izdarīt traucē noliegums. Ja izdodas to pārvarēt, var saredzēt atšķirību: piemēram, jau regulāri gribas vīnu un tam klāt tiek sarūpēta maltīte vai kāda svinēšana.
Ja kaut kā lietošana kļūst svarīgāka par visu citu, tas liecina, ka ieradums kļuvis par atkarību un būtu jāvēršas pie ārsta.
Kādam var rasties jautājums: ja katru rītu tik ļoti gribas kafiju, ka nekas cits tajā brīdī nav svarīgs, vai arī tad jāārstējas? Atbildei noder vēl kāds mērs: ja kāds ieradums dzīvē rada pienesumu ar pozitīvu zīmi, nekādi nekaitē, tad viss ir kārtībā. Kafijā, zaļajā un melnajā tējā ir kofeīns, kas arī ir psihoaktīva viela. Ja agri jāceļas, lai pamostos, kāds vingro, cits dzer kafiju vai tēju. Organisms pierod pie kofeīna un sāk no rīta to pieprasīt. Ja kofeīns nebūs pieejams, dažas dienas būs slikta sajūta, bet organisms pielāgosies.
Līdzīgi var izvērtēt savus ieradumus feisbukā, spēlējot datorspēles u. c. Ja ieradums nebojā attiecības, neliek kavēt darbu, nenodara neko citu sliktu dzīvei, tad var domāt, ka viss vēl kārtībā.
Ja tomēr atkarība
Ja, izvērtējot ieradumu, tas izskatās pēc atkarības, vai arī apkārtējie uz to norāda, vislabāk meklēt speciālista palīdzību.
Taču mums visiem no dabas dots, ka smēķēšanas un feisbuka abstinences stāvokli varam izturēt, no tā neviens nemirst.
Motivācija mainīt ieradumu vai tikt vaļā no atkarības, kā arī gribasspēks turpināt iesākto un, protams, apkārtējo atbalsts palīdz visvairāk.
Piemēram, ja smēķēšana, alkohola vai citu apreibinošo vielu lietošana apdraud dzīvību, cilvēks, ja vien vēlas dzīvot, ir spējīgs to pārtraukt un bez aizstājējterapijas izturēt fiziskās mokas, kamēr organisms pielāgojas dzīvei bez vielas, no kuras centrālā nervu sistēma kļuvusi atkarīga. Spēles noteikumi ir tie paši, kas mainot jebkuru ieradumu. Bet ir grūtāk, un, lai nekristu atpakaļ, jārisina jautājumi, kuru dēļ atkarība izveidojusies.
