Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
13
-
1
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Ņemot vērā vairākkārt izskanējušos aicinājumus veicināt tēvu iesaisti bērnu audzināšanā un kampaņas, kas organizētas, lai aktualizētu šo jautājumu sabiedrībā, būtu tikai pašsaprotami un apsveicami, ka arvien vairāk tēvu Latvijā izjūt sevi kā pilnvērtīgu un vienlīdz nozīmīgu ģimenes daļu bērnu audzināšanā. Arī man šāda vēlme šķita gluži dabiska. Realitāte gan rāda, ka daļa sabiedrības nebūt nav gatava tam, ka ar tēti var runāt kā ar līdzvērtīgu vecāku.
Pirmais cēliens. Naudasmaka uznāciens
Pirms tieku nolinčots par savu ķecerību ko tādu apgalvot, vēlos uzsvērt, ka šie ir atsevišķi gadījumi. Pirmā epizode – pērkam bērnam gultiņu. Starp apsveikumiem par gaidāmo ģimenes pieaugumu un nudien vērtīgajiem piedāvājumiem aizlienēt vai atdot mantas, no kurām draugu un radu bērni jau ir izauguši, man (jā, tieši man!) bija vēlme mazajam iegādāties jaunu, skaistu gultiņu. Vienojāmies, ka man tiek piešķirta pilnīga plānošanas un gultiņas meklēšanas brīvība, sievu iesaistot tikai noslēdzošajā fāzē. Kad biju veicis priekšizpēti un sapratis, ko apmēram vēlos un kur to var atrast, ar sievu devāmies iepirkties. Veikala personāls ārkārtīgi laipni un ar entuziasmu vadāja manu sievu pa veikalu, izrādot preču sortimentu un iepazīstinot ar katras gultiņas priekšrocībām vai trūkumiem. Un ko es? Man tika uzticēts cieņpilni paturēt sedziņu, spilventiņu un citus salda miega atribūtus, kā arī nestāvēt priekšā gultiņām, kad tās tiek raustītas, kratītas, demontētas un atkal saliktas kopā.
Uz manis uzdotajiem jautājumiem pārdevēja laipni atbildēja, cieši raugoties uz manu sievu.
Pēc ekskursijas beigām lūdzām laiku, lai apdomātos. Pēc brīža atgriežoties pie mums, pārdevēja vēlreiz draudzīgi uzlūkoja manu sievu un pavaicāja, vai viņa ir izvēlējusies gultiņu. Savukārt pavadzīme, kas jāapmaksā kasē par gultu, bez jebkādas vilcināšanās tika pasniegta man (es jau biju paspējis sabīties, ka esmu kļuvis neredzams!). Pēc veikala apmeklējuma ar sievu gardi pasmējāmies par to, cik veiksmīgi tika ignorēta mana klātesamība līdz apmaksas brīdim, lai gan tieši manas iniciatīvas dēļ bijām nokļuvuši šajā veikalā. Izrādījās, ka tas ir tikai prologs tam, kas sekos turpmāk.
Otrais cēliens. Mammīt, tagad skaties!
Bija pienākusi dzemdību diena. Pirmām kārtām vēlos pateikties fantastiski laipnajam un iejūtīgajam dzemdību nodaļas kolektīvam, kas palīdzēja Vilhelmam ieraudzīt dienas gaismu. Tieši dzemdību nodaļā sapratu, kādēļ jārīko kampaņas, aicinot tēvus būt vairāk klātesošiem un atbalstošākiem, jo gaitenī regulāri satikos ar kādu kungu, kas nepārtraukti zvanīja visiem saviem radiem un draugiem, lai pavēstītu prieka vēsti, kamēr māmiņa viena pati, manāmi nogurusi, tika galā ar realitātes nestajiem izaicinājumiem. Es saņēmu atzinīgu novērtējumu no vecmātes par, manuprāt, loģisku soli dzemdību laikā atteikties no telefona bakstīšanas, sniedzot atbalstu sievai un lieki nemaisoties pa kājām personālam (nelīst, kur nevajag, neģībt un nedot ieteikumus, kā labāk pieņemt dzemdības).
Kad nu beidzot visi trīs bijām satikušies, sāka rasties nojausma, kur esam iekūlušies. Pirms dēla piedzimšanas saskarsme ar maziem bērniem man bija visnotaļ minimāla, savukārt sieva varēja atsaukties uz pieredzi ar saviem mazajiem brāļiem un māsām. Tiesa gan, jāatzīst, kad pirmo reizi jāpaņem rokās mazā dzīvībiņa, kas ir vieglāka un krietni trauslāka par mūsu kaķu dāmu, dūša saskrien papēžos, bet rokas un kājas trīc, baidoties ar kādu neveiklu kustību, nedod Dievs, nodarīt pāri. Par laimi, slimnīcā ir pēcdzemdību māsas, ar kurām vajadzības gadījumā var pakonsultēties, ja vien laiks viņām ļauj iesaistīties. Bet pirmā īsā pamācība, kā apkopt bērniņu, tika uzsākta ar tekstu: «Mammīt, tagad skaties!» Lieki bilst, ka es biju turpat blakus, ieņēmis zemo startu gatavībā sniegt visu nepieciešamo palīdzību, lai sieva spētu kaut nedaudz atpūsties pēc dzemdībām. Vienlaikus uz skatuves parādās drēbju pakaramais, jo māsa (un turpmāk arī citi speciālisti, ar kuriem Vilhelms nonācis saskarē) dod man paturēt šo vai to (tātad vismaz redz mani!), kamēr saruna turpinās ar mammu, tā, it kā pakaramais savu vienīgo pamatfunkciju būtu veiksmīgi izpildījis un uz citām nebūtu spējīgs…
Jāatzīst, ka tieši medicīnas personāla klātbūtnē drēbju pakaramā sajūta pastiprinās visvairāk.
Ilgu laiku man šķita, ka arī Vilhelma ģimenes ārstei esmu saplūdis ar kabineta sienas krāsu, jo simtprocentīga komunikācija norisinājās ekskluzīvi tikai ar manu sievu (tiesa, reiz, kad darba dēļ netiku līdzi uz regulāro apskati, daktere pavaicāja: «Kur tad tētis šoreiz?»). Arī saskarsmē ar citiem medicīnas darbiniekiem signāls, kas tiek sūtīts, ir nepārprotams – mamma te ir galvenā, bet tu, vīrieti, labāk raiti padod mazajam ūdentiņu, ja maz zini, kur ir pudele, vai žigli noģērb mazo, taču sarunā nejaucies. Pakaramie ir labi tad, kad stabili spēj turēt drēbes un citas nešļavas. Punkts.
Drēbju pakaramā rekomendācijas
Spītējot visam iepriekš minētajam un neskaitāmām citām epizodēm, kurās man ir bijis gods pildīt vien somas turētāja, drēbju padevēja vai finanšu pārvaldnieka funkcijas, es turpinu sekot līdzi tam, kas notiek mana bērna dzīvei un doties turp, kur ved mazā ķipara ceļi. Es joprojām interesējos par to, kā palīdzēt Vilhelmam kļūt par veselu un – pats būtiskākais – laimīgu cilvēku, turoties pretim aizspriedumu, stereotipu un novecojušas informācijas gūzmai, kas gāžas pār jaunajiem vecākiem un viņu bērniem no visām iespējamām pusēm. Bet mani māc bažas, ka citi, kas, entuziasma pilni uzņēmušies tēva lomu, regulāri tiek nostādīti fakta priekšā, ka bērns un viss ap to ir sieviešu pasaule, kurā vīrietim labākajā gadījumā ir asistenta loma, var pakļauties šiem netīši sūtītajiem signāliem un attālināties no aktīvas un kvalitatīvas kopā būšanas ar saviem bērniem un bērna mammu.
Šos savus drēbju pakaramā novērojumus vēlos noslēgt ar trim ieteikumiem. Pirmais veltīts visām dāmām, kuru ceļi reiz krustosies ar tēviem: atzīstiet vīrieša klātesamību, iesaistot arī viņu sarunā par tēmu bērni. Tas nebūt nenozīmē, ka ikviens tētis to vien vēlas kā pārspriest novitātes bērnu vēdera izejā vai aizrautīgi iesaistīties domu apmaiņā par iespējamiem risinājumiem apsārtušam dibenam. Nebūt ne. Taču, ja reiz ir kāda aktualitāte, kurā nepieciešama citu klātesošo viedokļu apmaiņa un kāds tētis izrāda vēlmi un interesi tajā iesaistīties, droši drīkst iztikt bez skatiena, kurā skaidri nolasāms – eh, nu ko gan tu saproti! Pamēģiniet paklausīties, un varbūt tieši no tēta puses nāks kāds labs padoms.
Otra rekomendācija ir veltīta tētiem, kuri grib būt tēvi, ne tikai tā sevi saukt. Pat ja jums tiešām rodas pamatotas aizdomas, ka arī negribot spējat būt neredzami šajā it kā sieviešu pasaulē, nezaudējiet apņēmību būt par pilnvērtīgu un kompetentu ģimenes daļu.
Pat ja jūsu klātbūtni izvēlēsies neredzēt neviens speciālists, pārdevējs utt., jūsu līdzās būšana nepaliks nepamanīta no pašu svarīgāko puses – bērna un mammas.
Un visbeidzot trešais ieteikums, kuru noteikti ir visvieglāk realizēt, proti, populārajā iepirkšanās vietnē Andele mandele, kategorijā Bērni, ir apakšsadaļa Noderīgas preces māmiņām. Būsiet pārsteigti, uzzinot, cik daudzi vīrieši spēj izmantot blenderi (jā, jo tur ir arī šādas lietas nopērkamas)! Varbūt ir laiks to pārsaukt Noderīgas preces vecākiem? Tas, pārfrāzējot slaveno Nīla Ārmstronga, pirmā cilvēka uz Mēness, teicienu, diez vai būtu milzīgs lēciens cilvēcei, bet mazs solis pareizajā virzienā gan.
