Rīga +7°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
8
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Raksts no žurnāla Ieva arhīva
Situācijas komentē un iespējamos risinājumus iesaka geštaltterapeite Solvita Vektere.
Kristīnes (47 gadi) pieredze: Jūtos nevērtīga
«Pirms gada izšķīros, tagad dzīvojam divatā ar trīspadsmitgadīgo meitu. Šķiršanās bija smaga, jo atklāju, ka vīram ir mīļākā. Jutos pazemota, nodota un nevērtīga – tā otrā sieviete ir gandrīz piecpadsmit gadu par mani jaunāka…
Atceros, kad vēl bijām precējušies, es sieviešu kompānijās mēdzu paust, ka nevaru iedomāties savu dzīvi bez vīrieša. Kā tas būtu – gulēt vienai, darīt visu vienai, bez iespējas apspriesties, pieglausties un tā tālāk? Lūk, ilgi nebija jāgaida – jau drīz es bezmiegā vārtījos mūsu lielajā gultā un augām naktīm raudāju viena… Bija ļoti grūti, sāp joprojām, bet pēc apmēram pusgada gara murga es kaut kā saņēmos. Izremontēju dzīvokli, nomainīju mēbeles, nogriezu matus… Protams, necerēju, ka nez kas nu tagad mainīsies, tomēr jutu, ka pārmaiņas palīdz.
Taču ir tā, ka vienlaikus manī pamazām ienāk pārliecība, ka laikam man vairs nebūs nekādu attiecību.
Nesen biju ar draudzenēm klubiņā un manīju, ka kāds vīrietis uz mani met acis. Nē! Ar savu izturēšanos konkrēti viņam parādīju, ka lai nemaz nedomā! Jo man tiešām liekas, ka es neesmu tā vērta, lai mani kāds sirsnīgi iemīlētu un turpinātu mīlēt.»
Komentē Solvita Vektere: «Lai būtu vieglāk izšķirties, cilvēki mēdz devalvēt viens otru: viņš jau tāds nodevīgs cūka vienmēr bijis; viņa jau nekad nav pratusi ģērbties un vēl piedevām arī resna – un tā tālāk. Jo tā ir vieglāk – izšķirties ar to slikto, nevis ar labu cilvēku. Līdzīgi mēdz rīkoties pusaudži, noliedzot vecākus, lai vieglāk atdalītos no viņiem. Taču šie apvainojumi aizskar ļoti sāpīgi, tāpēc sievietēm pēc šķiršanās vienmēr iesaku: ja jūtat, ka ir aizvainojums, pazemojums, dusmas, jāmeklē palīdzība.
Turklāt nav ieteicams to atlikt uz vēlāku laiku – labāk izrunāt uzreiz. Parasti šādās situācijās ir jāpārrunā pašapziņas jautājums sievietes dzīvē kopumā, jo, ja viņa jūtas nevērtīga, kaut objektīvi tā nav, kaut kur sievietes pagātnē, visticamāk, šai nevērtīguma apziņai jau bijuši iedīgļi. To var dēvēt par iekšēju brāķa sajūtu, kad katrā situācijā var atrast kaut ko, kas sevī liekas brāķis.
Psihoterapijas mērķis šajā gadījumā varētu būt – tikt pāri tam, ka jāgaida, lai kāds tevi vērtētu un pateiktu, kāda esi, bet gan pašai jātiek skaidrībā un jāiegūst pārliecība: es zinu, kāda esmu, zinu, ko varu un ko nevaru. Bet galvenais – dabūt pārliecību, ka tas, kāda esi, nav slikti, un tā ir patiesība. Šī doma jānoķer kā sunim blusa savā kažokā, jāizpēta un jāpadara par pieņemamu patiesību.»
Agita (37): Baidos no slikta seksa
«Ar vīru kopā nodzīvojām septiņpadsmit gadu, bet nu jau trīs gadus esam šķīrušies. Mums aug divi pusaudžu vecuma bērni, viņi pārmaiņus dzīvo pie manis un pie sava tēva. Tāpat visi kopā šad tad kaut kur aizejam vakariņās, reizi gadā aizbraucam ceļojumā. Viss ir normāli, varam sadzīvot tīri labi. Ja jāsaka par sevi – esmu ļoti priecīga, ka izšķīrāmies. Sākumā jutu lielu vainas izjūtu pret bērniem, bet ar laiku, redzot, ka viņi kļūst mierīgāki, skolā uzlabojas sekmes un parādās jaunas intereses, sapratu: tas bija pareizi, jo mūsu sadzīve un ikdienas strīdi laulības laikā bija nepanesami smagi gan pašiem, gan bērniem. Bet es pati tagad gluži vai lidoju – man tā patīk mana dzīve!
Pēc šķiršanās man bijuši vairāki pielūdzēji, ar diviem bija arī sekss – un tieši šajā punktā ļoti vīlos.
Jo biju tik ļoti pieradusi pie vīra, pie viņa ķermeņa, smaržas, veida, kā viņš mani apskāva, ko un kā gultā darīja… Jāatzīst, ka tieši seksā mums ar vīru saskanēja labi, tāpēc tie vīrieši, ar kuriem satikos pēc šķiršanās, bija nepatīkams pārsteigums: kāpēc viņš tā tagad dara; kā viņš vispār skūpstās; kāpēc nesaprot, ko es gribu; kur viņš tā steidzas; kāpēc tik ātri mani glāsta?! Šie jautājumi, kas maisījās man pa galvu, galīgi neļāva izbaudīt mīlēšanos, lai arī gultā nebijām nokļuvuši uzreiz, bija jau izveidojušās jaukas attiecības. Vārdu sakot, šo vīriešu piegājiens tik ļoti bija pretrunā ar man ierasto, ka nekas mums tur nesanāca. Tagad jau ir tā, ka baidos no seksa – no tā, ka atkal nesanāks, tāpēc arī iepazīties ir grūti.»
Komentē Solvita Vektere: «Pēc šķiršanās vienmēr ir jauns sākums. Un ir gan situācijas, kad sieviete jūtas pilnībā sagrauta, gan arī prieks un laime. Tieši tāpat atšķirīgi dažkārt reaģē citi cilvēki, piemēram, draudzenes. Viena saka: «Ak, šausmas, nabadzīte!» – bet otra: «Apsveicu, beidzot!» Pacilātība un prieks pēc šķiršanās – to mēdz arī dēvēt par eiforijas stadiju, kad viss patīk, visu gribas izbaudīt un mainīt, bet iesaku paturēt prātā, ka šai eiforijas stadijai tomēr īsti nav saistības ar realitāti, tāpat kā otrai galējībai, kad sievietei liekas, ka viņa ir nevērtīga, slikta, un viņai gribas sevi šaustīt. Abos gadījumos pastāv risks iemantot tukšuma sajūtu, kas parasti seko šīm stadijām.
Tas, ka ir pierasts pie ilggadēja partnera, ir saprotami, un var rasties sajūta, ka nevienu citu fiziski tā īsti negribas – jo vairāk tad, ja seksā ir saskanējis. Sekss ir daļa no attiecībām, un, ja ir bail, ka tas varētu būt slikts, protams, ir arī bail uzsākt attiecības.
Runājot par bailēm, ka neizdosies… Uz šo ir ātrā atbilde – statistika ir nepielūdzama, un tā vēsta, ka pirmā seksa reize jaunās attiecībās lielākoties ir neveiksmīga un vilšanās sajūta pēc tam – tas ir tikai ir normāli. Turklāt tā mēdz notikt ne tikai tad, kad attiecības ir pēc ilgāka pārtraukuma. Un vēl jau jebkurās jaunās attiecībās ir arī uztraukums par to, vai es patikšu un kā es izskatīšos.
Daudzas no mums jau iepriekš par pirmo reizi izprātojas krustu šķērsu – apmēram tā: labāk jau nu būtu tumsā, bet, ja būs gaišs, tad vajadzētu gulēt uz muguras, lai izskatos slaidāka un lai – pasarg Dievs – nekādas tauku krokas nebūtu redzamas, un tā tālāk. Tāpat arī vīriešiem ir uztraukumi – par erekciju, par spēju nebeigt par ātru vai par vēlu… Bet visi šie uztraukumi laupa seksuālo prieku, atbrīvotību, tie sasaista un liek meklēt nepareizo arī partnera rīcībā – viņš ne tā, ne to, un vispār… Tas viss ir dabiski.
Tāpat arī reakcija, ja pēc neveikla seksa gribas piecelties un aiziet neatskatoties.
Kopumā iesaku novērtēt pozitīvi jau to, ja tajā pirmajā reizē vispār kaut kā sanāk. Nevajag sevi un otru pārāk šaustīt. Tā vietā varbūt ir vērts palūkoties uz notiekošo citādi – radošāk. Bieži vien fakts, ka neizdodas nodibināt attiecības, nozīmē: cilvēks to atkal un atkal dara ar ierastajiem paņēmieniem, kā mēdz sacīt, palikdams savā komforta zonā. Bet vajag pamēģināt ko citu! Tas ir līdzīgi kā, piemēram, ar salveti – jā, tā ir paredzēta, lai noslaucītu pirkstus vai muti, bet no salvetes var arī izlocīt arī kuģīti vai cilvēciņu. Un plastmasas salmiņš, lai arī domāts tikai dzēriena sūkšanai, var noderēt arī tam, lai no tā savītu rokassprādzi, piemēram!»
Jana (53): Man vienkārši ir slinkums
«Mana pirmā laulība izjuka jau pēc pāris gadiem, bet otrā bija ilga un laimīga. Ar vīru nodzīvojām divdesmit skaistus un saskanīgus gadus, izaudzinājām divus bērnus un droši vien saticīgi dzīvotu joprojām, taču viņš gāja bojā negadījumā. Kopš tā šausmīgā notikuma ir pagājuši jau astoņi gadi, sāpes ir mazinājušās, un esmu atradusi veidu, kā dzīvot tālāk. Par laimi, man ir labs darbs, esmu aizņemta vairākos projektos. Brīvajā laikā dziedu korī, eju uz aerobikas nodarbībām, satiekos ar draugiem, braucam ceļojumos. Arī mājas dzīve man ir omulīgi iekārtota, man ir suns un kaķis, izveidots savs dienas ritms, kurā dzīvojot jūtos labi.
Bet tad pēkšņi manā trausli mierīgajā dzīvē ienāca vīrietis. Man viņš patīk, viņam piemīt visas (tā pagaidām šķiet) man svarīgās kvalitātes, bet… esmu diezgan izvairīga, bieži izliekos aizņemta darbā, lai nevajadzētu doties uz randiņu. Pāris reižu esam bijuši restorānā, uz teātri un koncertiem. Nupat saņēmu uzaicinājumu doties nedēļas nogalē uz Tallinu, un tas skaidri un gaiši nozīmē arī nakšņošanu viesnīcā. Neesmu droša, ka man vajadzētu turp doties, jo… nevaru īsti pat paskaidrot, bet man ir bailes kaut kā ne tā izkustināt savu dzīvi, kas tikai nesen, šķiet, ir daudzmaz sakārtojusies.
Un, lai arī tas vīrietis man pa ilgiem laikiem šķiet tiešām iekārojams, es nezinu, vai šīs iekāres dēļ ir vērts mainīt savu dzīvi.»
Komentē Solvita Vektere: «Te man nāk prātā reiz lasīta epizode kādā sieviešu romānā, aptuveni izstāstīšu. Dzīvo viena sieviete, kurai jau vairākus gadus nav bijis nekādu attiecību, bet tad uzrodas kāds vīrietis, kas viņai tā kā iepatīkas, un arī viņam viņa. Viņš uzaicina sievieti uz randiņu. Pāris stundu pirms norunātās tikšanās viņa sāk posties, bet vienā brīdī paliek stāvam spoguļa priekšā, skatās uz sevi un saprot, ka viņai ir… vienkārši slinkums. Slinkums skūt kājas un vēl tur kaut ko, meklēt labus krēmus un skaistu apakšveļu, izvēlēties smaržas. Vienkārši negribas, jo tas viss prasa iespringumu un saņemšanos. Un viņš taču mani izģērbs – ak kungs, kā tas viss būs, ko viņš domās! Kāds būs viņš pats, vai būs sakopies, vai iekāros mani? Vai es maz vispār gribu to seksu? Varbūt nemaz nevajag iet?
Jā, tā notiek diezgan bieži – kad cilvēks dzīvo viens, viņš ir pieradis būt pats ar sevi, pieradis atslābt. Taču jaunas attiecības prasa saņemšanos.
Būtiski arī tas, kāds ir sievietes dzīves ritms, kādos apstākļos viņa dzīvo. Ja viņai ir iemīļots darbs, kas sokas, ja ir kāds hobijs, iespējas ceļot, ja nav naudas grūtību, ir saprotami, ka var arī negribēties ielaist vīrieti savā ikdienā.
Mierīgāk attiekties pret to visu liek gan daba, gan sadzīves ieradumi, gan pieredze. Šādu situāciju, kad sieviete nevis traucas uz randiņu naski kā irbīte, bet gan šaubās, var dēvēt par piesardzīgu un dabisku samierināšanos. Ja ilgāku laiku nav bijis attiecību un seksa, ķermenim nav bijis kairinājuma, un tas šīs sajūtas aizmirst. Lai sagribētos seksu, ir jāatrodas kaut kādā kustībā, apritē.
Šai negribēšanai ir arī saistība arī ar sievietes vecumu – ja vairs nevar būt bērnu, hormoni mainās, un ķermenis vairs neraida signālus, ka jāmeklē vīrietis, lai varētu ieņemt bērnu. Tāpēc vientuļai sievietei nereti vienkāršāk šķiet nevis doties uz randiņu, bet tā vietā paskatīties kādu filmu, palasīt grāmatu, pafantazēt, kā būtu. Turklāt fantāzijas jau ir daudz plašākas nekā realitāte, ar tām bieži vien ir gana. Ir arī sievietes, kuras apgalvo: man jau to seksu nemaz nevajag – ka tikai būtu kāds patīkams cilvēks, ar ko parunāt, ar kuru ir kopīgas intereses.
Es tomēr uzskatu, ka arī pēc piecdesmit gadu vecuma seksuālā saderība ir gana svarīga – ja tā ir, tad arī attiecībām ir cerīgāka nākotne, ja nav, tad nez vai tur kas sanāks. Es sacītu: ir jāriskē, lai arī garantiju nav, attiecībām ir jādod iespēja!
