Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
3
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Esmu lejā!
Mobilajā telefonā nopīkst īsziņa, un te nu es nāku! Svaigi balinātiem matiem, debeszilā kleitā un maijrozīšu vainadziņu galvā. (Tantuks, kuras mājas sētai plūcu nost rozītes, gan nevienu Līgodziesmu nezināja. Toties pašvaldības policijas numuru teicās zināt no galvas.)
Kurš teicis, ka mūsdienu sieviete nedrīkst pati sev noorganizēt Līgosvinības? Nu un, ka iepazīšanās portālā? Uz kāzu ielūgumiem taču pirmā tikšanās vieta nav jādrukā.
Puisis kā ozols, vismaz pēc bildes spriežot.
– Anna, tu gribi teikt, ka līgosi ar čali, kuru dzīvē neesi redzējusi? – draudzene ir mēma.
– Kāpēc neesmu? Esmu! Bildēs!
– Jukusi? Ja nu maniaks?
– Kāds vēl maniaks? Manas māsīcas darbā strādā. Normāls čalis.
Un vispār! Jābeidz šī čīkstēšana un vaidēšana. Jāņem dzīve aiz ragiem un jāsāk dzīvot priecīgi, vai ne?
Kur viņš palicis? Tikai tumši sarkanais auto stāv. Tuvāka autoapskate liecina, ka šofera sēdvietā tomēr kāds ir. Ko tad viņš? Dēlu paņēmis līdzi? Teica, ka puika līgos pie bijušās sievas.
– Lec nu iekšā, draiskule!
Sasper, Jānīt, šito padarīšanu! Mans čalis ir… alus mucas lielumā. Sēdošas alus mucas… Galva knapi stūrei pāri. Smuks kā bilde. Tikai…
Kā es varēju zināt, ka mazāks par mani? Kā?! Nākamreiz likšu, lai mans nākamais randiņa objekts bildējas pie Kristapa Porziņģa kartona figūras, kas kinoteātrī foajē stāv. Nu ir sū… trakums!
Tūlīt svinēšu Jāņus ar vīrieti, kurš man ir līdz… krūšu galiem.
Labākajā gadījumā. Tikai nepārprotiet! Man patīk vīrieši! Bet šis nu ir tabu! Baltas zeķes, deguna urķēšana, dzīve ar māmiņu savos 45 gados un izmērs. Visu pārējo var mainīt.
Viņš tikmēr pagriež skaļāk Jāņu dziesmas un ir omulīgs kā spaniela kucēns. – Anna! Laižam! Draugi neticēja, ka es ar kādu būšu! Pat saderējām!
Nabags! Ir pilnīgi skaidrs, ka viņš derības zaudēs. Tikai… Kā lai aizbēg?
– Ieliesim degvielu, līdz Salacgrīvai baigais gabals, – mans brūtgāns izkāpj no auto. Nu varu apskatīt arī viņa baltās zeķes. Tādās pašās sandalēs, kādas nēsā mans tētis. Bāc, kas par rindu. – Tu tikai nepazūdi!
Aleluja! Tā ir ideja! Soma rokā, un uz priekšu.
Kā par spīti – nevienas mašīnas. Visi laiž no pilsētas ārā. Tūlīt no benzīntanka iznāks mans bruņinieks un mana dzīve būs pagalam. Jožu uz mežu. Slēpjos papardēs. Vēroju. Nāk. Ar desu maizi rokā. Pa gabalu neredz, sinepes vai kečups. Iekāpj un izkāpj. Meklē mani. Šitā iekulties. Telefons zvana kā traks. Ir jāsaņemas! Jā-sa-ņe-mas!
– Kur tu esi?
– Piedod! Es… Nu… Es jau esmu prom!
– Prom?
– Jā, atcerējos, ka neesmu izslēgusi gludekli! Viens labs onkulītis paņēma mani. Tagad laižam uz Rīgu.
– Bet kā tad Līgo?
– Piedod, es nelīgošu ar tevi! Es tad mājās. Ar gludekli! Citreiz, ja? Atā!
Pī, pī, pī.
Jātiek līdz Rīgai! O, kravas busiņš. Arī pilns…
– Meitenīt, jūs aizvest? Tikai tad jālec piekabē.
Raušos iekšā. Nav vairs ko zaudēt! Sakratīti nervi un sakratīta pati! Pēkšņi man sāk lidot virsū Jāņu siera rituļi. Viens, otrs trešais!
Te iet vēl trakāk nekā tenisa kortā, kad Ostapenko servē.
Ak, mans Dievs! Tas man par to, ka pametu to čali! Tas man par to! Nāve zem Jāņu siera! Ķeru rituli pēc rituļa, rituli pēc rituļa, pamazām sāk trūkt gaisa… Degpunktā noteikti rādīs manas kājas un zilos svārkus. Un mans romantiskais sapņu princis teiks – Viņa bija mele! Salauza manu sirdi! Tā viņai vajag!
Bet siers tikai lido un lido. Au, au, ā-ā-ā-ā!
– Anna, Anna, mosties!
– Ko?
– Kur tu šitā nolūzi? Tūlīt jau jāiet līgot! Plus tevi kaut kāds čalis meklē. Saka, ka esat sarunājuši tieši Līgovakarā satikties. Un ne pa kam neatzīstas, no kurienes viņš ir. Bet paskat, kā mūsu māju atrada. Citi mūždien maldās.
– Cik garš?
– Kas cik garš?
– Cik viņš garš?
– Jukusi esi? Ko neprasi – vai smuks?
– Lūdzu, lūdzu, Ieva, pasaki, normāla garuma?
– Nu… Porziņģis nav… Nomierinies! Smuks, garš čalis! Atvedis tev zemenes un šampi. Randiņš Līgovakarā… Uz to tikai tu, Anna, esi spējīga!
Labi, eju.
–Paklau? Tiešām garš?
