Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tas bija īsts pārsteigums – uzzināt, ka šai manai dīvainajai sajūtai ir nosaukums! Tātad – ik pa laikam man ienāk prātā, ka mana profesionalitāte ir daudz zemāka, nekā to vērtē kolēģi, vadība un darba devējs. Vienkārši kaut kādā dīvainā veidā man, šķiet, atkal un atkal izdodas visus piemuļķot – notēlot, ka protu to un šo, tātad izlikties par to, kas neesmu! Reiz, kad to pastāstīju savai jaunākajai māsai, viņa teica: ā, tā ir daudziem, un tam pat ir nosaukums! Imposter sindrome, tulkojumā no angļu valodas – viltvārža sindroms. Cilvēkam ik pa laikam uznāk domas, ka savu profesionalitāti viņš tēlo un šo viņa izlikšanos tūliņ, tūliņ atklās – patiesība nāks gaismā, un darba devējs ar lielu kaunu izmetīs no darba kā kaķi no pienotavas.
Kad uzzināju, ka manai savādajai sajūtai ir nosaukums, tā uz mani apvainojās un vai nu ir nolīdusi kādā slepenajā atvilktnē, vai aizgājusi pie citas bēdu māsas. Un, kad šī šmaukšanās sajūta mēģina celt galvu, es pati par savi pasmejos un to vairs neuztveru nopietni.
Biju par viltvārža sindromu jau piemirsusi, bet tad klausos: mana foršā, gudrā un izdarīgā krustmeita runā tieši to pašu. Viņai ir 25 gadi, pieņemta nozīmīgā amatā nopietnā uzņēmumā. Lielākā daļa kolēģu ir gados vecāki, bet nāk pie viņas pēc padoma – kā labāk darīt šo vai to. Uzņēmuma vadība uztic viņai arvien jaunus pienākumus, ar kuriem krustmeita tiek galā, bet vienlaikus viņai ik pa laikam ienāk prātā: tā, tā, tūliņ, tūliņ kāds no viņiem sapratīs – patiesībā es tikai tēloju, ka visu zinu – īstenībā citi ir par mani gudrāki un vairāk pieredzējuši, tikai man nez kā izdodas visus piemuļķot. Teicu krustmeitai: nestāsti pasakas – šī sajūta ir aplama, un tai ir nosaukums! Bet neba mēs divas Latvijā tādas dīvainītes viltvārdītes. Lasu pagājušās nedēļas žurnālu IEVA. Tur Dana Gulbe, kuras Instagram kontam Dana ar kasti ir 17 tūkstoši sekotāju, saka apmēram to pašu – ka arī viņai ir viltvārdes sajūta: «Liekas, ka citi tevi redz labāku, nekā tu par sevi domā, un ir iekšēja trauksme, ka maska tūlīt kritīs.» Redz, esam jau trīs. Un arī tas vēl nav viss! Jo lielāks ir mans pārsteigums, kad sarunai par viltvārža sindromu labprāt atsaucas Ilze Medne, raidieraksta HR Podcast vadītāja, integrālais līderības koučs. Viņa saka: «Zinu, kas tas ir. Kad es uzstājos, lasu lekciju vai sniedzu kādu komentāru, esmu labi sagatavojusies un zinu, ko runāju, bet man tāpat prātā ienāk doma: ja nu viņi atklāj, ka patiesībā es to nemaz nezinu?»
Citi lasa
Fū, šoreiz mani neatklāja!
Pētījumos atklāts, ka šo izlikšanās, melošanas un tūliņ, tūliņ pieķeršanas sajūtu vismaz reizi dzīvē piedzīvo pat 70% cilvēku. «Visbiežāk tie ir veiksmīgi cilvēki, kuri dzīvē kaut ko sasnieguši,» saka Ilze Medne. «Tas ir psiholoģisks fenomens – stāsts par to, no kādas vides cilvēks nāk, kādas bijušas attiecības ģimenē, audzināšana. Lielāka iespēja piedzīvot viltvārža sajūtu ir cilvēkiem ar tendenci būt perfektiem.»
Patiesībā sajūta ir neapskaužama. Cilvēks darbā ļoti, ļoti cenšas visu izdarīt tā, lai ir ideāli – lai nav neviena trūkuma, lai neviens neko neaizrāda, lai pēc viņa nekas nav jāpārstrādā, lai iet kā pa sviestu. Lai cik labi izdarīts, viņš tik un tā sev līdz galam nevar atzīt, ka darbs ir izdevies, un klusībā baidās, ko teiks vadība vai vēl kāds. Turklāt pat tad, kad citi saka: jā, šis ir lieliski, viņš tāpat nespēj pa īstam noticēt. Iekšējā balss ir ļoti skaļa un uzstājīga: tā nemitīgi atgādina, ka nav labi, nav labi, nav labi, tūliņ viņi uzzinās, ka tu patiesībā neko nevari un neproti. Labā ziņa ir tā, ka šoreiz neviens mānīšanos un izlikšanos neatklāja, bet redzēsi – gan jau atklās.
Tā cilvēks strādā, tiek atzīts un novērtēts, bet vienlaikus netic tam un baidās, ka patiesība nāks gaismā…
Viņi strādā daudz un ilgi
Darba devējam šāds darbinieks sākotnēji var izskatīties izdevīgs – viņš cenšas, ļoti, ļoti cenšas, gatavs strādāt arvien vairāk un labāk. Tomēr acīgam un gudram darba devējam vajadzētu laikus pamanīt, ka darbiniekam ir viltvārža sindroms, jo viņam – kā jau perfekcionistiem – ir augsts izdegšanas risks. Parasti šie cilvēki strādā ilgākas darba stundas, veltot saviem pienākumiem vairāk laika nekā citi – viņi izdara, tad pārbauda paši sevi, pārdara un pārdara, lai būtu vēl un vēl labāk. Un rezultātā var pienākt brīdis, kad šis darbinieks vairs nav pietiekami efektīvs.
Cilvēki ar viltvārža sindromu ļoti baidās kļūdīties. Viņiem šķiet – pasaule tad sabruks. Un kā nu ne! Jo ātrāk pieļausi kļūdu, jo ātrāk tevi, viltvārdi, pieķers, tāpēc jācenšas nekļūdīties.
Pārsteidzoši var izklausīties tas, ka viltvārža sajūtu piedzīvo arī augsta līmeņa vadītāji. Tas ir nomācošs riņķa dancis – jo augstāk cilvēks kāpj, jo asāk pārņem sajūta, ka viņu atmaskos. «Šie vadītāji izvairās sniegt atgriezenisko saiti saviem darbiniekiem, jo baidās, ka viņam uzdos kādu jautājumu, uz kuru vadītājs nevarēs sniegt atbildi, un iekritīs – tas būs brīdis, kad viņu pieķers,» saka Ilze Medne.
Kāpēc vērts atbrīvoties no viltvārža sindroma?
Atbrīvojoties no šīs sajūtas, varēsi izdarīt tikpat un pat vēl vairāk, bet daudz vieglāk. Pašlaik tu lieki tērē enerģiju – nevis ražīgi strādā, bet domā nevajadzīgas un neproduktīvas domas. Kad pārtrauksi sevi nemitīgi dzīt, izdzīt un raizēties, ko par tevi domā citi, iestāsies sirdsmiers. Kad zināsi, ka esi gana laba, ar darbiem tiksi galā ātrāk un vieglāk, bet, ja ko nezināsi – atradīsi atbildi. Tu vairs nebaidīsies kļūdīties, jo zināsi, ka tas, ko tu vari un dari, ir patiesība, nevis teātris – tā tiešām esi tu, tā ir tava varēšana un sasniegumi! Tu neesi viltvārde!
8 soļi, kā uzvarēt viltvārža sindromu
Uzveikt viltvārža sajūtu visbiežāk nozīmē tikt vaļā no savas ēnas – atsvabināties no bērnības traumām. Kādai vajadzēs psihoterapeita atbalstu, bet noteikti vērts vismaz pamēģināt tikt galā pašai.
- Apzinies, ka kritiķe esi tu pati. Tikko jūti, ka sāc sevi kritizēt vai apšaubīt savu darbu, pamēģini saprast – kas tā ir par balsi? Tā ir tava mamma, tētis, pirmais darba devējs vai vēl kāds cits? Ilze Medne stāsta: «Tieši tā man izdodas tikt galā ar savu viltvārža sindromu. Jautāju sev: Ilze, kas ir tas cilvēks, kas saka, ka neesi gana laba? Cilvēki savu ēnu, savu neiepazīto pusi mēdz ietērpt ārējā veidolā un pārlikt uz kādu citu. Kritiķa nosaukšana vārdā palīdz saprast, ka patiesībā to tev saka nevis kāds cits, bet tu pati.»
- Atzīsti savus sasniegumus. Velti laiku, lai atskatītos uz saviem līdzšinējiem panākumiem. Kādi ir šie sasniegumi? Cik lielu daļu no tā, ko esi plānojusi, esi sasniegusi? Vai tas ir daudz vai maz?
- Meklē ārēju atgriezenisko saiti. Neaprobežojies tikai ar pašvērtējumu. Ja darba devējs nedod pietiekamu atgriezenisko saiti, prasi vērtējumu par padarīto kolēģiem vai savam partnerim – cilvēkiem, kuriem uzticies un kuru teiktais tev ir svarīgs. Aprunājies par to, kas tev izdodas vislabāk, ko vajadzētu darīt citādāk. Tā radīsi sev stingro pamatu – pārliecību, ka viss ir kārtībā, ka tu neizliecies par to, kas neesi.
- Iemācies atzīt sev, ka var būt lietas, ko nezini. Neviens nav perfekts, neviens! Un nav arī jābūt! «Koučinga sesijās satieku augsta līmeņa vadītājus, kuri baidās atzīties, ka reizēm nemaz nepārzina to, kā rīkoties tālāk. Taču viena no būtiskām līdera īpašībām ir spēja atzīt savu nezināšanu. Ir ļoti svarīgi maziem solīšiem iemācīties atzīties tajā,» saka Ilze Medne. Atceries – brīžos, kad ko nezini, tev var būt savs viedoklis, un nav jābaidās to paust! Turklāt viedoklis pēc laika var manīties, jo mēs visi maināmies.
- Atzīsti, ka tu zini. «Pat tad, kad zinu kādu atbildi, es tik un tā izlasu iespējami daudz informācijas par šo tematu, jo ir sajūta, ka tomēr gana labi nezinu. Patiesībā tas man nebūtu jādara, jo es taču jau zinu! Ir profesionāļi, kuri nemitīgi mācās – iegūst dažādus sertifikātus un augstākās izglītības, lai paši sev atkal un atkal pierādītu, ka zina,» stāsta Ilze Medne. Zināšanu sāta balsi cilvēks var dabūt tikai tad, kad izrunājas un salīgst mieru ar savu iekšējo kritiķi.
- Novērtē savu darbu pa gabaliņam. Viltvārža sindroms traucē novērtēt savu darbu kopumā, tāpēc sadali darbu mazākās daļās un novērtē to pa gabaliņam – šī darba daļa ir pabeigta un izdevās, nākamā arī ir padarīta un izdevās. Tas būs daudz vienkāršāk un labāk nekā novērtēt visu darbu.
- Nevis perfekti, bet gana labi. Tā vietā, lai vienmēr censtos visu izdarīt perfekti, ievies savā pašvērtējumā jaunu terminu: gana labi. Tas nozīmē, ka neesi strādājusi pavirši, bet neesi arī nevajadzīgi pārcentusies.
- Neesi pati sev sabotiere! Tā ir ļoti nelāga īpašība – traucēt pašai sev strādāt, nemitīgi noliedzot savus panākumus. Bieži vien cilvēki nepieņem dzīvē jaunas iespējas tikai tāpēc, ka paši sevi vērtē: es neesmu gana laba. Diemžēl sievietes uz sevi skatās daudz kritiskāk nekā vīrieši. Vīrietis darba sludinājumam pieteiksies, ja viņa prasmes tam atbilst par 60%, bet sievietei nepieciešami visi 100%. Tā ir savu iespēju sabotēšana – sieviete pat nepamēģina, ja neatbilst kaut vienam no kritērijiem. Savukārt vīrietis tādā pašā situācijā, daudz nedomājot, pieteiksies, jo uzskatīs, ka šis amats viņam vienkārši pienākas. Taču, protams, arī liela daļa vīriešu ikdienā dzīvo lielā spriedzē, jo iekšēji apšauba savu varēšanu, tādējādi liedzot sev izaugt un piepildīt savu potenciālu.
