Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
1
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Nereti dzird sakām – man ir forši mazbērni, bet nekāda vecmāmiņa jau nu neesmu. Šeit, manuprāt, parādās bailes un arī mūsdienu egocentrisms – it kā man ir šis statuss, tajā pašā laikā es negribu asociēt sevi ar vecumu, gribu saglabāt sievišķību un jaunību. Ar vienu roku it kā pieņemu to, kas reāli ir, arī savu vecumu, ar otru dzenu to visu prom.
Vecmāmiņas loma sievietes identitātē parasti sakrīt ar kādiem zaudējumiem: sākas menopauze, ir bailes izkrist no aprites, bailes par to, kas notiek partnerattiecībās, varbūt sieviete ir viena, pilna ar neziņu par rītdienu, un tad gribas aizbēgt no realitātes. Bet upes plūdums ir neapturams. Dzīves gudrība tev palīdz saprast, ka upes galā ir jūra, miers. Protams, sievietes vairs nenoveco tik ātri kā kādreiz. Kad mēs bijām bērni, daudziem vecmāmiņa tiešām bija veca un dzīvoja pa māju.
Cik daudziem bērnības atmiņās ir vasaras, kas pavadītas pie vecmāmiņas, un tas, kā viņa iet savās ikdienas gaitās – mierīga, nesteidzīga, it kā nav pāraprūpētāja, tomēr bērni viņas klātbūtnē jūtas droši, pasargāti. Vecmāmiņai bija laiks runāties, stāstīt stāstus… Mūsdienās tas vairs īsti nestrādā. Jūtams spiediens uz sievietēm – būt aktīvai, izmantot iespējas. Ja turam jaunu savu garu, varam būt sociāli aktīvas ilgāk, tas dod mums vitalitāti… Ar mazbērnu tu pēkšņi ielec jaunā lomā un dabū uz uzplečiem citas zvaigznes.
Sākas jauns posms. Ir noslēdzies otrais dzīves aplis, kas ir atdeves aplis, – tajā dzimst bērni, ir ļoti daudz pienākumu un atbildības. Tagad ieejam trešajā aplī, un tas ir kas jauns. Tam gatavojoties, jau laikus jāsaprot, ka novecošanas kvalitāte ir atkarīga no attieksmes pret savu dzīvi, ne tikai pret savām funkcijām.
Ģimenes kontekstā mācos ieņemt vietu, ka es kā vecmāmiņa esmu aizmugure. Viņi, mani bērni un mazbērni, zina, kur mani var atrast. Viņi zina, ka man ir pieredze. Ja viņi grib, viņi var to izmantot. Bet es arī ļauju saviem bērniem pašiem izdzīvot spriedzes pilno otro dzīves apli, kur jākārto daudzi dzīves eksāmeni, jāmācās augt kopā ar savu bērnu, paralēli strādāt, gādāt par savu ģimenes ligzdu.
Vecmāmiņai vairs nav jāskrien pa priekšu ar ābolu grozu visās situācijās, bet viņai jādod ziņa, apliecinājums, ka ir pieejama.
Kamēr ir aizmugures izjūta jaunajiem un visjaunākajiem, tas ir paplašinātās ģimenes spēks, milzīgs resurss mūsdienās, kaut arī nedzīvojam zem viena jumta kā kādreiz. Mūsdienās jau reti ir ģimenes, kur vecmāmiņas dzīvo laukos un vasaras saistās ar laika pavadīšanu kopā ar vecvecākiem.
Mulsumu rada ne jau bailes iegūt mazbērnus, būt vecmāmiņai bieži nozīmē arī to, ka esi palicis pēdējais vai priekšpēdējais posms savā ģimenē. Arī fonētiski vārds vecmāmiņa daudzām sievietēm griež ausīs. Tas it kā noliek tevi pie vietas, noliek aiz svītras, ārpus aktīvā loka.
Mēs, kas turamies pie aktivitātes, izjūtam pretestību, ka pāragri mums atvēl vietu, kas priekšstatos saistās ar vecumu. Tas saasina eksistenciālās bailes, saslēdzas kopā ar savas dzīves jēgu un savas dzīves izjūtas revidēšanu. Kā es jūtos šajā jaunajā identitātē? Vai tā ir loma, kas pārņem mani? Kā man jāuzvedas, lai būtu laba vecmāmiņa? Mums vairāk varbūt jādomā, ka esam mammammiņas vai tētmammiņas, nevis vecmāmiņas. Varbūt jāatrod kāds jaunvārds, ko varētu formulēt atbilstoši laikmetam.
Paaudzes tagad ir daudz vairāk izlīdzinātas. Mums ir jāturas laikam līdzi nepārspēlējot, atvēlot vietu šai lomai un nekļūstot smieklīgām, ka par vari izvairāmies no šīs lomas. Atvēlot tai vietu, bet – atbilstoši dzīves situācijai. Modernās vecmāmiņas saka saviem bērniem: es mīlu mazbērnu, labprāt palīdzēšu, bet rēķinieties, ka es daru arī to un to. Sadarbosimies, nepazaudējot cieņu, katram ir sava dzīve. Bērniņš visiem ir svarīgs, katrs kā komandas loceklis šajā darbā ieguldīs labāko. Bet viens otru nekritizēs, nekonkurēs, nepārmetīs, ja kaut kas ne tā sanāks.
Kļūstot par vecmāmiņu, sevi atkal ir jāatrod no jauna. Tu saproti, ka pienācis brīdis sākt kaut ko dot no tā, ko dzīves laikā esi sakrājusi.
Tas aizies pa ķēdīti nākamajām paaudzēm. Esi kļuvusi par mezgla punktu, kas sasien paaudzes.
Ar piebildi, ka tu arī nevari uzbāzties ar savu pieredzi, ja tev to nelūdz. Jo – vai tad mums vienmēr patika, ka no malas kāds deva padomu, neprasot, vai vajag? Ir jāsāk domāt, ko tu kā vecmāmiņa vari sniegt mazbērnam, ko nevar iedot vecāki, ko tu vari iemācīt. No vecmāmiņas gaida lēnāku ritmu, mieru, uzmanību, pacietību, runāšanu par to, kas dzīvē labs, kas nav labs, zināšanas par putniem, dabu, to, kā iemācīties pacietību, empātiju.
Jo ir tik daudz pieaugušu cilvēku, manu klientu, kas ar asarām atceras, kā vecaistēvs nenoguris vadāja pa mežu un iepazīstināja ar putniem un dažādu augu sugām. Tas ir tas resurss pieaugušajam, kas reiz iedots, – piepildīta sajūta dvēselē. Svarīgāk varbūt nevis vadāt pa simts pulciņiem, izmisīgi plānojot loģistiku, bet piedāvāt ritmu, kur esam saskarsmē, kur mākam veidot kontaktu ar mazbērniem labāk nekā ar saviem bērniem, jo mēs esam citas.
Mana vecākā mazmeita reizēm mēdz teikt: vai, cik labi, ka tu man šodien to iemācīji! Ko tu man rīt iemācīsi? Un tad es domāju, kas būs tas, ko iemācīšu. Īstenībā viedās vecmāmiņas loma mūsdienās nekur nav pazudusi, tā tikai prasa ļoti lielu iedziļināšanos, arī laiku un izdomu. Vecmāmiņas lomā prātam nevajadzētu būt tik kritiskam, prasīgam, uz rezultātu orientētam. Viņa vairāk ir gatava iet procesā, kur veido attiecības, nevis cīnās par materiālām vērtībām vai pašapliecināšanos.
Vecmammas mūsdienās ir arī daudz gudrākas, lasa un mēģina saprast, ko bērniem patiešām vajag, lai piepildās kā veselas personības.
Ar laiku un patieso klātbūtni, bez steigas. Nesasteigt, nebūt paviršiem, pārvarēt grūtības – paņem bērniņu grūtībās un esi klāt ne tikai svētkos vai bērnudārza pasākumos. Izrunāt, izstāstīt, dalīties pieredzē, kā es kādreiz ar to tiku galā. Jo vecāki bieži vien bērnu istabas pieblīvē ar lietām, ar gadžetiem, kas nav slikti no informācijas ieguves viedokļa, taču to loma ir neproporcionāli liela, daudz lielāka nekā attiecībām. Reizēm vecākiem jāpalīdz saprast, ka ir svarīgs ar bērnu pavadītais īpašais laiks, vienlaikus respektējot vecāku nogurumu un aizņemtību.
Vecmāmiņas vienmēr asociējas ar bezgalīgu mīļumu. Manuprāt, tāpēc, ka mīlestība pret mazbērnu ir kas līdz šim nepiedzīvots, kas pilnīgi jauns un unikāls dzīvē. Vecmāmiņas mīlestība, izrādās, ir neprasti dziļa. Varbūt skaļi skan, bet atļaušos teikt, ka mums tā ir tāda garīgā dimensija, tas dziļais mīlestības spēks. Arī tāpēc, ka laika mums paliek mazāk, katram mirklim ir cita vērtība. Jo, kad sākam novecot, mēs jau nevaram aizbēgt no eksistenciālajiem jautājumiem. Tāpēc bērns simboliski dod ticamību, ka viss iet cikliski – atnāk, aiziet.
Ja manas acis, rokas var sajust dzīvību, kas tik neaizsargāta, tik uzsūcoši atkarīga no tā, ar kādiem cilvēkiem sastopas… Jo mēs visi atstājam nospiedumus bērna stāstā, kas tikai veidojas. Tāpēc svarīga ir ne tikai audzināšanas metodika, bet arī vecāku izpratne par savu spēju veidot to, ko sauc par drošo piesaisti.
Neviens gan neesam ideāls, arī vecmāmiņa. Protams, ne. Man pašai bija raksturīga situācija, esot ar savu mazbērnu. Redzu, ka viņa netiek galā ar savām emocijām – ir zināma nepacietība. Šādā situācijā bērns sabožas. Man kā stiprākai un viedākai jāizdomā, ko ar to darīt. Nevaru taču arī bērnišķīgi sabozties kā viņa. Mana izvēle, kas gan ir riskanta, – atklāju viņai, kā pati jūtos, ieeju šajā grūtajā situācijā, lai parādītu, ka mēs varam nepazaudēt viena otru.
Saku, ka sadusmojos tad, ja tu mani nedzirdi vai ja nevaru ar tevi kaut ko sarunāt.
Un, kad es sadusmojos, vairs neesmu priecīga, un mēs vairs nejūtamies, ka abām kopā ir forši. Iestājas pauze. Bērns domā. Es saku – tagad tu vienkārši padomā par to un mēģini saprast, ka varbūt tu arī uz mani sadusmojies, kad pirms tam es pārāk ilgi adīju to šallīti… Bērns pauzi iztur un saka: es sapratu, ka es sadusmojos, jo tu sadusmojies uz mani. Bērns to labi saprot savā vienkāršībā. Tā var mācīties, ka arī šādas emocijas var satikties un varam būt atklātas viena pret otru.
Nesen dzirdēju retorisku jautājumu: kā nepazaudēt sevi, esot vecmāmiņai? Bet varbūt tieši vecmāmiņas atkal atrod sevi? Jo caur mazo bērnu notiek atgriešanās pie savas bērnības, būtības. Ir apmests loks, notiek atgriešanās pie sava pirmatnējā tīruma. Jā, satiekamies ar savu resursu bāzi. Pēkšņi no emocionālās atmiņas nāk pašu piedzīvotās lietas, iedodot mums špikeri vai karti, kas palīdz saprast bērna vajadzības. Atceramies, kas mūs darīja laimīgas, un šo mantojumu nododam pozitīvā veidā mazbērniem. Neaizmirstot arī par saviem lielajiem bērniem, starp citu.
Es saku savam dēlam: man tā patīk skatīties, kāds tu esi tētis savam bērnam, kāds maigums nāk no tevis. Man šķiet, tas ceļ viņa tēva vērtību – arī tas ir vecmāmiņas atbalsts.
Savai meitai vēl šodien zvanīju no semināra: nevaru nepateikt, cik tu brīnišķīgi veido drošu piesaisti ar savu pirmo bērniņu, tu esi brīnišķīga mamma, tu esi labāka mamma, nekā es biju. Man ir prieks un lepnums par to.
Redzu, ka mūsu bērni var būt labāki par mums, un viņiem ir svarīgi to dzirdēt.
Mūsu bērni pie mums atgriežas tad, kad pašiem rodas bērni. Tā ir tāda ģimenes atkalapvienošanās, kas varbūt biežāk notiek caur meitām.
Lai gan tagad jau arī dēlus audzinām citādi nekā agrāk, pietuvinātāk, emocionālāk, tuvībai un intimitātei atvērtākus. Es raugos līdzvērtīgi, esmu ome visiem mazbērniem, tomēr atceros, ka viņi aug savās ģimenēs – manas meitas un dēla. Turklāt dēla ģimenē, kamēr bērns mazs, mamma ir tā, kas veido intimitātes lauku un izdod noteikumus, un es to respektēju. Bet es arī signalizēju, ka mans nodoms ir būt taisnīgai mīlestības dalīšanā pret visiem vienādi – te es esmu, logi, durvis ir vaļā, varam komunicēt. Dziļā mīlestība pret saviem bērniņiem man dod ļoti daudz spēka un enerģijas. Šajā vecumā kopābūšana ar mazbērniem ir ļoti liela dabiska vitamīna deva.
Kļūšana par vecvecākiem nozīmē jaunu lomu attiecībās ne tikai ar bērniem, bet arī vīru vai partneri. Bieži tā ir jauna iespēja sākt attiecības būvēt no jauna.
Mazbērns vecvecākiem kā pārim liek ieraudzīt otru citā gaismā, un reizēm attiecības tiešām sākas jaunā kvalitātē. Sieviete ierauga vīru, kurš ikdienā ir kategorisks, stresains, bet ar mazbērniem kļūst maigs, vaibsti izlīdzinās. Lai kā oma ar opi kašķējas, brīnišķīgi, ka abi aizmirst par kašķiem un izmanto savu pozitīvo pieredzi mazbērna audzināšanā. Kopīga rūpe, prieks, darīšana – un vairs nav tā, ka tikai jāskatās Panorāma un jālamā valdība. Mazbērns ģimenē ienes jaunu enerģiju, satuvina.
Tātad formula būt labai vecmāmiņai, pa īstam nepieņemot šo lomu, tomēr nav iespējama… Attieksmi pret vecvecāku un tātad arī vecmāmiņas lomu ļoti ietekmē emocionālā inteliģence. No šīs jaunās situācijas nevari izbēgt. Formulu, kā šo lomu veidot, nevar iedot, nav vienas receptes.
Pats galvenais – nepalaid garām šo iespēju!
Nepalaid garām savu dzīves daļu, kas tik ļoti tevi var piepildīt! Kādreiz ir patīkami vienkārši mierīgi skatīties un vērot, kā viss notiek. Nav pat jāiespringst.
Vērojums jeb pārdomas piepilda ar mieru. Tagad mēs esam tuvāk zemei, tuvāk saknei. Tas nenozīmē, ka saknes ir zem zemes, joprojām esam virs zemes, bet ģimenes kontekstā esam saknes. Un plūdinām spēku no saknēm iekšā stumbrā un zaros. Neuzkrītoši, nedemonstrējot un nenocērtot šo sakni, neatsakoties no savas lomas. Tad viss kļūst viengabalains. Kā dzērvju kāsis, kurā dzimta dodas ceļā. Tikai mūsu pašu ziņā, vai lidojam līdzi un kā to darām vai paliekam vieni ar sevi un savu dzīvi.
