Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Galvenais, lai sieviete pati saprot, kas ar viņi notiek
Valdis Melderis, radio un TV raidījumu vadītājs:
«Domāju, nevienam vīrietim, ja vien pati sieviete viņam nav atzinusies, ka tēlo orgasmu, neienāktu prātā, ka viņa tēlo. Pirmkārt, vīrietim nav nekāda priekšstata, kas ir sievietes orgasms. Pat sievietēm, kuras to nav piedzīvojušas, nav priekšstata, kas tas ir. Lai vīrietis varētu pilnīgi droši teikt, sieviete tēlo orgasmu vai ne, viņam būtu jābūt milzīgai datubāzei ar dažādām pieredzēm, ko salīdzināt.
Orgasma tēlošana ir žēlsirdība pret vīrieti. Ja sieviete tēlo orgasmu, tā ir viņas līdzcietība un iejūtība, kas saka: «Būs jau labi, liecies nu mierā…» Ir cilvēki, kuriem ir dota spēja just, saprast, redzēt un dzirdēt to, kas notiek, un ir cilvēki, kuriem šīs spējas nav, un ne katram arī dots sniegt vai saņemt orgasmu. Ir tik daudz nianšu, kas ir būtiskas, piemēram, viss ir labi, bet nepatīk, kā otrs cilvēks smaržo. Un viss, orgasma nebūs. Tomēr pats svarīgākais – lai sieviete pati saprot, kas ar viņu notiek. Ja sieviete to nesaprot, nevienam vīrietim ar viņu nav nekādu izredžu. Nekādu! Vari izstiepties vai sarauties, būt visforšākais čalis pasaulē, bet, ja sieviete nav tikusi skaidrībā ar sevi, tas ir bezcerīgi.
Jāatzīst, līdz šim es domāju, ka katram no mums jātiek skaidrībā par sevi un tad varam doties attiecībās, taču nu arvien vairāk piekrītu viedoklim, ko pēdējā laikā dzirdu no speciālistiem: sevi attiecībās var veidot tikai tad, ja tev attiecības ir. Citādi tas ir līdzīgi kā mācīties peldēt baseinā bez ūdens, un tad, kad būsi gatavs, ūdeni ielaist. Nav citu variantu – ir jāveido attiecības un jācer, ka abi esat pietiekami ieinteresēti, lai tās izdotos, tāpēc esat gatavi pacīnīties arī ar pirmajām grūtībām. Un arī otrajām, un trešajām un piektajām.»
Tēlojot vispirms tu apmāni sevi
Māris Olte, biologs, uzņēmējs, TV raidījumu vadītājs:
«Es teiktu, ka vīrietim ir vienalga. Paskaties dabā! Briedis riestā – kā viņš uzvedas? Ir redzēts, kā viņš triec pa to kazu? Vajag ierakstīt Youtube meklētājā un paskatīties. Skats ir drausmīgs. Un vīrieša enerģija nekādā veidā nav vērsta uz baudas sagādāšanu, viņš grib izšaut kuli un skriet tālāk. Dabā tā ir iekārtots, ka nav būtiski, ko sieviete jūt. Tomēr mums ir tāda forša lieta kā saprāts. Un tad tu redzi, ka gadījumā, ja uzvedies kā negantais briedis, interese par tevi atslābst. Brīdī, kad vīrietis saprot, ka ar šādu kuiļa uzvedību viņš atslēdz pretējā dzimuma interesi, top skaidrs, ka svarīgi, lai divi cilvēki spēj sarunāties.
Manā saprašanā, melojot, tēlojot vai noklusējot apmānīt nevar nevienu citu, tikai sevi. Ja esat stiprs pāris – tu nedrīksti samuldēt! Tas nav godīgi! Tēlojot, melojot vai noklusējot tu piekās sevi! Līdzīgi kā tad, ja tev sāp, – tā vietā, lai meklētu sāpju cēloni, tu iedzer tableti un radi ilūziju, ka viss ir kārtībā. Meli un izlikšanās ir tāda pati tablete. Bailes aizvainot vīrieti? Kā var džeku aizvainot?! Neviens jau nav seksā uzreiz baigi labs un visā iebrauc! Pirmie gadi ir izmēģinājuma gadi, un tad skatās, kāda ir savstarpējā ķīmija. Pieslīpēšanās. Un, ja tu kādam safleitē, tad safleitē sev, tā ir melošana, un tas ir stulbi. Tas nozīmē, ka būs arī nākamie meli.»
Ja noklusē šo, neapmierinātība izpaudīsies citur
Kaspars Breidaks, ētera personība, pasākumu vadītājs:
«Domāju, ka ap trīsdesmit gadu vecumu mēs, vīrieši, sākam pamanīt lietas un sākam just. Līdz trīsdesmit gadiem mani neinteresēja, vai es jutu, ka sieviete tēlo. Iespējams, līdz trīsdesmit gadu vecumam mēs, vīrieši, vēl neesam tik pārliecināti par to, ko paši darām, viss vēl ir gana svaigs, aizraujošs un nianses nepiefiksē. Bet nav tā, ka mums ir vienalga, – mums nekad nav vienalga, pat ne astoņpadsmit vai divdesmit gados. Bieži vien būtu forši, ja mums būtu vairāk vienalga. Mēs nenormāli daudz dzīvojam savā galvā, tikai nemākam runāt par to. Taču, kad savs laiks pa dzīvi nostaigāts un pavadīts attiecībās, protams, piefiksē un pamani visu.
Kā par to runāt? Tā arī runāt – kā pieaugušiem cilvēkiem. Jārēķinās, ka pirmās sarunas jebkurā gadījumā būs neveiklas, nepabeigtas, neērtas. Tajās sarunās mums ir jāpieaug. Kad tiksim pāri pirmajam aizvainojumam, kas ir dabīgi, vai nedrošībai, ar katru reizi saruna kļūs jēdzīgāka, un varēsim kaut ko sākt risināt. Problēma tā, ka mēs šādas saunas ilgi marinējam – nezinot, kā par to runāt, bieži vien iztiekam tikai ar mājieniem. Taču mājieni ir pārāk brīvi interpretējami, un tad nonākam stadijā, kad sievietei liekas, ka viņa jau sen vīrieti ir gatavojusi šai sarunai, bet vīrietim tā ir kā auksta duša. Vajadzētu abiem sākt no viena starta līnijas, nevis – ka viens ir ilgstoši par to pārdzīvojis, bet otrs to tikai tagad uzzina.
Ja sievietei par šo jautājumu ir neērti runāt, viņai sev jājautā: ko es gribu šajās attiecībās? Jo nekas jau nebeigsies un neapstāsies. Ja tiek noklusēta viena lieta, tad neapmierinātība vai nedrošība izpaudīsies arī citās. Protams, šāda saruna varētu aizskart vīrieša pašapziņu. Daudzi no mums ir ārēji stabilas celtnes ar trausliem kristāla pamatiem. Šāda saruna noteikti nebūs tik vienkārša, kā vienoties par to, ka turpmāk mēs skābu kāpostu zupu ēdīsim retāk. Tas var būt neērti un sāpīgi, bet jāpalīdz otram sagremot to, ko tagad teiksim. Palīdzēt sagremot varam, informāciju dodot mazākās vienībās.»
